Navigate / search

Periodiskās fabulas. Ķīmisko elementu raibie piedzīvojumi by Oldersijs-Viljamss Hjū

Periodiskās fabulas.

Man, iespējams nepamatoti, ir šķitis, ka populārzinātniskās grāmatas latviski tiek izdotas daudz par maz. Un tādēļ man ir neviltota sajūsma ieraugot grāmatu veikalu plauktos kādu zinātnei veltītu grāmatu latviski. Ieraugot šo grāmatu, man uzreiz radās vēlmi to izlasīt. Pirmkārt tādēļ, ka tā bija latviešu valodā un otrkārt, viņa man labu laiku stāv izlasāmo sarakstā. Pateicoties Jāņa Rozes Apgādam es savā īpašumā ieguvu “Periodiskās fabulas” un lasīšanai klāt ķēros uzreiz.

Grāmatas pamatā ir ķīmisko elementu periodiskā tabula. Autors lasītājam pavēsta zināmu un ne tik zināmo elementu vēsturi. Savulaik jau cilvēki pazina tikai dažus elementus -zeltu, dzelzi, alvu, sēru, dzīvsudrabu, varu. Pārējie elementi bija pazīstami tikai savienojumu veidā. Ķīmijas pirmsākumi noteikti meklējami alķīmijā, cilvēku centienos jebkuru vielu pārvērst zeltā. Katra jauna elementa atklāšana radīja pavērsienu cilvēces attīstības vēsturē. Mākslinieki meklēja veidus, kā šo novitāti iekļaut savos darbos, jaunie elementi kļuva par modes simboliem un beigu beigās par sacensību elementu, lai noteiktu, kura sabiedriskā iekārta ir pārāka – komunisms vai kapitālisms. Dažādas ražošanas nozares savukārt iekļāva jaunos elementus savos ražojumos. Nekas nedod skaistāku zaļo krāsu par arsēnu, un hlors ir tīri labs pamats ķīmisko ieroču ražošanai.

Tā kā šāda tipa grāmatas es jau pāris esmu izlasījis, man grāmata lielāko devumu sniedza mākslas un kultūras vēstures kontekstā. Sākot ar to, ka alva reiz bija tāds pats stratēģiskais materiāls kā mūsdienās urāns. Ne visur zelts ir bijis vērtē, un reiz alumīnijs tika uzskatīts par jauno zeltu. Un tas ir tīri vai brīnums, ka cilvēkam indīgākie elementi rada tik spilgtas krāsas. Cinka un svina salīdzinājums namu apjumšanā un no kāda materiāla vislabāk izgatavot skulptūras. Daļu no stāstiem es jau biju dzirdējis – skābeklis un flogistons, Kirī pāris un viņu vājību pēc vakariņām vērot radioaktīvo elementu spīdumu, Mendeļejevs un viņa periodisko elementu tabula, Napaleons un arsēna krāsas tapetes , gallija karotes, tie ir tikai daži.

Autors pastāsta arī dažus savus eksperimentus, uz kuriem viņu ir pamudinājusi grāmatas sarakstīšana. Tad nu varam uzzināt kā no urīna iegūt fosforu vai no asinīm dzelzi.

Ja lasītājs neko no šī temata iepriekš nebūs daudz lasījis, tad šī grāmata viņam būs īsta zināšanu krātuve. Fakti un notikumi te tiek pasniegti interesantā un saistošā veidā. Te nav sausas zinātniskas valodas ar metālu kušanas temperatūrām un elektronu uzskaiti ārējās elektronu čaulās. Te viss tiek piesaistīts sadzīvei. Kas interesanti, daļu no metāliem, kuru nosaukumi šķiet eksotiski, patiesībā ikdienā mums ir visapkārt. Lasot šo grāmatu patiešām ir jāuzmanās, lai nekļūtu par elementu kolekcionāru. Tie ir cilvēki, kas cenšas iegūt savā īpašumā visus iespējamos elementus. Man šāda doma galvā iešaujas laiku pa laikam, bet pagaidām esmu tam turējies pretī.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē vēsture, ķīmija un ķīmiskie elementi. Jācer, ka reiz latviski tiks izdota arī grāmata „The Elements” by Theodore Gray uz kuru „Periodiskās fabulas” pāris reizes atsaucas.

The Age of Gold: The California Gold Rush and the New American Dream by H.W. Brands

The Age of Gold

Kaut kā pēdējā laikā mani ir pavilcis lasīt par jauno laiku vēsturi derīgo izrakteņu kontekstā. Arī šī grāmata ir nopirkta pāris gadus atpakaļ un mētājusies nelasīta. Kad pirku, ideja bija uzzināt kaut ko vairāk par Kalifornijas zelta drudzi. Iespējams, tas bija Tenant Creek zelta raktuvju apmeklējuma iespaidā.

Tātad, tālajā 1848. gadā vīriem bija ienācis galvā uzbūvēt gateri. Un ne jau nieka gateri, bet tādu, kuram ir pašam savs ūdensrats, kas darbinātu zāģus. Pa to pašu upi varētu pludināt baļķus un pa straumi lejā sūtītu jau kokmateriālus. Plāns tiešām nebija slikts, vienīgās nesaskaņas bija starp strādniekiem mormoņiem un viņiem pierīkoto pavāri. Tā tas bija līdz vienu dienu, būvējot ūdenskrātuves dambi, netika atrasts zelts. Viss jau vēl būtu labi, ja vīri būtu pa kluso ieguvuši zeltu un metuši mieru gaterim. Bet nekā, muti neviens neturēja, un jau pēc pāris dienām visas tuvākās apdzīvotas vietas jau zināja, ka ir atrasts zelts. Skaidrs, ka ar lopkopību vai zemkopību nevienam vairs nodarboties negribējās, visi gāja rakt zeltu. Lieki piebilst, kad ziņas nonāca līdz Vašingtonai, zelta atrašana jau bija apaugusi ar leģendām.

Autors tiešām ir veltījis laiku zelta drudža dalībnieku dienasgrāmatu izpētei un sniedz lasītājam iespēju palūkoties uz visiem šiem notikumiem no viņu perspektīvas. Pirmais un galvenais pārbaudījums visiem zeltračiem bija nokļūšana līdz Kalifornijai. Tai laikā no Austrālijas līdz turienei bija tikt drošāk un ātrāk, nekā, piemēram, no Vašingtonas.  Sauszemes ceļš bija ilgs un nogurdinošs, ceļotājiem nācās šķērsot tuksnešus un kalnu grēdas, tas arī ir laiks, kad Nāves ieleja ieguva savu nosaukumu.

Arī tikuši galā ceļotāji atklāja, ka zelts tur nemaz pa zemi nemētājas un tā iegūšanai bieži vien ir nepieciešamas diezgan nopietnas investīcijas. Pat ja tev izdevās atrast zeltu, tad ņemot vērā Kalifornijas norobežotību no pārējās pasaules, visas preces un ēdiens maksāja ļoti dārgi, un cilvēkiem sanāca knapi iztikšanai. Parastais bizness vienkārši nespēja funkcionēt, jo grūti bija pārspēt zelta vilinājumu, cilvēki vienkārši nevēlējās strādāt par kalpotājiem vai mežstrādniekiem. Kopumā daudzu un dažādu cilvēku interesanti dzīvesstāsti.

Trešdaļa grāmatas gan ir veltīta, manuprāt, visai garlaicīgam tematam, Kalifornijas štata dibināšanas nozīmei ASV vēsturē. Te nu tiek apskatīts gan pilsoņu karš, gan cīņa pret verdzību, gan konflikti ar Meksiku, gan dzelzceļa monopols, gan ietekmīgi politiķi, gan milzu spekulācijas. Lielākoties cik tas skar politiku, viss ir izkonspektēts no tā laika valdības sanāksmēm. Ja iesākumā tas viss ir vēl lasāms, tad pēc trīsdesmit lappusēm man kā ne ASV pilsonim tā padarīšana sāk garlaikot. Viens gan ir skaidrs – arī tad oligarhi valdīja pasaulē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, domāju, ka autoram bija visas iespējas atrast vēl pāris interesantu zelta drudža notikumus.

img src=”http://farm7.static.flickr.com/6188/6126385201_88beb744fd_m.jpg” width=”158″ height=”240″ alt=”The Age of Gold”/

Diamonds, Gold, and War: The British, the Boers, and the Making of South Africa by Martin Meredith

Diamonds, Gold, and War by Martin Meredith

Kaut kad pasen, kādus četrus gadus atpakaļ, man bija radusies vēlme uzzināt šo to vairāk par dimantu ieguves industriju. Iepirku pāris grāmatas, dažas izlasīju, dažas palika aiz borta. Šī nu bija viena no tām – aiz borta palikušajām.

Grāmata lasītājam vēsta par Dienvidāfrikas Republikas izcelšanās vēstures posmu no 1806. gada līdz divdesmitā gadsimta sākumam. Par to, kā afrikāņi (te gan ar to ir domāti būri nevis nēģeri) cīnījās par savu neatkarību no britiem, par to, kā tika atklātas dimantu atradnes un kā notika ieguves vietu konsolidācija un par to, kā sākās zelta drudzis.

Grāmatā daudz lapaspušu tiek veltītas Britu impērijas kolonizācijas politikai Āfrikā, apskatītas tā laika ģeopolitiskā situācija, konkurence ar Portugāli un Vāciju un Cecil Rhodes sapnis par britu impērijas koloniju no Keiptaunas līdz Kairai. Protams, netiek izlaists slavenais Būru karš, tikai te šī konflikta analīze tiek apskatīta vairāk no politiskā nevis militārā viedokļa. Tiek aprakstītas daudzas aizkulišu cīņas starp Transvālas un Britu impēriju pārstāvošajiem politiķiem un mazāk veltīts tieši karadarbības stratēģijai. Stratēģija bija diezgan pašvaka, jo būri daļu savus spēkus iesaldēja pie galvenajām britu kontrolētajām pilsētām, daļa šiverējas pa apkārtni. Tomēr viņu sakāve bija laika jautājums, tajā laikā Britu Impērija vēl nebija gatava zaudēt savu prestižu un neskatījās uz nekādām izmaksām. Pie reizes tika izgudrotas arī koncentrācijas nometnes.

Nopietna sadaļa ir veltīta arī Āfrikas neatkarīgo karaļvalstiņu vēsturei. Tās bija dažādu Āfrikas cilšu teritorijas, kuras nonāca zem kolonistu un Britu Impērijas spiedienu. Militāra ekspansija parasti tika pataupīta pašām beigām, lielākoties viss sākās ar ganību paplašināšanu, tiesības uz minerāliem izpirkšanu, un tad lēnu garu kāds Āfrikas karaļvalstiņas valdnieks atjēdzās, ka viņam nekas vairs nepieder.

Kopumā diezgan interesanta grāmata, uzzināju daudz kā jauna par Dienvidāfrikas Republikas vēsturi, beidzot sapratu, kas ir visas tās Rodēzijas un Transvālas un kur tās radušās. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt cilvēkiem, kurus nebaida politiskās situācijas apraksti. Interesantākā daļa ir viennozīmīgi par dimantu raktuvēm. Veiksmes stāsti par cilvēkiem, kas no rīta ienāk pilsētā, ap pusdienlaiku iedzen īpašumtiesības nodrošinošu stabiņu raktuvēs un uz vakaru atradis lielu dimantu ar divdesmittūkstoš mārciņām kabatā dodas atpakaļ. Tādu stāstu gan bija maz, bet tie palīdzēja radīt leģendas par Dienvidāfrikas dimantu raktuvēm.

Intelektuāls jautājums XXVII jeb kā kļūt par karali

Parasts loģikas uzdevums, neprasa no risinātāja neko citu kā tikai loģisko domāšanu.

Kādā karaļvalstī karalis, sajutis savas nāves tuvošanos, nolemj atdot karaļvalsti cilvēkam, kurš spēs izpildīt sekojošu uzdevumu. Pils lielajā zāle izklāts 10 x10 metrus liels paklājs. Paklāja centrā atrodas zelta ķeblis uz kura uzlikts dārgakmens. Karaļvalsts pienākas tam, kurš neuzkāpjot uz paklāja ar savām rokām no ķebļa nocels dārgakmeni.

Papildus nosacījumi:

Karaļvalstī nedzīvo radījumi ar 10 metru garām rokām;
Ķebli ar kārti nedrīkst bīdīt uz paklāja malu;
Nedrīkst nolaisties no griestiem ar virves palīdzību;
Nekādi stieņi sienās un virzīšanās pa tiem;
Nekāda materiāla uzklāšana uz paklāja, lai teiktu, he pa paklāju es negāju.

Kā kļūt par karali?

Intelektuāls jautājums V

Šis jautājums būs pavisam vienkāršs. Pieņemsim, ka tu esi pārdevis govi par 12 zelta naudiņām. Taču tev kļūst zināms, ka 1 no naudiņām nav viss zelta, bet gan apzeltīts sudrabs. Lai noteiktu neīsto naudiņu, tev ir pieejami tikai nolīdzsvaroti svari. Tā kā svaru resurss nav bezgalīgs, tu drīksti naudiņas uz tiem svērt tikai 3 reizes, jebkādās kombinācijās. Kāds būtu rīcības algoritms, lai atrastu neīsto naudiņu?

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XVIII

2007. gada 10. jūlijs (Tennant Creek -> Mataranka)

No rīta mostamies visai vēlu ap kādiem astoņiem. Iekožam brokastis, sakravājam mantiņas un dodamies uz Battery Mining Center, kas atrodas aptuveni 10 km no Tennant Creek. Atrast ir viegli – visur ir ceļa rādītāji. Kā jau visur arī šeit ir kase un suvenīru bodīte, mums gan ir jāuzgaida kādas 20 minūtes, jo tūre sākas 9:15 pēc Austrālijas laika. Jāatzīst, ka suvenīru bodītes piedāvājums bija visai paknapš un nekā jēdzīga tur nebija. Lai gan zelta tīrradnīšus tur iegādāties varējām.

Beidzot sagaidām ekskursijas sākumu, grupiņā ir ap 15 cilvēkiem, mums tiek izdalītas kaskas un trokšņu slāpētāji un varam sākt. Sākumā ir neliels aplauziens izrādās, ka šahta nav īsta, bet gan tāda demo versija. Īstā drošības apsvērumu dēļ nevienu nelaistu iekšā, ne jau tādēļ, ka visi sazagtos zeltu, bet gan, lai nesamaltu mašīnas. Pati demo šahta ir kādus 300 metrus garš tunelis, kuram gar malām izvietoti dažādi kalnrūpniecības agregāti.

Pie ieejas stāv vietējā zeltu saturošā minerāla paveids, tas saucas magnetīts un ir smagāks par dzelzi. Tā kā šim minerālam ir arī magnētiskas īpašības es, lai nenoformatētu savu portatīvo HDD ar visām ceļojuma bildēm, turos pa gabalu. Tad visi dodamies iekšā tunelī, viens tantuks ar klaustrofobiju gan tūlīt izbēg ārā. Bez Latviešiem un austrāliešiem grupā ir arī beļģi. Ievadam visiem tiek nodemonstrēts reāls šahtas modelis 1:100 izmērā, tiek pastāstīts, ka šahtas nekad neizpauž divas lietas, iegūtā zelta apjomu un negadījumu skaitu. Papētām modelīti un dodamies tālāk.

Tālāk tiek stāstīts par grūto zeltraču ikdienu, plānu kas jāizpilda, tuneļi, kas jāizurbj. Tiek veikta urbšanas darbu paraug demonstrācija, līdz spridzināšanai gan netikām. Protams, ka šahtās visi agregāti strādā uz saspiestu gaisu pat ledusskapji un ventilatori. Kā teica gids, kurš gan gribēs ķēpāties ar elektrību stāvot līdz ceļiem ūdenī. Tad tiek nodemonstrēta rūdas izgāšanas vieta un šķirotājs.

Tiek arī pastāstīts par cilvēku, kurš rūdas izgāšanus kontrolē. Iegūtā rūda tiek iegāzta vertikālā šahtā un tad pacelta virszemē, šim cilvēkam tiek piesieta virve un šķirošanas vietā drīkst atrasties tikai viņš, a šķirotāju ilgi nav redzējuši tad aiz virves velk ārā, kas palicis pāri. Šitā darba vieta neesot īpaši iecienīta, jo vajagot fīlingu, lai zinātu, kad šahtā tiek iegāzta nākošā rūdas krava un paspētu notīties.

Tā nu pēc stundu un piecpadsmit minūtēm atkal esam virszemē un dodamies ievērtēt pārējās atrakcijas. Pārējās atrakcijas ir minerālu muzejs, kurā nav neviena cilvēka, kas skatītos uz nagiem. Vari mierīgi blandīties apkārt, cilāt iežu paraugus, skatīties pret gaismu un izskatās, ka tur nekas nav pazudis. Kristāla gabali, gan stāv ieslēgti stikla skapī.

Vēl ir memoriālais atmiņu muzejs pirmajiem zeltračiem. Kopējais iespaids radās sekojošs. Nabaga zeltrači raktuvju īpašnieki piekāsti atkūlušies nekurienes vidū, vietā, kur nav pat māju, strādā no rīta līdz vakaram. Galvenā problēma, cik sapratu, bija karstums, putekļi un smirdošas tualetes. Tualetes tiek pieminētas visos atmiņu stāstos un, protams, mušas. Nedaudz aplūkojam zelta rūdas šķirošanas iekārtas vecās cianīda vannas, pie kurām rekomendē klāt neskarties un dodamies projām. Prom braucot arī šeit pamanām trīs aborigēnus, kas tusē savā nodabā un māj mums ar rokām pamājam šiem pretī un sākam pārbraucienu 508 kilometru garumā.

Brauciena laikā gadās arī reāls ekscess, braucot ar ātrumu 120 kmh mums pārsprāgst labais priekšējais ritenis, kā par nelaimi braucot pret kalnu. Pats tajā brīdī lasīju grāmatu, kad bija puff un mašīnu parāva sānis. Taču mašīnas šoferis vēsā mierā sabremzējās bez nekādām straujām kustībām, pretējā joslā gan iebraucām , bet neviens road train par laimi pretī nebrauca. Nobraucām ceļa malā un tā kā regulāri skatāmies F1 sacensības, arī riteņa nomaiņa mums problēmas nesagādāja. Tad arī noskaidrojās, ka otrs priekšējais ritenis nav labāks un arī var uzsprāgt jebkurā brīvi izvēlētā brīdī. Turpinot diagnostiku noskaidrojām, ka iepriekšējais izīrētājs ir nedaudz saliecis priekšējo piekari, tā, ka riteņiem ēd nost malas. Mēs savukārt braukalējam ar nepietiekamu spiedienu riepās, kas rezultējas riepas uzsprāgšanā. Nolemjam nākamajā dienā riteņus nomainīt, bet šodien pienācīgi uzpumpēt. To arī izdarām pirmajā benzīntankā Renner Springs.

Pusdienot nolemjam Elliott pasūtam Burgerus, klāt piedzeram kolu. Nopērkam hitu izlasi, jo arī Moby jau sācis piegriezties. Kāpjot iekšā mašīnā mums piesienas viens aborigēns un mēģina pārdot mums didgeroo, mēs atsakāmies un dodamies tālāk. Degvielas uztankošana mums paredzēta Larrimah, liels bija mūsu aplauziens, kad atklājās, ka abi Larrimah degvielas tanki ir slēgti, un tuvākā benzīna uzpilde mums spīd tikai pēc 80 kilometriem, bākā gan vēl kādi 8 litri pēc mūsu aplēsēm bija palikuši un izvēlējušies visekonomiskāko ātrumu 90 kmh dodamies Matarankas virzienā. Beigās jau tik traki nemaz nebija un benzīna uzpildes stacijā ierodamies ar pāris litriem bākā. Uzpildījušies braucam meklēt naktsmājas. Naktsmājas atrodam Mataranka Caravan Park.

Sākumā mēģinām dabūt kempinga mājiņu, taču tā kā ir jau vēls ir palikušas tikai divas telts vietas varot izvēlēties paši. Tad nu izvēlamies pļavā, kurā mierīgi varētu uzsliet 20 teltis. Saimnieks pa to laiku uzlicis zīmi – vietu nav un slēdz bodi ciet.

Mēs uzslejam telti un dodamies uz aptuveni kilometru attālo Bitter Springs, kuros no zemes ārā plūst 32 grādu karst pazemes ūdeņi. Pa ceļam redzam savvaļas valabijus, kas joņo pa palmu birzi. Arī zīmes rāda, ka krokodilu te nav. Tikuši līdz Bitter Springs metamies iekšā un kādu pusstundu peldamies vai vienkārši sēžam siltā ūdenī. Nu riktīgi forši!

Atgriezušies pie telts atklājam, ka salūzusi gāzes plītiņa, taču to izdodas atremontēt un vakariņas tiek uzsildītas. Paēduši sazvanamies ar Latvijā palikušajiem un dodamies gulēt. Tā kā ir agrs ap 20:00 kādas 2 stundas tiek pavadītas diskusijā vai mākslīgais intelekts ir algoritmizējams un ja ir tad ar ko tas atšķirtos no ekspertu sistēmas. Pie vienota kopsaucēja nenonākam, bet toties esam labi izdiskutējušies.

Un tapa vakars un tapa rīts – piecpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

%d bloggers like this: