Navigate / search

The Troupe by Robert Jackson Bennett

The Troupe by Robert Jackson Bennett

Pēc tam, kad izlasīju “City of Stairs”, es elektroniski iegādājos veselu kaudzi ar šī autora grāmatām. Nebija lielas cerības, ka savos iepriekšējos darbos atradīsies šedevrs, kas pielīdzināms “City of Stairs”, taču brīžos, kad vēlies izlasīt kaut ko labu ar garantiju, šāda taktika bieži sevi attaisno.

Vodeviļa ir traka, absurda un sapņaina pasaule, kurās uzvedumi notiek viens pēc otra savstarpēji nesaskaņoti. Sešpadsmitgadīgais Džordžs Karols ir pievienojies vodeviļai kā štata pianists. To viņš nedara, lai pelnītu iztiku, viņam ir sapnis. Viņš cer atrast savu tēvu, slaveno Heironomo Silenusu. Viņš jau labu laiku dzenas pakaļ sava tēva trupai, taču to sadzīt rokās nav viegli. Trupa visu laiku maina atrašanās vietu, sniedz priekšnesumu un pazūd nenoteiktā virzienā. Vēl vairāk, neviens no aptaujātajiem īsti neatceras trupas priekšnesumus, tie pagaist no atmiņas tā it kā pats cilvēks pēc to noskatīšanās izmainītos.

Ja jāpasaka vienā teikumā, tad grāmata ir par tumsas un gaismas cīņu. Laikā, kad Radītājs radīja pasauli, esība tika nošķirta no neesības, un tas zināmā veidā personificēja Neko. Šis Nekas cenšas atgriezt sev zaudēto. Taču pasaulei vēl viss nav zudis, kopš radīšanas brīža tajā atrodami Pirmās Dziesmas fragmenti. Dziedot kādu Pirmās Dziesmas daļu var uz brīdi likt tumsai atkāpties, nostiprināt realitāti un saglābt kādu pasaules daļu. Silenusa trupa nodarbojas ar šīs dziesmas dziedāšanu, un viņiem ir bīstami ienaidnieki, un tieši šie ienaidnieki liek trupai bēgt no vietas uz vietu, haotiskais turnejas plāns patiesībā nav nekāds plāns.

Grāmatas pasaule nemaz neatšķiras no mūsu pašu pasaules pērnā gadsimta sākumā. Cilvēki jau sen ir aizmirsuši par laikiem, kad pasaulē atgriezās Nekas un kā bija pirms tam. Pazudušās daļa pazūd pilnībā gan ģeogrāfiski, gan no atmiņas. Reizēm viņas (zaudētās pasaules vietas) var ieraudzīt palūkojoties ciešāk kādā neparastā ēnā, bet doties tur iekšā labāk nevajag. Par tām atceras tikai Pirmās Dziesmas nesēji. Šķiet, ka Nekā kalpi pirmās atguva tieši visfantastiskākās pasaules daļas, tādēļ par elfiem, fejām un vienradžiem mums ir saglabājušās tikai pasakas. Maģijas šajā pasaulē praktiski vairs nav. Atlikuši vien pāris veidi un vietas, kur tā darbojas.

Džordžs ir tipisks pusaudzis. Viņam vajag visu un uzreiz, ja nav, tad uzmet lūpu, rīkojas neapdomīgi un dzen uz priekšu sižetu. Viņa loma ir skaidra jau no paša sākuma, puisēns, kurš mēģinās izglābt pasauli, grib viņš to vai negrib. Viņš ir trūkstošais posms, kas gadsimtiem ilgo trupas ceļošanu spēs novest līdz mērķim. Labi, ka nedz Džordžs, nedz lasītājs šo mērķi nemaz nezin. Tādēļ Džordžs lielākoties cīnās par sava tēva mīlestību, tēvs gan lāgā nevar savu dēlu atcerēties un vispār uzvedas kā pilnīgs kretīns. Un tad vēl ir pāris meitieši, kuru uzdevums ir vest lasītājus maldināšanā un radīt Džordžam dvēseles problēmas.

Sileniuss –trupas vadītājs ir noslēpumaina personība, šķiet viņš vienīgais redz un saprot notiekošo. Ar saviem noslēpumiem viņš dalās nelabprāt, un cenšas visu nopietno izdarīt pats. Pārējiem nav nedz pieredzes, nedz ķēriena, viņiem arī nav Sileniusa mērķa. Šim tēlam ir izvēlēta ienīstamā cilvēka loma, viņš spēj salaist dēlī daudzas sīkas lietas, jo tās viņam nemaz nerūp, ar cilvēkiem viņš apietas kā ar lietām un, ja nebūtu viņa palīga Stanlija, tad trupa izjuktu jau pēc pāris dienām. Arī lasītājam, lai ar Sileniuss nav viņu tēvs, tiek dota iespēju viņu nedaudz nemīlēt, jo viņš nedalās ar saviem noslēpumiem.

Zinošāks lasītājs uzreiz stāsta struktūrā atpazīs tādu pieaugušo “Bezgalīgā stāsta” variantu, te gan princese nevienu pēc palīdzības nesūta un ticība pasaku tēliem pasauli nenostiprina. Pat tas, ko mēs uzskatām par pasaku tēliem, ir diezgan nežēlīgi pret cilvēkiem, tāda ir viņu daba un nekas, pat pasaules gals to nespēs mainīt.

Sižets nav pārāk samudžināts, un tā kā informācija tiek izsniegta pa pilienam, tad tālejošus secinājumus par to, kā viss beigsies ir diezgan grūti izdarīt. No sākuma mēģināju, bet tad atmetu visam ar roku un lasīju, lai uzzinātu kā tad viss beigsies.

Lieku 8 no 10 ballēm, labs darbs, nestandarta stāsts uz standarta mitoloģijas bāzes. Priekš manis vietām bija nedaudz par daudz pasaku elementu, kas reizēm šķiet norakstīti no bērnu dienu grāmatām. Vietām viss pārāk labi noveicas, un lietas globāli iet kā pa sviestu. Var redzēt, ka autors vēl tikai trenējas rakstīšanā.

%d bloggers like this: