Navigate / search

Francija Septītā diena

26. jūnijs

Šodien, vismaz bērnuprāt, ir tā diena, kuras dēļ mēs braucām ceļojumā. Ir pienācis laiks apmeklēt akvaparku. Diena izvēlēta ļoti piemērota, sola tādu karstumu, ka tik turies! Paēdam brokastis, es uzzinu prieka vēsti, ka Apple Pay ir pieejams arī Latvijā, pievienoju šim pasākumam karti un dodamies ceļā.

Mēs nedosimies pa taisno uz galamērķi, kas saucas Vitam parc, tas jau tepat gandrīz blakus, iesākumā mēs izmetīsim loku pa kalniem. Loks sākas ar braucienu uz benzīntanku, jo busiņam dīzelis sāk iet uz beigām, tad braucam uz Praz-sur-Arly, tur ceļa malā varam vērot gatera darba nianses. Tad lienam kalnos uz Albervilas pusi, te Olimpiskās spēles ir bijušas gandrīz katrā miestā. Man nav ne mazākās nojausmas, kā tādu pasākumu var noorganizēt tik mazā miestā, ka pat busiņam ar fūri grūti izmainīties. Ceļš gan ir smuks un ir ko redzēt. Nu jau ceļojums ir iegājis fāzē, ka es vairs neko nefotografēju, lai cik interesanti tas neizskatītos. Uzlienam kalnos, Ivars mūs mēģina dabūt pāri kādam viduslaiku tiltam, pa to gan var braukt tikai velosipēdisti, bet viņš to nezina. Mums nākas nedaudz pabraukt atpakaļ un izvēlēties platākus ceļus.

Te arī uzzinu, ka mēs braucam skatīties Ansī ezeru, tā vieta man pēc skaņas šķiet pazīstama, droši vien, ka franču vēsturē tur kaut kas ir noticis, varbūt trīsdesmitgadu karā kas darījies. Neesmu drošs. Vieta nudien ir smuka. Tipisks kalnu ezers ar ciematiņiem krastā. Te notiek neliels dumpis, daži bērni nevar izšķirties – vajag viņiem uz tualeti vai nevajag. Joki mazi un neizlēmušo upuri ir visi līdzbraucēji. Saprotam, ka nu ir laiks doties uz akvaparku.

Izkāpjam akvaparka stāvlaukumā un jušana ir kā labā pirtī. Asfalts uzkrājis siltumu, cenšas to atdot, koku nav, teiktu, ka sajūtas ir uz visiem piecdesmit grādiem. Savācam mantas un dodamies uz iestādi. Izvēlamies iet pa lielveikalu, jo tur ir kondicionieris. Tiekam līdz biļešu pirkšanai un tur ir nedaudz jāpagaida, jo priekšā stāvošie nevar izlemt, kādu biļeti ņemt. Man nav ne jausmas, par ko tur tiek runāts, bet saruna ir minūtes piecas. Bērni, skaidra lieta, zaudē disciplīnu un sāk dauzīties. Maija kaut kā biļetes mums visiem dabū ļoti ātri un nu nākas uzlīmēt aprocītes. Es, mēģinot palīdzēt Ernestam, uzlieku aproci viņam uz rokas viņaprāt nepareizi. Ernests tādas lietas tāpat neatstāj un mēs kašķējoties dodamies uz ģērbtuvēm. Sīkajiem uzvelkam peldvestes un dodamies uz pašu akvaparku.

Iesākumā apmeklētājiem ļauts uzturēties vien iekštelpās, tad nu mirkstam baseinos, šļūcam pa trubām un uz maiņām pieskatām bērnus. Visi ir apmierināti, Ernests sev ir atradis publiku, kas viņa muļķības un izrādīšanos skatās ar apbrīnu. Viss kārtībā. Pēc kāda laika tiek atvērtas durvis uz āra atrakcijām, laikam nosprieduši, ka visus saule nespēs nogalēt un var doties uz ātrākām trubām. Ārā ir tā, ka uz betona ilgi nenostāvēsi, pēda pēc ceptas gaļas neož, bet deg gan. Tāpēc, lai neapceptu savas pēdas, ir tikai divas opcijas – vai nu kusties ātri, vai arī kusties tā, lai laiku pa laikam varētu kāju pēdas apslapināt. Es pieskatu Ernestu un mēs apmeklējam visu, ko sīka auguma sešgadnieks drīkst un ko nedrīkst. Laiku pa laikam satieku kādu no saviem dēliem, ar kuriem mums krustojas ceļi. Armands dzīvojas pa bērnu baseiniem, tie ir līdz potītēm, bet aprīkoti ar ūdens šaujamajiem. Matīss ir izmēģinājis pilnīgi visas trubas, sarunāju, lai šis aizved uz vislabāko. Ar manu dzīvsvaru truba ļauj attīstīt labu ātrumu un ja vēl atbalsties tikai uz viena pleca un viena papēža, tad var dabūt labu ātrumu. Protams, ka nācās aiziet arī kaut ko apēst vietēja kafūzī, tur cilvēkiem plēš deviņas ādas, jo kūciņas gabaliņu par sešiem eiro ne kurā katrā vietā varēsi atrast. Kopā parkā nodirnējām kādas četras stundas, saulē apdegu pamatīgi.
Beigās savācām pauniņas un devāmies atpakaļ mājās, pirms tam gan pēc tautas vēlēšanās apmeklējām maķīti, tas iekārtots stratēģiski pareizā vietā, lai nevarētu paiet garām. Paēduši gājām atpakaļ uz auto. Man acīmredzot ir piemeties vadātājs, jo es visus aizvedu uz ne to pusi un tas jau nebūtu nekas, ja vien ārā nebūtu ārprātīgs karstums. Lieki piebilst, ka par tādu manu izgājienu neviens nebija priecīgs.

Passy

Aizbraucot mājās nācās veldzēties ar dzērieniem no ledusskapja, ir pienācis arī laiks sākt vākt mantas jo rīt jābrauc mājās.

%d bloggers like this: