Navigate / search

The Ocean of Life: The Fate of Man and the Sea by Roberts Callum

the ocean of life

Tagad jau ir grūti atrast populārzinātnisku grāmatu, kurās apskatītais temats jau nebūtu apskatīts citās iepriekš lasītajās. Tas pēdējā gada laikā man ir padarījis problemātisku populārzinātniskās literatūras izvēli. Divdesmito grāmatu par astrofiziku lasīt kaut kā netīkas. Tagad esmu nonācis līdz sekojošam grāmatas izvēles algoritmam: 1. Izlasīt visas grāmatas par zinātni, kas tikušas līdz Royal Society Winton Prize shortlistam. 2. Izlasīt tās grāmatas, kuru apraksti man patikuši Economist žurnālā. 3. Izlasīt tās grāmatas, kuras nejauši iekritušas man acīs (pārnestā nozīmē).

Šī ir grāmata par ekoloģiju un mūsu civilizācijas mijiedarbību ar jūru. Šķiet, okeāni ir milzīgi, un tos sagandēt nudien nav cilvēka spēkos. Tomēr cilvēku ir daudz, un mūsu mazās un lielās neģēlības, ko jau esam paspējuši sastrādāt, ir novedušas pie nopietnām sekām. Uzturā lietojamo zivju daudzums ir katastrofāli samazinājies. Ūdens ir piesārņots ar visiem iespējamiem ķīmiskajiem savienojumiem. Globālā sasilšana vairs nav tikai pieņēmums, bet jau noticis fakts. Daudzas unikālas sugas ir pakļautas izzušanai, un, iespējams ,koraļļus mēs jūrās redzam pēdējo gadu desmitu.

Vienu vārdu sakot, grāmata mums skaidri un gaiši pasaka – viss ir slikti. Dzīvo jūras krastā – vari sākt domāt, kā uzstutēt savu māju uz pāļiem, lai vismaz savai dzīvei pietiek. Par cik un kā celsies jūras līmenis neviens vēl īsti nezina, bet, ka celsies, tas ir noteikti. Garšo suši, labu apetīti, lasis un tuncis, kā jau plēsīgām zivīm pienākas, ir pilnas ar dažādām toksiskām vielām. Audzēts zivju audzētavā, izrādās, ka arī te zivis baro ar citām zivīm, kas noķertas okeānā. Gribi atstāt ko paliekošu aiz sevis, paņem un uzraksti vēstuli, ieliec to Mangaļu minerālūdens pudelē, iepako rimi maisiņā un iemet jūrā, ja paveiksies, tad tavs vēstījums nonāks kādā no Atlantijas okeāna peldošajuem plastmasas atkritumu laukiem. Te gan jāuzmanās, lai kāds bruņurupucis vai valis tavu vēstījumu nesajauktu ar savu barību. Tie jau nemaz neskatās, ko rij.

Bet nav jau tā, ka autors visu grāmatu būtu veltījis tikai žēlabām. Viņš nāk klajā arī ar priekšlikumiem, kas situāciju varētu uzlabot. Viņš gan nav tik optimistisks, lai uzskatītu, ka visa cilvēku sadarīto varētu izlabot pavisam. Pirmais ir nozvejas kvotu samazināšana, izveidot atsevišķas vietas okeānos, kurās jebkāda zveja būtu aizliegta. Tas ļautu zivju sugām atsperties un nostabilizēt savu populāciju. Vēlams būtu arī atcelt tralēšanu kā zvejas veidu. Jo tās nodarītais posts ekosistēmai ir daudz lielāks nekā papildus noķerto zivju vērtība. Nepieciešams samazināt piesārņojumu, un te jau vajadzīga visas pasaules valstu iesaistīšanās. Un galu galā ir veidi kā tikt galā ar jau esošo piesārņojumu.

Kopumā grāmata pilnībā apskata visu tēmu. Autors ir reālists un saprot, ka cilvēku populācijai pieaugot ir bezcerīgi gaidīt, ka pēkšņi situācija pati no sevis sāks uzlaboties. Tādēļ ar savu grāmatu viņš cenšas pievērst šai problēmai pēc iespējas lielāku auditoriju. Lasīt ir interesanti, un man beidzot arī pieleca, kas tur īsti ir ar to skābekļa piesātinājumu ūdenī. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekoloģija un/ vai garšo zivis.

 

Eels: An Exploration, from New Zealand to the Sargasso, of the World’s Most Mysterious Fish by James Prosek

eels

Šoreiz nemaz nevaru tā īsti pateikt, kas mani pamudināja iegādāties šo grāmatu. Varbūt tas, ka bērnībā man bija periods, kad vēlējos kļūt par ihtiologu. Līdz šim visas manas zināšanas, kas saistītas ar zušiem, varēja uzrakstīt uz vienas lapas. Tās pēc būtības bija pamatlietas, ka zuši vairojas un mirst Saragosu jūrā. Aug viņi saldūdenī, un tad kad pienāk laiks dodas pēdējā ceļojumā. Un tas arī pēc būtības viss. Reāli neskaidrs man bija jautājums, vai Amerikas zutis ir tas pats, kas Eiropas zutis un kur vairojas Japānas un Jaunzēlandes zuši. Tad nu grāmatu nolēmu izlasīt, lai aizpildītu robus savās zināšanās.

Grāmatas autors uzsāk daudzsološi, ar ļoti labu zuša dzīves aprakstu un noslēpumiem, kas vēl nav atklāti. Diemžēl neko daudz vairāk es par viņiem neuzzināju. Ja neskaita pārdesmit lapaspuses, kas veltītas zušu bioloģijai, mākslīgas pavairošanas problēmām un to skaita sarukšanas problēmām, pārējā grāmata ir vairāk veltīta autora ceļojumiem pa Jaunzēlandi, Japānu un Mikronēziju. Protams, tas viss notiek saistībā ar zušiem, bet reizēm man tas šķita nedaudz pārspīlēti.

Piemēram, kādā Mikronēzijas salā autors cenšas no vietējiem izvilināt viņu zušu stāstus. Uzsauc visiem aliņus, kopā lieto vietējo narkotisko brūķējumu un pēc vairāku nedēļu ilga “darba” ir ieguvis viņu pilno leģendu. Protams, ka pavadīt mēnesi Klusā okeāna salās ir diezgan forši, bet domāju, ka šo stāstu viņš varēja atrast kādā specializētā folkloras izdevumā. Iespējams, ka es maldos un šis stāsts par cilvēkēdāju zuti, tiešām tika izvilināts pirmo reizi.

Būtu arī bijis labi, ja autors to, ka grāmata tiks veltīta cilvēka un zuša garīgajai saiknei būtu ielicis tās priekšvārdā un tad tu cilvēks varētu saprast ko gaidīt. Tā izskaidrojošā daļa, kas un kā rakstīts tika atlikta uz beigām, kad grāmatā jau biju nedaudz vīlies un īsti nevarēju saprast, kur autors tur tos vienpadsmit izpētes gadus pakāsis. Kas interesanti, autors atsaucas uz cilvēkiem Eiropā, kas viņam daudz ko iemācījuši par zušiem, to zvejošanas tradīcijām. Diemžēl neviens no viņa piesauktajiem Eiropas piedzīvojumiem tā arī nebija atradis savu vietu grāmatā.

Kopumā grāmatai liku 8 no 10 ballēm. Izlasot to, Jūs uzzināsiet pāris maoru mītus par zušiem, nedaudz par Mikronēzijas zušu pielūdzējiem, nedaudz par starptautisko zušu nozveju un tirdzniecību, nedaudz viņu bioloģiju, diezgan daudz par iepriekš minēto tautu dzeršanas tradīcijām ar zuti kā zaceni galvenajā lomā. Vietām grāmata aizrauj vietām šķiet garlaicīga.

%d bloggers like this: