Navigate / search

Bonk: The Curious Coupling of Science and Sex by Mary Roach

Bonk

Par ko gan autors ar rakstīt, ja viņš jau ir uzrakstījis grāmatu veltītu līķiem un grāmatu veltītu spokiem. Skaidrs, ka vienīgais jēdzīgais atlikušais temats ir sekss. Tad nu viena daļa no šī temata, precīzāk seksa zinātniski pētnieciskajai vēsturei un pielietotajām metodēm šī grāmata ir veltīta.

Apskatīts ir plašs tematu spektrs, sākot ar seksa zinātniskās izpētes pirmsākumiem, kas no malas vairāk izskatās pēc amatieru porno uzņemšanas mēģinājumiem, pasākumu vadošā zinātnieka mājas bēniņos. Vesela nodaļa tiek veltīta jautājumam vai sieviete var gūt orgasmu no mašīnas un nelielam ieskatam šo mašīnu izgudrotāju dzīvēs. Protams, neiztiek arī bez orgasma jautājuma apskatīšanas un tā iespējamā ietekme uz auglību. Dāņu cūkkopji uzskata, ka, ja sivēnmātes apsēklošanas procesā viņai tiek nodrošināta labsajūta, tad sivēnu skaits palielinās pa 6%. Cik nopratu, tad ar cilvēkiem neviens šādus eksperimentus nav veicis. Tiek apskatīti arī dažnedažādi impotences novēršanas līdzekļi, lai gan psihiatri sūrojoties, ka līdz ar Viagras parādīšanos daudzi veči vairs nepievēršot uzmanību impotenci izraisījušajiem psiholoģiskajiem faktoriem. Un ap grāmatas vidusdaļu autore lasītājam pavēsta, kā viņa zinātnes vārdā kopā ar savu vīru nodarbojušies ar seksu datortomogrāfā.

Jāatzīst, ka izvēlējos šo grāmatu balstoties uz faktu, ka visi iepriekšējie autores darbi man šķita tīri labi lasāmi, labi joki, daudz interesantu faktu. Jāatzīst, ka arī šī grāmata nemaz neatpaliek, arī te ir labi joki un interesanti fakti, un galvenais – atbilde uz jautājumu, kur zinātnieki rauj saviem eksperimentiem cilvēkus, izrādās, tie visi ir brīvprātīgie. Izrādās, ka arī mūsdienās seksa psihologiem (jeb kā nu viņus tur sauc) ir grūti iegūt valdības finansiālu atbalstu saviem pētījumiem. Tādēļ viņiem jāslēpjas aiz pētījumu programmām, kas saucas „Zīdītāju seksuālā uzvedība” utml.

Kopumā grāmatu vērtēju kā labu un izglītojošu. Dodu 9 no 10 ballēm. Ieteiktu tomēr maziem bērniem lasīt nedot.

PS. Vislabāk patikās stāsts par Kanādas zirgu policiju. Šo vadība bija nolēmusi izstrādāt 100% uzticamu testu, lai noteiktu, katra policista seksuālo orientāciju. Eksperimentā tika izmantots agregāts, kas noteica acu zīlītes izplešanās pakāpi. Ideja sekojoša, ja cilvēks uzbudinās viņa acu zīlītes paplašinās. Tā nu viņiem rādīja dažādas fotogrāfijas un mērīja acu zīlītes. Tomēr ideju nācās atmest, jo daļai testa dalībnieku acis paplašinājās uz zirgiem. Ne jau tāpēc, ka viņi priekšroku dotu dzīvniekiem, bet gan tādēļ, ka acu zīlīšu izplešanās intensitāte ir atkarīga no krāsām fotogrāfijā.

Antimatter by Frank Close

antimatter

Ar Frank Close darbiem man jau ir nācis sastapties agrāk, kaut vai „Void”. Tā ka pamanījis šo, nešaubījos ne mirkli un nopirku. No pirkšanas līdz izlasīšanai gan pagāja aptuveni mēnesis, bet ko lai dara, man rindā uz lasīšanu stāv 70 grāmatas un prioritārās tēmas mainās atkarībā no garastāvokļa.

Grāmatas galvenais temats ir antiviela – tās atklāšanas vēsture, pielietojuma iespējas. Nedaudz fizikas teorijas, kas paredzēja šāda veida daļiņu eksistenci. Piemēri, kā daži zinātnieki palaida garām savu mūža iespēju kļūt par Nobela prēmijas laureātiem. Diezgan pamatīgi tiek apskatīta vielas un antivielas simetrija (pareizāk sakot neliela asimetrija, kuras rezultātā ir radusies mūsu pasaule). Tiek apskatītas arī mūsdienu tehnoloģijas, ar kuru palīdzību ir iespējams saglabāt pāris pozitronus no tūlītējas iznīcības.

Manuprāt, vislabākā grāmatas daļa bija nodaļas, kas veltītas dažādu antivielas mītu kritikai. Galvenie apskatītie mīti ir antiviela kā nākotnes ierocis (antivielas raķete skan iespaidīgi). Te nedaudz tika apskatīts arī mūsdienu antivielas mītu galvenais avots Dena Brauna „Eņģeļi un Dēmoni”. Izskatās, ka pat ASV militāristi visas savas „zināšanas” un „faktus” smēlušies no šīs grāmatas. Pieminēts arī Tunguskas meteorīta/komētas iespēja sastāvēt no antivielas. Kā labs bonusiņš ir divi pielikumi grāmatas beigās; viens mums smalki parāda, cik izmaksātu viena grama antivielas rūpnieciska iegūšana un otrs veltīts „Diraka kodam”.

Autors, ja tā varētu teikt, tradicionāli cenšas kādu no fizikas tēmām pasniegt mums īsi un koncentrēti. Cenšoties iekļauties 150 lappusēs. Tas, manuprāt, ir pietiekami, lai iepazīstinātu lasītāju ar apskatāmās tēmas vēsturi, saistītajiem atklājumiem un problemātiku. Nenoliedzami par labu autora kompetencei liecina tas, ka viņa darbs ir cieši saistīts ar lietām, par kurām viņš raksta; galu galā viens no viņa ieņemamajiem amatiem ir CERN Head of Communications and Public Education.

Grāmatu izlasīju vienā rāvienā, kas gan nav nekāds brīnums, ņemot vērā grāmatas lapaspušu skaitu. Lasīšanas mērķis bija nedaudz atsvaidzināt zināšanas par elementārdaļiņām un to fiziku. Patīkami pārsteidz nespeciālistam viegli saprotamā izklāsta forma. Uzzināju arī šo to jaunu – man nebija ne jausmas, ka pastāv arī antineitrons visu laiku domāju, ka hipotētiskajā antivielas pasaulē neitrons ir tas pats mūsu neitrons, sapratu kā tad īsti ir ar to antivielas uzglabāšanu, un kāpēc nav iespējams uzglabāt lielus apjomus. Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm varēja gan būt nedaudz garāka.

The Greatest Show on Earth: The Evidence for Evolution by Richard Dawkins

The Greatest Show on Earth

Cilvēkiem, kuriem Dawkins nav svešs, uzreiz sapratīs, ka grāmata neizbēgami būs par vienu no tematiem: evolūcija vai ateisms. Šoreiz šī grāmata ir veltīta evolūcijai, lielākoties uzmanība ir vērsta uz to, lai parastam cilvēkam izskaidrotu tās norisi, un kas patiesībā slēpjas zem vārdu salikuma „evolūcijas teorija”. Protams, netiek aizmirsta pamatota kritika viltus zinātnei, kas slēpjas zem vārdu salikuma „Intelligent Design” un kreacionismam.

Grāmata sākas ar nodaļu, kas lasītājam parāda to, ko zinātnē saprot ar teorijas definīciju. Tā nebūt nav tāda pati kā ikdienā lietojama. Tad viena nodaļa tiek veltīta dzīvnieku pieradināšanai un tā sauktajam ciltsdarbam – kā piemēri izmantoti suņi, govis un kāposti. Diezgan uzskatāmi un pārliecinoši parādīts, kā cilvēks salīdzinoši īsā laika posmā spēj izveidot vizuāli savādākus īpatņus vienas sugas ietvaros.

Tad viena nodaļa tiek veltīta citam pielāgošanās veidam jeb simbiozei. Šeit apskatīts, kā puķes lēnām pielāgojušās insektiem un otrādi. Nedaudz par dzīvniekiem, kuri, lai veiksmīgi atrastu savu partneri ir spējīgi izaudzēt garāku seksti utml. Un tikai tad autors ķeras klāt dabiskajai atlasei.

Grāmatā tiek arī apgāzts populārais uzskats, ka evolūciju mūsdienās nevar novērot, ka to nevar eksperimentāli pierādīt. Patiesībā ir notikuši daudzi eksperimenti, kas pierāda evolūciju, sākot ar baktērijām un beidzot ar zivīm. Pierādījumi ir, tikai viņus neviens nezin kāpēc nevēlas ieraudzīt.

Tad daļa grāmatas tiek veltīta „trūkstošajiem” evolūcijas starpposmiem un cilvēka evolūcijai. Nav izlaista arī embrioloģija un kontinentālo plātņu kustības ietekme uz sugu daudzveidību. Ir aprakstīta arī klasiskā geparda – antilopes ieroču evolūcija. Šķiet, ka autors apskatot evolūcijas teoriju nav aizmirsis nevienu svarīgu aspektu.

Manuprāt labākā nodaļa ir veltīta evolūcijas pēdām mūsos. Piemēram, kādēļ mūsu acs ir tik švaki uzkonstruēta, ka tai papildus vajag smadzeņu simulāciju, lai mēs cilvēki vispār spētu saprast to, ko mēs redzam. Nepietiek, ka mēs vienlaikus skaidri redzam tikai niecīgu redzeslauka daļu, tam visam pa virsu, lai gaisma nonāktu līdz gaismjutīgajām šūnām, tām jātiek garām veselam nervu slānim. Tas būtu tāpat kā, ja digitālās fotokameras matrica būtu iemontēta aparātā otrādi ar čipu prom no gaismas. Un protams, slavenais Recurrent laryngeal nerve (nezinu nemaz kā to sauc latviski).

Kopumā izcila grāmata, kas veltīta evolūcijai. Grāmatā starp citu ir pieminēta arī Latvija, tradicionāli pieminēšanas iemesls nav diez ko slavinošs. Latvijā tikai 49% iedzīvotāju uzskata, ka cilvēks ir radies evolūcijas rezultātā, kas ir ceturtais sliktākais rezultāts Eiropā, mūs pārsit tikai Lietuva, Kipra un Turcija. Savukārt 27% mūsu valstī uzskata, ka cilvēki uz Zemes ir dzīvojuši vienlaicīgi ar dinozauriem (laikam mūsu skolā ar bioloģijas mācīšanu ir pavisam švaki). Tātad grāmatai 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, gan tiem, kas domā, ka saprot evolūcijas teoriju, daži fakti te ir diezgan interesanti un arī tiem, kas vēlas uzzināt kāpēc evolūcijas teorija nav tikai teorija, bet pierādīts fakts.

13 Things that Don’t Make Sense by Michael Brooks

13 things

Kārtējā populārzinātniskā grāmata, kuru iegādājos, lai paplašinātu savu šauro redzesloku daudzās un dažādās ar zinātni saistītās tēmās. Grāmatiņu kā nopirkšanas vērtu jau atzinis kādu gadu atpakaļ, bet līdz pirkuma veikšanai vienmēr atturēja tendenciozais nosaukums. Lai ar kā tur nebūtu, pāris nedēļas atpakaļ grāmatu nopirku un pagājušo nedēļu ārstējoties no gripas izlasīju (grāmata gan ārstniecības kursā neietilpa).

Tātad grāmatas autors pretendē uz trīspadsmit mūsdienu zinātnes problēmu apskati, kuru atrisināšana viņaprāt spēs pavērst zinātnes attīstību jaunā perspektīvā (gudri to sauc par paradigmas maiņu). Apskatāmās zinātnes problēmas sevī gan ietver lielākoties fiziku un bioloģiju.

Pirmā problēma – Visuma trūkstošā masa un fakts, ka mēs droši varētu apgalvot, ka zinām no kā sastāv 4% Visuma. Nodaļa veltīta virspusējai saistošai spekulācijai par to, kas ir dark matter un dark energy. Labs ievads problēmā, bet nekas vairāk. Par šo tēmu ieteiktu izlasīt šo grāmatu.

Otrā problēma – slaveno kosmosa zonžu Pioneer anomālija, izskatās, ka šie agregāti neizskaidrojamā kārtā novirzās no sava kursa – nekas daudz, gada laikā uz viņiem iedarbojas enerģija 70W apmērā, bet no kurienes tā rodas neviens nezina, iespējams, gravitācijas spēki tur tālāk strādā nedaudz citādi.

Trešā problēma – Visuma universālo konstantu maiņa laika gaitā, iespējam, ka gaismas ātrums agrāk ir bijis citādāks un gravitācijas konstante savādāka. Apskatīti dažādi pierādījumi šai teorijai (piemēram dabiskie kodolreaktori Āfrikā).

Ceturtā problēma – Aukstā kodolsintēze. Tiek mēģināts atbildēt uz jautājumu, vai kodolsintēze ir iespējama istabas temperatūrā jeb garāžā? Laiku pa laikam uzpeld kāds DIY cilvēks, kas realizējis auksto kodolsintēzi no rīta plītspriekšā vai kūtspakaļā, bet ar pierādījumiem gan pašvaki. Arī šeit kā reālais kandidāts aukstajai kodolsintēzei apskatīts vecais labais eksperiments – pallādija stieņa piesūcināšana ar deiteriju. (Šī nodaļa patiks konspirāciju teoriju cienītājiem).

Piektā problēma – Dzīvība. Patiesībā pārdesmit lappuses tiek mēģināts iespiest veselas grāmatas problemātiku, kas ir dzīvība? Kur sākas dzīvība utt.

Sestā problēma – Dzīvība uz Marsa. Autors uzskata, ka dzīvība uz Marsa eksistē vismaz bakteriālā formā un problēma, kādēļ tā joprojām nav atklāta, ir nepareizie eksperimenti. Patlaban visi agregāti ir ieciklēti uz ūdens un to pēdu meklēšanu, lai gan savulaik vienā no pirmajiem Viking agregātiem bija izstrādāts jauks tests, kas ļāva noteikt dzīvības eksistenci, tas pat bija pozitīvs, bet NASA paziņojumu nez kādēļ atsauca. (Šī nodaļa patiks konspirāciju teoriju cienītājiem) .

Septītā problēma – Wow signāls. 1977. gadā cilvēce no kosmosa uztvēra signālu, kas pamatīgi atšķīrās no fona trokšņa. Signālu saņēmām tikai vienu reizi, tas vairāk neatkārtojās, bet kas to sūtīja, ja kāds to sūtīja, tā arī neuzzinājām. Skeptiķi apgalvo, ka neviena civilizācija nesūtītu signālu viena impulsa veidā, tas nekas, ka paši savu ziņu citplanētiešiem arī nosūtījām viena impulsa veidā. (Šī nodaļa patiks konspirāciju teoriju cienītājiem).

Astotā problēma – Gigantisks vīruss. Veltīta mikrobioloģijai, un mēģina izskaidrot vīrusu un baktēriju evolūciju. Daudz piesaukta DNS un RNS, apskatītas dažādas vīrusu rašanās teorijas utt.

Devītā problēma – Nāve. Īsts kristietis pateiks uzreiz: „Nāve ir grēka alga”. Cilvēkam, kas vairāk piekrīt evolūcijas teorijai ir skaidrs, ka vecuma nāvi izraisa dažādi šūnu dalīšanās ierobežojumi (tagad modē ir piesaukt telomērus). Tomēr neskaidrs ir jautājums, kādēļ evolūcijas procesā lielākajai daļai sarežģītu organismu nāve ir default.

Desmitā problēma – Sekss. Patiesībā organismu reproducēšanās veidi, ar ko vairošanās izmantojot divus dzimumus ir labāka par pumpurošanos vai dalīšanos. Kura metode ir dzīvotspējīgāka un perspektīvāka neviens skaidri nemāk pateikt, jo dabā katram veidam ir savi plusi un mīnusi.

Vienpadsmitā problēma – Brīvā griba. Aprakstīti pāris eksperimenti, kas ilustrē faktu, mūsu brīvā griba ir tikai smadzeņu simulācijas auglis. Viss jau ir izlemts 0,3 sekundes pirms darbības sākšanās. Kādēļ mēs paši sevi mānām, nevienam nav īsti skaidrs.

Divpadsmitā problēma – Placebo efekts. Vai cilvēks spēj apmānīt pats sevi, un kā viņa organisms reaģē uz pašapmānu. Diezgan interesanta nodaļa.

Trīspadsmitā nodaļa – Homeopātija. Mēģinājums saprast, vai homeopātiskie līdzekļi palīdz cilvēkam un, ja palīdz, tad kādā veidā absolūti atšķaidīts ūdens spēj izārstēt cilvēkus. Lieta tāda, ja, piemēram, tu iegādājies homeopātisku līdzekli, kas balstīts uz spirtā slīcinātas bites bāzes, tad šis sākotnējais šķidrums ir atšķaidīts tādā pakāpē, ka iespēja atrast tajā bites molekulu ir minimāla.

Kopumā grāmata viegla un interesanta lasāmviela. Ir vērts palasīties, ja nav vēlmes burties cauri biezām specializētām grāmatām. Protams, graudu atšķiršana no pelavām paliek paša lasītāja ziņā. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

The Lost Symbol by Dan Brown

Zudusais simbols

Tātad Dena Brauna jaunākais meistardarbs. Nolēmu izlasīt pēc inerces, ja jau esmu izlasījis „Da Vinči kodu” un „Eņģeļus un dēmonus”, tad kāpēc man neizlasīt arī šo grāmatu, kuras sarakstīšanai autors veltījis veselus septiņus gadus. No šiem gadiem lielākais laika sprīdis esot veltīts izpētei.

Tātad tradicionālais varonis Robert Langdon pēc sava drauga multimiljardiera Peter Solomon ielūguma ierodas Washington D.C., lai tur nolasītu Masonu simbolikai veltītu lekciju. Tomēr ne viss norit kā plānots, un pazīstamais simbolu pētnieks atkal tiek ierauts notikumos. Viņam vienas nakts laikā ir jāatrisina Masonu piramīdas noslēpums un no šī atrisinājuma būs atkarīgs vai izdzīvos viņš pats un viņa draugi.

Grāmata sarakstīta labākajās konspirāciju teoriju tradīcijās, viens noslēpuma atrisinājums tūdaļ ved pie nākamā noslēpuma, kurš arī prasa atrisinājumu. Un, ja vēl tam visam pa vidu jaucas CIP un galvenais antivaronis Mal’akh. Viss jau būtu jauki, ja vien šie dižie noslēpumi manī neradītu iespaidu, ka autors visu savu pētniecības darbu ir veicis, pārlasot savus iepriekšējos darbus un skatoties „National Treasure” pirmo un otro filmu.

Tā kā autoram pēdējā laikā ir ekranizēti pāris darbi, tad var redzēt, ka viņš ir nolēmis neķēpāties ar romāna adaptāciju filmu scenārijam. Šī grāmata jau ir sarakstīta kā filmas scenārijs. Un darbība risinās sekojoši, tiek aprakstīta darbības vieta. Notiek pāris dialogi starp Robertu un viņa pašreizējo ceļabiedru. Skaidra lieta, ka Roberts sākumā nesaprot par ko ir runa un uz kurieni noslēpuma pavediens ved. Tad nu ceļabiedri viņam piespēlē visādas viltīgas norādes, un viņam pēkšņi (pēc vairākkārtējiem mājieniem ar mietu) viss top skaidrs. Tad autors ķeras pie sīka un smalka apraksta, kā Vašingtonā nokļūt no punkta A uz punktu B. Punktā B viss sākas no jauna, problēmu neuztver, dod mājienus, ceļš uz nākamo punktu.

Kāds tad ir tas Masonu noslēpums, nu tiem kas cītīgi lasa šāda tipa grāmatas tas nebūs nekāds noslēpums – tās ir Seno zināšanas, kas kaut kur noslēptas Vašingtonas pilsētā. Visparadoksālākais ir tas, ka man gan meklējamais objekts gan tā slēpšanās vieta kļuva skaidra grāmatas pirmajā trešdaļā. Ja man nebūtu uznākusi vēlme pārbaudīt savu minējumu diez vai grāmatu lasīt būtu turpinājis. Arī fināls kārtējo reizi nepatiks jebkādam „īstam” reliģijas pārstāvim. Mani savukārt pārsteidz argumentācijas seklums un visai interesantie siloģismi, kas lasītājam paskaidroja Seno Zināšanu rašanās notikumu ķēdi.

Īsumā – nepatika, visvājākā no Dena Brauna grāmatām, kuras esmu lasījis. Sižets ir copy paste no iepriekšējām grāmatām. Arī daļa no faktiem jau minēta viņa iepriekšējos darbos, smaidu izsauca mēģinājumi pacelt Noetic science kā nākamo zinātnes attīstības virzienu un modernizētais dvēseles svēršanas eksperimenta apraksts. Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, lasīt nav vērts – lubu literatūra, kas, manuprāt, diezgan nepamatoti ir tikusi ASV bestsellera godā. Naudu par viņu tērēt tiešām nav prāta darbs. Izskatās, ka šoreiz autors ir nolēmis nopelnīt vēl kādu miljonu uz patstāvīgo lasītāju rēķina. Manuprāt joprojām vislabākā grāmata par konspirāciju teorijām ir U. Eko „Fuko Svārsts”.

The Dangerous World of Butterflies: The Startling Subculture of Criminals, Collectors, and Conservationists by Peter Laufer

Butterflies

Man tauriņi parasti asociējas ar divām lietām. Pirmā – tauriņi ir noderīgi , lai noteiktu, kāda būs vasara. Otrā vairāk ir bērnības trauma, ka laiku pa laikam nācās lasīt nost no kāpostiem kāpostu balteņu kāpurus. Visādi citādi tauriņi ir bijuši visai nemanāmi radījumi. Jā, ir nācies apmeklēt tauriņu dārzu Singapūrā, bet nekādu pastiprinātu interesi par viņiem tas manī neizsauca. Tomēr, ieraugot šo grāmatu, nenoturējos un nopirku.

Autors, cik man zināms, parasti rakstīja nesliktas grāmatas par karu un cietumniekiem, tomēr šoreiz atslodzei viņš nolēmis sarakstīt grāmatu par tauriņiem. Par tauriņiem nevis kā insektiem, bet gan kā par vienu no sabiedrības subkultūras veidotājiem, cilvēkiem, kurus vieno tauriņi, tas var būt gan darbs, gan bizness, zaļā domāšana, mīlestība vai naids, māksla vai zinātne, visas šīs subkultūras izpausmes tiek atainotas šajā grāmatā.

Grāmatas izlasīšana man deva labu ieskatu nozarēm, par kuru vēl nebiju īpaši interesējies. Izrādās, ka tauriņu dārza uzturēšana nemaz nav vienkāršs pasākums, tauriņi mirst diezgan ātri un, lai dabūtu jaunus, tie vai nu jāaudzē pašiem vai jāpērk no tauriņu fermām. Arī mūsdienu kolekcionāri paši vairs pa mežu neskraida, lai saķertu savām kolekcijām tauriņus. Šādi tauriņu kā likums būs nobružātiem spārniem. Īstus A klases eksemplārus iegūst nosaldējot tikko izkūņojušos jauno tauriņu. Retākie un aizsargājamākie eksemplāri melnajā tirgū ir iegādājami pat par $8’500.

Arī tauriņu vērotāji ir iedalāmi divos paveidos, tradicionālie noķer, nogalē un izdur cauri adatu, naturālisti – uzvedās līdzīgi putnu vērotājiem, skatās pa gabalu. Interesanti aprakstītas arī tauriņu mīļotāju iekšējās ķildas, naturālisti izturas nosodoši pret tauriņu fermu īpašniekiem uzskatot tos par mantkārīgiem biznesmeņiem, kas neciena tauriņu brīvību un tiesības uz dzīvi savvaļā. Interesanta ir nodaļa, kas veltīta tauriņu sugas saglabāšanas projekta aprakstam. Izrādās, ka eksistē arī cilvēki, kuriem ir bail no tauriņiem viņu forumu var palasīties šeit, man kā cilvēkam, kas nebaidās no tauriņiem, bija interesanti palasīties viņu piedzīvojumus.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, aprakstīti interesanti cilvēki, interesanta subkultūra un galvenais, pēc grāmatas izlasīšanas es sāku pamanīt tauriņus. Līdz tam viņi bija kaut kur fonā, bet nepamanāmi, toties tagad es viņus redzu gandrīz visur, vajag tik skatīties, ceru, ka tas ir uz ilgu laiku.

Хребты Безумия by Говард Лавкрафт

Хребты Безумия

Šī grāmatiņa ir tipiskāko H.P.Lovecraft šausmu stāstiņu izlase. Šis rakstnieks ir slavens ar Cthulhu izdomāšanu, un kā par brīnumu ir atradušies daži ļautiņi, kas šim senajam briesmonim tic. Viņš ir saviem stāstiem ir izgudrojis grāmatu „Necronomicon”, kurā aprakstīti senie kulti un maģija. Lai arī autors atzinies, ka grāmata nekad dabā nav eksistējusi, tas nav liedzis uzņēmīgiem ļaudīm to sarakstīt un tirgot internetā.

Stāstiņi sarakstīti 1930-tajos gados un ir tipiski tā laika šausmu žanra pārstāvji. Stāstu varoņi lielākoties sastopas ar senu ļaunumu, ar kaut ko cilvēkam tik svešu, ka viņi vai nu beigās sajūk prātā (tad stāsts ir kā dienasgrāmatas atstāstījums) vai arī īsti netic tam, kas noticies (tad stāsts ir kā atmiņu pieraksts pēc daudziem gadiem). Kā likums stāstos ielikti daudz senu civilizāciju artefakti, pašu civilizāciju pārstāvji un dažādi sātaniski kulti. Ja nav augstāk minēto radījumu, tad ir atdzīvināti miroņi, dzimtas lāsts vai veca māja.

Izskatās, ka autors savulaik ir bijis diezgan nopietns eigēnikas piekritējs, ja cilvēkam ir kāda miesiska kroplība – skaidra lieta, ka nekāds labais tēls viņš nebūs. Daļa varoņu ir mentāli nestabili, laikam tas palīdz ieskatīties šausmās dziļāk. Gandrīz aizmirsu incestā radušos bērnus, tie parasti rada kaut kādu sātanisku kultu, noiet dzīvot pazemē, piekopj kanibālismu un upurē mazus bērnus.

Pozitīvi ir tas, ka stāstos darbība noris visai spraigi, un, lai arī mūsdienu cilvēku ar 30-to gadu šausmām īpaši nepārsteigsi, izvēlētie temati vismaz man likās visnotaļ saistoši. Nedaudz gan kaitināja stāstiņi, kuri satur vairāk par vienu nodaļu, tad katras nodaļas sākumā neliels notikumu atskats uz iepriekš notikušo, bet tā laikam tā laika literatūras īpatnība. Nedaudz uzjautrina arī biežā vārdu šausmīgs, pretīgs, nedabisks, traks, neprātīgs pielietojums. Ja ar tiem domāts radīt atmosfēru, tad autors ir nedaudz pārcenties.

Pašas šausmas kā likums notiek tā laika zinātnes jaunajās nozarēs – psiholoģija, arheoloģija. Neiztiek arī bez nopietna misticisma un dažādu kultu piesaukšanas. Kā notikumu vietas, lokālām šausmām parasti neliela pamesta māja, Jaunanglijā vai arī Britu salās. Globāliem atklājumiem, kas jāslēpj no cilvēces vieta atvēlēta Antarktīdā, Austrālijas tuksnešos vai vienkārši sapņos.

Interesanti, ka šis autors neizslēdz citu civilizāciju eksistenci kosmosā. Skaidra lieta, tās ir nedabiskas, pretīgas un cilvēkiem svešas, kas pēc savas būtības ir destruktīvas un šausmīgas, bet par laimi, ja tu nelien, kur nevajag, tev briesmas nedraud. Lovecraft civilizācijas parasti nav tehnogēnas, kosmosā lido ar spārniem, labi pārzina psiholoģiju un paļaujas uz saviem dieviem, kuri ir briesmīgāki par viņiem pašiem.

Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm, stāsti ir galvas tiesu labāki par tā laika gotiskajiem romāniem, kur visa darbība parasti risinās ap jautājumiem, kāpēc laukā pie tuvējā kroga spokojas? (pēc 300 lapaspusēm tu uzzini „šausmīgo atgadījumu”, kad strīda laikā kāds kādu nogalējis), kā vampīri ievilina savos tīklos cilvēku? (beigās kā likums viss vampīru klans tiek iznīcināts). Iesaku izlasīt visiem, kurus šausmu stāstiņi interesē un gribas redzēt kādi tad viņi bija agrāk.

Frauds, Myths, and Mysteries: Science and Pseudoscience in Archaeology by Kenneth Feder

Fraud_Myths_Mysteries

Mūsdienu cilvēks dzīvo dīvainā pasaulē. Tā ir pilna ar dažādām neizskaidrojamām lietām – astroloģiju, ekstrasenso uztveri, citplanētieši regulāri nozog cilvēkus, zīmē apļus labības laukos, piramīdas maketos var asināt nažus un uzlabot nodzertās aknas, nākotni var paredzēt izmantojot speciālas kārtis, daži prot lasīt domas un pat liekt karotes. Tā ir tikai daļa no dīvainībām ar kurām nākas saskarties ikdienā – internetā, presē un grāmatās. Katrs, kas lasījis Dēnikena vai Muldašova darbus sapratīs, par ko te tiek runāts.

Tā kā šādus darbeļus savulaik lasīju diezgan aizrautīgi – garastāvokļa uzlabošanai. Tad nolēmu nedaudz papētīt šīs pseidozinātnes pretargumentāciju. Visvairāk trokšņa parasti rada pseidoarheoloģiski izteikumi un spriedumi. Latvijā arī ir iznākusi no angļu valodas tulkota grāmata „Aizliegtā arheoloģija” – totāls pseidozinātnisks rasols, kuru labākā gadījumā var izmantot par dārgu tualetes papīru. Tādēļ nolēmu sākt lasīt tieši par arheoloģiju.

Grāmatiņa sākas ar nodaļu, kas paskaidro jautājumus – kas ir zinātniskā pētniecības metode, kas ir zinātnes pamatprincipi. Tas lasītājam palīdz jau pašos pamatos izprast, kāda ir atšķirība zinātniski pierādītam faktam no ne uz ko nebalstītas hipotēzes.

Turpmākā grāmatas daļa tiek veltīta dažādiem pseidozinātniskiem mītiem, kas saistīti ar arheoloģiskām tēmām.

Pirmais apskatītais mīts veltīts stāstam par to, kā uz zemes reāli ir atrastas milžu atliekas jeb Kardifas giganta lieta. Stāstiņš no A-Z par uzņēmīgu blēdi, kas savā piemājas dārzā izracis pārakmeņojošos gigantu. Savulaik šī lieta tautas masās sacēla lielu furoru, beidzās viss ātri pēc pāris mēnešiem, kad viltojumu atklāja. Tomēr tas netraucē uz šo lietu kā faktu atsaukties vēl šodien.

Nākamais mīts veltīts Piltdaunas cilvēkam –kādam britu arheologam, nebija īsti paticis fakts, ka Britu salās nav atrasts neviens cilvēku sencis un viņš nolēma viltot savu. Ar laiku viltojumu tomēr atklāja, bet pa to laiku troksnis bija sacelts pamatīgs.

Tad neliela nodaļa veltīta jautājumam, kas tad bija pirmie amerikāņi? Diezgan sīki paskaidrots, ka Izraēlas pazudušās ciltis vai atlantu civilizācijas paliekas tomēr nav pie vainas. Viena nodaļa veltīta arī tam, kas atklāja Ameriku pirms Kolumba, ķīnieši, ēģiptieši, grieķi, Svētais Bernards, vikingi.

Moundbuilder kultūra, kas savulaik Amerikā nodarbojušies ar zemes pauguru uzbēršanu. ASV šī lieta radījusi visvisādas „hipotēzes” sākot no citplanētiešiem, beidzot ar atlantiem. Netiek aizmirsts arī pats Atlantu kontinents – Atlantīda. Diezgan sīki aprakstīta gaita kā no diviem Plato dialogiem Timaeus un Critias izaugusi mūsdienu atlantoloģija.

Ir apskatīts arī citplanētiešu jautājums, lielā tā daļa gan veltīta von Dēnikena darbu kritikai, tomēr standarta „idejas” tiek ieskicētas. Gan piramīdu būvniecība, antīkie kosmonauti, mūsu stulbie senči, kas bez citplanētiešu palīdzības pat pakaļu nemācētu noslaucīt utt.

Tad sadaļa veltīta rīkstniecībai arheoloģijā, izrakumu vietas atrašanai pēc fotogrāfijas vai kartes. Dažādi atgadījumi iz dzīves. Nedaudz par Noasa šķirsta lietu un grēku plūdiem, Turīnas līķauts.

Kopumā grāmatiņu vērtēju 10 no 10 ballēm. Autors ne tikai kritizē pseidozinātniskās idejas, bet arī dod materiālus padziļinātākai lietu izpētei, gan grāmatas, gan internetu. Tiešām vērtīga lasāmviela, palīdz izkopt cilvēkam kritisku domāšanu, akli neticēt visam, ko raksta. Silti iesaku izlasīt visiem gan atlantologiem, piramidologiem, šambaloīdiem, gan vienkāršam cilvēkam, kuram šīs lietas interesē. Te gan jāatceras, ka grāmatā ir mēģinājums izskaidrot kā ir patiesībā, tādēļ bieži vien labs stāsts tiek ar to samaitāts.

Stiff: The Curious Lives of Human Cadavers by Mary Roach

Stiff

Šī grāmata ir domāta cilvēkiem, kurus interesē atbilde uz jautājumu: Kur paliek to cilvēku līķi, kuri savu ķermeni ir ziedojuši zinātnei? Tā kā grāmatas autore dzīvo ASV, tad atbildi iegūsim tikai daļēju – ASV kontekstā.

Grāmata ir pilna ar dažādiem faktiem, kas saistīti ar medicīnas vēsturi, agrīno ķirurģiju , morgiem, krematorijiem un citām lietām. Grāmatas katra nodaļa tiek veltīta kādam no iespējamajiem līķa izmantošanas aspektiem zinātnē. Tas var tikt izmatots kā plastiskās ķirurģijas ķirurgu treniņa objekts, autoavāriju simulācijās, kā mācību līdzeklis, kā palīgs kriminālistiem, lai labāk izprastu ķermeņa sadalīšanās procesus, lidmašīnu katastrofu simulācijās, daži pat izmantoti, lai atklātu Turīnas līķauta noslēpumu, orgānu transplantēšanai un kanibālismam (tas gan no viduslaiku medicīnas skatupunkta).

Pats grāmatu lasīju jau otro reizi pēc divu gadu pārtraukuma. Uzrakstīta grāmata visiem saprotamā valodā, balstoties uz autores savākto informāciju no agrākiem darbiem, kas saistīti ar šo tēmu, kā arī intervijām ar attiecīgās sfēras cilvēkiem, kas ar to nodarbojas mūsdienās. Tas nozīmē, ka grāmatas saturā ir diezgan daudz pašas autores emociju un pasaules uztveres aspekti. Tas gan netraucē grāmatas lasīšanu, padara to interesantāku, vietām autorei var piekrist, vietām ne.

Iespējamais mīnuss ir dažu nedaudz skandalozu atgadījumu aprakstīšana no aizpērnā gadsimta cilvēka anatomijas pētnieku vēstures. Lai arī zinu, ka pasaulē notiek visneiedomājamākās lietas, tomēr reizēm šķiet, ka arī te autore vietām labu stāstu ar patiesību nemaitā. Ar humora izjūtu gan viņai viss ir kārtībā, taču viņas joki nekad nav saistīti ar līķiem. Tā kā, ja kādam uztrauc tieši šis ētiskais aspekts, viss ir kārtībā.

Pašam visinteresantākā likās nodaļa par transplantēšanu, uzzināju diezgan daudz informācijas par galvas transplantācijas iespējām. Sākot ar slavenajiem divgalvainiem suņiem, līdz pēdējo laiku eksperimentiem, kas sevī iesaistīja galvu samainīšanu vietām diviem pērtiķiem. Laba bija arī grāmatas daļa, kas veltīta dzīvi apbedīto cilvēku problēmām. Reiz šāda lieta izraisīja veselu psihozi, kas radīja visai attīstītu speciālo zārku biznesu, kuri garantēja dzīvi apbedītajam iespēju izglābties.

Tā kā grāmata tiek lasīta jau otro reizi, tad skaidra lieta, ka novērtēju viņu 9 no 10 ballēm. Nedaudz uz beigām radās iespaids, ka autore pēdējās divas nodaļas ir izspiedusi ar piepūli. Taču kopumā tiem, kas pēc nāves vēlas savu ķermeni ziedot zinātnei, pat ļoti informatīvi noderīga grāmatiņa. Tiem, kas par tādām lietām nedomā – daudz interesantas informācijas.

Physics of the Impossible by Michio Kaku

Pilnajā nosaukumā: „Physics of the Impossible: A Scientific Exploration into the World of Phasers, Force Fields, Teleportation, and Time Travel” by Michio Kaku

Šī šogad jau ir otrā M.Kaku grāmatu, ko lasu. Pirmā bija „Visions”, kas sarakstīta desmit gadus atpakaļ. Šoreiz biju nedaudz uzmanīgāks un, izvēloties grāmatu, veltīju uzmanību arī tās iznākšanas gadam.

Šī grāmata ir autora mēģinājums aprakstīt cilvēkiem sen interesējošus fenomenus ar fizikas likumiem. Šie fenomeni tiek iedalīti trīs klasēs.

Pirmās klases neiespējamības sevī ietver tehnoloģijas, kuras šodien ir neiespējamas, bet nepārkāpj mums zināmos fizikas likumus. Par tādām autors uzskata – Spēka laukus, Neredzmību, Teleportāciju, Telepātiju, Psihokinēzi, Saprātīgus robotus, NLO, Starpzvaigžņu kosmosa kuģus un Antimatēriju.

Otrās klases neiespējamības ir tehnoloģijas kuras atrodas mūsdienu zināšanu pašā perifērijā, kuras, ja arī ir iespējamas, to realizācija varētu notikt labi, ja pēc tūkstoš gadiem. Par tādām autors uzskata – Ceļošanu ātrāk par gaismu, Laika mašīnu, Paralēlo visumu detektēšana un ceļošana tajos.

Trešās klases neiespējamība ir tehnoloģijas, kuras ir pretrunā ar fizikas likumiem un kuru realizācija prasītu kardinālu fizikas izpratnes maiņu. Tie ir Mūžīgie dzinēji un Nākotnes notikumu zināšana.

Katram no šiem fenomeniem – tehnoloģijām autors velta pārdesmit lapaspuses, parādot no kurienes nāk pati ideja, ja ir veikti kādi pētījumi šajā nozarē, tad īsumā tiek aprakstīti arī to rezultāti, tālāk tiek apskatīti fizikas likumi, uz kuriem balstoties šo tehnoloģiju varētu izveidot, iespējamās sekas un kas no tā sanāktu.

Sen mani neviena grāmata tā nebija aizrāvusi, tie, kas šad tad lasa manu blogu , būs pamanījuši, ka manu lasāmo grāmatu sarakstā, šāda tipa grāmatas ir vairumā. Bet šī ir tāda, kas saliek visu pa plauktiņiem. Tā atbildēja uz manu jautājumu, cik ātra ir gravitācija. Izrādās gravitācija izplatās ar gaismas ātrumu. Uzzināju īpatnēju koncepciju, ka antimatērija patiesībā ir matērija, kas vienkārši virzās atpakaļ laikā, šo lietu es papētīšu dziļāk, visticamāk, ka izlasīšu šai tēmai veltītu darbu.

Jauka lasāmviela ir arī CIP pētījumu apraksts, kuros viņi mēģina atrast cilvēkus ar ekstrasensorām spējām, gudro Hansu –zirgu telepātu, mūžīgo dzinēju bumu agrāk un mūsdienās.

Dažām lietām es autoram īsti nepiekritu, viņa skatījums likās pārāk optimistisks, kaut vai tajos pašos kodolsintēzes reaktoru izstrādes tempos un jautājumos par AI (mākslīgais intelekts). AI jautājumos es tomēr vairāk esmu Penrose, ka nav iespējams izveidot AI uz esošo datoru un skaitļošanas tehnikas bāzes, mēs varam radīt izcilu ekspertsistēmu, bet viņai nebūs apziņas. Grāmatu novērtēju 10 no 10 ballēm un tiešām ieteiktu izlasīt visiem, kurus šie jautājumi interesē. Tā atbildēs uz daudziem jautājumiem par šo tēmu un dos papildus zināšanas aspektos par kuriem līdz šim pat neesi spējis iedomāties.

%d bloggers like this: