Navigate / search

Jaunzēlande septītā diena

5. marts

Wanakas piekalne

Ceļamies pirms saullēkta, uz ātro iekožam brokastis, autobuss jau mūs negaidīs. Mūsu galamērķis ir Rob Roy ledājs. Šķiet, ka vakar atrastā autobusa pietura ir pareizā, jo tur ir veseli divi autobusi, tagad tik atliek saprast, kurš ir mūsējais. To ir visnotaļ viegli identificēt, jo busiņam ir uzraksts. Arī šeit neviens neprasa nekādus dokumentus, pasaki uzvārdu, šoferītis pārprasa, vai esam četras personas, atķeksē kaut ko savā sarakstā un saka, lai kāpj autobusā. Tādu kāpēju bez mums ir vēl kādi četri. Kad visi esam savākti, var doties ceļā.

aitiņas

Var just, ka autobuss savā ekspluatācijā ir daudz ko pieredzējis, nedaudz nodzīts, iekšējā apdare ar pamatīgi pabružāta. Toties šoferis baltā kreklā. Pa ceļam uz ledāju mēs savācam vēl cilvēkus. No tiem viskolorītākā ir viena austrāliete. Jābrīnās, ka viņas kājas vēl nes visu to lieko svaru, toties ļoti dzīvespriecīgs cilvēks, kas nedaudz uztraucas par čūskām un zirnekļiem. Kad tiekam nost no asfalta, saprotam, kādēļ mūsu auto iznomātāji šo ceļu iekļāvuši aizliegto sarakstā. Šis ir ceļš, kas ved uz pāris nomaļām briežu, liellopu un aitu fermām. No asfalta te nav ne miņas, ir pamatīgi izdangāts grants ceļš. Katru reizi, kad, šķērsojot strautu, autobusa apakša velkas pa zemi šoferis atvainojas par slikto ceļa stāvokli. Vispār jau ja nebūtu to strautu, kas laiku pa laikam pārrāvuši ceļu, tad šī būtu tīri normāla Latvijas grantene. Trepe tāda, ka var izkustināt nierakmeņus, tagad ir arī skaidrs, kādēļ autobusa durvis var atvērt tikai piepaceļot.

Tā kā mums pa priekšu neviens nebrauc un pretējā kustība ir tik lēna (vietējie lauksaimnieki, kas savos pikapos pārvadā ganu suņus), ka putekļus rīt nenākas un var baudīt kalnu skatus, jo visu laiku braucam pa upes ieleju. Vietām tajos ieklīst pa aitu un govju baram. Pēc stundas un desmit minūtēm mēs esam sasnieguši pārgājiena sākuma stāvlaukumu. Te mūsu autobusa šoferis mūs noinstruē, galvenais ir nekur neievelties, iet prātīgi un trijos braucam atpakaļ. Ja savāksimies ātrāk, tad brauksim atpakaļ ātrāk. Tad neliels stāsts par vietējiem būvdarbiem, kurus mēs tagad redzam, te notiekot tualešu renovācija. Nākamreiz te varēs atpūsties ar komfortu.

Rob Roy glacier takas sākums

Ceļa sākums nedaudz atgādina bērnības laukus, ceļš ir, bet govis to ir tā piedirsušas, ka jēgas no tā ceļa nav nekādas. Atliek vien cerēt, ka govju plānos nav ledāja apskate, un vēlāk taka uzlabosies. Atvars ar Initu izraujas priekšgalā, mēs ar Maiju klundurējam nopakaļus. Tiekam līdz pirmajam takas aprakstā minētajam punktam – iekārtajam tiltam. Skaidra lieta, ka te govis tālāk nebūs gājušas. Arī šī celtspēja ir tikai desmit cilvēki, bet par laimi mūs nav tik daudz, lai nāktos gaidīt. Pie tilta var izlasīt par cilvēku, kurš noslīcis upē. Ja tā paskatās, tad te noslīkt nudien daudz mākslas nevajag.

Rob Roy glacier iekaramais tilts

Nu šeit arī līdzenā pārgājiena taka beidzas, tālāk mēs piecus kilometrus rāpsimies kalnā. Kāpiens gan nav liels nieka piecsimts metri, bet tas kopumā, vietām sanāk nokāpt lejā un tad rāpties atpakaļ augšā. Te nu mēs visi paklīstam, kādam patīk apstāties un vērot putnus, es eju savā tempā. Nepaiet ne pusstunda kopš gājiena sākuma un var jau nedaudz paraudzīties uz upes ieleju no augšas. Te pat ir uzlikts soliņš, ja nu kādam savajag atpūtināt kājas. Nedaudz paskatāmies ainavu un speramies tālāk.

Ieleja

Taka ir labi uzturēta un tādēļ iemaukties iekšā Rob Roy strautā nav liela varbūtība. Izklaides, kas pieejamas, ir pavisam vienkāršas. Var vērot putniņus, tas nozīmē, ka jāapstājas un jāļauj tiem parādīties, stāvēšana nav manā stilā, tāpēc ar to es neaizraujos. Otra iespēja ir strauta vērošana, vietām var pat uzrāpties uz palielāka akmens. Ja esi īpaši nepacietīgs, tad var mēģināt caur koku galiem saskatīt ledāju. Es no pārējiem esmu atrāvies pamatīgi un kādas desmit minūtes pavedu sēžot izžuvuša strauta gultnē vērojot ūdenskritumu. Arī pašu ledāju var redzēt, bet ne pārāk daudz. Kā jau viss šai pasaulē, arī šī nomaļā vieta klimata pārmaiņu rezultātā ir nedaudz zaudējusi no sākotnējā. Ja tic bildēm, tad sākotnēji ledājs ir bijis daudz iespaidīgāks un nemaz nav aprobežojies ar to mazo strēmeli, kas redzama tagad. Jā, augšā tur vēl ir pamatīgs masīvs, bet nevar zināt, cik ilgi tas vēl izvilks.

Rob Roy glacier

 

Rob Roy glacier ieleja

Sagaidījis pārējos, varu doties uz pašu takas galapunktu. Skats no turienes paveras brīnišķīgs – ūdenskritums – ček, kalnu upe – ček, lieli akmeņi, kur pasēdēt, – ček, saulains laiks – ček un kalnu ainava – ček. Nedaudz iekožam, skatāmies un var teikt, ka viss tas kāpums tomēr bija to pūliņu vērts. Kad kājas atpūtinātas, man iešaujas doma, ka derētu tikt upei otrā pusē. Neesmu galīgi traks, jo zinu, ka parasti tās noslīkšanas tā sākas. Nokāpju lejā pie upes, nākas brist pa nelielu purviņu un izvairīties no īpaši ērkšķainiem augiem. Kad tieku līdz upei, saprotu, ka te pāri netikšu, velkos uz iztekas pusi cerībā, ka kaut kur akmeņi būs dikti veiksmīgi sakrituši.

Rob Roy glacier upes izteka
Rob Roy glacier skats

Kad tieku līdz ielejas galam, kur tālāk vairs netiek, ja nav alpīnista iemaņu un aprīkojuma, saprotu, ka te bez riska pāri nekur netikšu. Apstājos lai papētītu akmeņus. Man bērnībā ir bija viens divmēnešu periods, kad vēlējos kļūt par ģeologu, bet ar to laiku ir par maz, lai kaut ko jēdzīgu varētu saprast no redzamajiem iežiem, nē, nu visādas vara un pirīta dzīslas jau te redzēt var. Ļaudis mēļo, ka te vēl atrodams arī zelts. Laukšpats gan te izskatās tīri smuki. Smiltīs var atrast arī zirnekļus, gan jau, ka tiem te ir, no kā pārtikt. Eju atpakaļ uz skatupunktu, tur ir rakstīts, ka kea papagaiļus barot nedrīkst. Nu mēs te nevienu neredzam! Savācam mantas un sākam kāpienu lejā.

Kalnu upīte

Ceļš lejā ir daudz vieglāks, tik viegls, ka pāris reizes es gandrīz izmežģīju potīti. Nākas piestāt un pārsiet botas. Lejā gan kāpjam visi reizē, un šad tad pat skatāmies putnus. Sev par brīnumu sastopam arī austrālieti. Viņa takai izvēlējusies nepiemērotus apavus, un taisni vai brīnums, ka vēl nav sev neko izmežģījuši. Tagad uz takas ir liela rosība, ir jau pretkustība, laiku pa laikam nākas palaist kādu garām. Vēl interesantāki ir cilvēki, kas uzskata, ka kalnos ir vistīrākais ūdens pasaulē, tādi gudrinieki no tērcēm, kas sūcas ārā no melnzemes, pilda savas ūdens pudeles, var tikai viņiem novēlēt nesaķert vēdergraizes.

Rob Roy glacier ieleja

Tā kā lejā esam tikuši labu laiku pirms autobusa atiešanas, nolemjam paiet nedaudz pa citu taku. Šī taka ir ievērības cienīga ar to, ka te labi zēģelē vējš, kurš ieskrējies no kalnu galiem, reizēm brāzma labi uzpūš. Upes gultnē gulšņā govis, laiku pa laikam var pārlīst pāri žogam. Te gan cilvēki pārlīšanai ir uztaisījuši speciālas kāpnes. Pēc pāris kilometriem nolemjam, ka pietiks un dodamies uz autobusu. Nu jau es esmu nedaudz saulē apdullis un mani vairāk interesē pavēnis nekā cilvēki apkārt. To gan sarodas aizvien vairāk. Neskatoties uz savu nomaļo atrašanās vietu, šķiet, ka šī vieta ir varen populāra.

Visi vēl nav ieradušies un mēs piesēžam iekost un pagaidīt. Kam ir, tie notērē kendijkreša dzīvības, tad izlasām informatīvo materiālu un ejam uz autobusu. Austrāliete nolemj nosnausties pie puķudobes. Kad salienam autobusā, izrādās, ka tikai austrālietes trūkst, apstāstam šoferim, kur to meklēt un, skat, pēc brīža varam doties atpakaļceļā. Pats par sevi saprotams, ka mēs piestājam pie ceļmalas saldējuma tirgotavas, kura rīt klopēšoties ciet un beigs sezonu. Saldējums tiek taisīts uz vietas un garšo labi, bet nu būšu godīgs, man pēc šī gājiena labi garšotu jebkas!

Megakoki

Kad mūs autobusa pieturā izlaiž ārā, dodamies uz moteli nomazgāties un nedaudz atpūsties. Tur atklājam, ka mūsu veļu saimniece izlikusi žāvēties un vispār viss ir kārtībā. Tā kā plānā nekā nav, nolemju aiziet uz frizētavu. Domāts, darīts, te viss vienkārši – uzraksti uz tāfeles savu vārdu, sēdi un gaidi savu kārtu. Ja vēlies, var ņemt no ledusskapja alu un dzert. Vispār jau šis ir stilīgais Barberšops, kur gandrīz vai kauns nākt iekšā, lai palūgtu vien nodzīt matus uz nulli. Sēdēšana, izskatās, būs ilga, bet tad man noveicas. Nepaiet ne trīs minūtes, kā vienam no indiešiem, kuriem pienāk kārta vairs pēkšņi nav laika. Pārējie klienti kaut kur ganās, un es tieku uzreiz. Jāatzīmē, ka te matus nodzina ātri, profesionāli un lēti (lētāk nekā Rīgā). Šādu notikumu ielīksmots, dodos mājās, pa ceļam man telefons priecīgi pavēsta, ka esmu rezervējis galdiņu restorānā, izskatās, ka Maija ar’ nesēd mājās rokas klēpī salikusi.

Timmija pleciņš

Līdz vakariņām noslaistāmies un tad dodamies uz Wanaka Gourmet kitchen, tur pasūtam vietējo jēra pleca cepeti, visnotaļ garšīgs paēdiens un dodamies nelielā pastaigā.

Wanaka tree

Šodien ir pienācis laiks aiziet līdz Wanaka tree. Tas ir parasts koķelis, kas ieaudzis ūdenī. Vietējie tūrisma industrijas pārstāvji to ir izvēlējušies kā pilsētiņas simbolu. Tas koks, protams, ir apsēsts ar fotogrāfiem. Uz kvadrātmetru ir vismaz divi selfijstiki. Mēs, protams, pievienojamies. Kad koks nofotografēts, tad pa papeļu aleju dodamies atpakaļ. Eiropas koki te aug milzīgi, paskatoties nemaz nevar pateikt, ka tā ir tā pati mūsu papele vai vītols. Izskatās, ka pa nakti būs lietus.

%d bloggers like this: