Navigate / search

Исток by Владимир Михайлов

Исток Владимир Михайлов

Tā nu sanācis, ka jūnija-jūlija mēnešus es, iespējams, varu saukt par Mihailova mēnesi, šī jau ir ceturtā grāmata no viņa daiļrades „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā, kuru es apskatu šajā salīdzinoši nelielajā laika sprīdī.

Šis ir viens no autora stāstu krājumiem, kas, kā jau ierasts, aplūko nākotnes cilvēku problēmas. Tehnoloģijas attīstās, taču cilvēki vienmēr paliek cilvēki, viņus uz priekšu virza uzdevums, atbildība pret pārējiem un jūtas. Krājumā ietverti trīs stāsti: „Свисток, которого не слышишь”, „День, вечер, ночь, утро” un „Исток”.

Ja esmu pavisam godīgs pret sevi, tad man šie stāsti un apcerētās tēmas pārāk nepavilka. Lasīju un nedaudz garlaikojos. Vietām pat atļāvos pavīpsnāt par autora vienkāršo pasaules uztveri un sižeta vienkāršību. Šī acīmredzot ir vairāk tāda garastāvokļa grāmata, kuru ir vērts lasīt, ja uznāk vēlme domāt par lielām lietām. Nu par katru stāstu atsevišķi.

„Свисток, которого не слышишь” – beidzot ir noticis Kontakts, Zeme sevi ir parādījusi no labās puses, atliek vien palīdzēt ciemiņiem atvērt durvis uz mājām. Tādēļ uz neliela asteroīda tiek nosūtīta kosmosa kuģa ekipāža, kas tur uzstādīs ierīci, lai palīdzētu ciemiņiem pāriet hipertelpā. Taču lielākā daļa komandas locekļu iet bojā, ar darbu jātiek galā tikai diviem atlikušajiem.

Diezgan dīvains stāsts, kas neiztur nekādu loģiku. Visa komanda aizgājusi pa pieskari, taču divi atlikušie nemaz par to neziņo Zemei, lai tos lieki nesatrauktu. Tiks galā paši un tad, lai nepakļautu riskam, citus vēl uzlaidīs visu gaisā. Sižeta pamatnostādnes ir tik dumjas, ka pat nekaunos samaitekļot. Tās nomāc visas cēlās runas par pienākumu un atbildību. Kāda tur atbildība, tā ir nekompetenta cilvēka lēmuma pieņemšana. Lai gan mirušais kapteinis un kuģa ārsts arī nav pie pilna saprāta, viņi visu jau bija izokšķerējuši un zinājuši tikai nebija pateikuši to dzīvajiem. 4 no 10 ballēm.

„День, вечер, ночь, утро” – sirdsmīļotais cilvēks aizlido uz tāltālu planētu un atgriezīsies uz Zemes tikai pēc 500 gadiem. Viņa sieviete aiz bēdām grib vai darīt galu, taču atgriežoties mājās, puisis jau priekšā. Un ne šā tā, bet ar ideju, viņš grib savu mīļoto dabūt pie sevis nākotnē. Lai to izdarītu, tāds nieks vien jāpaveic.

Stāsta galvenā ideja – no cilvēka var dabūt ārā neiedomājamas lietas, galvenais ir viņu pareizi motivēt. Te gan Aleksandrs nav nekāds Kiras speciālists, jo šķiet, ka nekas meiču nepārliecinās pamest visu tagadnē un doties nākotnē. Tāds stāsts par jūtām 6 no 10 ballēm, pagarlaicīgi dialogi ar lielu patosa piešprici.

„Исток” – civilizāciju attīstība, iespējams, noris pa dažādiem ceļiem. Kāda beidz savu dzīvi kodolkarā, cita iztērē pilnīgi visus resursus, cita pārceļas uz pavisam citu dimensiju. Stāstā parādās viens no agrākajiem vakuuma enerģijas pieminējumiem, ko nācies sastapt. Lieku 7 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājumu vērtēju 6 no 10 ballēm. Lasīt var, ja vēlas iepazīt reiz Latvijā dzīvojošos fantastus. Autors attīsta cienījamas idejas, un kas zina, ja ikdienā nebūtu jāstrādā milicijā, tad noteikti sanāktu ļoti labs rakstnieks.

Тогда придите, и рассудим by Владимир Михайлов

Atnāciet un izšķirsim

Kārtējā „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” cikla grāmata. Šī ir „Капитан Ульдемир” diloģijas otrā grāmata. Lasīju tūliņ pēc grāmatas „Savam brālim sargs”, baidījos, ka citādi man nepietiks spēka viņu atsākt.

Kapteinis Uldemīrs ar savu komandu dodas kārtējā ekspedīcijā. Pēc atgriešanās no Dāla ekspedīcijas viņš un viņa biedri tā arī nespēja atrast vietu nākotnes zemē. Viņiem, cilvēkiem no pagātnes, jaunā pasaule un tās cilvēki neizraisa īpašas simpātijas, un tādēļ viņi dodas ceļā. Taču šoreiz viņu kuģis cieš avāriju  – uzsprāgst tā reaktors, un komanda sadalās atomos. Taču viņi attopas Meistara mājā, zemes cilvēki ir nepieciešami kādam uzdevumam. Kādā kosmosa nostūrī sāk mainīties fizikas likumi, sākumā tas nav pamanāms, un sairst tikai smagākie elementi, taču ar laiku tas var progresēt. Likumu izmaiņa atstāj tiešu ietekmi uz kādas zvaigžņu sistēmas divām planētām, kuras jau daudzus gadu simtus karo viena pret otru. Patlaban viņas atrodas aukstā kara apstākļos, un jebkurš notikums var izjaukt trauslo līdzsvaru. Uldemīram tiek dots uzdevums nepieļaut atklātu karu starp planētām.

Grāmatas autors, kā vienmēr, ar niekiem nekraujas. Šajā grāmatā viņš mēģina rast atbildi uz jautājumu, kādēļ cilvēki vispār dzīvo, un kāds ir to mērķis. Var jau teikt, ka var dzīvot vienkārši dzīvošanas pēc bez mērķa un ambīcijām. Bet kāpēc gan cilvēkam nevarētu būt daudz lielāks mērķis, saglabāt stabilitāti un līdzsvaru ne tikai savā pasaulē, bet visā Visumā. Tā teikt, lielas lietas sākas no maziem notikumiem. Nevaru teikt, ka autora ideja par labo domu un darbu spēku, kas izmaina Visuma struktūru un fiziskās konstantes, mani pārliecinātu. Ideja jau pati par sevi nav slikta, taču visam nākas ticēt tikai balstoties uz Uldemīra sarunām ar Meistaru un Fermeri. Meistars ar Fermeri ir tādi kā augstākas civilizācijas pārstāvji, kuriem zemes iedzīvotāji tādā skudru līmenī vien ir. Taču viņi nevar atstāt saprātīgus radījumus nelaimē. Tieši jau neiejauksies, taču netieši palīdzību sniegs.

Cita lieta ir abas planētas, tajās valda totalitārie režīmi, un autoram kā jau PSRS iedzīvotājam, to atspoguļojums ir padevies visai dzīvs. Režīmā katram ir noteikta funkcija, un par to pienākas atlīdzība. Vienā planētā valda Imperators un Apaļais galds, otrā Pirmie. Taču patiesībā viņi visus lēmumus ir uzvēluši uz skaitļojamo mašīnu pleciem. Visumā viņi ir visnotaļ viduvējas personības, kas uz pasaules procesiem skatās no pamatskolnieku viedokļa, viņi neprot interpretēt informāciju un pat formulēt pareizi jautājumus kibersmadzenēm. Pamiers starp abām planētām saglabājas tikai tādēļ, ka patiesos procesus nosaka divi mākslīgie intelekti, kas savstarpēji ir vienojušies par darbību protokolu. Tas gan neizslēdz kara iespējamību, jo kibersmadzenēm tas viss ir tikai spēle. Pat totālas planētas iedzīvotāju iznīcināšanas gadījumā viņas pašas necietīs.

Капитан Ульдемир

Tad vēl ir tā Uldemīra tieksme copēt sieviešus un runāt par īstu mīlestību. Diloģijas garumā Min Alika ir jau trešā viņa īstā mīlestība. Autors gan apgalvo, ka tikai tā cilvēks iemācas mīlēt un zaudēt. Man gan personīgi tā vairāk šķita tāda kā apgreidošanās uz augšu ar katru jauno „mīlestību”. Lai tas viss neizskatītos amorāli, autors beigās izveic vienu viltīgu sižeta pagriezienu, lai viss nostātos savās vietās.

Galvenais bonuss šai grāmatai ir tas, ka man tā bija pirmā vieta astoņdesmitajos gados, kurā es uzzināju, ka teorētiski var izmainīties fizikas likumi laiktelpā. Tas man no šīs grāmatas pirmās lasīšanas reizes bija vienīgais palicis atmiņā. Jāatzīst, ka joprojām man šķiet, ka parādības fizikālo pusi autors ir labi atspoguļojis. Par novēršanas metodi, kas ir tāda kā karmas rata griešana, man gan ir nopietni iebildumi.

Stāstam lieku 7 no 10 ballēm. Rakstīšanas stils ir tāds nelīdzens, vietām lasās raiti un jauki. Vietām pārņem bezcerīga garlaicība – īsti nevar saprast kādēļ konkrēti šis pārspriedums par cilvēka dabu pēkšņi parādās šajā grāmatā. Temats izvēlēts interesants, iespējams, ka te ir daudz kas pasmelts no Aukstā kara laikiem un tādēļ aprakstītais šķiet īsts. Ja patīk tāda nedaudz savādāka zinātniskā fantastika par sociālām problēmām, tad iesaku.

Savam brālim sargs by Vladimirs Mihailovs

Storozh bratu

Šo „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu lasīju ar prieku. Bērnībā man viņa ļoti patika, un cerēju, ka patiks arī tagad. Savulaik viņa bija tāds kā mini bestsellers, jo izdota ir vismaz trīs reizes. Divas reizes krievu valodā kā atsevišķa grāmata „Сторож брату моему” un diloģijā „Капитан Ульдемир” un latviski Fantastikas pasaule sērijā kā „Savam brālim sargs”.

Zemei draud briesmas. Divpadsmit gaismas gadu attālumā kāda zvaigzne draud pārvērsties par supernovu. Sprādziena radītais cietais starojums iznīcinās visu dzīvo uz Zemes. Taču zinātnes attīstības līmenis ļauj salīdzinoši viegli novērst supernovas sprādzienu. Zvaigznes tuvumā ir jānogādā agregāts, kas daļu no zvaigznes atbrīvotās enerģijas iemetīs pārtelpā. Zvaigzne lēnām izdzisīs, un cilvēce būs glābta. Tā kā ceļš ir tāls un riskants, bet nākotnes cilvēki nav gatavi riskēt ar savām dzīvībām, viņi ir nokomplektējuši kosmosa kuģa komandu ar cilvēkiem no pagātnes. Viņi tāpat būtu gājuši bojā savā laika līnijā, tādēļ mirkli pirms nāves viņi aizstāti ar biorobotiem, bet paši nogādāti nākotnē. Tā nu kuģi vada kapteinis Uldemīrs, kurš noslīka Gaujā, inženieris ir indiānis Garā roka, pilots ir Luftvaffes pārstāvis, vēl komandā ietilpst viens no 300 spartiešiem, pikeantrops Piteks, kurš dzīvoja laikā, kad verdzības iekārta vēl bija tikai gaišā cilvēces nākotne, un kāds krievu garīdznieks.

Savam brālim sargs

Ja par „Viņpus durvīm” es sajūsmā nebiju, tēma šķita nodrāzta un variācija ne pārāk izdevusies, tad šīs grāmatas ideja par kontaktu bija labi realizēta. Šeit ekspedīcija uz vienas no zvaigznes planētām atrod dzīvību. Saprātīgās būtnes ir humanoīdi un vēl vairāk, tie ir kādas Zemes ekspedīcijas pēcteči. Vēl vairāk viņi joprojām runā Zemes universālajā valodā. Šķiet nekādām problēmām ar kontaktu nevajadzētu būt, cilvēki viens otru saprot un ir cēlušies no vienas planētas. Taču te sākas grūtības.

Grāmatas nosaukums ir radies no Bībeles, kur Kains Dievam pēc Ābela nogalināšanas saka: „ … vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. Autors apspēlē sev iemīļotu tēmu, kā cilvēkiem palikt par cilvēkiem. Ja resursi ir ierobežoti, vai ir iespējams saglabāt noteiktu attīstības pakāpi. Vai ir iespējams izveidot sabiedrību, kura plāno savu nākotni racionāli paceļot sabiedrības intereses pāri indivīda interesēm? Autora piedāvātais risinājums ir diezgan filigrāns – Līmenis. Balstoties uz pieejamajiem resursiem un enerģijas daudzumu, civilizācija tiek nostabilizēta noteiktā attīstības Līmenī. Savukārt cilvēkiem, kuri iestājas par progresu, izgudro kādas lietas, tos sūta savu potenciālu realizēt uz karstajām smiltīm, tur var būvēt torņus un citādi izpausties.

Капитан Ульдемир

Otra tēma ir par to, vai puses, kuras kontaktē, spēj saprast viena otru. Zemes pārstāvji, kuru zinātne ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem, uzskata planētas Dāla iedzīvotājus par tādiem kā pastarīšiem. Bērni, kas nepazinās situācijas nopietnību. Tādus, kas jāpasargā un jāglābj. Viņi pat nespēj iedomāties, ka patiesība nemaz nav tik viennozīmīga. Savukārt planētas iedzīvotājiem Zemes pārstāvji ir gaisa jaucēji, viņi ierodas, lai izjauktu rūpīgi kopto balansu starp resursu pieejamību, iedzīvotāju skaitu un attīstības līmeni. Viņi grib cilvēku evakuēt uz Zemi, solot tiem brīnumu lietas, nemaz nepainteresējoties vai viņi to vēlas.

Maiteklis. Vienu lietu gan es nesapratu. Kāda velna pēc Uldemīram uz planētas bija jāsastopas ar savas mīļotās klonu. Un mīlestība tur ar vairāk platoniska un idealizēta nekā faktiska. Pie tam šīs līnijas ienesums sižetam bija minimāls. Pat nepieķeroties atsevišķām indivīdam, komanda psiholoģiski bija gatava darīt visu iespējamo, lai visus izglābtu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ļoti patika, veiksmīga un ironiska kontakta interpretācija. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Viņpus durvīm by Vladimirs Mihailovs

Viņpus durvīm

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā  ir daudz lasāmā atlicies, un gadījuma skaitļu ģenerators man lasīšanai izdeva šo grāmatu. Bērnībā viņu biju lasījis vairākas reizes, bet cik atcerējos, diez ko daudz nepatika. Tā nu lasīšanu nācās sākt ar bērnības nepatiku.

Grāmatas anotācija skan sekojoši: „Krievu padomju autora fantastisks romāns. Tā darbība noris Transgalaktikas kuģī, kuram sarežģītu apstākļu dēļ liegta iespēja atgriezties uz Zemes vai kādas citas planētas. Šajā dramatiskajā situācijā spilgti atklājas romāna varoņu rakstura īpašības. Šie varoņi ir šauri specializējušies dažādu profesiju pārstāvji, kas bieži vien neatrod kopīgu valodu. Darbā risinātas svarīgas morāles problēmas, autors uzsver, ka cilvēkam jebkādos apstākļos jāsaglabā cilvēciskas īpašības. Lasītājam tiek piedāvāti vairāki nākotnes sabiedrības modeļi.”

Nevar jau zināt, kā tai nākotnē būs, bet stāsta autors ir izvēlējies interesantu tematu. Kā izdzīvot apstākļos, kad materiālie resursi netrūkst, bet trūkst mērķa kādēļ dzīvot. Kuģis uz Zemes vairs neatgriezīsies, taču ko tas nozīmē kuģa komandai un pasažieriem, to autors apņēmies izklāstīt un modelēt.

Sāksim ar pašu galveno, romāns ir padevies varen garlaicīgs. Nākotnes cilvēki ir pilnīgi neracionāli un nesaprotami radījumi. Viņi visi mīl dot vaļu emocijām, labi situācija ir visnotaļ kritiska, un visi var norauties, bet vai tieši tādā veidā. Grāmatai nedaudz dzīvīgumu piedot vienīgi rakstnieks, kad viņš savos stāstos ieskicē „Vaļa” (tas pats Trangalaktiskais kuģis) iespējamos nākotnes scenārijus. Viss pārējais ir romāna varoņu iekšējās pārdomas, savstarpējo attiecību veidošana (starp citu grāmatā vienā vietā ir pieminēts sekss) un bezjēdzīga darbība. Tā kā kuģī ir samesti kopā aktrise, fiziķis, ārste, futbolists, izmeklētājs, ceļotājs, aktieris un pāris kuģa komandas cilvēki, tad it kā visam vajadzētu sanākt tīri labi. Taču pirms vienoties cēlam mērķim kuģa iemītnieki izmēģina visgarlaicīgākos scenārijus. Sākas viss ar sieviešu dalīšanu, tās tiek uztvertas kā ierobežots resurss, bet tā vairāk ir tad teorētiska ņemšanās. Visa pārējā darbība notiek tikpat traģikomiskā gaisotnē. Tā vietā, lai izveidotu labu Robinsona stāstu, autors ir izvēlējies 75% laika garlaikot savus lasītājus.

Viņpus durvīm rus

Laiku pa laikam tiek ieviesti apakšsižetiņi, kuriem būtu jāieklaidē lasītāju, bet tie uz kopējā sižeta fona šķiet nereāli. Ko jūs domātu par ārsti, kas kosmosa kuģī slēgtā telpā eksperimentē ar bīstamu vīrusu, tāpat intereses pēc. Vai indivīdu, kas pa visu varu cenšas sagrābt kuģī varu, bet pēc atmaskošanas tiek aizdzīts trimdā, kravas telpā, kuru neviens pirms tam nepārbauda. Nemaz nerunāsim par to, ka visi kuģa iemītnieki ir kautrīgi un depresīvi tipiņi.

Bet gods kam gods, autors nemeklē vieglus risinājumus un klavieres no krūmiem netiek izstumtas pat galīgi draņķīgos brīžos. Īsti Transgalaktikas cilvēki spēj uzvarēt tikai paši ar saviem spēkiem, tikt pāri ķildām un nesaskaņām un atrast kopēju mērķi. Taču savā starpā viņi atšķiras diezgan minimāli, šaubos vai pēc pāris mēnešiem man galvā būs palikuši viņu vārdi un spilgtākās rakstura īpašības izņemot neizlēmību un kautrīgumu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, ja nu nekas cits nav pa rokai gadījies. Protams, ja esi cilvēks, kuram patīk lasīt psiholoģiskus romānus, kuriem ar realitāti nav nekāds pārāk liels sakars,tad uz priekšu.

Trešā pakāpe by Vladimirs Mihailovs

trešā pakāpe

Kārtējā sērijas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmata. Nu jau esmu izlasījis 38 no viņām, nemaz tik daudz vairs nav palicis. Šo grāmatu lasīšanai izvēlējos banāla iemesla dēļ – kādreiz es viņu tiku lasījis, bet par ko tā ir, nevarēju atcerēties ne sitams. Papildus pamudinājums bija arī tas, ka Mihailova stāsti man vispār lielākoties patīk.

Uz neapdzīvotas planētas, kur kosmiskais kuģis spiests veikt nolaišanos, tā komandieris Juniors sastop pazīstamu sievieti – Zoju, un pilotam nav šaubu, ka viņa ir tikai īstās Zojas kopija, un viss notiekošais paredzēts izmēģinājuma programmā; taču notikumi iegūst tik negaidītu pavērsienu, ka Juniors par to sāk šaubīties… Savā jaunajā garstāstā pazīstamais krievu padomju rakstnieks fantasts Vladimirs Mihailovs risina ļoti aktuālas un sarežģītas tehniskas progresa, dabas aizsardzības un cilvēka morāles kodeksa mijiedarbības problēmas.

Galvenā problēma ir aktuāla arī mūsdienās. Ja eksistē par mums tehnoloģiski pārākas civilizācijas, tad kādēļ viņas ar mums nekontaktē? Juniora pamatuzdevums bija doties uz kontaktu ar šādas civilizācijas pārstāvi sauktu par Kurjeru. Kurjers jau vairākas reizes ir vēlējies kontaktēt ar Zemes civilizāciju, taču katru reizi nolēmis, ka tie vēl nav gatavi kontaktam.  Kaut kas cilvēkos tomēr nav kārtībā, bet kas neviens lāga nespēj saprast. Iespējams, ka problēma ir radīšanā, iespējams, ka attieksmē pret dzīvo. Neviens lāga to nezina, tādēļ demonstrācijai tiek izgatavots Kombinators, kas spēj sintezēt praktiski visu.

Un tas rada nākamo jautājumu, vai cilvēks, kurš ir radīts no nekā izmantojot dzīva cilvēka matricu ir uzskatāms par saprātīgu būtni? Ko ar viņu darīt apstākļos, kad viņu paņemt līdzi nav iespējams? Vai vispār ir ētiski nodarboties ar šādiem eksperimentiem? Junioram šis ir patiesi grūts jautājums. Viņu gan nevar vainot pie radušās situācijas, jo viņš visā šajā pasākumā iepinas negribot. MAITEKLIS Visa tā Zojas lieta man šķita viens vienīgs farss, kas nudien neliecina par labu mūsu nākotnes cilvēkiem. Iedomājieties, kosmosa kuģis, kas ceļo līdztelpā. Līdztelpa (vārds manuprāt skan labāk nekā paralēlais visums). Kombinators visu sintezējoša mašīna. Kuģi vada centrālais skaitļotājs, kura lomu pilda šai lietai pielāgota sēne. Kuģa sensori spēj uztvert par oda pirdienu. Bet to, ka kuģī noslēpts vēl viens cilvēks, to kosmosa kuģis un tā kapteinis nepamana. Jā, tā iespējams bija Kombinatora aizņemtā noliktavas daļa, un tur neviens degunu nebāza. Bet ko teikt par zinātnieku konsīliju, kas gatavo kuģi uz tikšanos (vienīgo iespēju varbūt) ar svešas civilizācija pārstāvi, kuri pat nekontrolē, ko viņu kolēģis iebāž kuģī!

Vispār jau kopumā lasot šo darbu rodas iespaids, ka autors ir diezgan ietekmējies no Saimaka. Arī tam ir raksturīga pietāte pret visu dzīvo un diezgan panaivs skatījums uz augstākajām civilizācijām. Kurjers ir pasniegts tāds kā pilnīgs zaļais, kurš bārsta vārdus par katras dzīvās būtnes tiesībām dzīvot neviena netraucētiem. Tas izklausās labi, taču tad es gribētu zināt, ar kādām metodēm viņi ir attīstījuši savu civilizāciju, kā viņi ieguva resursus pirmajam kosmosa kuģiem. Un ja jau viņi tā mīl visu dzīvo, tad kādēļ viņi piecieš jaunāko saprāta brāļu neziņu, bet nemāca tos? Var jau teikt, ka viņi gaida līdz mēs paši līdz kaut kam tādam izaugsim, bet kādēļ tad meklēt kontaktu tagad?

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nav peļama un tajā tiek risinātas patiešām nozīmīgas problēmas, ar kurām varētu sastapties nākotnes cilvēki pie nopietnas tehnoloģiju attīstības. No otras puses veids, kā šīs problēmas tiek radītas, šķiet pārāk samākslots.

Viņi atvēra durvis by Vladimirs Mihailovs

Viņi atvēra durvis

Turpinu savu plānu izlasīt visas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas grāmatas. Šis man no bērnu dienām palicis atmiņā kā tīri normāls zinātniskās fantastikas stāstu krājums. Pēdējo reizi šo grāmatu lasīju pusaudža gados. Bija interesanti izlasīt to vēlreiz. Tīri vai brīnums, ka nekur netiek pieminēts komunisms un tā cēlāji. Visa darbība notiek tehnokrātiskā pasaulē, taču nekas neliecina par attīstītu komunismu.

Tagad īsi par katru stāstiņu.

Strautiņš uz Japeta – kaut kas tāds, protams, varēja notikt tikai pirmsinterneta laikmetā. Interesants un mazliet ironisks stāsts par to, kas ir varoņi cilvēku acīs, un to, kādi viņi ir patiesībā. Mūsdienās teiktu, ka te PR kompānija ir parāvusi pamatīgu stieni un nav pat painteresējusies, ko un kāpēc viņi sagaida.

Melnās dzērves – par dzīves mērķi un īstu zinātnieku. Kā pārdzīvot sava mūža darba sagrūšanu, ko darīt tālāk. Kā reaģēt uz faktu, ka tavas idejas izrādījušās nepareizas. Tāda kā pretinde dogmatismam. Melnās dzērves, protams, arī ir interesants koncepts, tik eksotiskas eksobioloģiskas būtnes reti gadās sastapt.

Dziļais mīnuss – par laika mašīnu un cilvēkiem. Patiesībā par to, cik maz reizēm ir vajadzīgs, lai izkultos no bezizejas situācijas. Vispār ļoti viltīgi izdomāta koncepcija, lai ceļotāji neradītu cēloņsakarību paradoksus. Nākotni viņi no pagātnes ietekmēt nevar, jo vilciens jau ir aizgājis, taču reizēm tomēr būtu labi, ja kāds to spētu izdarīt.

Valgusa odiseja – par to, ka pietiekoši sarežģītas iekārtas noteiktos apstākļos var iegūt saprātu. Par to kāds, iespējams, būs šis saprāts. Un kā ar viņu komunicēt. Un galu galā, ko darīt ar šādu saprātīgu būtni?

Sākotne – civilizāciju attīstība iespējams, noris pa dažādiem ceļiem. Kāda beidz savu dzīvi kodolkarā, cita iztērē pilnīgi visus resursus, cita pārceļas uz pavisam citu dimensiju. Stāstā parādās viens no agrākajiem vakuuma enerģijas pieminējumiem, ko nācies sastapt.
Ekstraklases pilots – vai cilvēkam, kad viņš būs kļuvis nemirstīgs, nebūs bail atvērt durvis? Vai tu esot nemirstīgs būtu gatavs riskēt ar savu mūžību citu labā? Jautājums tikai pirmajā brīdī šķiet vienkāršs, un kāda būs civilizācija pēc nemirstības iegūšanas? Vai nemirstība būs kā balva vai to piešķirs visiem?

Varētu teikt, ka galvenais stāstus vienojošais temats ir tas, ka, laikiem mainoties, cilvēks savā būtībā nekad nemainās. Viņš vienmēr centīsies atklāt vēl neatklāto un mierā nesēdēs nekad. Šādos īsstāstos ir muļķīgi runāt par stāsta varoņu detalizāciju, te viņi vairāk tiek izmantotu, lai ilustrētu vai radītu pārdomas par kādu morāli ētisku jautājumu.

Pozitīvais, stāsti ir pietiekami īsi, lai nepaspētu apnikt. Kopējā stāstu kvalitāte ir viendabīga, visi stāsti ir labi. Stāstu sarakstīšanas brīdī zinātniskajā fantastikā vēl bija pieņemts aprakstīt nākotnes sasniegumu darbības principus.

Negatīvais  – trūkst patiešām oriģinālu ideju, izņemot stāstu “Melnās dzērves”. Viss pārējais kaut kur jau reiz ir sastapts un, iespējams, stāstos, kas sarakstīti vēl pirms šī autora darbu izdošanas.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Stāsti ir labi, nav izcili, bet labi tādā klasiskā nozīmē. Tēlus te nevar saukt par smalki noslīpētiem, te galvenais ir nākotnes problēmas. Tādas, kad zinātnes sasniegumi un atklājumi izmainīs cilvēkiem ierasto pasaules uztveri.

%d bloggers like this: