Navigate / search

Jaunzēlande septītā diena

5. marts

Wanakas piekalne

Ceļamies pirms saullēkta, uz ātro iekožam brokastis, autobuss jau mūs negaidīs. Mūsu galamērķis ir Rob Roy ledājs. Šķiet, ka vakar atrastā autobusa pietura ir pareizā, jo tur ir veseli divi autobusi, tagad tik atliek saprast, kurš ir mūsējais. To ir visnotaļ viegli identificēt, jo busiņam ir uzraksts. Arī šeit neviens neprasa nekādus dokumentus, pasaki uzvārdu, šoferītis pārprasa, vai esam četras personas, atķeksē kaut ko savā sarakstā un saka, lai kāpj autobusā. Tādu kāpēju bez mums ir vēl kādi četri. Kad visi esam savākti, var doties ceļā.

aitiņas

Var just, ka autobuss savā ekspluatācijā ir daudz ko pieredzējis, nedaudz nodzīts, iekšējā apdare ar pamatīgi pabružāta. Toties šoferis baltā kreklā. Pa ceļam uz ledāju mēs savācam vēl cilvēkus. No tiem viskolorītākā ir viena austrāliete. Jābrīnās, ka viņas kājas vēl nes visu to lieko svaru, toties ļoti dzīvespriecīgs cilvēks, kas nedaudz uztraucas par čūskām un zirnekļiem. Kad tiekam nost no asfalta, saprotam, kādēļ mūsu auto iznomātāji šo ceļu iekļāvuši aizliegto sarakstā. Šis ir ceļš, kas ved uz pāris nomaļām briežu, liellopu un aitu fermām. No asfalta te nav ne miņas, ir pamatīgi izdangāts grants ceļš. Katru reizi, kad, šķērsojot strautu, autobusa apakša velkas pa zemi šoferis atvainojas par slikto ceļa stāvokli. Vispār jau ja nebūtu to strautu, kas laiku pa laikam pārrāvuši ceļu, tad šī būtu tīri normāla Latvijas grantene. Trepe tāda, ka var izkustināt nierakmeņus, tagad ir arī skaidrs, kādēļ autobusa durvis var atvērt tikai piepaceļot.

Tā kā mums pa priekšu neviens nebrauc un pretējā kustība ir tik lēna (vietējie lauksaimnieki, kas savos pikapos pārvadā ganu suņus), ka putekļus rīt nenākas un var baudīt kalnu skatus, jo visu laiku braucam pa upes ieleju. Vietām tajos ieklīst pa aitu un govju baram. Pēc stundas un desmit minūtēm mēs esam sasnieguši pārgājiena sākuma stāvlaukumu. Te mūsu autobusa šoferis mūs noinstruē, galvenais ir nekur neievelties, iet prātīgi un trijos braucam atpakaļ. Ja savāksimies ātrāk, tad brauksim atpakaļ ātrāk. Tad neliels stāsts par vietējiem būvdarbiem, kurus mēs tagad redzam, te notiekot tualešu renovācija. Nākamreiz te varēs atpūsties ar komfortu.

Rob Roy glacier takas sākums

Ceļa sākums nedaudz atgādina bērnības laukus, ceļš ir, bet govis to ir tā piedirsušas, ka jēgas no tā ceļa nav nekādas. Atliek vien cerēt, ka govju plānos nav ledāja apskate, un vēlāk taka uzlabosies. Atvars ar Initu izraujas priekšgalā, mēs ar Maiju klundurējam nopakaļus. Tiekam līdz pirmajam takas aprakstā minētajam punktam – iekārtajam tiltam. Skaidra lieta, ka te govis tālāk nebūs gājušas. Arī šī celtspēja ir tikai desmit cilvēki, bet par laimi mūs nav tik daudz, lai nāktos gaidīt. Pie tilta var izlasīt par cilvēku, kurš noslīcis upē. Ja tā paskatās, tad te noslīkt nudien daudz mākslas nevajag.

Rob Roy glacier iekaramais tilts

Nu šeit arī līdzenā pārgājiena taka beidzas, tālāk mēs piecus kilometrus rāpsimies kalnā. Kāpiens gan nav liels nieka piecsimts metri, bet tas kopumā, vietām sanāk nokāpt lejā un tad rāpties atpakaļ augšā. Te nu mēs visi paklīstam, kādam patīk apstāties un vērot putnus, es eju savā tempā. Nepaiet ne pusstunda kopš gājiena sākuma un var jau nedaudz paraudzīties uz upes ieleju no augšas. Te pat ir uzlikts soliņš, ja nu kādam savajag atpūtināt kājas. Nedaudz paskatāmies ainavu un speramies tālāk.

Ieleja

Taka ir labi uzturēta un tādēļ iemaukties iekšā Rob Roy strautā nav liela varbūtība. Izklaides, kas pieejamas, ir pavisam vienkāršas. Var vērot putniņus, tas nozīmē, ka jāapstājas un jāļauj tiem parādīties, stāvēšana nav manā stilā, tāpēc ar to es neaizraujos. Otra iespēja ir strauta vērošana, vietām var pat uzrāpties uz palielāka akmens. Ja esi īpaši nepacietīgs, tad var mēģināt caur koku galiem saskatīt ledāju. Es no pārējiem esmu atrāvies pamatīgi un kādas desmit minūtes pavedu sēžot izžuvuša strauta gultnē vērojot ūdenskritumu. Arī pašu ledāju var redzēt, bet ne pārāk daudz. Kā jau viss šai pasaulē, arī šī nomaļā vieta klimata pārmaiņu rezultātā ir nedaudz zaudējusi no sākotnējā. Ja tic bildēm, tad sākotnēji ledājs ir bijis daudz iespaidīgāks un nemaz nav aprobežojies ar to mazo strēmeli, kas redzama tagad. Jā, augšā tur vēl ir pamatīgs masīvs, bet nevar zināt, cik ilgi tas vēl izvilks.

Rob Roy glacier

 

Rob Roy glacier ieleja

Sagaidījis pārējos, varu doties uz pašu takas galapunktu. Skats no turienes paveras brīnišķīgs – ūdenskritums – ček, kalnu upe – ček, lieli akmeņi, kur pasēdēt, – ček, saulains laiks – ček un kalnu ainava – ček. Nedaudz iekožam, skatāmies un var teikt, ka viss tas kāpums tomēr bija to pūliņu vērts. Kad kājas atpūtinātas, man iešaujas doma, ka derētu tikt upei otrā pusē. Neesmu galīgi traks, jo zinu, ka parasti tās noslīkšanas tā sākas. Nokāpju lejā pie upes, nākas brist pa nelielu purviņu un izvairīties no īpaši ērkšķainiem augiem. Kad tieku līdz upei, saprotu, ka te pāri netikšu, velkos uz iztekas pusi cerībā, ka kaut kur akmeņi būs dikti veiksmīgi sakrituši.

Rob Roy glacier upes izteka
Rob Roy glacier skats

Kad tieku līdz ielejas galam, kur tālāk vairs netiek, ja nav alpīnista iemaņu un aprīkojuma, saprotu, ka te bez riska pāri nekur netikšu. Apstājos lai papētītu akmeņus. Man bērnībā ir bija viens divmēnešu periods, kad vēlējos kļūt par ģeologu, bet ar to laiku ir par maz, lai kaut ko jēdzīgu varētu saprast no redzamajiem iežiem, nē, nu visādas vara un pirīta dzīslas jau te redzēt var. Ļaudis mēļo, ka te vēl atrodams arī zelts. Laukšpats gan te izskatās tīri smuki. Smiltīs var atrast arī zirnekļus, gan jau, ka tiem te ir, no kā pārtikt. Eju atpakaļ uz skatupunktu, tur ir rakstīts, ka kea papagaiļus barot nedrīkst. Nu mēs te nevienu neredzam! Savācam mantas un sākam kāpienu lejā.

Kalnu upīte

Ceļš lejā ir daudz vieglāks, tik viegls, ka pāris reizes es gandrīz izmežģīju potīti. Nākas piestāt un pārsiet botas. Lejā gan kāpjam visi reizē, un šad tad pat skatāmies putnus. Sev par brīnumu sastopam arī austrālieti. Viņa takai izvēlējusies nepiemērotus apavus, un taisni vai brīnums, ka vēl nav sev neko izmežģījuši. Tagad uz takas ir liela rosība, ir jau pretkustība, laiku pa laikam nākas palaist kādu garām. Vēl interesantāki ir cilvēki, kas uzskata, ka kalnos ir vistīrākais ūdens pasaulē, tādi gudrinieki no tērcēm, kas sūcas ārā no melnzemes, pilda savas ūdens pudeles, var tikai viņiem novēlēt nesaķert vēdergraizes.

Rob Roy glacier ieleja

Tā kā lejā esam tikuši labu laiku pirms autobusa atiešanas, nolemjam paiet nedaudz pa citu taku. Šī taka ir ievērības cienīga ar to, ka te labi zēģelē vējš, kurš ieskrējies no kalnu galiem, reizēm brāzma labi uzpūš. Upes gultnē gulšņā govis, laiku pa laikam var pārlīst pāri žogam. Te gan cilvēki pārlīšanai ir uztaisījuši speciālas kāpnes. Pēc pāris kilometriem nolemjam, ka pietiks un dodamies uz autobusu. Nu jau es esmu nedaudz saulē apdullis un mani vairāk interesē pavēnis nekā cilvēki apkārt. To gan sarodas aizvien vairāk. Neskatoties uz savu nomaļo atrašanās vietu, šķiet, ka šī vieta ir varen populāra.

Visi vēl nav ieradušies un mēs piesēžam iekost un pagaidīt. Kam ir, tie notērē kendijkreša dzīvības, tad izlasām informatīvo materiālu un ejam uz autobusu. Austrāliete nolemj nosnausties pie puķudobes. Kad salienam autobusā, izrādās, ka tikai austrālietes trūkst, apstāstam šoferim, kur to meklēt un, skat, pēc brīža varam doties atpakaļceļā. Pats par sevi saprotams, ka mēs piestājam pie ceļmalas saldējuma tirgotavas, kura rīt klopēšoties ciet un beigs sezonu. Saldējums tiek taisīts uz vietas un garšo labi, bet nu būšu godīgs, man pēc šī gājiena labi garšotu jebkas!

Megakoki

Kad mūs autobusa pieturā izlaiž ārā, dodamies uz moteli nomazgāties un nedaudz atpūsties. Tur atklājam, ka mūsu veļu saimniece izlikusi žāvēties un vispār viss ir kārtībā. Tā kā plānā nekā nav, nolemju aiziet uz frizētavu. Domāts, darīts, te viss vienkārši – uzraksti uz tāfeles savu vārdu, sēdi un gaidi savu kārtu. Ja vēlies, var ņemt no ledusskapja alu un dzert. Vispār jau šis ir stilīgais Barberšops, kur gandrīz vai kauns nākt iekšā, lai palūgtu vien nodzīt matus uz nulli. Sēdēšana, izskatās, būs ilga, bet tad man noveicas. Nepaiet ne trīs minūtes, kā vienam no indiešiem, kuriem pienāk kārta vairs pēkšņi nav laika. Pārējie klienti kaut kur ganās, un es tieku uzreiz. Jāatzīmē, ka te matus nodzina ātri, profesionāli un lēti (lētāk nekā Rīgā). Šādu notikumu ielīksmots, dodos mājās, pa ceļam man telefons priecīgi pavēsta, ka esmu rezervējis galdiņu restorānā, izskatās, ka Maija ar’ nesēd mājās rokas klēpī salikusi.

Timmija pleciņš

Līdz vakariņām noslaistāmies un tad dodamies uz Wanaka Gourmet kitchen, tur pasūtam vietējo jēra pleca cepeti, visnotaļ garšīgs paēdiens un dodamies nelielā pastaigā.

Wanaka tree

Šodien ir pienācis laiks aiziet līdz Wanaka tree. Tas ir parasts koķelis, kas ieaudzis ūdenī. Vietējie tūrisma industrijas pārstāvji to ir izvēlējušies kā pilsētiņas simbolu. Tas koks, protams, ir apsēsts ar fotogrāfiem. Uz kvadrātmetru ir vismaz divi selfijstiki. Mēs, protams, pievienojamies. Kad koks nofotografēts, tad pa papeļu aleju dodamies atpakaļ. Eiropas koki te aug milzīgi, paskatoties nemaz nevar pateikt, ka tā ir tā pati mūsu papele vai vītols. Izskatās, ka pa nakti būs lietus.

Jaunzēlande sestā diena

4. marts

Šodien mums ir laiks mainīt dzīves vietu, iekožam brokastis, sakraujam kastē pārtikas produktus, salādējām bagāžniekā savas somas un varam doties uz Kvīnstaunu. Pēc tam mums ieplānots ir pārbauciens uz Vanaku, kur paliksim pa nakti, un tādēļ nekādas lielās staigāšanas nav ieplānotas.

Brauciena laikā beidzot varam apskatīties visu, ko esam palaiduši garām šurpceļā. Ja prasītu man, es varētu saderēt, ka nekad neesam braukuši par šo ceļu. Vietām gan kaut kas atmiņā ir palicies, bet tie ir lauku laistāmie aparāti, un tie man tikpat labi varēja palikt galvā no ASV ceļojuma. Uz ceļa rīts ir sācies brangi – uz Milfordsaundu brauc ķīniešu autobusi viens pēc otra. Viskrutākajiem ir pat caurspīdīgi jumti, cerams, ka fotogrāfiju kvalitāte netiek izkropļota. Laiku pa laikam piestājam pie kādas kalnu malas, īsti jau viņas viena no otras neatšķiras, bet var izlocīt kājas un smukā ainavā iemalkot kolu. Pie reizes rezervējam arī autobusa biļeti rītdienai uz Rob Roy glacier, mūsu auto uz tā ceļa nedrīkst rādīties pēc līguma nosacījumiem. Pa ceļam arī paceļas jautājums, cik tai Kvīnstaunā īsti dzīvo cilvēki? Jāatzīst , ka man ir šoks, uzzinot, ka tur ir vien ap 16’000. Tas ir gandrīz tikpat daudz, cik Talsos ziedu laikos! Patiesībā neskatoties uz to, ka Kvīnstauna līdz ceļojuma sākumam bija viena no piecām Jaunzēlandes pilsētām, kuras es tā uzreiz varēju atminēties, izrādās, ir mazpilsēta. Un pēc tā sanāk, ka tas mazais miests, kas rēgojas ezera pretējā krastā, nav vis kaut kāds ciematelis, bet pati Kvīnstauna!

Devils stairs

Galvenais apskates objekts pa ceļam ir Devils staircase. Tur ir izbrīvēts vesels stāvlaukums, salikti akmeņi, uz kuriem fotografēties. Tā pat kā milfordsaunda kalnā es ne sitams nevarēju ieraudzīt lauvu, tā arī te es kalnos tās trepes nevaru ieraudzīt. Kalni kā kalni, lai kā neskatītos. Bet nu Velnu jau ar es nekad dabā neesmu redzējis un tamdēļ nezinu, kādas viņam būtu fizioloģiski piemērotas kāpnes. Visi pārējie gan demonoloģijā ir izglītotāki un tās nolāpītās trepes redz!

Iebraucot Kvīnstaunā mēs esam spiesti pasēdēt sastrēgumā, izskatās, ka tiltam pāri upei ir nodilusi sadalošo joslu krāsojums, tādēļ pāri var braukt tikai pa vienu pusi. Man gan ir aizdomas, ka Jaunzēlandes ceļu būvniekiem dikti patīk regulēt satiksmi, reizēm gadīsies, ka nekurienes vidū, vietā, kur nekas nenotiek, stāv vīriņš vai sieviete ar stopzīmi rokā. Domāju, ka tas ir kautkāds atbalsta modelis, iedod stopzīmi, konusus un ej uz ceļa!

Kvīnstaunas ezers

Kad esam tikuši iekšā īstajā pilsētā, mūsu mērķis ir Kvīnstaunas Skyline. Tur ar gondolu varēs uzbraukt augšā kalnos un skatīties uz visu no augšas. Taču sākumā mums jāatrod vieta, kur noparkoties. Mazpilsētas ielas tūrisma plūsmu īsti netur un noparkoties nav kur. Tādēļ pirms došanās uz Jaunzēlandi mēs esam izprintējušu parkošanās gidu. Diemžēl gids mūs pieviļ, super krutā parkošanās vieta ir pilna, pārējās ar pilnas. Riņķojam pa pilsētu, aizbraucam pat pie gondolām, bet arī tur viss pilns. Viena vieta, kurā novietojam auto pēc rūpīgākas izpētes izrādās tāda, kurā mašīnas likt tomēr nevar. Braucam tālāk, tā kā meklējumi mūs atkal ved gar lielo stāvvietu, tur ieraugam, ka 1 vieta ir brīva, šaujam iekšā. Nezin, vai viņiem tur nav noklājusies sistēma, jo brīvo vietu tur ir daudz vairāk nekā viena. Noparkojamies, salasām līdzņemamās mantas (es atkal apkrāvos pārāk nopietni), iesmejam par vienu džipu, kurš testē savu akumulatoru spēku, spīdinādams gaismas.

Tā kā visu jau esam izbraukājuši, nav nekādas problēmas atrast vajadzīgo ceļu. Pie gondolu stacijas, divi vīri palūdz man viņus nofočēt uz saviem mauntinbaikiem. Tā te ir tāda izklaide – uzbrauc ar gondolu augšā un tad mauc lejā, vēl te var vizināties ar rodeli (ne īsti pa reni, bet tādu trasīti uz leju), lēkt ar gumiju un staigāt ar kājām (noteikti, ka uz rokām ar var, bet tas netika īpaši afišēts). Iestājamies rindā un tiekam pie biļetēm. Gondolas kā jau gondolas, iekšā tikt ir vienkārši – no sākuma tik jāatkaujas no fotogrāfes, kura dikti grib tevi nofotografēt. Cenas bildei pēc tam ir astronomiskas, nav jau ar nekāds joks, jo noteikti tās pērk viens no simts, pārējās nāks utilizēt. Šis manuprāt ir tāds pagātnes relikts, kas balstās vien uz ekskluzīvām tiesībām filmēt un fotografēt noteiktā vietā.

Kvīnstaunas ezers

Brauciens augšā sākas normāli kā jau gondolai, bet tad kaut kur ap vidu viss pasākums apstājas. Pirmās piecas minūtes tas ir visai smieklīgi, pēc tam var sevi mierināt, lasot uz kabīnes sienas, ka reizēm tā gadās, ka Skyline apstājas un nākas pagaidīt. Rūpīga gondolas iekšpuses izpēte neliecina, ka nokrišana gadās bieži. Nedaudz iepriecina sprigtais vējiņš, kas reizēm brāzmās iešūpo gondolu. Arī, ja krīt lejā, apakšā ir smuka pļaviņa, pastāva, bet ir izredzes izdzīvot. Kad tas nu būtu apspriests, aparāts sāk darboties un uzvilcis mūsu gondolu virs klints, kur kritiens ir augstāks un bīstamāks un apstājas tur. Maija filozofē cik forši, ka mēs esam četri, jo tie nabagi, kas sēž vieni noteikti ir pārbijušies. Beidzot pasākums atsāk savu darbību un mēs laimīgi tiekam augšā. Tur Maija noskaidro, ka pie vainas ir bijis kāds velosipēds, kuru nav varējuši noķeksēt nost veselas 20 minūtes.

Drūmais sils

Mums tagad ir ieplānota lielā pastaiga, pašā stacijā var paēst kaut ko dārgu, bet pēc skata ne pārāk pievilcīgu, iepirkt suvenīrus un izmantot tualetes pakalpojumus. Mūsu pastaiga saucas Ben Lomond Track, taču mēs nudien negrasāmies to veikt visu, mēs tikai bišķi izmetīsim aplīti. Takas sākums mežā ir iespaidīgs, lai ar ir smuka un vējaina diena, te ir īsts tumšais mežs, priedes aug kā stabi un mežā valda puskrēsla. Varētu pat teikt, ka t-kreklā ir nedaudz auksti. Daudz jau neko nevar redzēt, vienkārša meža taka. Vienā vietā, gan tiekam izlaisti ārā saulītē izcirtumā, tur taciņa vestu tālāk un varētu iet kādas piecas stundas. Mums nav tik daudz laika, nedaudz pablandījušies pa izcirtumu (man likās, ka īstai ceļš ved tur), griežos riņķī un eju atpakaļ mežā. Tur var uzkulties augšā uz paraplānu palaišanas vietu, tāpat visu laiku ir jāuzmanās no downhill braucējiem. Mēs tā uzmanījāmies, ka neredzējām ne paraplānistu, ne riteņbraucēju. Dodamies atpakaļ uz gondolu staciju, padirnam un pavērojam Kvīnstaunu no augšas. Manuprāt, kalnu un ezeru apkopojumu pasaulē reti, kas var pārsist, ja nu augstāki kalni ar šļūdoņiem ūdenskritumiem un ezeriem.

Nospriežam braukt lejā un doties skatīties kivi. Lejā tiekam bez starpgadījumiem un dodamies uz blakus esošo putnu dārzu Kiwi Birdlife Park. Iesperamies iekšā un pie kases mums garantē redzēt kivi, pēc desmit minūtēm sākšoties to barošana. Taču cena ir pārāk iespaidīga- 55 Jaunzēlandes dolāru no sejas. It kā jau ar to biļeti var nākt skatīties kivi veselas trīs dienas, bet mums ir ieplānota vien kāda stunda. Nolemjam, ka tas nav tā vērts un dodamies prom. Tagad ir jautājums, vai ir vērts sperties uz pasaules otru malu, un noskopoties uz mazo jauko kivi barošanas biļeti? Un šī arī bija mūsu lielā iespēja redzēt to kivi!

Devils burger

Mēs tā vietā nolemjam doties uz centru, un ietaupīto kivi naudu noēst. Centrs ir tūristu pilns, ezermalas promenādē var noīrēt ātrlaivu, izbraukt ar kruīzu un aizbraukt uz Milfordsaundu. Mēs kustamies līdzi straumei un pētām piedāvājumu, braukt nekur netaisāmies bet uzēst gan varētu. Maķītis nekur tuvumā nav, taču uz vienas izkārtnes pamanām atpazīstamu vārdu – Burger. Šie ir Devils Burger, speramies vien iekšā. Vietu par īpaši tīru nenosauksi, taču neviens ar staļļa zābakiem priekšā nestāv, nolemjam palikt tepat. Pasūtām ēdienus, atrodam puslīdz tīru galdu, tur kādam ir bijis klikšķis uz dakšām – pa galdu izmētātas kādi pāris desmiti. Gaidām pasūtījum un vācam dakšiņas. Burgers nudien bija labs un kartupeļu frī porcija iespaidīga.

Kvīnstauna

Paēduši dodamies atpakaļ uz mašīnu, es gan pa ceļam ieskrienu grāmatu bodē un nopērku grāmatu par Jaunzēlandes vēsturi. Lai ar vēsture viņiem nav diezko gara, grāmata ir visai bieza. Atrodam mašīnu un braucam uz Vanaka. Pirms tilta korķa nav, man gan ir aizdomas, ka šis ir pavisam cits tilts. Te sākas apkaimes vīna dārzi un tos visus var labi aplūkot piestājot pie Arrowpoint junction skatu laukuma. Te var nolūkoties uz ieleju no augšas, izvērtēt vietējo lauksaimniecību, veltīt pārdesmit minūtes cerībās sagaidīt kādu lidmašīnu, kas lido uz Kvīnstaunu (ja sagaida, tad skats noteikti ir labs), tapt vēja appūstam un nedaudz nosalt. Kad viss apskatīts, pa nelieliem serpentīniem dodamies tālāk, mēs esam izvēlējušies smukāko nevis ātrāko ceļu caur Cardrona. Ceļš ir tik smuks, ka viens pat ir ielicis savu mašīnu grāvī!

Krūšturi

Pa ceļam uz Vanaku vienīgais apskates objekts ir krūšturu izstāde ceļa malā. Te visi piestāj, piestājam arī mēs. Vēl Ivaram liekam vest mūsu uz katra mazā miesta centru. Nezinu, vai tas ir kāds joks, bet, Ivaraprāt, centrs vienmēr ir mazs sānu celiņš ar miskasti.

Arrowpoint junction

Pirmais darbs Vanakā ir iečekošanās motelī. Šis ir no tiem, kur jāierodas laikus. Saimniece moteli izveidojusi kā tādu mazu ciematiņu šosejas malā, pāri pļavai var redzēt ezeru. Mūs iepazīstina ar velosipēdu un drēbju mazgāšanas pieejamību. Izstāsta, kur var dabūt vislabāko jēra gaļas cepeti. Parāda mājiņu, tā ir visnotaļ smuka. Iekārtojamies, salasām mazgājamās drēbes (mums pat ir nopirkts vešpulveris) ieliekam mazgāt. Ātri iekožam un dodamies uz bodi.

Wanaka lake

Veikalā viss notiek bez starpgadījumiem, tik vien kā gara rinda un Atvars iedomājies, ka te latviski neviens nesaprot, atļaujas paust savu izbrīnu skaļi par to, kurš tad uz bodi nāk ar basām kājām, pretī saņemot: “Un kas vainas!”.

Wanaka view motel

Pavakariņojam, atklājam, ka motelī ir veseli divi TV kanāli, dodamies nelielā pastaigā uz ezeru. Šķiet, ka sestdien te sāksies lielie lauksaimnieku svētki, tiek būvēts gadatirgus, lopu izstādes vieta un kaut kādi stendi. Pie ezera gan viss ir mierīgi, atrodam autobusa pieturu, no kurienes mums rīt sāksies ekskursija, nedaudz pablandāmies un dodamies mājās. Pēc tam atklājam, ka veļas mazgātuvei tomēr ir darba laiks un tā līdz deviņiem no rīta būs slēgta. Tas nedaudz pamaitā priekšstatu par naktsmājām kopumā, bet ko darīt, tāda dzīve!

%d bloggers like this: