Navigate / search

Jaunzēlande sestā diena

4. marts

Šodien mums ir laiks mainīt dzīves vietu, iekožam brokastis, sakraujam kastē pārtikas produktus, salādējām bagāžniekā savas somas un varam doties uz Kvīnstaunu. Pēc tam mums ieplānots ir pārbauciens uz Vanaku, kur paliksim pa nakti, un tādēļ nekādas lielās staigāšanas nav ieplānotas.

Brauciena laikā beidzot varam apskatīties visu, ko esam palaiduši garām šurpceļā. Ja prasītu man, es varētu saderēt, ka nekad neesam braukuši par šo ceļu. Vietām gan kaut kas atmiņā ir palicies, bet tie ir lauku laistāmie aparāti, un tie man tikpat labi varēja palikt galvā no ASV ceļojuma. Uz ceļa rīts ir sācies brangi – uz Milfordsaundu brauc ķīniešu autobusi viens pēc otra. Viskrutākajiem ir pat caurspīdīgi jumti, cerams, ka fotogrāfiju kvalitāte netiek izkropļota. Laiku pa laikam piestājam pie kādas kalnu malas, īsti jau viņas viena no otras neatšķiras, bet var izlocīt kājas un smukā ainavā iemalkot kolu. Pie reizes rezervējam arī autobusa biļeti rītdienai uz Rob Roy glacier, mūsu auto uz tā ceļa nedrīkst rādīties pēc līguma nosacījumiem. Pa ceļam arī paceļas jautājums, cik tai Kvīnstaunā īsti dzīvo cilvēki? Jāatzīst , ka man ir šoks, uzzinot, ka tur ir vien ap 16’000. Tas ir gandrīz tikpat daudz, cik Talsos ziedu laikos! Patiesībā neskatoties uz to, ka Kvīnstauna līdz ceļojuma sākumam bija viena no piecām Jaunzēlandes pilsētām, kuras es tā uzreiz varēju atminēties, izrādās, ir mazpilsēta. Un pēc tā sanāk, ka tas mazais miests, kas rēgojas ezera pretējā krastā, nav vis kaut kāds ciematelis, bet pati Kvīnstauna!

Devils stairs

Galvenais apskates objekts pa ceļam ir Devils staircase. Tur ir izbrīvēts vesels stāvlaukums, salikti akmeņi, uz kuriem fotografēties. Tā pat kā milfordsaunda kalnā es ne sitams nevarēju ieraudzīt lauvu, tā arī te es kalnos tās trepes nevaru ieraudzīt. Kalni kā kalni, lai kā neskatītos. Bet nu Velnu jau ar es nekad dabā neesmu redzējis un tamdēļ nezinu, kādas viņam būtu fizioloģiski piemērotas kāpnes. Visi pārējie gan demonoloģijā ir izglītotāki un tās nolāpītās trepes redz!

Iebraucot Kvīnstaunā mēs esam spiesti pasēdēt sastrēgumā, izskatās, ka tiltam pāri upei ir nodilusi sadalošo joslu krāsojums, tādēļ pāri var braukt tikai pa vienu pusi. Man gan ir aizdomas, ka Jaunzēlandes ceļu būvniekiem dikti patīk regulēt satiksmi, reizēm gadīsies, ka nekurienes vidū, vietā, kur nekas nenotiek, stāv vīriņš vai sieviete ar stopzīmi rokā. Domāju, ka tas ir kautkāds atbalsta modelis, iedod stopzīmi, konusus un ej uz ceļa!

Kvīnstaunas ezers

Kad esam tikuši iekšā īstajā pilsētā, mūsu mērķis ir Kvīnstaunas Skyline. Tur ar gondolu varēs uzbraukt augšā kalnos un skatīties uz visu no augšas. Taču sākumā mums jāatrod vieta, kur noparkoties. Mazpilsētas ielas tūrisma plūsmu īsti netur un noparkoties nav kur. Tādēļ pirms došanās uz Jaunzēlandi mēs esam izprintējušu parkošanās gidu. Diemžēl gids mūs pieviļ, super krutā parkošanās vieta ir pilna, pārējās ar pilnas. Riņķojam pa pilsētu, aizbraucam pat pie gondolām, bet arī tur viss pilns. Viena vieta, kurā novietojam auto pēc rūpīgākas izpētes izrādās tāda, kurā mašīnas likt tomēr nevar. Braucam tālāk, tā kā meklējumi mūs atkal ved gar lielo stāvvietu, tur ieraugam, ka 1 vieta ir brīva, šaujam iekšā. Nezin, vai viņiem tur nav noklājusies sistēma, jo brīvo vietu tur ir daudz vairāk nekā viena. Noparkojamies, salasām līdzņemamās mantas (es atkal apkrāvos pārāk nopietni), iesmejam par vienu džipu, kurš testē savu akumulatoru spēku, spīdinādams gaismas.

Tā kā visu jau esam izbraukājuši, nav nekādas problēmas atrast vajadzīgo ceļu. Pie gondolu stacijas, divi vīri palūdz man viņus nofočēt uz saviem mauntinbaikiem. Tā te ir tāda izklaide – uzbrauc ar gondolu augšā un tad mauc lejā, vēl te var vizināties ar rodeli (ne īsti pa reni, bet tādu trasīti uz leju), lēkt ar gumiju un staigāt ar kājām (noteikti, ka uz rokām ar var, bet tas netika īpaši afišēts). Iestājamies rindā un tiekam pie biļetēm. Gondolas kā jau gondolas, iekšā tikt ir vienkārši – no sākuma tik jāatkaujas no fotogrāfes, kura dikti grib tevi nofotografēt. Cenas bildei pēc tam ir astronomiskas, nav jau ar nekāds joks, jo noteikti tās pērk viens no simts, pārējās nāks utilizēt. Šis manuprāt ir tāds pagātnes relikts, kas balstās vien uz ekskluzīvām tiesībām filmēt un fotografēt noteiktā vietā.

Kvīnstaunas ezers

Brauciens augšā sākas normāli kā jau gondolai, bet tad kaut kur ap vidu viss pasākums apstājas. Pirmās piecas minūtes tas ir visai smieklīgi, pēc tam var sevi mierināt, lasot uz kabīnes sienas, ka reizēm tā gadās, ka Skyline apstājas un nākas pagaidīt. Rūpīga gondolas iekšpuses izpēte neliecina, ka nokrišana gadās bieži. Nedaudz iepriecina sprigtais vējiņš, kas reizēm brāzmās iešūpo gondolu. Arī, ja krīt lejā, apakšā ir smuka pļaviņa, pastāva, bet ir izredzes izdzīvot. Kad tas nu būtu apspriests, aparāts sāk darboties un uzvilcis mūsu gondolu virs klints, kur kritiens ir augstāks un bīstamāks un apstājas tur. Maija filozofē cik forši, ka mēs esam četri, jo tie nabagi, kas sēž vieni noteikti ir pārbijušies. Beidzot pasākums atsāk savu darbību un mēs laimīgi tiekam augšā. Tur Maija noskaidro, ka pie vainas ir bijis kāds velosipēds, kuru nav varējuši noķeksēt nost veselas 20 minūtes.

Drūmais sils

Mums tagad ir ieplānota lielā pastaiga, pašā stacijā var paēst kaut ko dārgu, bet pēc skata ne pārāk pievilcīgu, iepirkt suvenīrus un izmantot tualetes pakalpojumus. Mūsu pastaiga saucas Ben Lomond Track, taču mēs nudien negrasāmies to veikt visu, mēs tikai bišķi izmetīsim aplīti. Takas sākums mežā ir iespaidīgs, lai ar ir smuka un vējaina diena, te ir īsts tumšais mežs, priedes aug kā stabi un mežā valda puskrēsla. Varētu pat teikt, ka t-kreklā ir nedaudz auksti. Daudz jau neko nevar redzēt, vienkārša meža taka. Vienā vietā, gan tiekam izlaisti ārā saulītē izcirtumā, tur taciņa vestu tālāk un varētu iet kādas piecas stundas. Mums nav tik daudz laika, nedaudz pablandījušies pa izcirtumu (man likās, ka īstai ceļš ved tur), griežos riņķī un eju atpakaļ mežā. Tur var uzkulties augšā uz paraplānu palaišanas vietu, tāpat visu laiku ir jāuzmanās no downhill braucējiem. Mēs tā uzmanījāmies, ka neredzējām ne paraplānistu, ne riteņbraucēju. Dodamies atpakaļ uz gondolu staciju, padirnam un pavērojam Kvīnstaunu no augšas. Manuprāt, kalnu un ezeru apkopojumu pasaulē reti, kas var pārsist, ja nu augstāki kalni ar šļūdoņiem ūdenskritumiem un ezeriem.

Nospriežam braukt lejā un doties skatīties kivi. Lejā tiekam bez starpgadījumiem un dodamies uz blakus esošo putnu dārzu Kiwi Birdlife Park. Iesperamies iekšā un pie kases mums garantē redzēt kivi, pēc desmit minūtēm sākšoties to barošana. Taču cena ir pārāk iespaidīga- 55 Jaunzēlandes dolāru no sejas. It kā jau ar to biļeti var nākt skatīties kivi veselas trīs dienas, bet mums ir ieplānota vien kāda stunda. Nolemjam, ka tas nav tā vērts un dodamies prom. Tagad ir jautājums, vai ir vērts sperties uz pasaules otru malu, un noskopoties uz mazo jauko kivi barošanas biļeti? Un šī arī bija mūsu lielā iespēja redzēt to kivi!

Devils burger

Mēs tā vietā nolemjam doties uz centru, un ietaupīto kivi naudu noēst. Centrs ir tūristu pilns, ezermalas promenādē var noīrēt ātrlaivu, izbraukt ar kruīzu un aizbraukt uz Milfordsaundu. Mēs kustamies līdzi straumei un pētām piedāvājumu, braukt nekur netaisāmies bet uzēst gan varētu. Maķītis nekur tuvumā nav, taču uz vienas izkārtnes pamanām atpazīstamu vārdu – Burger. Šie ir Devils Burger, speramies vien iekšā. Vietu par īpaši tīru nenosauksi, taču neviens ar staļļa zābakiem priekšā nestāv, nolemjam palikt tepat. Pasūtām ēdienus, atrodam puslīdz tīru galdu, tur kādam ir bijis klikšķis uz dakšām – pa galdu izmētātas kādi pāris desmiti. Gaidām pasūtījum un vācam dakšiņas. Burgers nudien bija labs un kartupeļu frī porcija iespaidīga.

Kvīnstauna

Paēduši dodamies atpakaļ uz mašīnu, es gan pa ceļam ieskrienu grāmatu bodē un nopērku grāmatu par Jaunzēlandes vēsturi. Lai ar vēsture viņiem nav diezko gara, grāmata ir visai bieza. Atrodam mašīnu un braucam uz Vanaka. Pirms tilta korķa nav, man gan ir aizdomas, ka šis ir pavisam cits tilts. Te sākas apkaimes vīna dārzi un tos visus var labi aplūkot piestājot pie Arrowpoint junction skatu laukuma. Te var nolūkoties uz ieleju no augšas, izvērtēt vietējo lauksaimniecību, veltīt pārdesmit minūtes cerībās sagaidīt kādu lidmašīnu, kas lido uz Kvīnstaunu (ja sagaida, tad skats noteikti ir labs), tapt vēja appūstam un nedaudz nosalt. Kad viss apskatīts, pa nelieliem serpentīniem dodamies tālāk, mēs esam izvēlējušies smukāko nevis ātrāko ceļu caur Cardrona. Ceļš ir tik smuks, ka viens pat ir ielicis savu mašīnu grāvī!

Krūšturi

Pa ceļam uz Vanaku vienīgais apskates objekts ir krūšturu izstāde ceļa malā. Te visi piestāj, piestājam arī mēs. Vēl Ivaram liekam vest mūsu uz katra mazā miesta centru. Nezinu, vai tas ir kāds joks, bet, Ivaraprāt, centrs vienmēr ir mazs sānu celiņš ar miskasti.

Arrowpoint junction

Pirmais darbs Vanakā ir iečekošanās motelī. Šis ir no tiem, kur jāierodas laikus. Saimniece moteli izveidojusi kā tādu mazu ciematiņu šosejas malā, pāri pļavai var redzēt ezeru. Mūs iepazīstina ar velosipēdu un drēbju mazgāšanas pieejamību. Izstāsta, kur var dabūt vislabāko jēra gaļas cepeti. Parāda mājiņu, tā ir visnotaļ smuka. Iekārtojamies, salasām mazgājamās drēbes (mums pat ir nopirkts vešpulveris) ieliekam mazgāt. Ātri iekožam un dodamies uz bodi.

Wanaka lake

Veikalā viss notiek bez starpgadījumiem, tik vien kā gara rinda un Atvars iedomājies, ka te latviski neviens nesaprot, atļaujas paust savu izbrīnu skaļi par to, kurš tad uz bodi nāk ar basām kājām, pretī saņemot: “Un kas vainas!”.

Wanaka view motel

Pavakariņojam, atklājam, ka motelī ir veseli divi TV kanāli, dodamies nelielā pastaigā uz ezeru. Šķiet, ka sestdien te sāksies lielie lauksaimnieku svētki, tiek būvēts gadatirgus, lopu izstādes vieta un kaut kādi stendi. Pie ezera gan viss ir mierīgi, atrodam autobusa pieturu, no kurienes mums rīt sāksies ekskursija, nedaudz pablandāmies un dodamies mājās. Pēc tam atklājam, ka veļas mazgātuvei tomēr ir darba laiks un tā līdz deviņiem no rīta būs slēgta. Tas nedaudz pamaitā priekšstatu par naktsmājām kopumā, bet ko darīt, tāda dzīve!

%d bloggers like this: