Leviathan Wakes by James S. A. Corey

Leviathan Wakes
Par šo grāmatu uzzināju lasot sarakstus, kur cilvēki bija izlikuši savas idejas par obligāti izlasāmām zinātniskās fantastikas grāmatām. Tā nu viņa man nonāca izlasāmo sarakstā un ar laiku Kindlē. Cik atminos, šo autoru iepriekš vēl nekad lasījis neesmu un nekādas lielās cerības iepriekš neloloju.

Grāmata pēc sava satura ir kosmiskais detektīvs, kur darbība noris visai netālā nākotnē. Cilvēkiem aizdoties uz citām zvaigznēm tā arī nav izdevies, toties viņi ir diezgan veiksmīgi kolonizējuši Saules sistēmu. Centrāli spēki ir Marss un Zeme, Zeme dominē ar savu biosfēru, Marss ar kosmiskajiem karakuģiem. Ir arī vēl trešais spēks – Asteroīdu joslas mazās planētas jeb Ārējo Planētu Alianse. Visu laiku cilvēcei ir izdevies saglabāt mieru, tomēr katrs velk deķi uz savu pusi un pienāk moments, kad interešu konflikts pārvēršas karadarbībā.

Sākas viss pavisam vienkārši, kosmosa velkonis Canterbury saņem SOS signālu no cita kosmosa kuģa Scopuli. Velkonis uzsāk glābšanas darbus, līdz viņu pēkšņi iznīcina šķietami Marsa fregates. Dzīvs paliek tikai Canterbury oficieris Holdens un daļa komandas. Paralēli Ceres iemītniekam, policistam un detektīvam Milleram tiek uzdots atrast kādu Džūliju Mao, kas aizbēgusi no saviem bagātajiem vecākiem. Pamazām abu galveno varoņu dzīves ceļi krustojas un atklājas, ka viņu dažādie mērķi ir vienas lielas konspirācijas dažādas šķautnes.

Kopumā laba izklaidējošā zinātniskā fantastika ar kosmiskās operas elementiem. Galvenie varoņi, kas notikumu virpulī tiek ierauti visai nejauši, kļūst par galvenajiem to ietekmētājiem. Holdens ar saviem pārsteidzīgajiem spriedumiem izraisa starpplanētu konfliktu. Millers ar faktu, ka nāk no Zemes, nav lāga ieredzēts mazo planētu patstāvīgo iemītnieku vidū un, sākoties karam, viņu atlaiž no darba un padzen no policijas. Klasiski, viņš mīl iedzert un bomžot, kā jau tas pienākas īstam detektīvam. Viņam ir arī būtiski atrisināt Džūlijas pazušanas iemeslus, lai arī visi viņam saka, ka tas nav aktuāli, nu tipisks veco laiku detektīvs kosmosā. Ir arī diezgan daudz kosmisko kauju aprakstu, kas pie tam ir visai tuvu realitātei. Nav nekādu lāzeru, ir parastas torpēdas, mikrodaļiņu mākoņi, kas var iztvaicēt kuģi, ja tas ietriecas tajā lielā ātrumā. Par šīm lietām autoram cepuri nost.

Grāmatu var lasīt, ja esi zinātniskās fantastikas cienītājs, kas nesmādē nelielu detektīvu un milzīgi sarežģītas konspirācijas. Man personīgi tā kosmiskās opera piedeva traucēja visu lasīšanu. Nu labi, ārpuszemes dzīvība, bet kādēļ vemjoši zombiji, kam viņi domāti. Kāpēc biomasai būtu vēl sevī jāatstāj kaut kādas antropomorfas iezīmes? Arī Ārējo Planētu Savienības uzskats, ka viņiem var iztikt bez Zemes ir visnotaļ smieklīgs, ja ņem vērā faktu, ka viņi ir tikai resursu ieguvēji. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, domāju, ka nākošās triloģijas divas grāmatas diez vai lasīšu.

Rally Cry by William R. Forstchen

Rally Cry by William R. Forstchen
Vai cik sen nebiju neko lasījis par “popadanciem”, tik sen, ka izlasīju pirmo grāmatu, kas gadījās pa rokai. Grāmatas autors ir vēstures profesors, sarakstījis vairāk kā četrdesmit grāmatas, daži viņa fani uzskata, ka tieši šī Zudušā bataljona sērija ir labākais, kas pēdējās desmitgadēs iznācis. Tas bija iemesls, kādēļ šī grāmata man gadījās pa rokai, jo bija ielikta manā nebeidzami garajā izlasāmo grāmatu sarakstā.

Tātad ASV notiek pilsoņu karš, un Unionistu pulkvedis Andrew Keane ar savu karaspēka daļu nejauši iekuļas telplaika pārrāvumā. Paši viņi to nenojauš (lai gan lasītājam sižets Bermudu trīsstūris, vētra, zibeņi) uzreiz pasaka, labi tas nebeigsies) līdz sastop nepazīstamā krastā krievu bajārus ar visiem zobeniem un zirgiem. Skaidrs, ka karošana pret verdzību un par republikas idejām ir jāaizbīda uz nenoteiktu laiku, iesākumā ir jāsaprot sava vieta pasaulē, jānostiprinās un jātiek galā ar Ordu.

Tipisks nejaušas nokļūšanas paralēlā pasaulē sižets. Ir vesels bars ar cilvēkiem, kuru starpā sastopami dažādi speciālisti, kas tūdaļ uzsāk industriālo revolūciju un ar savu zināšanu bagāžu spēj pārvilkt savā pusē pārējās tautas. Patiesībā šī sižeta pirmsākumi būtu meklējami jau stāstos par nonākšanu uz neapdzīvotas salas. Piemēram, Ž.Verna “ Noslēpumu sala” , tur ar tika veikta industrializācija tikai mazākā mērogā. Te viss notiek pa īstam, krievu bajāriem ar laiku tiek iedota vilku pase, visa vara tiek nodota tautai, un tie cenšas vaiga sviedros kļūt tik stipri, lai varētu stāties pretī visai pasaulei. Galvenais varonis pulkvedis ir īsts administrators, kas lielākoties pārvalda savu bijušo armijas daļu, kas nu jau pārvērsta par rūpnīcu darbaspēku un izgudrotāju brigādi. Viss būtu labi, ja te nebūtu kāds noslēpumains spēks, par kuru amerikāņu karavīri nemaz netiek informēti – Orda. Tie ir šīs planētas pamatiedzīvotāji, kas drasē zirgu mugurās pa milzīgu apli un reizi divdesmit gados ievāc savas nodevas, graudus, lopus un cilvēkus (apēšanai). Šis fakts tad arī ir grāmatas galvenais dzinulis, palikt neapēstiem un satriekt Ordu pīšļos.

Lasās ļoti labi, kā piesēdos tā arī izlasīju, tas man prasīja vienu maz gulētu nakti, bet nekas. Autoram padodas kaujas skatu apraksti, kaut kāda nojausma ir arī par fortifikāciju izveidi, bet pašvakāk ir ar loģistikas zinībām. Tomēr, ja tam nepiegriež īpašu vērību, tad viss ir kārtībā un vari lasīt laimīgs. Fakts, ka tu zini, ka grāmatai ir vēl astoņi turpinājumi, tev ļauj būt mierīgam par bataljona nākotni. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, aizraujoša lasāmviela, teicama smadzeņu košļene, bet nekas vairāk.

Pārējās sērijas grāmatas es diez vai lasīšu, palasīju anotācijas un sapratu, ka viņās pēc būtības ir pirmās daļas sižeta atkārtojums. Nedaudz attīstāmies, stiprāks ienaidnieks un tā uz riņķi.

Endera spēle by Orsons Skots Kārds

Endera spēle by Orsons Skots Kārds

Kārtējā grāmata no mana ksenofobijas plāna. Šo grāmatu pirmo reizi lasīju augstskolas gados un krievu valodā. Tad izlasīju arī visu triloģiju, šoreiz gan lasīju tikai pašu pirmo. Tam ir divi iemesli. Pirmais, grāmata nesen pārizdota latviešu valodā un nolēmu pārmaiņas pēc kaut ko izlasīt latviski. Otrkārt, pirmā grāmata bija vislabākā.

Diez vai grāmatas sižets ir kādam noslēpums. Mūsu planētai ir uzbrukuši insektoīdi, kukaiņu rase, kas pēkšņi parādās un iznīcina cilvēkus. Pirmajā karā cilvēkiem ar pūlēm izdodas uzbrucējus iznīcināt un Otrajā arī. Tomēr vēl ir priekšā Trešais, kas tad arī noteiks īstos uzvarētājus. Lai atrastu kosmiskajai flotei piemērotu komandieri, tiek meklēti bērni ģēniji, kuriem varētu iemācīt taktiskās un stratēģiskās domāšanas pamatus. Ģēniji, cik var noprast, tiek selekcionēti, ne visi tiek izvēlēti tikai labākie. Enderam ir visas iespējas kļūt par vislabāko un viņš jau sešu gadu vecumā nonāk skolā, kuras mērķis ir izaudzināt no viņa īstu komandieri.

Skola nebūt nav līdzīga Harija Potera burvju skolai, tā vairāk atgādina bērnu karavīru treniņu nometni. Skolas vadība, lai ļautu šiem pašiem attīstīt savas spējas un iegūt sapratni, ka viņiem nav kur dabūt palīdzību, par viņiem lielākoties neliekas ne zinis. Tad nu katrs izpaužas kā var, skolā galvenā lieta ir spēle, kur bezsvara apstākļos viena puišeļu un meiteņu komanda cīnās pret otru.

Stāsts ir labs pārlasot arī otrreiz, izlasījās burtiski vienā piegājienā. Par tulkojumu spriest nemāku, jo angliski šo grāmatu lasījis neesmu. Vietām gan izleca pāris dīvainības, bet ar vārdu skaitīšanu un sinonīmu esamību neesamību nenodarbojos. Pati grāmatas ideja, kā izaudzināt superkomandieri man šķita panaiva. Nu diez vai desmitgadīgs puišelis būs īsts komandieris, pat ja viņš ir mazs ģēnijs. Arī bērnu savstarpējās sarunas bija tādas ļoti pieaugušas, varbūt viņi biežāk raudāja (ar to šķiet arī izpaudās tā viņu bērnība).

Arī pamatpremisa, ka tikai cilvēks, kas pilnībā saprot un pazīst savu ienaidnieku, var to sakaut. Un šis cilvēks viņus pazīstot tik labi nevar arī viņus neiemīlēt. Uz papīra izklausās labi, bet diez vai dzīvē tā būtu. Bet nu stāstam šī ideja nāk tikai par labu un izskaidro kāpēc komandierim jābūt bērnam. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Bilde no whitebook.lv

The Ghost Brigades by John Scalzi


Šīs grāmatas darbība notiek tai pašā visumā, kur manis jau iepriekš aprakstītajai Old Man’s War. Galvenie personāži te ir praktiski citi, un viss uzsvars tiek likts uz Koloniālās Aizsardzības Spēku vienu no slepenākajām nodaļām sauktu par Spoku Brigādi. Tehnoloģijas ir ļāvušas radīt no klona bez saprātu universālu karavīru, kura rīcību daļēji kontrolē biodators. Ne visi vecie ļaudis izdzīvo līdz kontrakta spēkā stāšanās brīdim, tad ko darīt ar jau uzklonētajiem ķermeņiem, neies jau mest ārā, labāk ir izveidot cilvēkus, kuru vienīgais dzīves mērķis ir karot. Arī grāmatas galvenajam varonim Jared Dirac (Diraks) būtu tāds pats liktenis, ja vien viņš nebūtu klonēts, izmantojot Koloniālās Sistēmas nodevēja Charles Boutin DNS. Plāns ir vienkāršs:  iekopēt viņā Čārlza apziņu un noskaidrot, kas viņu pamudinājis uz nodevību. Pie reizes, protams, novērst gaidāmo karu un iespējamo trīs rasu apvienošanos karā pret cilvēkiem.

Salīdzinot ar iepriekšējo darbu, grāmata ir kļuvusi daudz garlaicīgāka. Daudz kas tiek atkārtots no pirmās grāmatas, tiek atkal paskaidrotas visas tehnoloģijas, izklāstīts īsais treniņu kurss un situācija galaktikā. Tas nedaudz kaitina, sevišķi, ja tu lasi visu sēriju uzreiz. MEGASPOILERIS. Problēmas priekš galaktiskās civilizācijas ir visai smieklīgas, ielikt superkareivjiem galvās datorus bez antivīrusa, jo licies, ka tāda lieta nebūs vajadzīga. Visi gudrie militārie analītiķi nevar saprast, kur pazūd viņu desanta kuģi un karavīri. Te nu autors bija nedaudz nohaltūrējis, nebija nekāda pārsteiguma momenta, skaidra lieta, ja jau mēs no paša sākuma zinām, ka Čārlzs ir projektējis visu to sistēmu un zinām, ka viņš ir apmetis kažoku uz otru pusi, tad visa štelle kļūst absurdi acīmredzama un uz priekšu lasi tikai pēc inerces, jo pat ļaundara motivācija būs klišejiska.

To visu saliekot kopā grāmatai varu dot tikai 7 no 10 ballēm. Varēja droši mest daļu no teksta ārā un atstāt tikai šaujamgabalus. Protams, ja baigi vajag zemtekstus, tad var skatīties uz jautājumu, cik ētiski ir likt bērniem karot, jo šie klonu saprāts ir tikai pāris mēnešus vecs viņiem sakot karadarbību. Reti kuram ir vairāk par desmit gadiem, pēc savas būtības viņi ir bērni karavīri, kuri nemaz nevar iedomāties savu dzīvi bez kara. Pie tam viņi visi vēl ir saslēgti tīklā un, lai gan katram ir sava individualitāte, kolektīvs ir pāri visam. Skaidra lieta, ka arī šeit secinājums ir acīmredzams, tā ir slikta lieta, bet ko darīt, tāda ir dzīve.

Neuzvaramais by Staņislavs Lems

Pavilka uz nostalģiju, un nolēmu izlasīt kādu savas bērnības grāmatu. Šo grāmatu, ja nemaldos, lasīju desmit gadu vecumā ziemas brīvlaikā. Stāsts uz mani atstāja diezgan stipru iespaidu, nolēmu paskatīties, kāds iespaids būs tagad.

Domāju, ka jebkuram ekspadomju cilvēkam šī stāsta saturs nav svešs. Liras sektora kosmosa kuģis Neuzvaramais ir nosēdies uz planētas, kurā pirms pāris gadiem ir pazudis bez vēsts cits kosmosa kuģis Kondors. Komandas mērķis ir noskaidrot kosmosa kuģa pazušanas cēloņus un, ja iespējams, izglābt dzīvi palikušos. Visu pasākumu vada astronavigators, kas ir arī kuģa kapteinis. Sākumā šķiet, ka planēta ir sterila, un nekas te nevarētu apdraudēt astronautus. Nav novērojama nekāda sauszemes flora un fauna. Cilvēki veic dažādus mērījumus, un viss norit mierīgi līdz tiek atrasts Kondors. Izdzīvojušo nav un līķi rada vairāk jautājumus nekā atbildes.

Ko lai saka? Īsta zinātniskās fantastikas klasika, šoreiz aprakstīts gadījums, kur cilvēce saduras ar pilnīgi svešu saprāta formu. Tā ir tik atšķirīga no cilvēka, ka nav pat iespējams saprast tās motīvus. Cilvēki, kurus līdz šim ir uzskatījuši par neuzvaramiem. Viņiem ir spēka lauki, antimatērijas izstarotāji, neierobežoti enerģijas resursi, bet viņi neko nevar pasākt situācijā, kurā cilvēks zaudē visu savu atmiņu. Sākums tāds diezgan vienkāršs, ekspedīcija norit kā plānots visi dara savus darbiņus līdz pirmajām mīklainām cilvēku pazušanām. Paceļas jautājums, vai ir vērts riskēt ar citu komandas locekļu dzīvībām, lai atrastu un izglābtu pazudušos, jebšu ņemt vagu no planētas, kamēr vēl ir kas lido. Šeit gan, protams, neviens netiek atstāts.

Vislabākais, kas man no grāmatas bija palicis atmiņā, bija Ciklopa cīņa ar mazajiem nanorobotiem (tai laikā gan viņus tā neviens nesauca), bērnībā man, datorgrafikas neizlutinātam puišelim, tā šķita vienkārši episka. Žēl tikai, ka Ciklops sajuka prātā. Šī grāmata arī parāda, kādai ir jābūt zinātniskajai fantastikai (pat ja tās varoņi atgādina bezdvēseliskas skrūvītes, kas tikai reģistrē novēroto). Grāmata ir sarakstīta 1954. gadā, tas ir daudzus gadu desmitus pirms tāda jēdziena kā nanoroboti, nanotehnoloģijas, nekrosfēra, kibernētikas evolūcijas, nanorobotu pašorganizēšanās. Ko tur runāt pat datoru tai laikā lāga nebija? Bet Lema pasaulē tas viss eksistēja, gan koncepti, gan idejas.

Jā, no mūsdienu viedokļa ir smieklīgi lasīt par datoriem, kuru programmas rakstītas uz feromagnētiskajām lentām, bet PSRS tā bija realitāte vēl deviņdesmito sākumā. Ir jau tagad daudzas lietas radušās, par kurām Lems nebija spējis iedomāties, HD fotogrāfija, mobilie sakaru līdzekļi, bet viss pārējais tur lielākoties ir. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.