Navigate / search

The Amazing Maurice and His Educated Rodents by Terry Pratchett

Amazing Maurice

Diskzemē jau kuro reizi tiek veikta, iespējams, viena no visu laiku veiksmīgākajām krāpšanas shēmām. Mazu pilsētiņu pēkšņi apsēž žurkas – viņas ir visur, bojā pārtiku un neiekrīt slazdos. Pilsētnieki pēc kāda laika ir gatavi uz visu, lai tikai tiktu no viņām vaļā. Un tad pēkšņi parādās puisītis ar stabulīti un kaķi, kas par nelielu samaksu ir gatavi atbrīvot pilsētiņu no žurkām. Nedaudz tiek spēlēta stabule, žurkas seko puisēnam un pazūd. Pilsētiņu iedzīvotāji būtu visai izbrīnīti uzzinot, ka parasti mežā nopelnītā nauda tiek sadalīta starp kaķi, puisēnu un žurkām un, ka shēmas autors ir neviens cits kā Šl.. kaķis vārdā Maurice. Darbība norisinās pilsētiņā Bad Blinz, visi ir vienojušies, tas notiek pēdējo reizi.

Žurka, lai arī prot runāt, lasīt un rakstīt cilvēku acīs ir tikai žurka un, ja grib izdzīvot ir jāpazīst gan lamatas, gan indes. Žurku kolektīvais sapnis ir sala uz kuras dzīvotu tikai žurkas un kur tās spētu veidot savu civilizāciju. Kaķa Maurice motīvi nav īsti skaidri viņam patīk nauda daudz naudas, bet par savām vecumdienām, pensiju, kā viņš to pats sauc, skaidrības nav. Puisēnam savukārt viss ir vienalga, viņam galvenais, lai ļauj spēlēt mūziku. Tomēr Bad Blinz nav tā pilsēta, kurā shēma nostrādās pēc standarta scenārija, tajā mīt ļaunums, liels ļaunums, par kuru neviens pat nenojauš.

Šī ir labākā parodija par „Pied Piper” pasaku, kādu var iedomāties. Vienkārši skauž, ka man bērnu dienās šīs grāmatas vēl nebija pieejamas. Un ja kāds domā, ka šī ir bērnu grāmata, tad tā īstenībā nav. Protams, varam izlasīt to kā parastu bērnu grāmatu, tomēr viņa nav tikai bērnu grāmata. Priekš bērnu grāmatas tajā ir nedaudz par daudz nežēlības un dzīves skarbuma. Grāmatā vietām īsti nevar atšķirt, kur ir vairāk cilvēcības: cilvēkos vai žurkās.

Patikās žurku vārdi, kas skan labi Dangerous Beans, Sardines, Toxic, Darktan, Big Savings, ko lai dara viņas tak sākumā dzīvoja atkritumu kaudzē un ir skaidrs, ka žurku vārdi ir izlasīti no konservu bundžām. Gan žurku filozofiskās sistēmas pamatgrāmata „Mr. Bunnsey has an Adventure”.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm iesaku izlasīt,vai vismaz noklausīties kā audiogrāmatu. Izrādās, ka šī grāmata ir pieejama arī latviski – Terijs Prečets „Brīnumainā Morisa dēkas” (ISBN 9984369021). Žurku vārdi gan reizēm ir tulkoti citādi nekā oriģināli Darktan kļuvis par Tumšo Rumu, bet tas jau nekas.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXII

2007. gada 14. jūlijs (Annaburroo -> Batchelor)

Pamodos ap diviem naktī no klusiem solīšiem, kas tipināja pa istabas grīdu. Sajūtas nebija no patīkamākajām, kamēr neatcerējos, ka tā taču žurka. Izskatījās, ka šī pār seju nevienam netaisījās skriet, mēģināju aizmigt. Ar aizmigšanu nekas lāgā nesanāca, mežs turpat desmit metrus aiz moskītu tīkla sienas. Valabiji ņemās kā velni, čabina lapas. Palec un pačabinās lec tālāk. Tad dzirdēju arī kaut kādas cūkas, kas urkšķēdamas paskrēja mājai garām. Lai vai kā ap trijiem aizmigu un mierīgi nogulēju līdz sešiem.
No rīta ceļabiedrs pastāstīja, kā šamais redzējis valabiju ielecam ugunskura oglēs. Šamais ķilkstēdams lēkājis ap izdzisušo ugunskuru, līdz ziņkārības dzīts ielecis arī pašās padzisušajās oglēs. Esot smilkstēdams aizlaidies krūmos. Pabrokastojam, sakraujam mantas mašīnā un dodamies uz Darvinas pusi.

Mango

Pa ceļam uz Darvinu piestājam ceļa malā, lai aplūkotu mango koku audzes. Izskatās ka nav mango laiks, jo koki ir tikai ar zaļām lapām bez augļiem. Izbraucam cauri Darvinas priekšpilsētām un dodamies uz Darvinas krokodilu fermu. Šajā vietā dzīvo aptuveni 36 000 krokodilu, no mājeles ārpuses nekas par to neliecina.

Nopērkam ieejas biļeti un varam doties skatīties krokodilus. Ferma krokodilus audzē somiņām, jostiņām un citiem niekiem. Tad nu arī klejojam, gar lieliem dīķiem, kur laiku pa laikam no dziļuma uznirst pa krokodilam. Dīķi apjozti ar drāšu žogu. Žogs pietam izskatās vairākkārtīgi lāpīts. Vispār jau nerodas priekšstats, ka šis žogs spētu aizturēt, badīgu jeb agresīvu krokiju. Tādēļ arī stāv rakstīts: „Nebakstiet krokodilus”, „ja esi tik dumjš, ka met mūsu krokodiliem ar akmeni, mēs tevi pašu izsviedīsim ārā”. Protams pašu krokodilu tur netrūkst. Lielākie sildās saulītē un demonstrē savas rētas. Mazākie meklē kādu vistu, ko uzēst.

Nedaudz traucē sapuvušas gaļas smaka, jo tāpat kā Latvijas Čabulītis savulaik mīlēja cālīšus, tā te krokodili mīl vistiņas. Diemžēl visas apēst neizdodas un nākas daļu atstāt uz zemes ievilkties. Dažas pat tiek uz gājēju taciņas. Pēc krokodilu dīķiem seko, individuālie apartamenti ciltstēviem vai lieliem negantniekiem. Te ir reāli monstri ap pieciem un vairāk metriem gari, iežogoti betona mūros. Spēlē kā vienmēr baļķos, guļ un nekustās. Nedarbniekiem klāt pielikta šiltīte ar nedarbu aprakstu. Viens nogalinājis divas savas sievas un nu lemts vientulībai, cits uzbrucis makšķerniekiem un noķerts.

Pēc tam seko baseini ar maziem krokodilēniem tie tādi pārdesmit centimetru gari, pārtiek no zivju iekšām. Izskatās simpātiski. Arī šie mīl gulēt čupās pa simt un sildīties.
Kādu stundu veltījuši krokodilu izpētei dodamies uz Litchfield National Park (LNP) pusi. Pa ceļam papusdienojam ceļmalas benzīntankā, diez kas jau nav, bet kuņģis pilns. Tālāk tuvojoties LNP sākam meklēt arī naktsmājas. Protams cielējām uz viesnīcām, Tauriņu fermas viesnīca mūs uzmet nav brīvu vietu. Nekas toties Batchelor Resort Litchfield dabūjam viesnīcas numuru. Noskaidrojam laikus un paši dodamies uz LNP.

Parkā galvenie apskates objekti iedalāmi divās kategorijās: tiem kuriem var piekļūt pa asfaltu, un tie kuri uz kuriem jābrauc desmitiem kilometru pa granteni. Tā kā vāģītis mums nav piemērots grantenēm, apskatei paliek pirmā kategorija.

Pirmais apskates objekts ir magnētisko termītu pūžņi (nezinu kā tos sauc latviski). Pļava ar viņu darbiem izskatās pēc kapsētas. Visi pūžņi ir strikti orientēti ziemeļu – dienvidu virzienā un izskatās pēc kapu plāksnēm. Arī krāsa ir piemērota pelēka. Palasāmies arī informāciju par termītiem, kā viņi dzīvo, strādā un ēd. Izrādās, ka mazie kukainīši spēj uzbliezt pat sešmetrīgas būves. Viena tāda ir turpat arī apskatāma izskatās iespaidīgi. Karstums gan tāds, ka spiež pie zemes un sviedru dziedzeri darbojas uz pilnu klapi.

Tālāk dzenamies uz LNP tālāko daļu un ievērtējam Wangi Falls. Tas ir ūdenskritums, kurā var peldēties. Tā kā ir sestdiena daudzi vietējie no Darvinas sabraukuši ar to arī nodarbojas. Mēs nodarbojamies ar ūdenskrituma aplūkošanu, var nopētīt arī baseinā peldošās zivis, kā jau parasti puscūča lielumā. Tad nedaudz pablandāmies pa tuvējo džungļu taku, kura mēģina mūs uzvest augšā klintīs. Mēs neļaujamies un dodamies atpakaļ uz auto stāvlaukumu.

Nākošais pieturas punkts Tolmer Falls. Apstājamies tur divi ceļi viens pa taisno uz ūdenskritumu, otrs divi kilometri pa apkārtni un tad uz ūdenskritumu. Mēs ar Maiju nolemjam iet apkārtceļu, neskatoties uz dienas vidu un karstumu. Iešana sanāk pa pus izdegušiem krūmājiem, tad parādās arī pats strauts, kas vēlāk taps par ūdenskritumu. Pēc kāda laika pa taku iet kļūs garlaicīgi un nolemju papētīt takas malas.

Pie celiņa gan stāv rakstīts nost no ceļa nelīst, bet to ignorēju. Tā nu kā kāpelēju pa klintīm, līdz pēkšķi divus metrus no sevis ieraugu aizu ~100 metru augstumā. Ahā laikam ūdenskritums. Pats gan ūdenskritumu neredzu toties redzu ūdenskrituma vērotāju platformu puskilometra attālumā. Nofočēju ceļabiedrus, šie nofočē mani. No bildēm nekas prātīgs nesanāk, jo man trīc roķeles. Un dodamies uz ūdenskrituma vērošanas platformu. Ūdenskritums pat sausajā laikā ir smuks, ar varavīksni. Pamielojuši acis braucam tālāk.

Palicies tikai dienas pēdējais apskates punkts Florence falls. Sākumā apstājamies augšējā ūdenskrituma baseinā. Pamērcējam kājas lai atvēsinātos, jo atrast tukšu ūdens bedri, kur sēdēt ir problēmas. Austrāļi visas jau ieņēmuši. Kolēģi brauc ar mašīnu četrus kilometrus tālāk uz pašu ūdenskritumu. Mēs ar Maiju pa dabas taku dodamies tur ar kājām. Apkārtne visai īpatnēja, skrajš eikaliptu mežs, taka laiku pa laikam tuvojas strautam, bet klusi un smuki.

Nonākuši līdz auto stāvlaukumam, paejam vēl pāris simt metrus un sākas nokāpšana pie Florence falls ūdenskrituma. Kāpiens ir tā neko un saule beidz nost. Tā ka aizgājis pie ūdenskrituma uzticu mantas ceļabiedriem un pats dodos peldēt. Tā kā man ar redzi paknapi tad bez brillēm akmeņus baseinā bija grūti pamanīt un pamatīgi apdauzīju kāju. Pēc tam gan ticis dziļumā piepeldēju pie abiem ūdenskritumiem. Ūdens krītot lejā rada krusas efektu un palīšana zem tā ir visai sāpīga sejas ādai. Atvēsināšanās sanāca pamatīga, pērtam kāpjot augšā pat nenosvīdu.

Autostāvlaukumā ievērtējam vietējo tjūninga brīnumu smuki veidots ford automobilis. Un dodamies prom no LNP uz viesnīcu.

Viesnīcā iekārtojamies savā istabiņā, ceļabiedri dodas uz baseinu, kas turpat ārā 10 metrus no istabiņas. Apgalvo, ka ūdens bijis vēss un tūlīt iesaistās sarunā ar Jaunzēlandes pārstāvjiem Temats standarta – no kurienes esam, ko darbam. Es uzzinājis, ka pieejama internet kafejnīca. Paņemu naudiņu un eju meklēt. Kafejnīca tiešām eksistē. Tajā ir pat viens dators, kurā iemet kapeiku un strādā pusstundu. Dators jau ir aizņemts tikko. Pirms manis rindā stāv trīs cilvēki. Nospriežu, ka datoru un internetu man nemaz nevajag un eju atpakaļ.

Vakariņot nolemjam viesnīcas restorānā. Šeit izrādās iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama, bet pārtika ar tāda manuprāt viduvēja, mikroviļņu sildīta. Paēduši dodamies uz numuriņu, paskatāmies Tour de France un liekamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – deviņpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXI

2007. gada 13. jūlijs (Cooinda -> Annaburroo)

No rīta cēlāmies līdz ar saules gaismu, lai ar kājām dotos rīta pastaigā uz Yellow waters bilabongu. Bilabongs no rīta ir skaists, pilns ar dažādiem putniem, šamie žāvē spārnus un gatavojas jaunajai dienai. Ir manāmi arī pāris kakadu. Pastaiga izdodas godam, rīta gaiss vēl nav iesilis un ir patīkami vēss. Atgriežamies atpakaļ pie telts, kur sākas telts novākšanas darbi un brokastošana. Brokastu laikā atklājas, ka Jabiru ceptā maize ir absolūti neēdama, viņas dīvaino garšu nespēj nosist pat biezā kārtā uzsmērēts džems. Vācot nost telti tiek pieņemts stratēģisks lēmums to nežāvēt bet pakot vien iekšā kā ir. Pie reizes tiek apsisti arī uz telts starpslāņiem satupušie odi, tāpat aiz riebīguma.

Sakravājuši mantiņas dodamies uz Jabiru pusi. Pa ceļam iebraucam Bowali visitors centrā. Nezinu, ko biju gaidījis, bet vīlos. Nekā interesanta, dažādas ekspozīcijas, par vietējiem biotopiem, kurus mēs aplūkojām jau kādu piekto reizi, suvenīru bode ar standarta suvenīriem, redzējām arī krievu tautības pārstāvjus, šie runāja un acīmredzot domāja, ka neviens viņus nesaprot. Palika bail no domas, ja nu kāds arī mūs no malas saprot. Vienīgie ievērības cienīgie objekti manuprāt bija, kalendārs Austrālijas aborigēnu gaumē un urāna rūdas gabals ar uz tā uzliktu Geigera skaitītāju.

Mūsu nākošā pietura bija nedaudz aiz Jabiru, Ranger mineral mine, kurā rok urānu. Urānu pēc tam izmanto atomreaktoros kodoldegvielai. Lai tiktu uz ekskursiju jāaizbrauc uz Jabiru lidostu, kurai blakus atrodas neliels veikaliņš, kurā pārdod tūres biļetes. Mums ierodoties, līdz tūrei ir palikušas vēl 45 minūtes. Pērkot biļetes mums palūdz uzvilkt kājās slēgtus apavus. To izdarījuši, izčekojam suvenīru bodi, paskatāmies reklāmas rullīti par KNP, par Urāna raktuvēm un par to cik Austrālijā viss ir super, kādas 3 reizes.

Beidzot pienāk brīdis, kad iepriekšējā ekskursantu brigāde tiek atvesta atpakaļ un mēs sapulcināti kopā. Gidam uz šiltes rakstīts Yuri, nosmejamies, ka laikam tikai bijušie PSRS pilsoņi strādā šitādās raktuvēs, kāpjam iekšā autobusā. Tur mums izdala ķiveres, oranžas vestes un reklāmas prospektus. Autobusiņš ved mūs kādus 10 kilometrus uz urāna raktuvēm. Atbraukuši un pie izkāpšanas gids mums angliski prasa vai no kuras valsts mēs esam. Sakam no Latvijas, džeks sāk smieties un saka: „Es esmu latvietis, bet es nerunāju latviski”, latviešu valodā. Biju nedaudz šokēts izrādās, ka šamam arī uz šiltes rakstīts Yuri Mucenieks. Tātad vēl viens emigrantu pēctecis. Izrādās, ka viņa vecāki aizceļojuši uz Melnburnu, pats viņš sākot iet skolā nemaz neko citu kā latviešu valodu nav pratis. Tagad gan pēc 50 gadiem, tikai vairs saprotot un ar ne visu. Viņa tēvs, kurš dzīvojot Cairns, gan ar viņu joprojām runājot tikai latviski. No viņa arī uzzinām, ka esam pirmie latvieši, kurus viņš sastopot vedot ekskursiju uz urāna raktuvēm.

Pašas urāna raktuves ir atklāts karjers. Bedre izskatās iespaidīgi, dziļumā pāris simtu metru un nedaudz applūdusi. Uzzinām, ka šogadējais lielais lietus atnesis par 3 000 000 litru vairāk ūdeni nekā parasti. Tā kā raktuves ūdens drīkst tikai iztvaikot, to nevar iepumpēt blakus upītē, tad šis pārpalikums rada problēmas urāna ieguvē. Lai paātrinātu iztvaikošanas procesu visā urāna raktuvju apkārtnē darbojas sprinkleri, kas izsmidzina ūdeni. Pa putekļaino ceļu brauc liela ūdens mašīna, kas samitrina ceļa klājumu, neļaujot sacelties putekļiem. Urāna rūda, kad iegūta tiek iekrauta lielās, laikam Comatsu, mašīnās, kas brauc nosvērties un izber attiecīgā kaudzē, kuras arī sniedzas 50 metru augstumā.

Urāna rūda

Daži tantuki tūdaļ uztraucas par radiācijas līmeni, tas gan ir tikai 2-3 milizīverti. Ja nemaldos tāds pats fons ir arī Kurzemes mālos. Tā kā īpaši neuztraucos. Karjeram gan klāt iet neļauj, bet stāvot aiz žoga var lūrēt cik uziet. Tālāk visus saliek autobusā un ved uz pašu ražotni. Biju domājis, ka rūpnīcā mūs pielaidīs agregātiem tuvāk, bet nekā, viss jāvēro caur stiklu.

Neko jaunu Urāna oksīda ieguves procesā neuzzināju. Rūdu samaļ, atšķaida sērskābē. Urānu atdala lietojot petroleju un amīnu, tad attīra ar amonija sulfātu un gāzveida amonjaku. Palielinot pH līmeni izgulsnējas Amonija diuranāts, kuru pēc tam krāsnī pārvērš par U3O8. Tad nu tiek rādīti no attāluma visi procesā iesaistītie agregāti un beigās arī tukšās mucas kurās tiks pildīts urāns. Tiekam aizvesti atpakaļ uz Jabiru, papļāpājam ar gidu un braucam ievērtēt pašu ciematu.
Jabiru, tipiska mazpilsēta, atrodam lielveikalu, atjaunojam pārtikas krājumus un dodamies uz Mataruka Wetlands.

Protams, tas bija vēl viens bilabongs. Taču tur bija jauka vieta kur pasēdēt un pavērot pašu bilabongu. Ceļabiedri atteicās nākt līdzi man un Maijai pa gājēju taciņu 4 kilometru garumā, aptuveni 30 grādu karstumā. Pirms ceļa iekožam; redzam arī vietējo barības piramīdas virsotni – lielu kraukli.

Tad dodamies uz bilabongu, smuks dīķītis un tad kātojam 4 kilometrus. Pašā takas sākumā mētājas čūskas āda, kas diez ko nemotivē. Visur rakstīts no takas nost nelīst ja nē 50 AUD sods garantēts. Neredz tikai, kas to būtu spējīgs piemērot. Vispār pastaiga sanāk netālu no bilabonga malas, ja jāsaka godīgi nekā diži smuka tur nav. Vairāk laika tiek veltīts iespējamo nākošo ceļojumu plānošanai.

Atgriezušies auto stāvlaukumā redzam, ceļabiedrus, kas iekārtojušies paēnā, vēro kraukli. Atzīstamies, ka prātīgi vien darījuši nenākdami. Dodamies meklēt mājvietu.

Mājvieta ieplānota Annaburroo apkārtnē. Redzam lielu norādi uz Annaburroo lodge. Braucam vien iekšā. Iebraukuši redzam vienu visai nolaistu kempingu, no kura jau grasāmies tīties projām. Taču tur viltnieki izlikuši zīmi „Ja esat iebraukuši, tad vismaz apsveicinieties”. Redzam skraidot pāris valabijus pa kempinga teritoriju, dodamies uz recepciju. Apsveicināmies un uzzinām ka kempinga mājiņu mums nedabūt, bet varam dabūt Heathers hut. Prasām, kas tas par zvēru. Mums saka aizbrauciet, ievērtējiet. Aizbraucam uz būdu pašā meža malā, kas izrādās ir ar moskītu tīklu pārvilkts koka rāmis, bleķa jumts, pats rāmis celts uz pāļiem. Izskatās pietiekami eksotiski, lai mēs nolemtu tur apmesties. Iekšā ir arī gultas tikai ar matračiem bez gultas veļas. Tas mūs īpaši nesatrauc, jo ir taču guļammaisi.

Pavakariņojam, ar nūdeļu zupu, nomazgājamies (dušas gan bija normālas un labā stāvoklī). Dodamies uz Annaburroo bilabongu apskatīties, kas un kā. Kempings pustukšs, taču redzam profesionālu kemperu kempinga autobusu, kas ir māja uz riteņiem ar visu satelītšķīvi un nešaubos, ka arī ar peldbaseinu.

Pasēžam bilabonga krastā un pavērojam saulrietu. Iekuram pie savas mājas ugunskuru no eikaliptu zariem sākumā, beigās jau dedzinājām veselus stumbrus. Deg smuki un arī smarža laba, tā nu kādas 2 stundas vienkārši sēžam uz lieveņa un runājamies. Pēkšņi izdzirdam mūsu mājelēm troksni it kā kāds grabinātu katlus. Domājam, ka izlikās un tusējam vien tālāk.

Kad apnicies un uguns sāk izdzist dodamies gulēt. Izslēdzot gaismas var dzirdēt kā naktstauriņi sitās gar tīklu radot iespaidu, ka kāda čūska mēģina ielīst mājelēm, pasmejamies par to. Virtuvē atkal nograb vāki, viens no ceļabiedriem aiziet novērtēt situāciju virtuves nodalījumā un izdara secinājumu, ka mūsu būdā ir žurka. Apzelējam ideju, kā tas ir pamosties no pāri tavai sejai skrejošas žurkas ķepiņu pieskārieniem vai atverot acis redzēt sev priekšā žurkas purniņu. Nedaudz pabaidāmies un liekamies gulēt. Iemigt nedaudz traucē valabiji, kas turpat kādus 10 metrus nostāk čabina lapas un ķilkst.

Un tapa vakars un tapa rīts – astoņpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

%d bloggers like this: