Navigate / search

Apziņas parazīti by Kolins Vilsons

Apziņas parazīti

Atceros, ka šo grāmatu izlasīju jau diezgan agrā vecumā. Domājams, ka tās iznākšanas gadā. Tā kā pirms tam neko no Lavkrafta daiļrades nebiju lasījis, tad cagotāņu vārds man bija pilnīgi svešs. Tagad pēc kādiem padsmit gadiem nolēmu grāmatu izlasīt vēlreiz. Galu galā grāmatā aprakstītie notikumi notiek ap divtūkstošā gada sākumu.

Tātad kāds arheologs gluži nejauši atklāj, ka visus pasaules cilvēkus vairāk vai mazāk kontrolē citplanētu būtnes. Tās pārtiek no cilvēku jaunrades spējām, stiprām emocijām un dažādiem citiem parapsiholoģiskiem brīnumiem. Tā rezultātā cilvēki zaudējuši savu dzīvesprieku, radošo potenciālu un parapsihiskās spējas. Skaidra lieta, ka to tā atstāt nevar, un nākas vien nabaga zinātniekam cīnīties pret šiem apziņas parazītiem.

Grāmata sarakstīta tādā kā stāstījuma formā, kur galvenais stāstītājs ir tas pats arheologs, un notikumi tiek izklāstīti no viņa skata punkta. Stāstījums jāatzīmē nav nemaz tik makani izdevies. Diezgan tāds pašķidrs un pārāk ar faktiem nepiesātināts. Pats sižets ir vairāk balstīts uz darbību un Lieliem notikumiem, nevis uz kaut kādu tur tēlu izaugsmi, sociālajām izmaiņām visvarošo cilvēku sabiedrībā, parazītu motivāciju un tā tālāk. Viss notiek kā vienā lielā kosmiskā operā, īstiem varoņiem neviens pretinieks nav pietiekami spēcīgs, bet arī pašiem varoņiem nav nekāda plāna. Viss notiek nedaudz haotiski bet ar skatu uz gaišo nākotni.

Kopumā par grāmatu nemaz vairs nebiju tādā sajūsmā kā pamatskolas vecumā, šķita tāda neorganizēta un jau no paša sākuma bija skaidrs, kas būs uzvarētāji. Iespējams, ka labāk būtu bijis, ja es šo grāmatu nebūtu pārlasījis, tad nebūtu vilšanās un grāmata šķistu labāka. Tagad es viņai varu dot tikai 6 no 10 ballēm. Vienīgais pluss tas, ka sen neko nebiju lasījis tieši latviešu valodā. Tas gan radīja papildus jautājumu cik gan daudz padomju laikos stāsta tulkotāji iztulkoja un cik atstāja aiz borta. Cerams, ka ne pārāk daudz.

A Canticle for Leibowitz by Walter M. Miller

canticle for leibowitz

Šis nu ir viens garstāsts, kuru es laiku pa laikam pārlasu. Patiesībā šādu godu nemaz tik daudzas grāmatas nav izpelnījušās. Šī grāmata ir sarakstīta piecdesmit gadus atpakaļ, laikā, kad neviens cilvēks nevarēja būt drošs par rītdienu. Tas bija aukstā kara pats sākums, kad daļa valstu jau savā rīcībā bija ieguvušas kodolieročus un šķita, ka tas ir tikai laika jautājums līdz kodolkara sākumam.

Šis darbs sastāv no tādām kā trīs savstarpēji saistītām novelēm, kur katra veltīta kādai no civilizācijas attīstības fāzēm. Cilvēce ir pārdzīvojusi kodolkaru, pēc tā sekojošo badu un vajāšanas. Šajā procesā tā ir zaudējusi gandrīz visas savas zināšanas, jo pirmajos pēckara gados cilvēki visā vainoja politiķus un zinātniekus. Risinājums bija pavisam vienkāršs, lai nekas tāds vairs neatkārtotos, tika dedzinātas visas grāmatas un iznīcināti lasītpratēji. Rezultātā par pirmskara laikmetu atmiņas saglabājās visai fragmentāras. Tomēr ne viss ir tik traki, kā izskatās, svētā Leibovica ordenis dara visu iespējamo, lai saglabātu pagātnes liecības cilvēcei līdz brīdim, kad tā atkal spēs saprast grāmatās rakstīto.

Pirmā novele veltīta laika periodam sešsimt gadus pēc kodolkara un kādam jaunam mūkam Francisam, kas tīri nejauši atrod bumbu patversmi, kurā iespējams slēpusies pati Leibovica sieva, tiek uzieti arī pāris rasējumi, kas jau paši par sevi ir nenovērtējams dārgums, cilvēki vēl nedaudz zina seno angļu valodu, bet vēsture eksistē tikai kā leģendas.

Otrā novele veltīta pēckara civilizācijas renesansei. Ir nedaudz attīstījusies zinātne, tiek veikti pētījumi, un daži cilvēki ir gatavi saprast uzkrātās pagātnes zināšanas. Protams, ka Leibovica Ordenis ir gatavs dalīties ar savām zināšanām, tomēr tā pārstāvji diezgan skeptiski raugās uz to nākotnes pielietojumu.

Pēdējā novele veltīta cilvēcei, kad tā jau sākusi iepazīt zvaigznes. Diemžēl viss notiek tāpat kā iepriekšējo reizi, cilvēki neko nav mācījušies un Lucifers atkal apspīd Zemi. Cilvēki cieš no radiācijas, upuriem tiek dota iespēja izvēlēties labprātīgu eitanāziju, un Ordenis saprot, ka viņiem vairs nav ko darīt uz Zemes.

Lai arī viss stāstījums notiek tādā kā katolicisma pasaules uzskatā, un kā jau kārtīgam mūku ordenim pienākas, daudz tiek runāts par Dievu un cilvēka vietu viņa radītajā pasaulē, viņa tiesībām uz zināšanām, bet neprasmi savaldīt savu pašiznīcināšanas procesu.

Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm, lai arī autors nav augstās domās par cilvēces domu izdzīvot, grāmata dod vielu pārdomām. Ir arī interesantas personāžs Lācars, nemirstīgais, kurš pa zemi staigā jau kopš Jēzus laikiem un šad tad mums tiek ļauts ieskatīties viņa pasaules uztverē.

Neuromancer by William Gibson

neuromancer

Šo grāmatu izvēlējos lasīšanai, jo biju dzirdējis par viņu patiesi cildenus vārdus. Sarakstīta astoņdesmito gadu sākumā, tā tiek uzskatīta par cyberpunk žanra pamatlicēju. Laika gaitā tā ir ieguvusi neskaitāmas balvas un kopumā tiek uzskatīta par izcilu darbu.

Grāmata norisinās netālā nākotnē. Daļa Eiropas ir iznīcināta atomkarā, kara neskartajās teritorijās pilsētas ir izpletušās tā, ka viss praktiski ir pilsēta. Cilvēki apdzīvo orbitālās stacijas, un ir pieejams internets. Šis internets nav tāds pats kā mūsējais, tajā cilvēki sērfo pa tiešo ar savu apziņu un saucas tas Matrix (kāds negaidīts pavērsiens). Pieslēgšanās veids arī atgādina Matrix redzēto. Aizsardzības sistēmas tiek sauktas par ledu, un visa hakošana balstās uz spilgtu vizuālo analoģiju, gandrīz kā filmā, kur hakeri, lai ielauztos sistēmās monitoros groza kubikus.

Parastā dzīve gan ir lielākoties nožēlojama, lielākā daļa cilvēku slīgst nabadzībā, laupīšanas un slepkavības ir ierasta lieta tāpat kā narkotiku tirdzniecība. Grāmatas galvenais varonis Case ir izbijis hakeris. Kāpēc izbijis? Tāpēc, ka reiz viņš adekvāti nenovērtēja klienta spējas un mēģināja to uzmest, rezultātā viņam tika selektīvi iznīcināti neironi, kas nodrošināja pieslēgumu ar Matrix. Savus ietaupījumus viņš iztērējis mēģinājumos sevi sadaktarēt un tagad aizrāvies ar narkotikām dzīvojas pa Japānu un meklē savu nāvi. Tā tas turpinās līdz viņš saņem piedāvājumu veikt, iespējams, savā mūžā nopietnāko pasūtījumu.

Vismaz iesākumā man šī grāmata diez ko pievilcīga nelikās. Klaiņo viens apnarkojies kankars, reflektē par savu aizgājušo dzīvi, bez nekādiem nākotnes plāniem. Šķita tāds parasts depresīvs gabals, ko autors sarakstījis, lai cilvēki nesacerētos par savu nākotni. Tad pēc kāda laika stāsts pārvēršas bojevikā ar piedzīvojumu elementiem, un lēnām kļūst skaidra uzņēmuma problemātika. Nenoliedzami, šai nākotnē rūpnīcas nepieder strādniekiem, vispār radās iespaids, ka tādu strādnieku vispār nav. Ir tikai narkotiku tirgotāji, noziedznieki, nabagi, hakeri un bagāti cilvēki. Tā kā ar daudzpusēju pasaules apskatu var īpaši nerēķināties. Tas gan izskatās standarta kiberpanka žanram piedienīgi.

Kopumā grāmatu es visai augstu nevērtēju. Iespējams, ja es nebūtu audzis mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, tad man uz kibertelpas iespējām būtu pavisam cits skatījums, un mani aizrautu cilvēka personības ieraksts uz magnētiskās lentes. Dators, kas darbojas kā lēns google meklētājs un kosmiskā dzīvojamā stacija. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Noteikti, ka esmu vēlāko grāmatu upuris, kuras ir pārstrādātas laikmetīgākā manierē un ar atbilstošākām tehnoloģijām. Grāmata ir pirmā triloģijā, bet nezinu vai ir vērts lasīt pārējās divas. Man vairāk tomēr patīk steampunk.

The Mammoth Book of Apocalyptic SF edited by Mike Ashley

The Mammoth Book of Apocalyptic SF

Kārtējais rietumu pasaules rakstnieku stāstu krājums, kas lasītājam sola pavēstīt par daž ne dažādiem pasaules gala pienākšanas veidiem, pašiem pasaules galiem un pēc- apokaliptiskajiem notikumiem. Pašā krājumā atrodami divdesmit četri stāstiņi. Grāmatu iepirku visai nejauši, gribējās pamēģināt, kā ir lasīt grāmatas uz iPad. Īsumā, nekā, tīrā acu bendēšana. Labāk nekā uz telefona, bet sliktāk nekā uz ePapīra.

Tad nu pieminēšu dažus stāstiņus, kas, manuprāt, bija vislabākie:

„World without end” by F. Gwynplaine MacIntyre – stāsts par kādu prostitūtu, kurai kāds aptracis zinātnieks injicējis nanorobotus. Viņa ir ieguvusi nemirstību un mūžīgu dzīvi. Viņu nekas nespēj nogalināt. Tad nu mēs uzzinām īsumā viņas daudz miljardu dzīves notikumus. Un to, kā tas ir dzīvot miljoniem gadu vienam pašam pasaulē.

„The Children of Time” by Stephen Baxter – Stāsts par iespējamo cilvēces nākotni, par to kā vienmēr atradīsies kāda cilvēku grupiņa, kas izdzīvos pēc meteorīta kritiena uz Zemes. Un to, ka cilvēks būs uz Zemes līdz pašām beigām neskatoties uz ledus laikmetu vai uz Saules izplešanos. Tāds interesants dažādu teorētisku kultūru apskats.

„A Pail of Air” by Fritz Leiber – manuprāt, labākais stāsts šajā krājumā. Saules sistēmā ienāk sveša zvaigzne un aiznes sev līdzi Zemi. Zemei izdodas atgūt stabilu orbītu ap to, ir tikai viens mīnuss zvaigzne – ir mirusi un vairs nesilda. Lielākā daļa cilvēku iet bojā, tomēr daži izdzīvo. Interesantas pārdomas par to kā izdzīvot apstākļos, kad apkārt ir absolūtā nulle un pēc skābekļa ārā jāiet ar spaini.

„Terraforming Terra” by Jack Williamson – Zemes biosfēra ir iznīcināta un no visas cilvēces pāri ir palikuši tikai kloni, kurus mašīna uz mēness regulāri klonē ar cerību, ka Zeme atkal būs apdzīvojama. Paiet daudzi cikli, līdz Zeme tiešām kļūst apdzīvojama un terraformācija kļūst iespējama. Interesants stāsts par to, kā varētu rasties Dievi.

„The Clockwork Atom Bomb” by Dominic Green – pasaulē tehnoloģija ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem, nav atpalikuši arī kari. Āfrika ir liels karalauks, kurā dominē atomieroči un melnie caurumi, kurus izmanto artilērijā. Miera uzturēšanas spēkiem tagad nākas meklēt kontrabandas melnos caurumus, ar kuriem vietējās pašvaldības risina savas enerģētikas problēmas.

„Sleepover” by Alastair Reynolds – zemes iedzīvotāji ir iedzinuši sevi strupceļā, zemes resursi ir nepietiekami, lai visus nodrošinātu ar pienācīgu dzīvi. Tādēļ daļa cilvēces ir ielikta piespiedu hibernetizācijā. Cerība ir, ka ar laiku zinātnei izdosies atrast veidu kā brīvi iegūt enerģiju, kas pietiktu visiem. Diemžēl atlikušie cilvēki ir spiesti visu laiku veltīt guļošo biedru sistēmu tehniskajai apkopei, nevis zinātnei. Un tad vēl tie mākslīgie intelekti.

„The Man who Walked Home” by James Tiptree, Jr – Stāsts par ceļotāju laikā un kā tas izskatās no malas. Zemes civilizācija neveiksmīga eksperimenta dēļ ir nedaudz paretināta un atsviesta nedaudz atpakaļ. Tomēr uz Zemes ir interesants fenomens, reizi gadā vienā un tai pašā vietā parādās dīvaina radība, kurai pieskaroties var salauzt roku, vai koku.

Kopumā visai labs stāstu krājums, domāju, ka pēc kāda laika dažus stāstus pat pārlasīšu, bet dažus diez vai lasīšu atkal. Dodu 8 no 10 ballēm. Ja gribās palasīt ko interesantu, tad noteikti viens tāds stāsts priekš katra atradīsies.

The Mammoth Book of Mindblowing SF edited by Mike Ashley

Mindlowing

Esmu nolēmis atlikušajā gada daļā (un tā vēl ir diezgan pamatīga) palasīties dažādus zinātniskās fantastikas stāstu krājumus. Tā nu sanācis, ka pēdējos desmit gadus lielāku uzmanības daļu esmu veltījis krievu zinātniskajai fantastikai. Tad nu nolēmu atsvaidzināt savas zināšanas Rietumu SF jomā.

Stāstu krājuma redaktors apgalvo, ka izvēlējies stāstus pēc principa, tā lai tie liktu cilvēka prātam sajust brīnumu. Jāatzīmē, ka stāstu izlase ir ļoti izdevusies. Par labiem esam atzīstama lielākā daļa no tiem. Un gandrīz katrs no tiem ir savā ziņā unikāls. Te gan jāņem vērā stāsta sarakstīšanas laiks, lai neuznāktu smiekli par superdatora aprakstu un kosmosa kuģiem ar borta datoru, kura cietais disks ir pārsimts megabaitu liels.

Pāris stāsti, kuri man personīgi šķita ļoti labi.

“The Pevatron Rats” – standarta fantastika par ceļošanu laikā. Tikai šoreiz galvenās ceļotājas ir žurkas. Kādā daļiņu paātrinātājā nejauši tiek radītas žurkas, kurām organismā ieinkorporēta singularitāte. Tās iegūst priekšrocību, briesmu brīdī aizceļot pagātnē. Tā viņas kļūst praktiski neiznīcināmas.

“Cascade Point” – kas to būtu domājis, ka Timotijs Zāns raksta arī ko citu bez Zvaigžņu kariem. Cilvēce ir atklājusi veidu kā ceļot uz zvaigznēm, visa pasākuma pamatā ir Ming metāls, kas ļauj kosmosa kuģim ceļot relatīvi pret laiktelpu. Tomēr kāda kuģa kapteinim gadās situācija, kad uz kuģa tiek uznests neatļauts Ming metāla gabals, kas savukārt izraisa novirzi no kursa uz paralēlu pasauli. Interesants stāsts par paralēlajām pasaulēm, un kā no tām atgriezties.

“The Hole in the Hole” – humoristisks stāsts par diviem uzņēmīgiem vīriem, kas nejauši atklāj, ka kāda šrota teritorijā atrodas telplaika caurums uz Mēnesi. Šrota īpašnieks šo fenomenu izmanto par veco riepu izgāztuvi, bet uzņēmīgāki cilvēki iespējams varētu atvilkt atpakaļ uz Zemi Lunar Rover.

“Mother Grasshopper” – dīvains stāsts par milzu kosmosa sienāzi uz kuru dzīvo neliela cilvēku kolonija un viduslaika mēra manifestācija, kas meklē sev vietnieku. Tāds dīvains un reizēm nesaprotams drūms stāsts.

“Into the Miranda Rift” – ja esat lasījuši Žila Verna “Ceļojumu uz Zemes centru”, tad šis ir kaut kas ļoti līdzīgs tikai viss notiek uz Mirandas – Urāna pavadoņa. Neliela pētnieku grupa cieš negadījumā un lai izkļūtu no Mirandas, viņiem pāris nedēļās ir jāšķērso pavadonis pa alu un plaisu tīklu. Diezgan aizraujošs gabals.

Kopumā stāstu krājumu vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Aptver plašu laika posmu un arī apskatītie temati ir aizraujoši.

The Dreaming Void by Peter F. Hamilton

the dreaming void

Tāltālā nākotnē kaut kur ap 3500. gadu, kad cilvēce ir izrāvusies kosmosā, daļēji kolonizējusi Galaktiku, uzvarējusi pāris starp civilizāciju konfliktos, viens noslēpums ir palicis neatminēts. Galaktikas centrā, kur mūsdienu zinātnieki saskata milzīgu melno caurumu, atrodas kādas senas civilizācija artefakts. To sauc pavisam vienkārši – The Void. Vispār viņš ir ļoti līdzīgs melnajam caurumam, tikai šā objekta izplešanās nav izskaidrojama ar fizikas likumiem. Tā nu daudzas civilizācijas ir veltījušas miljoniem gadu šī fenomena izpētei, bet neko tā arī neizdevās atklāt. Tā tas bija līdz Ingo atnākšanai uz Centuriona staciju, pēc tam viss mainījās, izrādās, ka tikai cilvēki spēj iekļūt Void, bet tikai caur sapņiem.

Grāmata ir kārtējā kosmiskā sāga, kas pasniegta mums vismaz deviņās sižeta līnijās. Te ir gan Troblum izcils fiziķis un Starflayers wars fanātiķis, Aarons cilvēks un aģents, kas pats nezina, kas viņš ir, Aramantia nekustamā īpašuma attīstītāja uz perifēras planētas, pats Dzīvā sapņa patriarhs ar saviem Svētceļojuma plāniem, kāds varonis un noziedznieks, kas izcietis tūkstošgadu sodu un pāris citi personāžs. Tomēr pati galvenā sižeta līnija ir veltīta Edeard, kas patiesībā ir Ingo sapņa galvenais personāžs. Viņa planēta atrodas Void iekšienē, viņš dzīvo feodālā pasaulē, kurā katrs iedzīvotājs ir ekstrasenss, telepātija, telekinēze, iešana cauri sienām, dzīvnieku kontrolēšana ar domu spēku tur ir normāla parādība. Tieši caur Edearda acīm visa Galaktika redz Void iekšieni, un daži īsteni ticīgie par visu varu tur vēlas nokļūt.

Jāatzīst, ka sākumā šīs daudzās sižeta līnijas mani tracināja, sanāk tāda svaidīšanās no vienas vietas uz otru. Tas pirmajās simts lapaspusēs mani gandrīz izprovocēja uz grāmatas nolikšanu malā uz visiem laikiem. Tomēr cilvēks pierod pie visa un ar laiku daudzie personāži vairs nesagādāja problēmas, bet ir jāpaciešas līdz brīdim, kad sāk veidoties kopaina.

Kopumā dziļi izstrādāta fantastikas pasaule, pārpilna ar detaļām un notikumiem. Katrai lietai autors ir pacenties izveidot vēsturi. Tas viss ļauj tekstu uztvert gandrīz kā reālu notikumu aprakstu. Autors arī nesirgst ar bērnišķīgu naivumu. Cilvēks nākotnē joprojām ir palicis tāds pats, neskatoties uz implantiem, iespēju sevi upload datorā un sākt no ķermeņa brīva intelekta dzīvi. Tāpat kāds grib sagrābt varu, nopelnīt daudz, izglābt pasauli vai vienkārši dzīvot.

Cik noprotu šī grāmata ir balstīta uz autora iepriekšējā cikla, Commonwealth saga, skeleta, tikai notikumi noris nedaudz vēlākā cilvēces vēstures posmā. Grāmatai droši var likt 9 no 10 ballēm. Sen nebija lasīts tik labs fantasy un zinātniskās fantastikas sajaukums. Manuprāt, grāmata būtu pietiekami laba arī tad, ja tajā būtu tikai Ingo sapņu apraksts vien.

Мир фантастики 2010. Зона высадки

Zona visadki

Tā kā labu laiku biju pametis novārtā zinātniskās fantastikas žanru, bet tad, ieraudzījis šo grāmatu, nolēmu apskatīties, kādi tad tagad skaitās labākie jaunie stāsti. Jāatzīmē, ka šajā stāstu krājumā iekļautie stāstiņi ir tā vai citādi saistīti ar citplanētiešiem.

Pirmais, kas krīt acīs, ir pazuduši agrāko laiku fantastu mierīgie citplanētieši, kas nes savas zināšanas pa Visumu, mācot jaunās rases un dibinot Starpgalaktiskās kopienas. Šajā stāstu krājumā ar pāris izņēmumiem, ksenofobi ir visi – gan zemes iedzīvotāji, gan paši citplanētieši. Šī ksenofobija variē no stāsta uz stāstu, sākot ar atklātu genocīdu un beidzot ar nelielu pagrūstīšanos.

Arī Zemes iedzīvotāju nākotni nenosauksi par ziedošu. Planēta ir pārapdzīvota, citplanētiešu iekarota, lielo koncernu pārņemta. Vienu vārdu sakot distopija, kur katrs sitas pa dzīvi, kā māk. Arī no citplanētiešu viedokļa Zemes iedzīvotāji nav nekāda dāvana, citi viņu sauc par kosmosa parazītiem, kas jāiznīcina, citur viņi ir resursu sagrābēji, citur vienkārši iekarotāji. Šad tad Zemes iedzīvotāji saskaras ar kādu sērgu, kas atstāta mantojumā no attīstītākām civilizācijām, bet varbūt pašiem.

Šādiem stāstiņiem ir liela priekšrocība, pat ja viņš nav diez ko izdevies, tas ir pārāk īss, lai tev viņš apniktu. Manuprāt, labākie stāstiņi šajā krājumā ir “Пыль” – dīvains vīruss pārņemt tālu zemes koloniju, “Нелегалы” – par nelegālajiem migrantiem kosmosa ērā un viņu piedzīvojumiem kosmosā, “Тест на разумность” – tāds humoristisks stāstiņš par citplanētiešiem bruņrupučiem, kas nez kādēļ mēģina iznīcināt Zemes iedzīvotājus pa tīro, “Нештатная ситуация” – kas notiek, ja kosmosa izlūki nosēžas uz planētas, kurā valda maģija, telepātija un feodālā kopiena, “Каратели Пьяного Поля” – citplanētieši alkoholiķi Krievijā Revolūcijas laikos.

Kopumā grāmatai var droši likt 8 no 10 ballēm. Reāli sliktu stāstu nav, visi ir lasāmi. Pašam grāmata izlasījās ļoti ātri, bija pat žēl, ka stāstiņi beidzas, skaidra lieta, nekādi jaunie Šekliji un Harrisoni te neatradās, bet pieklājīgi uzrakstīts.

Cold Cash War by Robert Asprin

Cold cash war

Asprins ir viens no maniem iecienītākajiem fantasy un zinātniskās fantastikas autoriem. Man patīk veids, kā viņš caur ironiju pasniedz dzīvi, pasmejas par cilvēkam „svarīgām” lietām. Šo darbu kaut kādu iemeslu dēļ biju palaidis garām un nebiju vēl lasījis, un tas, neskatoties uz faktu, ka darbs iznācis jau 1977. gadā. Tad nu kārtējā „nezinu, ko lai lasu” periodā nolēmu izlasīt.

Stāsta darbība norisinās nākotnē. Nākotne nav visai tālu no tā paša 1977. gada. Pasauli kontrolē megakorporācijas. Šīs septiņas korporācijas ir monopolizējušas noteiktas industrijas un savā starpā cīnās, lai iegūtu lielāku kumosu. Nacionālās valstis ir bezspēcīgas korporāciju priekšā, ja nu vienīgi K-bloks jeb komunistiskā bloka valstis. Korporācijām patiesībā rūp tikai pāris lietas, izmaksu samazināšana, sabiedriskais viedoklis un trešo pušu neiejaukšanās viņu darbībā.

Lasītājs visu šo nākotni redz no algotņa, informācijas analītiķa, korporāciju starpnieka un korporāciju menedžera skatpunktiem. Neviens no šiem cilvēkiem nav tik naivs, lai cīnītos pret pastāvošo kārtību, viņus interesē pašu karjera un kabata. Korporācijas ir uzsākušas savstarpēju karu, lai valdība par to neuzzinātu, tās ir vienojušās par pāris noteikumiem. Karš risinās Brazīlijas džungļos, lai samazinātu izmaksas, karots tiek „killsuite” (tas ir apģērbs, kurš reģistrējot nosacītu trāpījumu, paralizē karavīru uz pusstundu), arī munīcija ir nosacīta, tikai jāpierāda, ka postījumus varēja reāli izdarīt. Viss ir pa lēto, materiālie resursi netiek tērēti, karavīri otrā dienā ir atpakaļ ierindā, tikai valdība pinas pa kājām.

Grāmatu īsumā var raksturot kā tipisku variāciju par distopijas tēmu. Pasaulē dzinējspēks ir karš un nauda, cilvēkiem tiek nodrošināts minimums, lai nebuntotos un viss. Jāatzīmē, ka nekāds šedevrs šis darbs nebija, lasīt var un šādas tādas lietas šķiet interesantas. Piemēram, informācijas analītiķa ofisa apraksts, spiegošanas tehnoloģijas utt. Kopumā lieku 9 no 10 ballēm, lai ar nekas īpašs tomēr labāks par mūsdienu „meinstrīmu”.

Lord of Light by Roger Zelazny

Lord of light

Tālā, tālā nākotnē, kad Zeme jau ir gājusi bojā, uz kādas tālas planētas vēl ir sastopami kolonisti no Zemes. Paši gan viņi savu dzimto planētu sauc par Urath. Ceļojuma laikā viņi ir nedaudz mutējuši, un viņiem tagad piemīt superspējas. Arī kolonizējamā planēta nav tukša, to apdzīvo būtnes, kas sastāv no tīras enerģijas – rakšasi. Cīņā par planētu kolonisti savas spējas attīstīja un pamazām kļuva līdzīgi dieviem. Nekas viņiem nebija neiespējams, viņi pat var dzīvot mūžīgi galvenais laikā nomainīt savu ķermeni. Izlietotajiem ķermeņiem tiek ļauts turpināt savu dzīvi uz planētas. Paši dievi dzīvo savā dievu pilsētā un laiku pa laikam iejaucas parasto cilvēku likteņos.

Dievi, kuri pieņēmuši hinduisma dievu vārdus un atribūtus, ir sadalījušies vairākās nometnēs. Viena propagandē pārējās planētas progresa bremzēšanu un, ja iespējams, apturēt to pavisam. Tas ir: nekādas ūdens tualetes, iespiedmašīnas un mehāniskās stelles. Otra nometne uzskata, ka arī tie ir cilvēki un progresu bremzēt nevajag. Progresīvā spārna pārstāvis Sems tad arī ir mūsu galvenais varonis.

Stāsts sastāv no divām daļām, viena mums vēsta par iepriekšējo Sema vadīto revolūciju, kas balstījās uz budisma filozofijas sēšanu cilvēku apziņā un beidzās ar Sema piespiedu aiziešanu Nirvānā. Otra daļa mums stāsta par tagadējo mēģinājumu sasniegt to pašu. Bet nu jau nedaudz citādākā situācijā. Tagad viņam ir daudz ietekmīgāki draugi un spēcīgāki sabiedrotie.

Kopumā viens no spēcīgākajiem zinātniskās fantastikas darbiem. Domāju, ka esmu viņu lasījis jau vismaz piecas reizes. Galvenie tēli, lai arī aprakstīti visai kodolīgi, un viņu pagātne ir tikai ieskicēta, ļauj vaļu lasītāja iztēlei, un rezultāts ir izcils. Jāņem vērā arī fakts, ka darbs publicēts jau 1967. gadā un varētu likties novecojis, tomēr, manuprāt, tas tā nav. Mūsdienu „zinātniskās fantastikas” līmenis lielākoties ir diezgan zem vidējā un labu lasāmo atrast ir visai grūti. Ja kādreiz bērnu dienās, pēc PSRS sabrukšanas man šķita, ka nu tik būs pieejamas daudzas labas grāmatas, pat iemācījos angļu valodu, lai tās varētu izlasīt. Jāatzīst, sanāca diezgan liels aplauziens zinātniskās fantastikas jomā, jo labie gabali jau bija lasīti, bet jauni nemaz tik izcili nebija.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, domāju, ka man piekritīs visi, kas šo gabalu ir lasījuši.

Hyperion by Dan Simmons

hiperion

Ilgu laiku esmu lasījis diezgan paknapus zinātniskās fantastikas darbus, kuri patiesībā ir adaptētas meksikāņu seriālu versijas. Nav jau tā, ka es nespētu atšķirt labu grāmatu no sliktas, vienkārši labās jau esmu izlasījis sen, sen atpakaļ. Labām grāmatām tomēr ir viena jauka īpašība – viņas laiku pa laikam tiek pārlasītas. Arī šī grāmata man skaitās pie labajām, un pienāca arī viņas kārta tikt pārlasītai.

Darbība notiek 700 gadus tālā nākotnē. Cilvēce ir izpletusies pa visu galaktiku. Izveidojušās trīs grupas: Hegemonija, nedaudz dekadencē ieslīgusi impērija, kas atgādina Romas Impēriju neilgi pirms tās krišanas; Ousters – barbari un kosmosa klaidoņi, ģenētiski modificējušies dzīvei kosmosā un Techno-Core mākslīgā intelekta elementu apkopojums. Ilgu laiku Hegemonijā ir valdījis miers, tomēr tā sāk pamazām izirt. Outsters nez kādēļ grib uzbrukt planētai Hyperion, uz kuras atrodas Laika kapenes (Time Tombs) un pusmītiskais tēls Shrike. Tad nu šajos juku laikos septiņi svētceļnieki uzsāk savu ceļojumu uz Time Tombs, lai satiktu Shrike. Lai īsinātu ceļu viņi nolemj izstāstīt saviem ceļabiedriem katrs savu stāstu, kas viņus ir atvedis šeit. Stāsti savijas ar Hegemonijas pašreizējo situāciju un ļauj lasītājam saprast, kas ir noticis ar pasauli.

Katrs svētceļnieka stāsts pats par sevi ir atsevišķas grāmatas cienīgs. Autors pat nav paskopojies un devis katram savu nosaukumu. Stāstus mums stāsta Priesteris, Karavīrs, Dzejnieks, Profesors, Detektīvs un Konsuls. Katrs stāsts ir atšķirīgs, katrs ir pavadījis savu dzīvi uz citas planētas, citā subkultūrā tomēr viņus visus vieno Hyperion. Tieši šeit viņi cer atrast atbildes uz saviem jautājumiem un atrisinājumus savām problēmām.

Šī nu ir grāmatiņa kuru ieteiktu izlasīt katram. Nedaudz gan pretendē uz filozofisku autora redzējumu, kas cenšas atbildēt uz jautājumiem, kas ir Dievs tehnogēnā pasaulē? Vai augstākajam saprātam maz ir vieta izzinātā Visumā? Kas notiek, ja šo saprātu radām mēs paši? Mākslīgais intelekts tiek uzskatīts par strupceļu, bet tiek piedāvātas citas iespējas?

Šajā grāmatā darbība nenorit tikai darbības pēc vien, visam ir kaut kāda jēga. Arī klavieres no krūmiem netiek izstumtas, lai glābtu situāciju. Bieži vien situācija nemaz nav glābjama. Protams, autora paustajai filozofijai par augstāko saprātu (Dievu) var piekrist var nepiekrist. Mani, piemēram, viņa idejas nešķita pārāk argumentētas, bet tās vismaz bija interesantas. Protams, ir jau arī citas interesantas lietas – starpzvaigžņu portāli, kosmosa kuģi, kas pārvietojas ātrāk par gaismu, superdatori, dīvainas planētas, Shrike Sāpju koks, templiešu Yggdrasil utt. Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: