Navigate / search

Slepenais jūras ceļš by Leonids Platovs

Slepenais Jūras ceļš

Laiku pa laikam man “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā gadās sastapties ar grāmatu, kuru es ne tikai nekad neesmu lasījis, bet arī redzu pirmo reizi. Tas nozīmē, ka manās bērnu dienas bibliotēkās šī grāmata nebija atrodama. Tādēļ tagad ir pienācis tas brīdis, lai labotos.

Bet sākas viss ar vienkārši – ar torpēdkuteru vienības vadītāju Šubinu, kurš šērās ierauga dīvainas zemūdens gaismas. No sākuma viņu neviens neņem pa pilnu, karš, stress un citas lietas, taču laika gaitā šādi novērojumi akumulējas, un par lietu ieinteresējas arī izlūki. Autors gan ilgi netur pretspēlētājus zem pūra, un drīz vien gaismā tiek izvilkts pats zemūdens komandieris Cvišens, profesionāls diversants ar savu miroņu komandu. Vīriem, kurus oficiāli valsts ir pasludinājusi par mirušiem, bet kuri ir dzīvāki par dzīviem. Šiem vīriem nekāds noziegums nav šķērslis, lai tikai garantētu fīrera uzvaru pār pasauli.

Tēvijas kara uzvara Sarkanajai armijai nenācās viegli, savs nopelns tajā bija arī Baltijas flotes jūrniekiem, kuri varonīgi aizstāvēja Ļeņingradu cīnoties pret hitleriešiem. Taču karā ne visu izšķir frontālas sadursmes, liela nozīme ir izlūkiem un diversantiem. Kara gados pa Baltijas jūru klīst kāda dīvaina vācu zemūdene “Klīstošais holandietis”. Oficiāli tā ar visu komandu ir gājusi bojā jau kara sākumā. To pavada stāsti par diversijām, par stratēģisku materiālu piegādi un svarīgu personu pārvadāšanu. Karš jau ir pagājis, bet zemūdens noslēpums ir palicis neatklāts, neskatoties uz akadēmiķa Gribova centieniem to atklāt. Parādoties jauniem faktiem, lieta pēkšņi iegūst jaunu perspektīvu, un izmeklēšana izkustas no vietas.

Mūsdienās šādu grāmatu saīsinātu uz pusi un iznāktu labum labais trilleris. Atliktu vien izmest ārā ideoloģiskās atkāpes, un garās prelūdijas pašiem notikumiem. Taču sešdesmitajos tā neviens nerakstīja, karš nudien nedrīkstēja izklausīties pēc dēku stāsta, kur visu paveic atsevišķs varonis, tas noniecinātu pārējo ieguldījumu kopējā lietā un apietu virspavēlniecību. Tāds izklāsts nekur nederētu, tādēļ stāstam tiek vilkts līdzi viss komandējošais sastāvs. Te katrs dara savu darbu un kopā sanāk varoņdarbs. Uzvara karā ir svarīgāka par kaut kādas tur vientuļas zemūdenes vajāšanu, noslēpums protams ir interesants, taču ne tik ļoti, lai tā atklāšanai izdalītu speciālus resursus, laiks visu noliks savās vietās. Tādēļ noslēpums tiek risināts ļoti gausi un brīdī, kad pienāk lielais fināls, lasītājs jau ir noguris no lapaspušu skaita un arī fināls, būsim godīgi, bija aktuāls tikai sešdesmito gadu sākumā.

Grāmatas centrālā ideja ir karus kurina kapitālisti un rūpnieki, viņiem ir vienalga kam pārdot ieročus, viņus neinteresē cilvēku dzīvības, bet nauda. Lai iegūtu peļņu viņi ir gatavi sadarboties pat ar ienaidnieku. NATO ir šādu kapitālistu izveidota alianse, kas balstās nevis uz kopējām interesēm, bet uz savstarpēju šantāžu un kompromatiem vienam pret otru. Skaidrs, ka uz šādiem pamatiem veidota struktūra ilgi nepastāvēs, un imperiālisti drīz vien ķersies viens otram pie rīkles. Skaidrs, ka tikai PSRS ir tā valsts, kurā cilvēks ir vissvarīgākais. Autors dod cerību, ka arī kapitālistiskajās valstīs strādnieki sacelsies un nometīs savas važas, par to liecina nedaudzie britu un somu tēli, kas piesaukti grāmatā. Papildus izvērsta konspirāciju teorija par Hitlera pēdējām dienām. Hitlers, lai ar bija izsities par plēsoņu virsvadībā, nebūt nebija rēķinājies ar tādu lielā kapitāla alkatību un vēlmi upurēt savējos, lai tikai paliktu pie siles.

Kopumā tāds lēnais trilleris, kas ietver kara un pēckara gadus. Lieku 8 no 10 ballēm, nevaru teikt ka nepatika, lasījās ļoti labi, un vienmēr ir interesanti palasīt tā laika ideoloģijas piesātinātus tekstus. Šo grāmatu lasot ieteiktu klausīties U96 dziesmu Das Boot:

“Techno
Emergency

Maximum velocity
Und tanzen …”.

 

Divu okeanu noslēpums by Grigorijs Adamovs

Divu okeānu noslēpums

Kārtējā grāmata no mana „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas projekta. Šī ir 28. No 147 grāmatām, kas man jāizlasa šī projekta ietvaros. Pirms sākt šo grāmatu es nopietni aizdomājos, vai man apgrābstīt savas kristāltīrās bērnības atmiņas par šo grāmatu ar savas tagadējās pasaules uztveres pirkstiem. Nolēmu, ka neko daudz jau nezaudēšu.

Padomju valsti apdraud visas pasaules imperiālisti. Lai parādītu savu varenību, zemūdenei Pionieris no Ļeņingradas jāaizbrauc līdz Vladivastokai. Tas ļaus parādīt Japāņiem, kurš ir saimnieks Klusajā okeanā. Taču ienaidnieks nesnauž, viņš kaļ plānus, lai iegūtu padomju rūpniecības noslēpumus. Padomju cilvēkus ar grūtībām neizbiedēsi un ar torpēdām – ne tik. Viņi izpildīs Centrālkomitejas un Partijas doto uzdevumu vai arī ies bojā mēģinot.

Grāmatas centrālā doma ir modrība un darbs. To lasītājam pasaka grāmatas ievadā, lai nedod die’s kāds pionieris rakstot apcerējumu par šo grāmatu pārāk neaizrautos ar milzu astoņkājiem. Modrība tādēļ, lai atgādinātu, ka valsts atrodas mūžīgās briesmās no Imperiālistu tīkojumiem. Visriņķī ir ienaidnieki un ne tikai ārējie, bet iekšējie. Iedomājies, kolēģis strādā tev blakus, un tu nemaz nenojaut, ka viņu savervējuši japāņu imperiālisti. Grāmata jaunajam pionierim dod skaidras norādes, ja redzi ko aizdomīgu, vai, ja vienkārši ir sajūta, ka kaut kas nav lāga, ziņo savai priekšniecībai, un tad jau tie tiks galā. Tas tiek veiksmīgi ilustrēts Coja un Pavļika sarunā:

„Jārīkojas ne vien pašam ļoti uzmanīgi, bet arī ļoti uzmanīgi jāvēro, kas notiek apkārt, ko dara citi ļaudis. Ja tu ievēro, ka cilvēks dara ko dīvainu, nesaprotamu vai neatļautu – teiksim fotografē kaut ko mūsu cietokšņa tuvumā, aizdomīgi ložņā vai ilgi, šķietami bezmērķīgi klaiņo gar dzelzceļa tiltu, ko apsargā sargkareivis, vai slapstīdamies iznes no kara iestādes kādus papīrus, kādas savādas, neparastas lietas … – esi uzmanīgs.”

Otra lieta – darbs ir pasniegts kā sociālistiskās sacensības pamatu pamats. Bez darba nākotni neuzbūvēsi. Šim apgalvojumam es piekrītu arī šodien. Zemūdenes avārija, piemēram, kalpo kā spoža ilustrācija padomju cilvēka pašaizliedzībai un vēlmei strādāt trīs diennaktis no vietas, dzerot tikai kakao ar jaunatklātiem vitamīniem KL2. Lai gan tikpat labi viņus motivētu nevis savstarpējā brigāžu sacensība, kā fakts laikā nesaremontējoties iet bojā.

Centrālie tēli ir tipiski padomju paraugpersonāži, runā par darba pienākumu un modrumu. Slavina padomju sasniegumus, runā pieklājīgi, un ir apzinīgi komunisti. Pat mazais Pavļiks, lai gan dzīvojis Kanādā, saprot, ka imperiālisti vēlas ieraut jauno valsti atpakaļ nabadzībā un badā un uzlikt viņiem uz kakla kapitālistus. Vienu vārdu sakot, laimīgs kolektīvs, kurā lielākais noziegums ir pārlieku centība. Taču starp viņiem ir ieperinājies nodevējs, un tas vieglu ceļojumu pārvērš cīņā. Šis nodevējs ir pārdevis savu valsti. Un kalpo kā ilustrācija vēl vienai padomju iekārtas dogmai – ilgstoša uzturēšanās ārzemēs samaitās jebkuru komunistu, tāpat kā radinieki ārzemēs. Arī šis nodevējs ir kļuvis par īstu bezmugurkaulnieku, kas mīl dzīvot ar vērienu, aizmirsis jebkādu godu, un par padomju varu viņam ir nospļauties. Neviens no personāžiem nav izstrādāts kā cilvēks, viņi visi ir abstrakti tēli, kas kalpo kā plakāti. Pavļiks – ziņkārīgs un modrs, Cojs – centīgs zinātnieks, pateicīgs padomju varai par jauno dzimteni, kapteinis – atbildīgs, pieņem pareizos lēmumus utt.

Grāmatas autors vispār ir bijis nasks uz Žila Verna darbu pārrakstīšanu. Piemēram, viņam ir vēl viens darbs ar nosaukumu „Zemes dzīļu uzvarētāji”, kas ir traki līdzīga vēl kādam Verna darbam. Šī grāmata ir dinamiskāka par Verna “20’000 ljē pa jūras dzelmi”. Technologijas ir daudz attīstītākas, diemžēl nekas daudz no zemūdens energobloka mūsdienās nav realizējies. Termopāru efektivitāte ne tuvu nav tāda kā grāmatā, teorētiski jau viņu efektivitāte var būt tāda kā aprakstīta, bet praktiski nekas tāds vēl tuvu nav redzēts. Ja tā būtu, tad telefonu uzlādēšanai pietiktu viņus vienkārši iebāzt kabatās. Arī supravadītāji akumulatori arī vēl nav redzēti. Skafandriem cītīgs lasītājs uzreiz pamanīs veselu kaudzi ar savak dizaina elementiem. Daļu, protams, zemūdens apkalpe pati uzlabo uz vietas, bet daļa paliek nepamanīta un neizmainīta. Te es runāju par vadības kasti, kas atrodas patronsomā ārpus skafandra, viņi regulāri tur liec slēdžus un šo to ieķīlē, bet uzlabots nekas netiek. Galvenais zemūdens ierocis ir ultraskaņas lielgabals, kas pēc aprakstītajiem parametriem spēj sagraut praktiski jebkuru materiālu. Piemēram, nogremdēt kreiseri.

Okeāna dzelmju un to iemītnieku apraksti autoram padodas ne sliktāk Žilam Vernam. Tie uzskaitīts milzīgs daudzums ar redzētām zivīm, un laiku pa laikam atrasts kāds dzīvais izraktenis. Aizvēsturisko zvēru apraksti gan nav pārāk pārliecinoši, un sen jūras briesmoņa spēja nest skafandrā ietērptu cilvēku apvijoties tam apkārt ar savu kaklu šķiet smieklīga. Tas pats sakāms arī par astoņkāju tendenci uzbrukt cilvēkiem, lai tos apēstu.

Laba piedzīvojumu grāmata. Partija, Valdība un centrālkomiteja ir piesaukta daudz un dikti. Tāpat kā aicinājumi būt modriem un atcerēties, ka ienaidnieks var būt jebkurš. Pavēles ir jāpilda un muti vajag turēt. Citādi viss imperiālisti uzspers gaisā i zemūdeni, i cilvēkus. Ja saņem telegrammu no Valdības, tev ir jāizjūt saviļņojums un jāstrādā līdz nokrīti gar zemi. Bet tas viss ir sīkums, man viņa patika. Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tikai tiem, kuriem padomju propaganda neuzdzen šermuļus.

The Pornography of Power: How Defense Hawks Hijacked 9/11 and Weakened America by Robert Scheer

the pornography of power

Kārtējā no izdevniecības Twelve izdotajām grāmatām, šī jau ir trešā. Kā jau var saprast pēc nosaukuma, šīs grāmatas galvenais temats ir ASV militāri industriālā kompleksa ietekme uz ASV aizsardzības politiku. Autors šajā grāmatā mēģina rast atbildi, kādēļ ASV lielāko daļu no sava valsts budžeta velta militārā bruņojuma palielināšanai.

Autora atbilde ir pavisam vienkārša, tas ir tādēļ, ka ASV Aizsardzības ministrijā strādā bijušie Boeing, Lockheed Martin un citu ieroču ražojošo kompāniju bijušie vadošie darbinieki. Tas noved pie situācijas, kad Pentagons pasūta ieročus, kas viņam būtībā nav un nekad nebūs vajadzīgi, kā piemērs tika minēts skandāls ar Boeing C-17 kravas lidmašīnām, kas būtībā bija neefektīvākas par vecajām C-5, taču tas nevienam netraucēja parakstīt līgumus par 45 miljardiem USD.

Otra autora problēma ir politiķu vēlme tapt ievēlētiem atkal, un tas savukārt viņiem liek pievērsties saviem vēlētājiem. Ko darīt, ja tavā štatā valsts pasūtījumu samazinājuma rezultātā drīzumā darbu zaudēs 11 000 cilvēku, skaidra lieta – nodrošināt šo pasūtījumu. Tā kā nauda nāk no nodokļu maksātāju kabatas, tad nevienu neuztrauc, ka šis pasūtījums ir 75 miljardu dolāru vērts, lai uzbūvētu dažas zemūdenes. Šādu piemēru ir diezgan daudz.

Tiek uzdots arī jautājums, kādēļ ASV, kas cīnās pret teroristiem, kuriem nav pat pašiem savas valsts, ir tādā apjomā jāpalielina apbruņojums, ja jau pie esošā bruņojuma līmeņa viņa ir pilnībā nodrošinājusi savu dominanci visas pasaules gaisa telpā un jūras ceļu kontroli? Kā zemūdene var palīdzēt cīņā ar teroristiem? Kāda ir jēga karam Irākā?

Patiesība ir banāla – peļņa, dažādu cilvēku intereses un spēlēšana uz vidusmēra amerikāņa bailēm no terorisma. Šīs bailes savukārt viņiem ir iepotējusi pašu valdība. Grāmatā ir sastopami dažādi kongresmeņu citāti, kas labi ilustrē esošo situāciju ASV. ASV ir pazudis ienaidnieks – PSRS ir pazudusi, Ķīna būtībā finansē ASV bruņošanos (viņai pieder visvairāk ASV valsts parādzīmju), Irākā nekādi masu iznīcināšanas ieroči atrasti netika, atlikusi vien Ziemeļkoreja un Irāna.

Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, labs lasāmais, dod labu ieskatu ieroču rūpnieku un ASV savstarpējo darījumu aizkulisēs.

%d bloggers like this: