Navigate / search

Slovākija Ceturtā Diena

21. jūnijs (Tatranska Lomnica – Štrbské Pleso – Vodopád Skok)

Šodien mums plānā ir kāda ūdenskrituma apmeklējums. Tā kā ledāji uz mūsu Zemes iet mazumā, tad tādas lietas jāapskata, kamēr tās vēl ir. Man gan nav ne jausmas par ledāju un sniega segas dinamiku Tatru kalnos, bet drošs paliek drošs. Mūsu izvēlētais ūdenskritums saucas pavisam vienkārši Skok ūdenskritums.

Lai tur nokļūtu nāks braukt uz pilsētu ar neizrunājamu nosaukumu Štrbské Pleso, pirmā daļa nudien nav latvietim pieveicama bez aukslēju deformācijas. Braucam pa serpentīnu un nelieliem ciematiņiem, dažiem jau redzētiem un dažiem ne. Iebraucot pilsētiņā ir skaidra zīme, ka tālākais parkings ir ciet, bet vai es tai klausu? Protams, ka nē, ja ticēsi visam, kas rakstīts, tālu dzīvē netiksi. Tā arī šoreiz pārliecinos, ka rakstītais ir pareizs, griežu apkārt un noparkojos tur, kur man sākotnēji tika piedāvāts. Pārkings te ir standarta 7 eiro un ej, kur acis rāda.

Lai tiktu uz ūdenskritumu no sākuma ir jāatrod taka, lai atrastu taku, vajag atrast norādi. Mums norādi atrast izdodas uzreiz un, ja vien mēs prastu tai sekot, tā arī nekad nebūtu nonākuši tā ezera krastā, kuram pa godu nosaukts šis ciematiņš. Tur es pabaroju dažus veiksmīgākus odus, neveiksmīgos apsitu un kolektīvi mēģinām saprast, kur doties tālāk. Vispār jau bērniem ir pa lielam vienalga, viņi vēl ir tai vecumā, kad domā, ka vecāki zina ko dara. Maija ir skatījusies kartē un viņai ar nav jautājumu. Vienīgais, kuram nepieciešama sapratne, esmu es, un pēc pāris stulbiem ierosinājumiem eju, kur man iesaka iet. Finālā esam apmetuši nelielu līkumu gar ezera krastu un apskatāmies tramplīnlēkšanas ietaises, no pļaviņas, kur skaidri norādīts, ka gājējiem ienākt aizliegts. Un tad jau esam klāt pie takas sākuma.

No sākuma ejam visi kopā. Taka izskatās kā nokaisīta ar šķembām, un lai ar’ nedaudz pret kalnu, var iet normāli. Bet tad taka pagriežas un sākas akmeņi, kāds randomā izbēris laukakmeņus un sak’ – baigi labā taka. Skaidra lieta, ka kalni bez akmeņiem nav iespējami, bet nu varēja jau nedalīt tik nevienmērīgās frakcijās. No sākuma taciņa ved pa jaunaudzīti un, ja skatās uz kājām, paiet var nekrītot.

Sadalāmies grupās, Maija iet kopā ar Ernestu, es ar Armandu un Matīss skrien pa priekšu. Dzeramie visiem ir līdzi, tā ka neviens nenoslāps. Armands priekš sešgadnieka ir nopietns gājējs, tur tempu un nečīkst. Nečīkstēšana  šādos pasākumos ir zelta vērta. Pēc jaunaudzītes tiekam īstā mežā, te ir vēl vairāk akmeņu un kāpums stāvāks. Bet nu godīgi sakot, pēc pusstundas iešanas mani tas nedaudz piebesī, visu laiku tik mežs un akmeņi, bet neko darīt – ūdenskritumu redzēt gribas. Es speciāli bildes neskatījos. Ātrums nav liels, kādi trīs kilometri stundā, jo laiku pa laikam apstājamies, iedzeram cukurūdeni un/vai ūdeni. Pikniku rīkosim tikai pie ūdenskrituma, vismaz tā mēs ar Armandu nolemjam. Laiku pa laikam satiekam Matīsu, kurš mūs pagaida, paprasa vai esam redzējuši mammu un aizskrien tālāk.

Kad beidzas mežs, sākas neliela piekalnīte ar zemāku krūmu veģetāciju un akmeņi ar’ paliek ejamāki. Vietām pat pāri takai tek strautiņš, kur man tiek demonstrēts, kas ir pareizs parkūrs. Es nekvalificējos, jo, drošinot speciālistu, piesmeļu botu. Un tad sākas vējš, ja līdz šim pa taku iets komfortabli, ne par aukstu, ne par siltu, tad tagad tā zēģelē, ka velk cauri līdz kaulam. Savelkam jakas un dodamies tālāk. Nu jau var dzirdēt ne tikai strautu, bet arī tā kā ūdenskritumu un vienā brīdī pēc kārtējā līkuma to jau var arī redzēt. Pirms ūdenskrituma ir tāda kā pludmalīte, kur varētu uzrīkot pikniku, bet mēs nolemjam pieiet tuvāk. Ūdenskritumam nav ne vainas, nav tā ka ūdens būtu maksimumā, bet pietiek. Vējš gan zēģelē kā traks, bet piknikam atrodam aizvēju un sākam. Mums piezvana Maija, viņi ar Ernestu iešot atpakaļ. Matīss ar fiksi iekodis, dodas prom. Paliekam mēs ar Armandu, skatāmies ūdenskritumu, tur ir taka, kas ved līdz pašai tā augšai un tad iet tālāk, to mēs šoreiz neiesim. Tad nedaudz palīdzu cilvēkiem fotografēties. Sapakojam mantas un dodamies atpakaļ.

Atpakaļceļš ir daudz vieglāks, jo jākāpj uz leju, nu un jābūt nedaudz uzmanīgākam, jo cilvēks jau visbiežāk krīt kāpjot lejā nevis augšā. Mums viss rit diezgan veiksmīgi, bet pretī nākošie pensionāri sāk uzdot jautājumus, cik tālu vēl jāiet, cik ilgu laiku tas prasīs. Labi, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj visu izmērīt un salikt laika rāmjos. Tad nu atbildu jums vēl kāds kilometrs vai cilvēkiem, kas ir tikai iegājuši pirmajā mežā, Jums vēl tikai kāda stunda, ja nenožausies un nesalauzīsi kāju. Mežā kūko arī kāda dzeguze, kas acīmredzot vēlas visus bez naudas makiem iedzīt nabadzībā. Daļa pretimnācēju ir apkārušies ar kaut kādiem zvaniņiem, iet un zvana. Es domāju vai nu kaut kāds ākstu izbraukums, vai vienkārši govju gani. Tikai vēlāk uzzinu, ka šī ir taka uz kuras iespējams var sastapt lāčus. Lai ar cenšamies, cik varam, pārējos mūsu pārgājiena dalībniekus panākam tikai takas beigās, kur mūs gaida. Dodamies uz auto un braucam mājās.

Pēc nelielas atpūtas nolemjam aiziet uz vietējiem rodeļiem. Rodeļi ir gandrīz blakus vienīcai, tikai mēs no sākuma pamanāmies aiziet uz pavisam citu atrakciju parku, kurā nav rodeļu. Tur vispār nevar saprast, kas tur ir. Es jau saules apsildīts esmu kļuvis neciešams ne tikai citiem, bet arī sev. Tad dodamies meklēt rodeļus pa citu ceļu un beigās arī atrodam netālu no vilciena stacijas, blakus autoostai, kas savukārt ir turpat blakus mūsu viesnīcai.

Bērniem rodeļi patīk, man jau arī, bet rodeļmeistars ir īsts p***is. Ja mūsu zemē, braucot ar rodeli un vedot bērnu, kurš viens nedrīkst braukt, tu piķo par vienu braucienu ar agregātu, tad te tu maksā par cilvēku. Tātad man vedot bērnu, kurš viens nevar braukt auguma ierobežojuma dēļ, nākas maksāt par diviem braucieniem. Bet tas jau tā ekonomiskais apsvērums, jo laiku pavadījām jautri. Šoreiz priekšā mums nebija bremzētāju un tas vien jau bija tā vērts. Izbraukalējušies dodamies atpakaļ uz viesnīcu, tur sākas ekrānlaiks un vakariņot šodien dodamies uz iestādi, kas saucas Stara mama, tai nebija ne vainas. Arī te ir puišiem nepieciešamie un vitāli svarīgie kartupeļu frī un pareiza cukurūdeņu izvēle. Liegt jau neko nevar, jo 10 kilometru pārgājiens uz ūdenskritumu ir noiets. Ārā ejot  gandrīz norauju uz muti, paklupdams pret slieksni.

%d bloggers like this: