Navigate / search

Long For This World: The Strange Science of Immortality by Jonathan Weiner

Long for this world

Grāmatu nopirku pēc tam, kad amazon.com biju izlasījis tās pirmo nodaļu. Nodomāju, redz kāds skaists temata ieskicējums. Noteikti grāmatā tas viss tiks izvērsts smalki izklāstīts. Tad nu fiksi grāmatu pasūtīju un gaidīju to atnākam. Pats galvenais, slavenais O.Sacks bija atzinis grāmatu par labu esam.

Grāmata mums mēģina pavēstīt par zinātnes pašreizējo stāvokli nemirstības jautājumā. Skaidra lieta, ka nemirstības receptes eksistē tikpat ilgi cik paši cilvēki. Šoreiz gan runa nav par padusē perētas simtgadīgas pūķa olas preparātiem, bet gan par mūsdienu zinātnes sasniegumiem. Viss stāstījums tiek centrēts ap kādu ekstravagantu zinātnieku vārdā Aubery de Grey. Šis vīrs ir aktīvs nemirstības proponents un viņš uzskata, ka nemirstība ir realitāte jau tuvāko desmitgažu jautājums.

Neskatoties uz visai veiksmīgo sākumu, viss pārējais man lika vilties diezgan pamatīgi. Biju gaidījis nopietnu populārzinātnisku darbu, kas veltīts mūsdienu medicīnas sasniegumiem cilvēka mūža pagarināšanā. Tā vietā es saņēmu pāris faktus par to, kas jau ir izdarīts. Tādu kā nelielu statistikas apkopojumu, ka cilvēki vidēji dzīvo ilgāk, tomēr vēzis vēl nav uzvarēts. Un ilgāka dzīvošana nebūt nenodrošina dzīves kvalitāti vecumdienās. Pārējā grāmata mums stāsta par Aubery runas stilu, viņa alus dzeršanas manierēm, pārliecību par savu patiesību un viņa uzskatiem.

Vieni un tie paši argumenti atkārtojas no vienas nodaļas otrā, izskatās, ka tas tiek darīts, lai pieaudzētu grāmatai apjomu. Tiek nodefinētas septiņas problēmas, kas jāatrisina, lai cilvēki kļūtu nemirstīgi. Noskaitīšu informācijai:

  • Dažas cilvēka organisma strapšūnu karkasu veidojošie proteīni organismam novecojot samezglojas un sapinas savā starpā, tas izpaužas kā novecošanas pazīmes;
  • Šūnu mitohondriji, pieaugot šūnas vecumam kļūst neefektīvāki;
  • Šūnās ar laiku uzkrājas atkritumi;
  • Atkritumi uzkrājas starpšūnu vidē;
  • Novecojušās šūnas mums novecojot netiek pietiekami ātri atjaunotas un mēs zaudējam savu funkcionalitāti;
  • Šūnas mirst un saindē šūnas sev apkārt;
  • Vēzis.

Lai arī problēmas ir nodefinētas diezgan precīzi, diemžēl ar plikām definīcijām nekur tālu netiksi. Daļai no problēmām nemaz netiek piedāvāts daudz maz sakarīgs risinājums. Tiek diezgan plaši ekstrapolēti pašreizējie pētījumu rezultāti, kas veikti uz žurkām vai baktērijām. Tomēr lielākā daļa no risinājumiem ir vairāk cerību pilna faktu pievilkšana aiz matiem.

Īsumā, mums tiek globāli ieskicēta nemirstības problemātika, tai pat laikā visi iespējamie tās sasniegšanas ceļi joprojām ir tikai teorētiskā līmeni. Ir jau labi, ka kāds teorētiķis biologs dzen uz priekšu šo zinātnes jomu, tomēr viņa entuziasms mani neaizrauj. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, biju sagaidījis kaut ko nedaudz vairāk, vispusīgu tēmas apskatu, nopietnu argumentāciju. Nevis plānus, ka katram cilvēkam reizi desmit gados būtu jāiziet ķīmijterapijas kurss, kas viņam iznīcinātu visas kaulu smadzeņu un cilmes šūnas, lai tās aizstātu ar ģenētiski modificētām šūnām, kuru gēniem nebūtu telomēru. Pateikt jau ir viegli, bet kā to nodrošināt, par to gan nekas netiek lāgā pateikts, kā vien zinātne nestāv uz vietas, un tas ir tikai desmitgažu jautājums.

The Pluto Files: The Rise and Fall of America’s Favorite Planet by Neill deGrasse Tyson

the pluto

Lasot šo grāmatu, es pirmo reizi ievēroju, ka angļu valodā runājošie lieto Pluto mums ierastā Plutona vietā. Visu bērnību esmu lasījis grāmatas, kur Plutons ir Plutons nevis kaut kāds Pluto. Arī krievu grāmatās vienmēr ir bijis Plutons.

Tātad šis darbs ir veltīts Plutonam. Tiek apskatīta Plutona ietekme uz kultūru. Tiesa gan tikai uz ASV kultūru, galu galā tā ir vienīgā planēta Saules sistēmā, kuru atklājuši amerikāņi. Ja godīgi, tad nekāda lielā jau tā nebija. Disneja Mikipeles suns un caurejas līdzeklis. Tie gan parādījās pirms pašas planētas. Tad nodaļa veltīta Plutona atklāšanai, tad zinātniskajiem pētījumiem, kur Plutona izpēte ir ņēmusi dalību.

Lielākā grāmatas daļa tiek veltīta debatei, ir Plutons planēta vai tikai viens no Koipera joslas elementiem. Tā kā grāmatas autors pats izraisīja šo diskusiju, tad ir visai interesanti palasīties dažādu astronomu par un pret argumentus. Tagad jau mēs visi zinām, ka Plutons ir nogāzts no planētas pjedestāla. Tā vietā mums tagad ir pundurplanēta. Plutons izrādās nav lielākais objekts arī pašā Koipera joslā.

Protams, planētas statusa atņemšana neizpalika bez kurioziem. Piemēram, divu ASV štatu teritorijās Plutona planētas statuss ir atzīts ar likumu. Šie štati ir Kalifornijas štats un Ņūmeksikas štats. Esiet uzmanīgi šajos štatos, ja bļaustīsieties, ka Plutons nav Planēta, jūs, iespējams, var arestēt.

Plutona biogrāfija lasās viegli, maza plāna grāmatiņa ar lieliem burtiem un daudzām bildītēm un karikatūrām, izlasījās aptuveni pusotras stundas laikā. Atklāj mums standarta amerikāņu scenāriju. Kāds muzejs savā ekspozīcijā neiekļauj Plutonu. Viena lieta, ka ekspozīcija ir par relatīviem izmēriem nevis par planētām. Kāds žurnālists tajā saož sensāciju, tas nekas, ka ekspozīcija jau skatāma veselu gadu, un saceļ brēku. Brēka galu galā beidzās ar planētas statusa zaudēšanu Plutonam.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, bija interesanti palasīties par Plutona cīņas aizkulisēm, naidīgajiem meiliem, kurus saņēmis grāmatas autors. Labākās bija sešu un septiņu gadu vecu bērnu rakstītās vēstules, tās gan bija pieklājīgas. Starp citu to, ka Plutons nav ekspozīcijā Haidena observatorijā, pamanīja mazs puisēns, pāris mēnešus pēc ekspozīcijas atklāšanas.

We need to talk about Kelvin: What everyday things tell us about the universe by Marcus Chown

kelvin

Šogad izskatās man ir nopietns fundamentālās fizikas gads. Nezinu, kas man uznācis, bet grāmatas par fizikas tēmu lasās viena pēc otras. Šo grāmatu izvēlējos šķirstot sarakstus ar labākajām 2010. gada populārzinātniskajām grāmatām, šī izskatījās pat ļoti perspektīva un pirku tik nost.

Ja godīgi, tad pats šajā grāmatā neko jaunu neuzzināju. Var uzskatīt par tādu kā nelielu zināšanu atkārtojumu. Autors savus stāstiņus strukturē visai interesanti, sākumā apraksta visai ierastu ikdienas situāciju un tad parāda lasītājam, kādi fundamentāli dabas likumi ir to pamatā un, kas no tā ir secināms.

Nodaļas sagrupētas secībā Atoms, Zvaigznes un Visums. Pie atoma varam uzzināt par gaismas duālo daļu un vispār to, ka visa matērija ir reizē gan daļiņa, gan vilnis. Kāpēc, ja atoms ir 99,99999% tukšums, tad kādēļ mēs neizkrītam cauri grīdai. Diezgan veiksmīgi aprakstīts Pauli izslēgšanas princips.

Zvaigznēm veltītās nodaļas mums pastāsta par zvaigžņu enerģijas avota atklāšanas vēsturi. Manuprāt, labākais apraksts, kas man nācies lasīt. Sākot no teorijas par nokaitētu akmens lodi un beidzot ar Triple Alpha process. Pirmo reizi man lika aizdomāties no kurienes zvaigžņu kodola termonukleārajās reakcijās rodas neitroni. Visi jau zina, ka process strādā Ūdeņradis -> Hēlijs. Tad nopietni apskatīta zvaigžņu evolūcija, supernovas un to saistību ar dzīvību.

Visuma daļa arī ir interesanta. Piemēram, kādēļ tas, ka neredzam visas debesis nosētas ar zvaigznēm, liecina par visuma rašanos Lielajā sprādzienā. Tad nodaļa veltīta Visuma agrīnās inflācijas teorijai. Netiek aizmirsta arī vecā problēma par citplanētiešiem.

Kopumā grāmata atzīstama par ļoti labu, saistošs stāstījums, interesanti fakti un interesantas problēmas. Tas viss sarakstīts saprotamā valodā un pievestie piemēri ir labi piemeklēti un neizraisa garlaikotu žāvāšanos. Grāmata ir pelnījusi 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuriem ir vismaz kaut kāda interese par dabaszinātnēm.

Neutrino by Frank Close

Neutrino

Kārtējā grāmata, kas veltīta kādai no elementārdaļiņām. Ja pašas daļiņas apraksts fizikas rokasgrāmatā aizņem vien pāris rindkopas, tad tās atklāšanas vēsture varētu aizņemt pat vairākas grāmatas.

Grāmatas autors, pats būdams fiziķis, atzīst, ka neitrīno atklāšanas stāstu bija iedomājies daudz vienkāršāku un ar daudz mazāku galveno personāžu skaitu. Uzsvaru autors plānoja likt uz R.Davis zinātnisko darbu un dzīvi, par to, kā cilvēka vairākas savas dzīves desmitgades veltījis nenotveramās daļiņas dabas atklāšanai, tās īpašību noteikšanai. No mūsdienu redzes punkta jau ir viegli vīpsnāt par to – kādēļ pēc viņa metodes atklāto neitrīno daudzums nesaskanēja ar paredzēto. Neitrīno takš ir veseli trīs paveidi, un Davis detektors spēja uztvert tikai vienu no tiem, tur tad arī radās disbalanss starp no Saules sagaidīto un reāli uztverto neitrīno daudzumu.

Tomēr šāds atklājums rada nopietnas sekas. Tas nozīmē, ka neitrīno ir masa, kura nav precīzi noteikta līdz pat šodienai. Izveidojās jauni zinātnes virzieni – neitrīno astronomija. Ja parastā gaisma no tās rašanās brīža Saulē līdz mūsu acij nonāk aptuveni simtstūkstoš gadu laikā (Saules kodols ir tik blīvs, ka elektromagnētiskajiem viļņiem tas ir praktiski necaurspīdīgs, tad nu nabaga gaismas kvants lielāko laiku pavada absorbējoties un izstarojoties no jauna). Savukārt neitrīno Saules matērija aizturēt nevar un mēs teorētiski varam novērot Saules kodolsintēzes procesus tiešraidē. Kādu laiku atpakaļ pāris zinātnieki satraucās, ka saules kodoltermiskie prcesi varētu jau būt izbeigušies, un gaisma, ko mēs redzam, nāk pēc inerces.

Tā kā esmu lasījis šī autora darbus jau agrāk, gan par vakumu, gan par antimatēriju, tad pie viņa rakstīšanas stila jau esmu pieradis. Autors nebaidās uzzīmēt pi-miona sabrukšanas diagrammu, lai padarītu kādu neitrīno aspektu saprotamāku lasītājam, matemātiskās formulas gan viņa grāmatās nav sastopamas. Arī tas, ka viņš pats ir zinātnieks, ļauj viņam pastāstīt par galvenajiem personāžiem dažus faktus no saviem personiskajiem novērojumiem.

Kopumā grāmata labi apskata tēmu,kura likta tās nosaukumā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja negrib veltīt daudz laika neitrīno vēstures iepazīšanai, tad iesaku izlasīt visai izsmeļošu ierakstu “The Oxford Companion to Cosmology” vai arī attiecīgo nodaļu no grāmatas “Dark Matter”.

Massive: The Missing Particle That Sparked the Greatest Hunt in Science by Ian Sample

massive

Laiku pa laikam man uznāk luste palasīt kaut ko, kas saistīts ar elementārdaļiņu fiziku. Šoreiz nolēmu nedaudz no sava laika veltīt daļiņai, kas nomāc zinātnieku prātus jau pāris desmitgades – Higgsa bozonam.

Kaut kad piecdesmitajos gados zinātniekus sāka nodarbināt jautājums, kādēļ vielai ir jāpiemīt tādai īpašībai kā masa. Tad nu teorētiķi lika savas galvas kopā un domāja. Beigu beigās Higgs atklāja, ka masa būtu iespējama, ja eksistētu kāds lauks, kas, mijiedarbojoties ar matēriju, šo masu radītu. Nekādi citādi šis lauks neizpaustos, jo tā potenciāls būtu nemainīgs visur. Tātad risinājums bija neredzams un nedetektējams. Skaidra lieta, ka kādu laiku šī teorija tika uzskatīta par tikai matemātisku. Tomēr ar laiku tās paredzējumi sāka piepildīties. Tika atrasti W un Z bozoni, kas lika domāt, ka Higgsa lauks ir objektīva realitāte un, ka neliela telpas daļā iepumpējot milzīgu enerģijas daudzumu, mēs varam atraut no šī lauka kādu daļu Higgsa bozona veidā. Lieki piebilst, ka ar šo lietu patlaban nodarbojas Lielais Hadronu Paātrinātājs.

Grāmatas autors cenšas, cik varēdams, pasniegt sarežcģītas lietas vienkāršas, nezaudējot visa pasākuma jēgu. Jāatzīmē, kas tas viņam izdodas diezgan labi. Viņam pat izdodas izveidot interesantu stāstu, kas sevī sasaista gan Higsa bozonu, gan milzu daļiņu paātrinātājus. Patiesībā grāmata zināmā mērā dublē pirms kāda laika lasīto Collider. Bet tas nekas, jo stāsta aspekti ir vairāk sadzīviski un parāda zinātniekus kā cilvēkus ar savām vājībām un tikumiem. Labi atspoguļota arī zinātnieku savstarpējā konkurence, kas ir viens no zinātnes pamatdzinuļiem.

Kā lasamviela grāmata bija daudz labāka nekā biju sagaidījis, kur gan citur es būtu uzzinājis, ka zinātnieki cer atklāt veselus piecus Higgsa bozonu paveidus, tas gan sagrautu esošo standarta modeli, bet toties pavērtu plašas iespējas. Interesants ir arī pats atklāšanas mehānisms. Tas nav tā, ka vīri samauc kopā dažus protonus un ārā izkrīt Higgsa bozons, šīs daļiņas ir nestabilas un eksistē labi, ja nanosekundes. Tad nu nākas pētīt to sabrukšanas atliekas. Arī pati šī izpēte ir balstīta uz statistiskajām metodēm nevis uz tiešu novērojumu.

Kopumā grāmata lasāma. Ir jau pāris standarta stāstiņi, bez kuriem neiztiek neviena populārzinātniskā grāmata lielā ASV paātrinātāja bēdīgais gals un LHC tunelis, kas ved zem Ženēvas lidostas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

The Age of Wonder: The Romantic Generation and the Discovery of the Beauty and Terror of Science by Richard Holmes

The Age of Wonder by Richard Holmes

Tā kā šoruden biju nolēmis aizbraukt uz Londonu un apmeklēt tur Zinātnes muzeju un Dabaszinātņu muzeju, tad šķita, ka vajag nedaudz iepriekš sagatavoties, lai būtu lietas kursā. Šī grāmata, kas vēsta mums par britu zinātnes attīstību laika periodā no astoņpadsmitā gadsimta vidus līdz deviņpadsmitā gadsimta vidum, bija iekļauta manā obligāti izlasāmo grāmatu sarakstā jau veselu gadu. Tad nu lidojot uz Londonu paņēmu viņu līdzi, lai pa ceļam izlasītu.

Grāmata galvenokārt mums vēsta par trīs cilvēku biogrāfijām Joseph Banks, William Herschel un Humphry Davy. Domājams, ka tas ko šie vīri ir devuši zinātnes attīstībai, nevienam nav noslēpums. Noslēpums parastam cilvēkam ir tas, kāda ir bijusi šo cilvēku dzīve.

Piemēram, J.Banks, savulaik kopā ar kapteini Kuku apmeklēja Taiti salu un diezgan detalizēti dokumentēja visu notiekošo. Viņa dienasgrāmatās var izlasīt reālu notikumu, kā britu jūrnieki „papisuši kuģi” vārda tiešā nozīmē. Arī pats Banks no šīm salām atgriezies ar tam laikam neraksturīgiem brīviem uzskatiem, kas šad tad šokēja viņa līdzpilsoņus. Savulaik, kad viņš nodarbojās ar Kew garden attīstīšanu, draugi pie viņa varēja dabūt labāko zāli visā Londonā.

William Herschel, kuru mēs visi pazīstam kā Urāna atklājēju, savulaik nodarbojās ar diviem hobijiem mūziku un astronomiju. Vīrs pašmācības ceļā kļuva par labāko teleskopu spoguļu izgatavotāju visā pasaulē.

Humphry Davy viens no Pneimatiskā Institūta dibinātājiem un smieklu gāzes atklājējs, drošas ogļraču lampas izgudrotājs, Faradeja skolotājs. Kopumā aizvadījis visai interesantu dzīvi, viņam pat rādījusies kāda sievietes vīzija desmit gadu regularitāti. Nav jau arī nekāds brīnums, jo vīrs bija pieradis laiku pa laikam lietot paša izgudroto smieklu gāzi. Žēl tikai, ka viņš neiedomājās to izmantot kā anestētiķi.

Kopumā grāmata aptver gandrīz visu augstāk minēto laika posma svarīgākās lietas – gaisa balonu ēras sākumu, pasaules izpētes ceļojumus Klusajā okeānā un Āfrikā, diskusija par dzīvību un dvēseli, tehnoloģiju, medicīnu, astronomiju un fiziku. Tas viss pasniegt dažu cilvēku biogrāfiju kontekstā un ir aizraujošs lasāmgabals no viena vāka līdz otram. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Complexity: A Guided Tour by Melanie Mitchell

complexity

Tā nu ir sagadījies, ka visas mūsdienu zinātnes izpratne par lietām mums apkārt ir iedalāma divās grupās. Pirmās grupas piekritēji uzskata, ka visas pasaules lietu pamatā ir vienkāršība. Domājams, ka šeit visspilgtākais piemērs varētu būt fiziķi ar savu GUT teoriju, kurā viņi cenšas apvienot visus fizikai zināmos spēkus vienā supervienādojumā, kas tad arī būtu visu pamatu pamats. Cita lieta ir, ka, manuprāt, 99% no zinātniekiem no šī vienādojuma nekādas jēgas nebūtu.

Otra grupa uzskata, ka ne visas lietas ir reducējamas līdz vienkāršībai, dažām ir lemts palikt sarežģītām un uz vienkāršu vienādojumu nereducējamām. Vai arī no vienkārša vienādojuma radies modelis nav prognozējams jau pēc pāris iterācijām. Šī grāmata ir veltīta tieši sarežģītībai, gan teorijai, gan tam kur mēs to varam sastapt ikdienā.

Grāmata pēc savas būtības ir balstīta uz tāda kā konspektīva lekciju materiāla pamata, kurā ieskicētās problēmas pamatdomas, pieņēmumi un problēmas, kas visi ilustrēti ar piemēriem. Problēmas sākas jau pašā grāmatas sākumā, izrādās, ka zinātnieki, kas savā ikdienā pēta Complexity (laikam jau tulkot to kā sarežģītība latviski nebūtu īsti tas), paši vēl nav vienojušies ne definīcijā, ne tajā kā noteikt, kura sistēma ir sarežģītāka un kā vispār to sarežģītību izmērīt. Tad nu tiek apspēlēta gan sistēmu entropija, informācijas daudzums, evolūcija un iespējamās kvantificēšanas metodes.

Kā piemēri sarežģītām sistēmām tiek piesauktas un analizētas sekojošas sistēmas – smadzeņu neironu tīkli, skudru kolonijas, Internets, imūnsistēma un valstu ekonomikas. Daļa no grāmatas tiek veltīta arī datorprogrammām, kas spēj pašas reproducēties, ģenētiskajiem algoritmiem un iespējamiem mākslīgā intelekta aizmetņiem, kas spēj veikt nelielu cilvēka prāta procesu simulāciju (tas bija pašas autores darbs), jāatzīst diezgan interesants. Laba nodaļa bija arī par informācijas apstrādi dzīvajās sistēmās, nekad vēl nebiju aizdomājies par bioloģisko metabolismu, kā par tīklu ar Six degrees of separation iezīmēm. Ir vērts izlasīt arī nodaļas veltītas Celluar Automaton un netradicionālajām skaitļošanas metodēm. Izrādās, ka teorētiski ir iespējams izveidot datoru, kas darbotos, piemēram, uz spēles Life, tikai diezgan nereāli būtu ievadīt sistēmas sākuma stāvokli, kas ļautu atrisināt problēmu.

Un tagad pats galvenais, kādēļ es izlasīju šo grāmatu? Iemesls ir triviāls – mani šīs lietas ir interesējušas jau no bērna kājas (vismaz populārzinātniskā līmenī), kopš izlasīju S.Lema grāmatu „Summa Technologiae”, tas laikam man atstājis paliekošu traumu un laiku pa laikam palasu par pasaules stimulācijām, pašregulējošām sistēmām, ķīmiskajiem datoriem un kibernētiku. No šīs grāmatas uzzinātais jaunums, kas liek aizdomāties, iespējams, ka sarežģītās sistēmas varbūt ir savstarpēji tik dažādas, ka nemaz nav iespējams izveidot vienotu teoriju, kas būtu piemērojama visām.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, labs pamats turpmākiem pētījumiem. Grāmata man kārtējo reizi atgādināja par sen nopirkto un vēl joprojām neizlasīto Godel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid by Douglas R. Hofstadter.

Seeing Further: The Story of Science and the Royal Society: 350 Years of the Royal Society and Scientific Endeavour

seeing further

Grāmatu nopirku tikai tādēļ, ka tās redaktors ir Bils Braisons. Bils Braisons savukārt ir viens no, manuprāt, labākajiem populārzinātnisko darbu un ceļojumu aprakstu autoriem. Grāmata, kā jau var noprast pēc nosaukuma, ir veltīta Londonas Karaliskās Biedrības trīssimt piecdesmit gadu jubilejai. Karaliskā Biedrība tika dibināta 1660. gadā, kad pāris cilvēki pēc Bēkona lekcijas noklausīšanās nolēma laiku pa laikam sanākt kopā pārrunāt jaunākos atklājumus (lielākā daļa no viņiem paši bija itin labi atklājēji) un izveikt dažnedažādus zinātniskos eksperimentus. Visu notiekošo viņi nolēma protokolēt, sastādīt sev dažādus mērķus un pēc iespējas sasniegt tos. Un, protams, pats galvenais nodot visas uzkrātās zināšanas nākamajām paaudzēm.

Sākumā gan viņi diezgan lielu laiku veltīja Boila izgudrotajam vakuumsūknim, ar kura palīdzību viņi smacēja kaķus, suņus un jebkādus citus dzīvniekus, kas nonāca viņu rokās. Tika atklāts arī ka vienradža raga pulvera aplis nemaz nepalīdz pret zirnekļiem un dažādas citas nozīmīgas lietas. Lai vai kā tur bija sākumā, tad varētu teikt, ka tieši pateicoties šai Biedrībai zinātne mūsdienās ir tāda, kāda tā ir.

Grāmata sastāv no divdesmit vienas esejas, kas katra ir veltīta kādam zinātnes attīstības posmam, problēmai, idejai vai personībai. Katru no esejām ir sarakstījis kāds izcils zinātnieks vai zinātnes popularizētājs. Piemēram, Margaret Atwood cenšas saprast, no kurienes sabiedrībā ir radies trakā zinātnieka ideja. Tas ir zinātnieks, kas zinātnes vārdā ir gatavs uz visu: atdzīvināt miroņus, iznīcināt cilvēci, vai ļauni smiedamies, sagrābt varu pasaulē. Jāpiezīmē, ka tik labu Gulivera ceļojumu saīsinātu atstāstu vēl nebiju redzējis. Paul Davies nodarbojas ar sev tradicionālo jautājumu iztirzāšanu, vai bez mums Visumā vēl ir dzīvība? Un, ja ir, tad kādēļ tāds klusums? Simon Schaffer mums pastāsta par savulaik populārajiem zibensnovedēju kariem. Tajos sadūrās divi viedokļi: zibensnovedēji ir labums un zibensnovedēji ir ļaunums. Mūsdienās tas varētu šķist smieklīgi, bet tad tas bija nacionālās drošības jautājums. Ian Stewart arī neatkāpjas no sev zināmām tēmām un pastāsta mums par slēpto matemātiku, to,kas tiek pielietota tad, kad tu fotografē ar savu digitālo fotokameru, sūti īsziņu vai skaties DVD. Georgy Benford mums mēģina īsumā pastāstīt par to, kas ir laiks un vai kaut kas tāds vispār ir. Diemžēl viņa domu man tā arī uztvert neizdevās.

Tās bija tikai interesantākās no esejām, ja godīgi, tad tās nodaļas, kas tika veltītas metafiziskajam pasaules redzējumam un zinātnes filosofijai mani pievilka ne visai, tās bija tādas pasausas un man personīgi neinteresantas.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Un, ja pēdējos gadus nebūtu veltījis populārzinātnisko grāmatu lasīšanai, tad būtu atklājis sev daudzas interesantas lietas. Papildus pluss izskatās, ka būšu atradis pāris jaunus rakstniekus, kuru darbus vēlētos iegādāties. Visperspektīvākā pēc rakstības stila man likās Margaret Atwood. Būs jānopērk pāris viņas grāmatas, jāpaskatās vai patiks.

The Disappearing Spoon: And Other True Tales of Madness, Love, and the History of the World from the Periodic Table of the Elements by Sam Kean

Disappearing Spoon

Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kuru es biju jau pasūtījis pirms tās iznākšanas datuma. Kādēļ tā? Pasūtījums radās nejauši, caurlūkojot Amazones Wishlistu topu. Tad nu, lūk, šī grāmata, kas veltīta ķīmiskajiem elementiem, atradās saraksta galvgalī. Nodomāju, no kura laika tad šāda tipa grāmata ir iekārojamāka par S. Lārsona vai S.Meijeres garadarbiem (vismaz vilcienā braucot uz darbu nebiju neko tamlīdzīgu redzējis pasažierus lasām), un nopirku. Un ne tikai nopirku, bet arī sāku lasīt tajā pašā dienā, kad viņu saņēmu. Izlasīju pirmo nodaļu, nospriedu, ka kārtējā grāmata par ķīmisko elementu atklāšanas vēsturi un interesantām īpašībām, un lasīšana uz nedēļu atlikās.

Tātad ķīmisko elementu periodiskās tabulas (mēs to pazīstam kā Mendeļejeva tabula) atklāšanas, aizpildīšanas un struktūras vēsture. Ar to saistītie zinātniskie atklājumu, elementu ķīmiskās un fizikālās īpašības, dažādi atgadījumi iz dzīves, kuriozi un ne tikai. Tas viss pasniegts saistošā veidā un piesaucot katru atklāto ķīmisko elementu vismaz vienu reizi. Katras nodaļas sākumā ir uzskaitīti elementi, par kuriem taps runāts. Patiesībā tas pat ir interesanti, es vismaz pirms sākt lasīšanu mēģināju pie sevis uzminēt, kādā kontekstā konkrētais elements tiks pieminēts. Dažreiz tas izdevās, dažreiz nē. Piemēram, nezināju, ka Eiropijs tiek izmantots kā Eiro banknošu aizsardzības elements. Toties zināju, ka pazūdošā karote ir veidota no gallija.

Grāmata ir kaut kas vidējs starp The Elements: A Visual Exploration of Every Known Atom in the Universe by Theodore Gray , kur viss pasniegts bildēs un rindkopu plašos aprakstos, un Nature’s Building Blocks by John Emsley, kurā atrodama diezgan sīka ķīmisko elementu analīze. Domājams, ka šī grāmata varētu būt interesanta jebkuram, tā sevī ietver daudz interesantu faktu, kas tā vai citādi ir saistīti ar mūsu ikdienu. Viņa vairāk pievēršas zinātnei un zinātniekiem nevis pašiem elementiem. Interesanti bija palasīties par kādu tīni ASV, kas nolēma atrisināt pasaules enerģētikas problēmas mājās izveidojot kodolreaktoru. Nekas jau puisim nesanāca, bet interesanti uzzināt.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Beigu nodaļa vismaz man šķita visinteresantākā, jo tā sevī ietvēra pārdomas par iespējamo supersmago elementu stabilitātes salu.

The Elements of Murder: A History of Poison by John Emsley

elements of murder

Kādu vakaru sēdēju un domāju, par kādu zinātnes nozari manas zināšanas varētu būt labākas. Pastaigāju gar savu grāmatu plauktu, pašķirstīju grāmatas un nāca apskaidrība, es tak neko lāga nezinu par toksikoloģiju. Nē, nu nav jau tā, ka nekas nav lasīts (ja ir nedaudz zināšanas bioloģijā, tad diezgan daudz var uzzināt skatoties kaut vai uz Mendeļejeva tabulu), bērnībā nācies lasīt šo to par kriminoloģijas vēsturi un slavenām indēšanas prāvām, bet gadu gaitā viss atmiņā nedaudz pagaisis un prasījās pēc atkārtošanas. Tad nu no savām aptuveni 70 vēl nelasītām grāmatām izvēlējos šo.

Šī grāmata ir veltīta pieciem galvenajiem vēsturē pārbaudītiem, indētāju iecienītiem elementiem – dzīvsudrabam, arsēnam, antimonam, svinam un tallijam. Autors lasītājam dod iespēju iepazīties ar interesantiem vēstures faktiem, izskaidro arī cēloņus, kādēļ tieši šis elements ir kaitīgs mūsu organismam, un kādi savienojumi ir toksiskāki par citiem.

Tā kā katrs elements tiek apskatīts atsevišķi, tad iesākumā tiek dots neliels ieskats elementa ķīmiskajās īpašībās un tā biežāk sastopamajos savienojumos. Bonusiņš ir agrāko laiku nosaukumu izskaidrošana mūsdienu ķīmijas valodā. Piemēram, kas gan var zināt, ka stibīns patiesībā ir antimona hidrāts vai orpiment patiesībā ir diarsēna trisulfīds? Šie ievadi ir interesanti , tajos lasāmi daudzi gadījumi iz dzīves.

Dzīvsudrabu mēs visi pazīstam no bērnu dienām, un, domājams, ka lielākā daļa no mums ir ar to arī saindējušies. Tomēr dažiem bērniem var īpaši nepaveikties. Piemēram, tētis, rādot dēlam cik ātri dzīvsudrabs iztvaiko uz pannas, saindēja visu ģimeni, puika nomira. Interesanti bija arī uzzināt, no kurienes britiem radies teiciens „trakais cepurnieks”, izrādās saindēšanās ar dzīvsudrabu ir bijusi cepurnieku arodslimība, ar visām no tā izrietošajām sekām. Dīvainu gaitu, paranoju utt.

Arsēns mūsdienā ir pieejams retāk, bet savulaik tā bija pirmā inde ciemā. Manuprāt, viens no pirmajiem tīkla mārketinga izplatītajiem produktiem bija aqua Toffana veidā (arsēna trioksīds). Daļa cilvēku nomira no arsēna piemēram zaļu tapešu dēļ, kur arsēns tika izmantots kā pigments. Domājams, ka arī baktēriju no tapetēm radītais arsēna trihidrīts devis savu artavu Napaleona nāvē. Reiz pat ir gadījies, ka aptieķnieka kļūdas dēļ cukurgailīšiem klāt piesperts nevis kalcija sulfāts (lēts cukura aizstājējs), bet gan arsēna trioksīds. Rezultāts 200 saindējušies un 22 mirušie.Un, protams, slavenā Florence Maybrick lieta.

Antimons, savulaik tika izmantots gan kā metāls, gan kā zāles un, protams, arī inde. Ievērības vērta ir uz antimona bāzes veidotā „mūžīgā tablete”, kas pēc lietošanas (antimons nonākot kuņģī izraisa tūlītēju vemšanu) ir noskalojama un noglabājama līdz nākošajai lietošanas reizei. Tika lietots arī kā līdzeklis cīņai pret parazītiem un skaidrs, ka indējot vienam otru.

Svins – bieži apvainots Romas Impērijas sagraušanā, bet patiesībā viss jau dzīvē nav tik vienkārši. Kādreiz ar svinu varēja saindēties pavisam vienkārši dzerot portvīnu, domājams, ka Bēthovenu un Hendeli tieši no portvīna nākošais svins priekšlaicīgi novedis kapā. Interesanti, ka kādreiz iecienītais Romiešu deserts sapa, pēc būtības ir uz svina pannas iztvaicēts sabojājies vīns, kurā kā saldinātājs atrodams svina acetāts. Labs arī stāsts par puiku, kas savam tēvam uzdāvinājis paštaisītu, glazētu māla krūzi. Tētis ik vakaru no šī darinājuma malkojis kolu un nemaz nav spējis iedomāties, ka kola no šī izstrādājuma glazūras spēj izvilkt ārā svinu. Brīdī, kad nāca atklāsme, vilciens jau bija aizgājis.

Talliju reiz izmantoja, lai cīnītos pret ādas ēdēm. Ne jau tieši, bet panākot, lai cilvēkam izkrīt mati un tad jau vieglāk tikt klāt slimības skartajai vietai. Patiesībā matu izkrišanu izraisa smaga saindēšanās ar talliju. Tallijs pēc būtības diezgan ideāla inde, garšu viegli noslēpt kafijā vai kolā. Ir aizdomas, ka talliju izmantojuši Sadama Huseina specdienesti un, protams, arī daži indētāji amatieri. Bet ir arī viens mīnuss cilvēks kas saindējies ar talliju izdala visai pretīgu aromātu, gan caur sviedriem, gan elpā.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu piemēru tam, kā pareizi jāraksta ķīmijas grāmatas. Daudz dažādi interesanti atgadījumi, kas ilustrē gan cilvēku netikumus, gan neuzmanību un elementu nozīmi vēsturē. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ķīmija.

%d bloggers like this: