Navigate / search

Пикник на обочине by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

Пикник на обочине

Šo grāmatu man nemaz nevajadzēja pārlasīt, jo esmu to darījis tik bieži, ka sižeta attīstību es puslīdz zinu no galvas, un nekādi atklājumi mani vairs negaidīja. Bet laiku pa laikam pienāk brīdis, kad gribas izlasīt kaut ko patiešām kvalitatīvu un pārbaudītu.

Kādu dienu uz Zemes sāka notikt dīvainas lietas, mazas pilsētiņas tuvumā parādījās Zona. Kas to radīja, vēl nav īsti skaidrs, ir dažas teorijas. Un pati populārākā apgalvo, ka šeit zemi ir apmeklējuši citplanētieši. Kādēļ viņi ir atstājuši Zonu aiz sevis, kas piebārstīta ar dažādiem artefaktiem, nav īsti skaidrs. Vēl vairāk -nav skaidrs, kādēļ viņi neatbildēja uz cilvēku mēģinājumiem kontaktēties. Ciniķi runā, ka cilvēki jau ar’ dodoties piknikā nepievērš lielu uzmanību skudrām un vabolēm. Izballējas, atstāj aiz sevis atkritumus un dodas tālāk. Lai vai kā, Zona ir īpašs objekts, kas glabā daudzas un dažādas bagātības, tikai to iegūšana nudien nav viegla un ir risku pilna. Ir radīts speciāls Institūts artefaktu izpētei, kuram ANO ir piešķīrusi monopolu Zonas pieejai. Pastāv arī melnais tirgus, kuram materiālus piegādā Stalkeri. Cilvēki, kuri nebaidās bez atļaujas līst iekšā Zonā un iznest no tās citplanētiešu atstātās lietas.

Kas tikai par šo stāstu nav sarakstīts, uz tā bāzes ir izveidojies vesels piedzīvojumu fantastikas apakšžanrs, kur darbu kvalitāte gan variē, bet Stalkeru pasaule ir vairāk vai mazāk vienota. Pēc šī darba motīviem ir uzņemta filma, un vispār ja neesi lasījis šo darbu, tad esi palaidis galām vienu no zinātniskās fantastikas centrālajiem stāstiem.

Neskatoties uz grāmatas plānu aptverto tēmu, apjoms ir milzīgs. Sākot no, vai cilvēcei būtu labums no citplanētiešu apmeklējuma līdz sociālekonomiskai Zonas ietekmei uz apkārtējiem cilvēkiem. Autori nesteidzas ar atbilžu došanu un moralizēšanu, dzīve ir tāda kā ir. Katram ir pašam tiesības izlemt, ko ar to darīt.

“Domāšana nav izklaide bet pienākums”

Grāmatas galvenais varonis Redriks Šuharts ir stalkers, viņš Zonā veiksmīgi ir pabijis daudzas reizes, kas pats par sevi ir brīnums. Viņa dzīvē pienāk brīdis, kad viņam ir iespēja izšķirties – turpināt nelegāļa gaitas vai tomēr pieslieties Institūtam. Viņš objektīvu apstākļu dēļ izvēlas pirmo variantu, jo tā ir vieglāk uzturēt ģimeni. Tad nu lasītājam nākas kokā ar Redriku doties uz Zonu vai sēdēt bārā un dzert. Autori ļoti labi ir ilustrējuši piezonas atmosfēru, kurā apgrozās uzņēmīgi ļautiņi, zeļ melnais tirgus, kur kāda neveiksme ir cita veiksme. Redriks neko citu nemaz neprot kā tikai riskēt un cerēt, ka nākamais gājiens uz Zonu nebūs pēdējais. Viņa dzīves modelis ir vienkāršs izdzīvot, pārdot mantu un daļu nodzert. Jo citu jau ko Zonas tuvumā nav īsti ko darīt. Tā nu viņš vada savu dzīvi līdz lielajai iespējai.

Ar varoņiem gan jāsaprot, ka te autori neaizrausies ar to motivāciju un dziļām pārdomām. Viņi nāk un iet, jo Zona paņem savu tiesu. Tāpat Stalkerus neinteresē, kur paliek viņu guvums un var necerēt uz izciliem atklājumiem zinātnē un kosmosa apgūšana. Ja kaut kas tāds arī notiek, tad tas paliek ārpus šī stāsta. Varoņi ir ieslīguši ikdienišķā bezizejā, no kuras neaizmuksi, un tā lēnām viņus saēd. Grāmatas notikumi ar laiku arī ievelk pašu lasītāju šajā drūmajā vietā.

Labas grāmatas galvenais uzdevums ir sniegt lasītājam dozētu informāciju, lai ierosinātu lasītāja iztēli, ja tas izdarīs, tad lasītājs lielāko daļu no darba padarīs pats. Šeit informācijas dozēšana ir ļoti meistarīga. Piemēram, citplanētiešu artefakti, no Redrika uzzinām par daudziem no viņiem, daļu pat redzam darbībā. Bet kas ir šie priekšmeti un/vai parādības? Tiešas atbildes mums nav, jo pats Redriks par to neko nezina. Vispār jau viņu uztrauc tikai tas, cik dzīvībai bīstams ir konkrēts objekts. Bet Zonā bīstams var būt jebkas. Tad nu lasītājam pašam nākas minēt, kā katrs no priekšmetiem kalpojis citplanētiešiem. Lielākoties praktiskais pielietojums tiem ir salīdzināms ar to, kā akmens laikmeta cilvēks atradis bibliotēku, to dedzina un priecājas par siltumu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, lasiet un domājiet, ko Jūs izvēlēties brīdī, kad kāds būs gatavs piepildīt vienu Jūsu visslēptāko vēlēšanos, lai nesanāktu kā Redrikam.

ДОРОГА БЕЗ ВОЗВРАТА by Марик Лернер

Ceļš bez atgriešanās

Kārtējais krievu fantastu darbs. Tomēr nenoturējos pie sava solījuma veltīt vairāk laika tieši rietumu autoru fantasy un fantastikai. Tā nu bija sanācis, ka biju nonācis apstākļos, kad vienīgā man pieejamā grāmata bija šī. Līdzi nebiju paņēmis neko lasāmu, e lasītājs arī jau bija patukšots, un pirms interneta notrūkšanas viesnīcā man izdevās atrast šo grāmatu.

Tātad grāmatas galvenais varonis Aleksejs ir ziedojies, lai glābtu savu māti. Kaut kad tuvākā nākotnē uz zemes izsēdīsies citplanētieši un uzsāks tirdzniecību ar cilvēkiem. Galvenais tirdzniecības objekts būs veselība. Ja vajadzēs izglābs no drošas nāves, ataudzēs kāju, ir tikai jāsamaksā. Maksas lielums ir atkarīgs no slimības sarežģītības. Maksa izpaužas kā labprātīga došanās katorgā no trīs līdz desmit gadiem. Uz kurieni un kas tur jādara neviens nezina, atgriežas tikai viens no desmit, un arī tiem ir izdzēstas visas atmiņas par katorgu. Neskatoties uz to Aleksejs nolemj riskēt.

Sākums šķita visai daudzsološs – citplanētieši, citas planētas, augstas tehnoloģijas utt. Izpildījums gan ātri reducējās uz tehnomaģiju un darbību bez īsta mērķa. Tātad izrādās, ka katordzniekiem nekāda katorga nemaz nav, viņus teleportē uz citu planētu un palaiž, lai dzīvo savā vaļā. Visa planēta ir tāda kā liela Strugacku Zona, tur var atrast dažādus citu civilizāciju artefaktus, par kuriem tiek maksāta branga nauda. Bet tā cilvēki nodarbojas ar lauksaimniecību, vietējās faunas iznīcināšanu un plūkšanos savā starpā. Ja ir nauda, citplanētiešu uzraugi tev pat atombumbu atvilks.

Autors īpaši gari neķēpājas un jau pirmajā reidā padara Alekseju par cilvēku supervaroni, puisis nejauši iekļūst pamestā superlabarotorijā un kļūst par pārcilvēku. Tad viņu savāc vilkaču cilts un pieslīpē viņa spējas papildus. Puisis izsitas barības ķēdes augšgalā un sāk rūpēties par savas cilts labklājību. Sižets un izpildījums ir standarta līmenī. Uzrakstīts jau smuki, bet rodas iespaids, ka autoram nav īsti skaidrs, ko ar paša radīto pasauli pasākt.

Kopumā laba izklaidējoša lasāmviela, darbība noris tik spraigi, ka jābrīnās pa kuru laiku viņi tur nomaina automātiem radziņus. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, izskatās, ka tai būs turpinājums, tomēr nevaru galvot, ka es to lasīšu.

%d bloggers like this: