Navigate / search

Ceļojums uz Saravaku Devītā diena

22. augusts

Mulu – Kučinga

Šorīt mums ir lieli plāni – iesim pastaigā virs koku galotnēm, nu labi, ne virs, bet tuvu tām. Vakar nopirkām biļetes un pie parka centrālā (vienīgā) ofisa mums jau jābūt bez piecām septiņos. Mēs tur esam un bez mums tur ir vēl tikai divi vācieši. Gids saka, ka esot vēl pāris pieteikušies, bet tie tā arī neuzrodas, un septiņos sākam pārgājienu. Tas man patīk, jo pērkot biļeti mums kasē teica, ja līdz noliktajam laikam savu dibenu līdz startam nebūsiet atvilkuši, paši vainīgi, nevienu negaidīs un naudu neatgriezīs.

Nu pirmos takas kilometrus mēs jau no galvas zinām, zarkukainis nemaz nav mainījis savu dislokācijas vietu, kāpuri un tūkstoškāji gan ir nomainījušies. Palmu praktisko pielietojumu mēs jau zinām un hardvūdu no parasta softvūda mēs jau ar’ atšķiram. Galvenais ir tikt līdz tām gaisa takām. Pa ceļam gan mēģinām ieraudzīt kaut kādu paradīzes putnu, gids pat pielieto advancētas tehnoloģijas no jūtūbes atskaņojot šī putna saucienus. Un tas, muļķis, atsaucas arī. Diemžēl es to putneli tā arī neieraugu. Vismaz redzu zaļu ķirzaku, kas ar’ nav slikti, varbūt pat uz labu.

Pati gaisa taka ir četrsimts metru gara, kā gids stāsta esot bijusi vēl garāka, bet krītošs koks nonesis daļu no tās, bet mēs lai nesatraucoties, šodien nav koku krišana ieplānota. Noteikumi vienkārši – ne vairāk kā divi uz takas laidienu. Ir platformas, uz kurām var stāvēt un uz kurām nevar. Pēdējais aizslēdz durvis un uz priekšu.

Teikšu, kā ir, ja vēlies vērot putnus, tad tev jābūt klusam kā pelītei un jāpasēž tā vismaz stundu. Mums tādas iespējas nav un tādēļ ejam un priecājamies par skatu. Ejot gan jābūt dikti uzmanīgam, jo dēļi ir noglumējuši un vietām uzticību neraisa, nebūtu nekāds prieks nokrist trīsdesmit metrus zemākā pamežā. Vāciešus esam palaiduši pa priekšu un tad reizēm nākas gaidīt, līdz viņi safotografē visus vērā ņemamos kokus. Bet Pastaiga tomēr ir tā vērta. Atpakaļ ceļā ar malaiziešu gidu runājam par sadzīviskām tēmām un kopējo ārpolitikas situāciju.

Paēdam brokastis, man atkal omlete ar tostermaizi, kas nedaudz apsildīta. Un ejam kravāt mantas, jo 10:00 mums jau jānodod atslēgas. Un ap 11:00 mums atbrauks pakaļ, lai aizvestu uz lidostu. Savācam mantas, nododam lielo bagāžu glabātuvē, bet ņemot vērā, ka sēdējām turpat pie parka ofisa, varējām mierīgi turēt sev blakus. Viesturs nolemj aiziet vēl kādu maršrutiņu pa atlikušo stundu un aizdodas skatīties ūdenskritumu, es sēžu telefonā un gaidu.

Ap vienpadsmitiem ierodas gide, mūs savāc (ūdenskritums neesot bijis tā vērts lol) un ved uz transportu. Mašīna, kura mūs veda no lidostas šurpu neesot pieejama, tādēļ būs nedaudz mazāka un brauksim divos piegājienos, jo koferi. Vispār jau Mulu ir forša vieta, iespējams, atbraukšu te vēl kādu reizi. Lidosta, kā jau minēju, ir ļoti maza, kamēr gaidām pārējos, man piesienas vietējais suns diedelnieks, pirms tam šis piesējās bagāžas inspektoram. Nododam bagāžu, iečekojamies, vēl kādas padsmit minūtes parunājam ar Dženiju un dodamies uz gaidīšanas zāli. Pa tualetes logu var redzēt dzeltenu ugunsdzēšamo mašīnu un mūsu lidmašīnu.

Lidojums uz Kučingu aizņem nedaudz pāri stundai un var redzēt, ka Saravakas galvaspilsēta jau ir nopietnāks pasākums. Lidosta ir lielāka nekā ierasts un cilvēku ar’ vairāk. Tā kā pusi lidostas remontē, uz zīmēm daudz ko nevar paļauties. Domājam atrast vietu, kur nopirkt taksometra vaučeri, bet tādas vietas te nav. Nāks vien doties stāvēt rindā un cerēt, ka mūs neapšmauks.

Kad pienāk mūsu taksis, rodas šaubas vai spēsim visu sakraut tā bagāžniekā, bet arī te viss izdodas – pasakām Waterfront hotel un braucam. Šis taksists nav runīgs, sēžam klusumā. Viesnīcā un pilsētā kopumā var redzēt islāma ietekmi, bet nu kā ir, tā ir. Iečekojamies, istabām nav ne vainas, lai gan pieejama pagaidām pieejama tikai viena no tām. Pa logu var redzēt daļu no pilsētas (promenādi gar upi) un sastādīt aptuvenu vakara plānu. Lejā ir redzama arī kaut kāda ēka ar dēļu jumtu, es vēl nezinu, ka tas ir vietējais jumiķu šedervs, kur vietējā dzelzskoka šindeļi klāti piecās kārtās un vējkastes izveidotas tā, ka tiem nodrošināta gaisa cirkulācija, kas rezultējas jumta iespaidīgā vecumā ap simts gadiem. Ņemot vērā, ka parasts koks te nopūst pēc gadiem pieciem.

Pirmā plāna daļa ir aiziešana paēst, mums par laimi hotelis ir vienā ēkā ar iepirkšanās centru, tur savukārt ir foodcourt un tur nudien var izvēlēties no dažādām virtuvēm – es paņemu vistu austeru mērcē. Paēdam un dodamies uz ķīniešu kvartālu. No sākuma gan nedaudz nomaldāmies un atnākam uz vietējā centrāltirgus ekvivalentu. Pulkstenis ir pāri sešiem un ķīniešu kvartāla mazās bodītes visas ir ciet. Arī te ir problēmas ar ietvēm, bet vietas vairāk nekā Miri ielās. Gar galveno ielu suvenīru bodes strādā pilnā sparā un sapērkam dažus niekus.

Tad neliela pastaiga pa promenādi un, protams, uzsperamies uz Darul Hana bridge, kas izskatās visnotaļ futūristisks un no kura var redzēt gan vietējo mošeju (smukā vietā uzcelta un labi izskatās saulrietā), gan jauno pagastmāju. Nospriežam, ka redzēts pietiekami, aizejam uz vietējo bodi (tur nopērkami arī Latvijā ražotie garie kartupeļu čipsi), nopērkam šo to ēdamu un mājās vedamu, dodamies atpakaļ uz numuriņu.

Šiem te katru dienu no tilta divas reizes vakarā var vērot strūklaku šovu. Mums tas gabals nav jāsperas, jo šovu var redzēt no mūsu viesnīcas loga. Un, ja labi ieklausās caur dubultā stikla logiem, var dzirdēt, kā diapozitīviem pavadījumā skan Titanium.

Ceļojums uz Saravaku Astotā diena

21. augusts

Mulu

Vispār jau pērkona negaiss nāk par labu miegam, lēnām esam arī aklimatizējušies, un uz brokastu laiku ir parādījusies ēstgriba. Brokastis mums ir iekļautas mājas cenā un droši var vilkties uz kafejnīcu paēst. Nolemjam pārāk gumiju nestiept, jo mums drīz ekskursija un nevar zināt, kā te ar pārējo ēdāju dinamiku. Tāpēc jau pusastoņos esam uz strīpas. Savā konservatīvismā izvēlos rietumnieku stila brokastis – kafija, tostermaize, bišķi zapte un olu kultenis. Desertā neliels melones un arbūza gabaliņš. Tā dikti spartiski.

Pusdeviņos sākas mūsu ekspedīcija – laivošana pa upi. Upes nosaukums nav nekāds īsais – Sungai Melinau Paku. Pie tam Sungai nozīmē upe, bet, kas ir Melinau Paku, nav ne jausmas, iespējams, ka “stumšanās pa sēkļiem” vai “krokodili te nekož”. Aizmirsu pajautāt, un internets man tagad nepalīdz. Dženija mūs apgaismo, ka vakarnakts lietusgāze ir nākusi par labu mūsu šodienas plāniem, upē ir daudz ūdens un varēs maukt a motoreni, nebaidoties ne sēkļu, ne siekstu. Ja paveiksies, varbūt redzēsi no alas griestiem plūstam ūdeni un tas atvērs mūsu prātus alu veidošanas procesa sapratnē. Lecam iekšā laivā un tā kā esam tūristi, kas piķo naudu, par mums rūpējas – ir jāuzvelk glābšanas veste.

Man gan šķiet, ka glābšanas veste vairāk ir tam, lai krokodila uzbrukuma gadījumā, tam nabagam nebūtu ar tevi jāmokās, ēdot zem ūdens. Izbrauciens ir foršs – Suzuki motors tomēr ir manta, mūsu laivai gan ir tikai viens, citām divi, bet kad atvelk, ir gandrīz kā ātrlaiva uz Kolorado upes. Tas gan vairāk atkarīgs no perspektīvas – upe šaurāka un laiva zemāka. Pirmais pieturas punkts ir vietējais tirdziņš, tas atrodas pretī lidostai, bet galvenā transporta artērija te tomēr ir upe. Izkāpjam ievērtēt piedāvājumu. Tas ir nekāds, ja vien nepatīk no lūkiem darinātas somiņas un neesi sen sirdī lolojis plānu kādu savu naidnieku nogalināt tieši ar pūšamajām šautriņām, te ir iespēja nopirkt komplektu, gan jau zem letes var dabūt arī indīgos sveķus. Pieklājības pēc nopērku cepamās lāpstiņas no vietējā dzelzskoka un ceru, ka muitnieki man viņas neatņems.

Tad mūs nedaudz pavadā pa ciematiņu, esot iespēja īrēt istabu pie vietējiem, neesot baigi šiki, bet ja budžets ierobežo, būšot ok. Tad parāda valdības sabūvētās mājas ciltīm, kas agrāk bijušas nomadnieki, bet nu apmetušās ciematā. Apskatām vietējo skolu, tiem tur kondicioniera nav, bet toties svaigs gaiss, cik vien vēlies, jo logu mājai nav. Lecam iekšā laivā un dodamies uz mūsu šodienas pirmo alu – Vēja alu. Tur nokļūt nav viegli, nākas rausties augšā pa nedaudz appuvušām trepēm. Cik nu te es esmu sapratis, ja tas nav kāds dzelzkoks vai plastmasa, džungļi un mitrums reti kurai struktūrai dod vairāk par pieciem gadiem.

Vēja ala nav salīdzināma ar Deer alu, tā ir mazāka un, lai arī vējš tajā nudien svilpo, nav tās grandiozitātes. Toties tās griestos vienā vietā ir caurums un skats no izveidojošās akas apakšas ir vienkārši grandiozs. Tad apmeklējam nelielu kambari, kur var redzēt visu, ko vien ūdens un laiks var izveidot, var ļaut vaļu savai peridolijai, un katrā akmens veidojumā saskatīt seju. Izrādās, ka Clear Water Cave ir savienota ar šo alu un, ja ir vēlme, var noorganizēt ekskursiju, kas padara tevi par īstu spelankiju ar ložņāšanu pa alām, niršanu pazemes ūdeņos un tas viss nieka astoņi kilometri pa pazemi. Mēs tādu iespēju pat neesam apsvēruši, domāju, ka man atklātos klaustrofobija kaut kur pusceļā.

Dodamies atpakaļ uz laivu piestātni, pabraucam vēl nedaudz un esam pie Clear Water cave. Te mums neliels pārtraukums – varam iekost cepumus un padzerties kafiju. Šī ala ir jau iespaidīgāka un to es ierindotu tūdaļ aiz Deer cave. Ap alas ieeju var atrast veselu čupu ar retiem augiem, kas izskatās kā mākslīgie, bet tā esot viņu augšanas specifika. Protams, arī te kā dullas nesājas čurskstes un klikšķina savu ceļu tumsā. Šeit nav tikai ala, te ir arī upīte, kas veidojusi šo alu un tas piešķir zināmu dinamiku, upē var redzēt dažādus radījumus, un šur tur arī pa spīdtārpam, kas nolaidis savu līmes diegu un cer, ka kāds lohs kukainis tajā ieskries.

Pirmo reizi ieraugu interesantu akmens veidojumu, kur saules gaisma apvienojumā ar baktērijām izkodina akmeni tādās kā smalkās adatiņās, kuras vērstas pret alas izeju. Arī šīs alas centrālais apskatāmais objekts ir iegruvums, kas paver vienkārši pasakainu skatu uz džungļiem tur augšā. Iedomājies, tu ej sēnēs, aizdomājies un novelies piecdesmit metrus dziļā akā. Super, bet nu alas man šodienai pietiek un dodamies atpakaļ uz laivu staciju, lai iekostu pusdienas.

Pusdienlaikā ar gidi parunājamies par dzīvi Saravakā, par to, kā ciltis no nomadniekiem kļūst par vietsēžiem, par mēra laiku, par lauksaimniecību, ko var un ko nevar ēst džungļos, par bērniem, par ceļojumiem un daudzām citām lietām. Braucam atpakaļ uz parka centru, tur Dženija mums sarunā canopy walk un šķiramies līdz rītdienai. Visa atlikusī diena ir mūsu rīcībā, mēs ar Matīsu to noteikti būtu pavadījuši veroties ekrānos, bet Maija mums to neļauj, sākumā apskatāmies vietējo muzeju, te pa lielam ir infoplakāti, kuros var uzzināt, kā sauc katru radījumu, kuru mēs esam redzējuši, tad nedaudz atpūšamies un dodamies uz Botanic loop.

Nu jau mēs visus kukaiņus protam ieraudzīt, pazīstam arī kokus, ir jau iespaidīgi skatīties uz 50+ metru milzeņiem, labi, ka taka ir segta ar dēļiem un varam blandīties nebaidoties pazaudēties. Jāatzīst, ka es taku izeju kā vienkāršu pārgājiena taku, neesmu jau nekāds dendrologs, tik cik no vakardienas stāstītā atminos, tik arī ir. Bet pēc pāris kilometriem zūd interese un ātri izgājis trasi atgriežos atpakaļ mājiņā.

Atpūšamies divas stundas un speramies atkal skatīties sikspārņu lidojumu, šoreiz paši saviem spēkiem un bez gida. Gribam arī būt laicīgi uz sākumu un tādēļ ceram ierasties pirms pieciem. Teorētiski, viņi var izsperties ārā arī puspiecos, bet ņemot vērā, ka šie vakardien izlidoja laicīgi, tad jau nebūs izbadējušies un nekur nesteigsies. Vismaz tādi ir mani iesācēja amatiera sikspārņvērotāja argumenti. Nu jau maršruts ir pazīstams un pie sikspārņu vērošanas esam klāt 20 minūtes pirms izlidošanas.

Pamanām, ka kafejnīcas darbinieks te ir atvēris nelielu veikaliņu, kas piedāvā atspirdzinošus dzērienus ar episku uzcenojumu, man vēl ir kola no Mulu, tāpēc es nesteidzos neko pirkt no viņa. Tiger alus ar’, ja godīgi nav nekas dzeršanas vērts, iekšā dabūt var, jo šķidrs. Sēžam un gaidām, ceru, ka sikspārņi nav vakar pārēdušies un šodienu neizlaidīs.

Ap pussešiem sikspārņi sāk izlidošanu. Viņu taktika ir sekojoša – izlido līdz alas izejai un tur kādu brīdi pie tās pariņķo un tikai pēc tam uzņem augstumu, lai lidotu pāri skatītāju galvām uz savām kukaiņu ķeršanas vietām. Pirmie bari ir tādi maziņi – pārsimts indivīdu un tad panesas lielais bars, viņam, lai tiktu ārā no alas, vajadzīgas veselas astoņas minūtes. Visu to laiku sikspārņi lido nepārtraukti, domāju, ka pats Drakula būtu lepns par tādu svītu. Pēc šī bara apskatāmies vēl pāris sīkos barus un tā kā esam jau rūdīti sikspārņu vērotāji, saprotam, ka šovs ir beidzies un no skatu laukuma notinamies pirmie, lai nebūtu jādrūzmējas uz takas.

Vakariņās nolemju noriskēt un pasūtu burgeri, kartupeļu frī ir ok, bet burgeri, var redzēt, ir gatavojis pavārs, kas par tiem ir tikai dzirdējis. Finālā man ir nedaudz apdegusi kotlešmaize, bet proteīns ir proteīns. Vakariņu laikā lietus sāk gāzt pa īstam tā kā tropu lietusgāze. Žēl, ka rīt mums nebūs vairs pa upi jābrauc. Pirms gulēšanas izspēlējam Scout partiju, nedaudz sakārtojam somas, jo rīt jālido uz Kučingu un liekamies gulēt.

Ceļojums uz Saravaku Septītā diena

20. augusts

Miri-Mulu

No rīta iekožam brokastis un dodamies uz lidostu, Sandra ir klāt kā norunāts – 9:30 un ceļš līdz lidostai aizņem vien desmit minūtes. Lidostā rīts tikai sākas, vietējie tirgotāji startē augšā savas bodītes, bankomāti vēl nav ieslēgti un īsti nevar saprast, kur un kā jāiet. No sākuma izlaižam cauri bagāžu aparātam, par to tiekam pie uzlīmes,, līdzņemamo bagāžu neviens nepārbauda, vismaz šajā posmā. Tad iestājamies rindā uz reģistrāciju, vietējie čekotāji saka, lai nesteidzas un uzgaida piecpadsmit vai piecdesmit minūtes. Gaidīšanas laiks paiet ātri, jo te ir internets. Es aizeju uz bankomātu, kuri kā reiz uzstartējas, noņemu skaidru naudu, jo Mulu visi norēķini ir tikai kešā. Un tad jau arī iekšā čekotāji sauc, lai nestāv kā āži, bet stājas rindā. Rinda tagad ir līdz lidostas durvīm. Šeit neviens nekrāmējas ar reisiem, visi stāv vienā rindā.

Tā nu stāvam un gaidām savu kārtu, nav jau tā, ka nebūtu problēmu. Priekšā stāvošie ir bijuši šopingā un, kā vēlāk uzzināju, bieži vien priekš visa longhausa, un tādēļ nododamās bagāžas apjoms sastāv no vairākām kartona kastēm, kas pilnas ar pilsētas labumiem. Un tad lidostā pazūd elektrība uz nelielu laiku, bet pietiekamu, lai pārstartētu visus datorus. Tad pēkšņi atjož vien vīrelis un bļauj, ka visiem, kas lido uz Mulu beigt tūļāties un ārpusrindas iet pie čekošanās. Mums no tā nav nekāda prieka, jo mēs jau rindu esam izstāvējuši paši saviem spēkiem.

Nododam bagāžu, nedaudz pamaldījušies atrodam departure vārtus, labi, ka lidosta maza, un ejam uz savu reisu, te beidzot pārbauda mūsu somas un varam iet uz Maswings aviolīniju lidaparātu. Maziņš turboprops, kurš vedīs mūs vien nieka simts kilometrus pāri džungļiem uz Mulu.

Lidojumā nekas dižs nenotiek, vari pa logu skatīties, kā Borneo industriālos apmēros iznīcināti džungļi, kurus aizstāj eļļas palmu plantācijas, iekost aviolīnijas piedāvātos riekstiņus un sūkt šokolādes pieniņu. Kuru es, starp citu, pamanos izšļakstīt pa visu salonu. Te lieti noder iedotā salvetīte, lai visu piekoptu.

Lidojums ir kādu pusstundu un esam Mulu lidostā. Šī noteikti ir mazākā lidosta, kurā esmu bijis – skrejceļš un neliela lidostas ēka, uz kuru no lidmašīnas jādodas kājām. Par to, ka esam tuvu ekvatoram, liecina satelītšķīvi, kas taisni veras debesīs. Bagāžu te pie izkraušanas var savākt individuāli un dodamies uz izeju.

Tur jau mūs sagaida Dženija, viņa būs mūsu gids visas šīs dienas. Mēs esam nolēmuši baigi nečakarēties un ekskursijas nopirkuši Borneo Adventures. Var jau it kā visu darīt pats, bet tāpat parkā tu praktiski nekur nevari iet bez gida pavadības un maksā naudu parka darbiniekiem. Dženija mums saorganizējusi transportu un nogādā mūs pusotru kilometru līdz Mulu nacionālajam parkam, kurā mums ir noīrētas mājiņas ar kondicionieri. Var teikt, ka mums paveicās un nebija jāguļ longhausā vai kojās. Piereģistrējamies parkā, gadījumā, ja kāds pazūd, lai vismaz vārdu zina, Dženija aizved un ierāda mums mājas un sarunājam, ka pēc pusdienām tiekamies un dodamies uz Deer Cave skatīties sikspārņus.

 Pusdienas ļauj mums ievērtāt nacionālā parka kafejnīcu. Ja var ticēt ceļvežiem, tad šī ir gandrīz vienīgā ēstuve piecdesmit kilometru rādiusā, esot vēl kaut kāda tuvajā Mariott hotelī un pāris vietējo ēstūži, bet mums ir šī. Kafūzis iepriecina, lai tiktu pie ēdiena, jāstāv rindā. Uz visu rindu ir trīs ēdienkartes, no kurām vienu savāc kāda sociāli bezatbildīga persona un aizstiepj pie sava galdiņa, acīmredzot domājot, ka viņu apkalpos kā restorānā. Teikšu uzreiz, izņemot vārdus karijs un Burgers es tur daudz neko nesaprotu. Es izvēlos kariju ar kartupeļiem un vistu, Matīss paņem burgeri. No dzērieniem ņemam vietējo kolas analogu 100plus. Nezinu ko īsti tas 100plus nozīmē – garantiju nodzīvotajiem gadiem nākotnē vai, ka tualete nevar būt tālāk par simts metriem. Garša nebija nekāda labā, bet, ņemot vērā, ka alternatīva bija krizantēmu dzēriens bundžā, tad šis ir labāks. Kariju man atnes, bet kartupeļus neredz, toties ir rīsi (labi ka tā). Matīsam vistas burgeri nenes un nenes, esam jau visi paēduši, aizgājuši uz mājiņām pēc mugursomas ar līdzņemamām lietām. Pēc saraksta – lietusmantelis, ūdens, kabatas lukturītis, pretinsektu pūšamais, vieglas uzkodas. Vēl trīs minūtes un jāsākas pārgājienam, bet burgeris vēl nav manīts. Beidzot viņu atnes, Matīss apgalvo, ka gaļa nemaz nav vistas, bet tādiem niekiem vairs nav laika, jāēd, kas ir, un jādodas ceļā.

Jāatzīst, ka iet pa džungļu taku gida pavadībā ir pavisam cita štelle, nekā jozt tiem cauri vienam pašam. Dženija šajā amatā strādā, var teikt, visu mūžu, sākumā kā parka reindžeris, kad parks vēl nebija privāts, tagad piepelnās vadājot cilvēkus, kurus viņiem piespēlē tūristu aģentūras. Tā nu ejam pa taciņu uz alas pusi un mums tiek mācītas džungļu gudrības. Piemēram, kāpuriem nevajag skarties klāt – no viņu matiņiem būs dikti jākasās. Varam redzēt arī zarkukaiņus, kas apsēduši takas malu, tad neliels ieskats laternvaboļu dzīvē, kā tās izskatās atšķirīgi no koka uz koku.

Tiek rādīti koki un krūmi, kas tiek izmantoti ikdienas priekšmetu pagatavošanā, no tā sanāk labs jumts, bet no tā var pīt grozus. Interesants ir krūms, kas dzīvo simbiozē ar skudrām – tu viņam pieskaries un krūms čab kā traks, izrādās skudras sit pa to ar saviem vēderiņiem. Laba štelle ir wait a minute plant, tas ir nokarenas augs, kurš ir pilns ar maziem āķīšiem – aizķeries aiz tāda un vari piņķerēties ārā. Tad mums tiek parādīti augi, no kuriem var izgatavot pūšamo trubu dārtiem, pašu dārtu izejmateriālu un koku, no kura var iegūt indi no tiem. Ja nu kādreiz nonākšu džungļos, vismaz ar ieroču izgatavošanu problēmas nebūs. Gar indes koku gan izskatās sveķi tiek vākti vēl šodien. Tā nu ejam pāri upēm un cauri džungļiem izvairoties no zirnekļiem, čūskām un kāpuriem. Jā, no tūkstoškājiem ar’ jāizvairās, viņi te brangi, mums gan rokas garuma monstri netrāpās, bet dažs labs ir visnotaļ iespaidīga lieluma.

Beidzot esam pie Deer Cave. Ja nu kāds nezina, tad tehniski šī ir pēc tilpuma lielākā ala pasaulē, lai gan no malas tā neizskatās. Gide novērtē situāciju un redzot, ka uz to pusi jau aiziet indiešu grupiņa, mūs nolemj sākumā aizvest uz citu alu, lai nedrūzmētos.

Sākam ar Langs Cave, baltie ļaudis uzskata, ka šīs alas atklātas vien nesen, bet vietējie par viņām ir informēti jau no neolīta laikiem. Langs Cave ir tāda neliela iesildīšanās tūre, vienkārša ala ar smukiem stalaktītu un stalagmītu veidojumiem, šur tur dziļākajās spraugās var redzēt arī pa sikspārnim, bet lielākoties te plosās kaut kādas čurkstes, kuras ir pusaklas un orientējas pēc savas čiepstēšanas.

Kad starteris pabeigts, dodamies uz Deer Cave. Līdz šim šo esmu redzējis tikai BBC dokumentālajā sērijā Planet Earth un jāatzīst, ka dzīvē viss ir daudz iespaidīgāk, milzu ieeja, mēs gan slapstāmies pa upes izskalotu sānu eju, pilna ar sikspārņiem. Tos gan redzēt var kā milzu melnus plankumus alas griestos, kas ir vismaz 100 metrus augsti. Pārgājiens pa alu turp atpakaļ būs vismaz pāris kilometrus garš.

Pirmo reizi dabā redzu iespaidīgus guano kalnus – sikspārņi cītīgi pārstrādā augļus un kukaiņus mēslos, un apakšā uz to bāzes ir vesela ekosīstēma, dažāda kalibra tūkstoškāji un zelta prusaki šakalē, ka nemetas. Ja palūr pavisam tuvu, tad visi mēsli noklāti ar sīkām vabolītēm. Šur tur var manīt arī pa kādam alu zirneklim. Aizraujoši!

Lēnā garā nonākam pie Ēdenes dārza, kas ir alas alternatīvā ieeja un no alas tumsas džungļi pie izejas nudien izskatās tīri tā neko. Tā ieeja gan esot slēgta pēc negadījuma ar gidu un tūristu, pēkšni plūdi esot tos aizskalojuši un nevienam nevajag sliktu reputāciju. Kopumā ala episka, te tik daudz nav jautājums par stalaktītiem un stalagmītiem, bet par to vai 747 Boings var izlidot cauri vai nevar.

Kamēr esam blandījušies pa alu, ir sācies sikspārņu izlidošanas laiks. Un sikspārņu izlidošana ir tas, kādēļ mēs te vispār esam atkūlušies. Pēc būtības viņi izlido laikā no 16:30 līdz 18:00, reizēm viņi neizlido nemaz. Mums apskaidroja, ka iepriekšējās dienās šie praktiski neesot lidojuši, bet šodien izskatās, ka izbadējušies un sākuši ātrāk. Tā nu daļu no sikspārņu lidojuma nākas skatīties pie alas ieejas, kas vispār ir ekskluzīva lieta. Es vēl nezinu, bet tas, ko es skatos, ir lielākais sikspārņu vilnis, kas dodas medībās. Tā ir dominējošā suga ar vislielāko indivīdu skaitu. Pāris minutes paskatāmies un tad godīgi dodamies uz sikspārņu observatoriju.

Tagad lielās masas vairs nav, bet nāk ārā mazākas grupiņas, nedrīkst bļaustīties, lai neaizbaida. Skats ir visnotaļ interesants, pat mazajos baros ir pāri pa tūkstots indivīdu un nav jau tā, ka sikspārņi te būtu barības ķēdes augšgalā. Viņus vaktē sikspārņu vanadziņi, kas laiku pa laikam izceļ kādu no bara atpalikušu. Virs džungļiem nolaižas vēl kāds melns putnelis, un Maija apgalvo, ka tas esot bijis hornbils. Es ar savu redzi uz tik smalku detaļu izšķiršanu nepretendēju. Es pat nespēju redzēt tepat klintīs kaujošos mērkaķus, kas ar laikam izlīduši nočekot sikspārņu lidojumu.

Kad sikspārņu reidi kļūst arvien retāki un sāk mesties krēsla, dodamies atpakaļ uz māju pusi. Pa ceļam sāk pilināt lietus un naktī sāk parādīties varžu kurkstēšana. Viņas te nav nekādas latviešu “kvā kvā”, bet spiež uz anglisko ar “Whaaat!!!” Un tas ir riktīgi skaļš izsauciens, tāds, it kā kāds tepat blakus bļautu. Beigās gidei izdodas vienu džungļos atrast un nekā diža nav – paliela melna vardīte, tikai balss skaļa.

Pēc pastaigas dodamies uz kafejnīcu un pavakariņojam, pa lielam uz četriem cilvēkiem vakariņas izmaksā ap 20 EUR. Vakariņas mūs pavada ar lietusgāzi, zibeņošanu un pērkonu. Vakarā uzspēlējam Scout. Ap desmitiem pārstartējas ģeneratori un uz laiku viss paliek bez elektrības, tai parādoties kondicionieris vairs negrib darboties. Bet cītīgi slēgājot slēdžus to izdodas atdzīvināt un pa nakti nebūs jāsvīst. Zem grīdas un blakus mājai vardes uzdod savu jautājumu Whaat?

Ceļojums uz Saravaku Sestā diena

19. augusts

Singapūra – Miri

Šorīt jāceļas pēc sešiem, jo jāpaspēj uz lidostu. Vēl jau neesam īsti pieraduši pie laika starpības un organismam ir visnotaļ dīvaini rausties augšā ap vieniem pa nakti pēc Latvijas laika. Bet, ko lai dara, AirAsia jau negaidīs! Velkamies uz recepciju, izčekojamies un palūdzam, lai mums izsauc taksometru. Atbrauc taksometrs, pievelkam koferus pie bagāžnieka, mēģinu attaisīt, tas netaisās. Domāju, ka tikai taksists var atvērt. Saku taksistam, lai ver vaļā, no takša izkāpj tipisks Singapūras taksometrists, pieiet pie bagāžnieka, parausta un paziņo, ka vispār viņam bagāžnieks nestrādā, lai meklē citu un aizbrauc. Ejam uz recepciju un palūdzam vēl vienu taksometra izsaukšanas pakalpojumu. Nākamais atbrauc normāls, bagāžnieks strādā, salādējam koferus un braucam uz lidostu. Taksists ir mazrunīgs un mani ar uz ļerkšķēšanu tik agri no rīta nevelk.

Lidostā apgūstām mākslu, kā pareizi noskanēt biļetes, lai paši saviem spēkiem spētu iečekot bagāžu. Bet nu tādu patvaļu te neviens neļauj, salīmē bagāžas marķējumus paši un vēl paprasa kovid sertifikātu pie bagāžas nodošanas. Nez par ko tā, jo Malaizijā tādas lietas vairs neprasa. Tikt no Singapūras ārā ir daudz vieglāk nekā iekšā. Imigrācijā noskenē pasi, tad pirkstus, bildi salīdzina un brīvs. Es pirms reisa ieeju grāmatbodē un saprotu, kuru grāmatu es lasīšu pa ceļam uz Miri. Nopērku The Premonition audiogrāmatu, tā man stāstīs par to, kādēļ ASV ar kovid visu salaida dēlī. Dodamies uz geitu, tur apsēžamies un no apsēšanās mūs tūdaļ fiksi izdzen vietējie drošībnieki, viņi veic pārbaudi, paskatās, vai zem krēsliem kas nav atstāts, pārvirza gājējus pa citu ceļu, izskatās pēc pašizdomāta darba.

Pats lidojums ar neko īpašu neizceļas, ir nedaudz garāks pa stundu, un lidmašīnā mums iedod uzkost sviestmaizi. Nolaižoties neviens neaplaudē, jo acīmredzot te tas tā nav pieņemts, lai gan rindā uz iekāpšanu gan stāvēja. Miri lidostā jāiziet imigrācija, tur, cik es saprotu, galvenais esot uzrādīt atpakaļceļa aviobiļeti. Stāvot imigrācijā var lasīt plakātu par Āfrikas cūku mēri, un atstāts kā troļļošanas elements plakāts, kurš iesaka, ja esi atgriezies no Ķīnas un jūties apslimis, tad nekavējoties dodies pie sava ārsta. Atpakaļceļa biļeti man neviens neliek uzrādīt, iespiež pasē zīmogu un var doties savākt bagāžu.

Nu ir divi darbi, kas jāizdara – jātiek pie ringitiem un jānopērk vaučers taksometram. Pie ringitiem tikt ir viegli, tik jāatrod pareizais bankomāts. Pirmais negrib naudu dot, otrs gan dod, cik tik prasi. Vaučers maksā 25 ringitus, laikam Rīgas lidostas taksistu blēdības nav nekas unikāls. Nopērkam to un dodamies meklēt taksometru. Atrodam taksometru, salādējam iekšā bagāžu un tā vadītāja Sandra ved mūs uz Pullman hotel.

Pa ceļam apspriežam aktuālos jautājumus, laika apstākļus un sarunāju, ka rīt ap 9:30 viņa mūs no hoteļa savāks. Braucot pa Miri, man šķiet, ka kaut kas te nav kārtībā, tik īsti nevar saprast kas. Un tad man pielec – nekur nav ietves, visur tikai šoseja. Pajautāju Sandrai, kā te ar ietvēm, bet var redzēt, ka viņa nesaprot, par ko tāds satraukums, visur tak var aizbraukt ar taksi.

Hotelī iečekojamies bez problēmām. Mums numurs 22. stāvā, nemaz neticas, ka šitik mazā miestā tik lieli hoteļi. Pa logu skats uz vietējo upi, zvejniekciemu, golfa laukumu un tālumā hornbillu/tukānu parku. Iekārtojamies un nolemjam pirms pilsētas izpētes aiziet papusdienot. Kopš vakariņām un lidmašīnas sviestmaizēm nav jau nekas jēdzīgs ēsts. Restorāna atrašana nesagādāja nekādas problēmas, lielākas problēmas bija saprast, vai viņš ir atvērts vai nav.

Es neizceļos ar lielu izdomu un pasūtu burgeri ar kartupeļu frī, šoreiz bez trifelēm, un ir tīri ēdams. Arī cena ir visnotaļ demokrātiska 10 eiro ekvivalents no cilvēka. Paēduši ejam uz lielpilsētu. Maija kaut kur izlasījusi, ka te tuvumā esot zivju tirgus, kuru noteikti vajagot apmeklēt. Ņemot vērā, ka ārā ir virs 30 grādiem pēc Celsija, es jau domās esmu sagatavojies apmeklējuma neaizmirstamībai.

Zivju tirgus nudien nav tālu, tepat aiz stūra, paej pa brauktuves malu, šķērso divus parkošanās plačus un klāt esi. Milzu angārs, kam logi aizsegti ar plastmasas pārvalkiem. Smaku jau var just pa divdesmit metriem. Matīss atsakās iet tur iekšā, mēs pārējie gan gribam redzēt, kādas tad te ir reņģes un brētliņas. Vistizlākais ir, ka mēs te esam vienīgie apmeklētāji un bez nodoma ko pirkt. Tad nu nostaigājām gar zivju pārdevēju letēm, zivis te glabā uz ledus, un tinamies prom, neiesaistoties sarunās. Tīģergarneles te iet pa 6 eiro kilogramā.

Nākošais apskates mums ir vietējo mājražotāju tirdziņš, bet, lai līdz tam tiktu, mums ir jāpārvar kāds kilometrs uz pilsētas centra pusi. Teikšu uzreiz, Miri, ja tev nav mašīnas vai mopēda, tu esi losis. Te par gājējiem nav domāts vispār. Patīk kustināt kājas, ej pa ceļa malu un izbrīni vietējos autobraucējus. Lai tiktu pāri vienai no galvenajai ielai, ir jāatrod gājēju pāreja (kas izskatās vairāk pēc gājēju pārbrauktuves). Papriekš tev jāpārlien pāri šoseju atdalošai barjerai, jāstāv uz braucamās joslas un jāgaida, ka iedegsies zaļais. Kad tas iedegas, tu šķērso ielu, kur pārejas beigās pārlien pāri atdalošai barjerai un attopies auto stāvvietā. Vietām luksaforu nav vispār un tur krustojumus šķērso, izvērtējot satiksmes intensitāti.

Reizēm veicas un kāda veikaliņa priekšā vari lavierēt salīdzinoši droši starp mopēdiem un automašīnām, vietām ej pa ceļa malu. Bet vispār jau šoferi ir pieklājīgi un nost nevienu nebrauc, saprot, ka ārzemnieki un ko no tādiem var gribēt. Lai vai kā, izvairoties no atvērtiem kanalizāciju grāvjiem un vilku bedrēm, beidzot esam pie tā tirdziņa.

Kā jau sagaidāms, te centrālais biznesa avots ir batikoti audumi un ar tiem saistīti izstrādājumi. Nav jau ne vainas, šo to nopērkam, vietām nevaram atrast pārdevēju, lielākoties norēķināties var tikai ar skaidru naudu. Nolemjam uz vietējo vienīgo muzeju, kas veltīts naftas ieguvei nemaz neiet. Nav dikti tālu, bet redzot, kāda te infrastruktūra, nemaz negribas mēģināt tur aiziet, tādēļ ejam uz parku.

Parks ir nedaudz aizaudzis, bet izskatās, ka esam trāpījuši uz sezonas sākuma sakopšanas darbiem. Vīri aizrautīgi trimmerē zāli un tavu brīnumu ar trimmeri pielīdzina dzīvžogus, pro skills! Jānem vērā un jāpamēģina mājās. Rezultāts nav nekāds sauss kubs vai trapezoīds, bet interesants viļņojums.

Arkā sastopu vietējo, kurš apjautājas no kurienes nākam, iesaka apmeklēt naftas muzeju un aiziet tālāk savās gaitās, iečekojam estrādi un gar blakus esošās mošejas pakšķi ejam uz vietējo iepirkšanās centru pabaudīt kondicionētu telpu labumus. Jāatzīst, ka Miri kā pilsēta nekādu labo iespaidu neatstāja, gan jau ar laiku te viss uzlabosies un kas zina – vienudien pat parādīsies ietves. Atpakaļceļā iegriežamies pārtikas bodītē un iepērkam cukurūdeņus un cepumus. Jo rīt mēs lidojam uz Mulu un tur vispār nekā diža nav, tuvākais veikals, kurā var nopirkt cepumus ir septiņas dienas ar laivu pa upi.

Izrādās, ka mūsu hotelī ir pieejams baseins, kas saucas Infinity pool, bet es uz to neeju. Man jāspēlē Diablo immortal, jo turpmākās trīs dienas būs grūti tikt pie stabila interneta. Vakariņās ejam uz to pašu hoteļa restorānu un kārtīgi paēdam. Viņiem gan te ir dažādas problēmas, beigusies menca fish and chips, kola ar vairs nav.

Ceļojums uz Saravaku Piektā diena

18. augusts

Singapūra

Šī ir pēdējā mūsu diena Singapūrā, tā ka jāpaspēj izdarīt viss iekavētais. Rīts gan sākas nepatīkami – pie mūsu brokastgalda jau kaut kādi sēž, nākas meklēt alternatīvas. Alternatīva ir galds – kara invalīds, kuram visas kājas nav vienāda garuma. Bet nu paēst var, lai gan arī te ir darvas piliens – pavārs ir nolēmis šodien omleti necept. Un tad vēl tu, cilvēks, atminies, ka te visas kolas pārdod ar dīvainu uzrakstu “Less sugar, original taste”, un dūša apskrienas pavisam. Es te pirku kolu un brīnījos, ko viņa tā dīvaini garšo, kamdēļ viņai vispār nav gāzes, kaut kāds traukūdens.

Šodien mūsu apmeklējamais objekts ir Jurongas putnudārzs, tas, kas šī gada beigās vāksies uz jauno mājvietu, un mums tā ir pēdējā iespēja apmeklēt. Laika gaitā tas ir ļoti mainījies, ja divtūkstošo gadu sākumā tur vēl brauca mazs monoreils pa visu parka teritoriju, tad, apmeklējot to vēlāk, monoreils jau bija pazudis. Braucam ar metro, brauciens ilgst kādas četrdesmit minūtes. Tad ir jāatrod 194. autobuss, un arī te tagad var norēķināties tikai ar karti. Agrāk bija tikai skaidrā un atlikumu tev neizdod. Līdz ar to vairs nevari klausīties, kā tūristi kaulējās ar šoferi par neatdoto naudu.

Jurongas putnu dārzs ir vieta, kur tu, cilvēks, ja esi nopircis grāmatu ar visiem pasaules putniem, pēc tā apmeklējuma mierīgi varēsi vismaz trešdaļu no viņiem atķeksēt kā redzētus. Es neesmu tik liels speciālists, man putni iedalās stārķos, vanagos, kaijās, baložos, mazputniņos un tas putns. Daudz ko nav līdzējis arī dažādu aviāriju apmeklējums, vienmēr paiet laiks līdz hornbilu sāku atšķirt no tukāna. Šī ir kārtējā reize, kad mēģināšu uzlabot savas putnu zinības.

Lietus tā kā līst, tā kā nelīst. Nolemjam nestiept gumiju un dodamies uz pirmo putnu māju. No pieredzes zinu, ka šī nav pati interesantākā, tomēr te apskatāms viņu lielākais balodis, kas izskatās vairāk pēc neizauguša pāva un nelido. Tā kā aviārijs ir apvilkts ar tīklu, tad pirmais apmeklējuma mēģinājums beidzas ātri, nākas atkāpties uz vietējo kafejnīcu, jo tur ir jumts. Tā vēl nav atvērusies, bet tas netraucē mums degustēt Viestura līdzi paņemto kolu un vērot flamingo baru zemāk dīķī. Kad lietus pierimst, varam turpināt putnu novērtēšanu.

No pirmā aviārija prātā iespiežas kāds dzeltens putnelis, kura ēšanas paradumi ietver citu putnu sūdu knābāšanu. Tad apskatām plēsīgos putnus, tie, kā jau visos citos zoodārzos, ir diezgan skumjš paskats. Maitu lija, kas tā vietā, lai kilometru augstumā virs tuksneša riņķotu un meklētu maitu, nākas sēdēt būrī kopā ar citiem putniem. Ar tukāniem un hornbiliem, izskatās, ir labāk, bet arī te putni diez ko neraujas, lai viņus pamanītu.

Vienīgais aviārijs, kur manāma zināma rosība, ir papagaiļiem veltītais. Tiem, izskatās, ir dikti jautri – lido kā traki, visu laiku kaut ko šeptē un čivina, ka kurls var palikt. Man paveicās, papagaiļi uzņēma kā savējo – viens pat apsēdās uz pleca, vēlāk gan pārvācās uz galvu, jutos kā pirātu kapteiņa kandidāts. Tā kā man ir brilles, tad par acs izknābšanu nebija jābaidās.

Protams, aizgājām arī uz to aviāriju, kur savulaik varēja atrast vienu no augstākajiem mākslīgajiem ūdenskritumiem pasaulē. Tagad gan tas ir noteikti paturējis piezemētāku statusu, bet tik un tā joprojām izskatās smuks un gaumīgs. Te arī var tuvumā apskatīties būrus, ar kuriem visus putnus no parka transportēs uz jauno vietu 2022. gada beigās. Kad putni izskatīti, dodamies atpakaļ uz viesnīcu.

Pēcpusdienas plānā ir ArtScience museum apmeklējums. Sākumā gan izraisās konflikts – puse no mums grib braukt ar metro, otra puse ar autobusu. Mani jau reāli kaitina šāda blēdīšanās – esam jau pie metro stacijas, a te divi – brauksim ar autobusi. Sviests kaut kāds, beigās samierinājos un braucu ar autobusu. Prieka man no tā nekāda nebija.

Ieejot muzejā divas stundas pirms tā aizvēršanas sapratām, ka visu neapskatīsim, un, lai nebūtu lieki jālauza galva, demokrātiski izvirzām Maiju iet nopirkt biļetes uz kaut ko. Viņa arī nopērk uz Future World un jāatzīst, ka man tā ekspozīcija dikti patika.

Tāda tehnoloģiju un mākslas amalgama, kur arī pašam skatītājām ir iespēja piedalīties māksla darba procesā. Te ir iespēja skatīties mākslas darbu, kurš tiks izstādīts 100 gadus – nu jau 12 ir pagājuši, izskatās pēc tiem diennakšu garajiem jūtūbes klipiem, kas ir viens vienīgs loop. Tad vēl ir iespējas izkrāsot māju, mašīnu vai zivi un izstādīt to milzīgā animācijā. Un viss beidzas ar pārsimtūkstoš LED lampiņu un optisko vadu ietaisi, kuru var regulēt katrs apmeklētājs, bet izskatās, ka par regulēšanas interfeisu zināju tikai es. Tādi nu tie mūsdienu cilvēki ir, ka tikai fotografēties māk, nemaz neapjaušot, ka pats vari regulēt kāds winmapa plagins atainosies trīs dimensijās (ja neskaita lampu).

Tad sāka runāt balsis par izstāžu zāles slēgšanu un nācās doties prom. Nākošais pasākums ir strūklaku šova skatīšanās, bet līdz tam vēl ir labs laiks un nolemjam pameklēt kaut ko ēdamu.
Tā kā makdonaldu tuvumā neredz, izlemjam pameklēt kaut ko tepat netālajā iepirkšanās centrā. Pustumsā iešana pa Marina Bay ir diezgan tramīga, kā iestājas krēsla, tā ļautiņi nolemj, ka laiks sportot. Tad nu skrien un brauc ar riteņiem, sistēmas nekādas, ļoti jāskatās. Kamēr meklējam ēstuvi, ievērojam, ka te palmu pavēnī izliktas plāksnītes ar valstu olimpisko komiteju nosaukumiem. Skaidra lieta, ka mums jāatrod Latvija. Atrodam un ejam meklēt Food court ēstūzi, kur mums nenodītās deviņas ādas.

Beigu beigās atrodam šķietami pieņemamu vakariņošanas vietu ar tādu latvisku nosaukumu Cedele. Pasūtījuma veikšana nedaudz ievelkas, jo viesmīlis īpaši nesteidzas to pieņemt. Burgerim nebija ne vainas, bet kartupeļu frī ar trifelēm gan bija nedaudz pa traku. Kad esam paēduši, samaksājam, tas, izrādās, ir jādara, pie kases. Dodamies skatīties strūklaku un lāzeršovu.

Jau ejot klāt var redzēt, ka esam nokavējuši ar labāko vietu ieņemšanu. Tādu vairs nav, bet, ja labi pameklē, tad var atrast vietas gandrīz pretī. Pats šovs īpaši neatšķiras no citiem šāda veida šoviem (es to vēl skatoties nezinu, jo neesmu vēl citus redzējis). Noskatāmies, mūzikas un gaismas kombinācija smuka, nav pārāk garš, kājas nenogurst stāvot un skatoties. Dodamies uz viesnīcu, rīt mums agri no rīta reiss uz Borneo.  Hotelī pajautājam par agro brokastu iespējām, maksimums, ko mums var piedāvāt, ir kādas bulciņas nosperšana virtuvē. Taksi ar’ mums rekomendē izsaukt, kad čekosimies ārā, citādi mums sanākšot dārgāk. Ejam uz istabu, salasām mantas, nočekojam, lai ko neaizmirstu un liekamies gulēt.

Ceļojums uz Saravaku Ceturtā diena

17. augusts

Singapūra

Šorīt brokastīs atkal esam laicīgi, mums jau ir pašiem savs galds, pie kura iekārtoties, atradu sieru, ko likt uz maizes, un vispār labi ieturējos. Mums ir ideja doties uz Gardens By the Bay pēc iespējas agrāk, pirms to pārpludinājušas cilvēku masas.

Ar metro aizdodamies uz Marina Bay un tad lēnā garā karstā rīta saulē dodamies uz dārzu pusi. Pavēnī sauli tā nejūt, bet, kad jāgaida pie krustojuma, tad var just caur sandalēm, kā silst kājas. Lai arī šo vietu apmeklēju jau ceturto reizi, īsti ceļu tā arī atminēties nevaru, jo parasti tas notika vakarpusē, un tumsā jau viss izskatās citādi. Pastaiga, lai ar neprasa īpašu piepūli, liek pamatīgi pasvīst.

Pārliecinu savus ceļojumu biedrus, ka nevajag tērēt laiku un biļetes pirkt uzreiz, bet nopirkt pie objektiem. Galu galā tur veseli trīs cilvēki jau rindā priekšā stāvēja, kas tad tik garu rindu var izstāvēt? Dodamies uz tiltiņu, no kura var pārskatīt visu dārzu, strūklakas, megakokus, kas gan vairāk ir ar vīteņiem apkarinātas dzelzsbetona struktūras. Šajā ceļojumā esmu izvēlējies uzvedības modeli, ignorēt apkārtējo vēlmi uztaisīt cmuku bilžuku. Man vienkārši nav vēlmes tērēt laiku gaidot, kad kāda būs piedevusi savai sejai un stājai pietiekoši noslēpumainu izteiksmi, lai viņas līdzbraucēji varētu to nofočēt. Speciāli netraucēju, bet, ja apiet apkārt nevar, speros vien cauri. Līdz ar to nepukojos, ja citi tā dara brīžos, kad mēģinu ko nofotografēt.

Vispār jau dārzā zem Supertree grove ir daudz un dažādi mazāki dārziņi – ķīniešu, japāņu, tuksnešu un kas tik vēl ne. Bet mums tas nav galvenais – galvenais ir tikt uz lielajām atrakcijām. Fiksi tiekam cauri ķīniešu dārzam, jāatzīst, ka dažu labu veidojumu jau ir skāris laika zobs. Nopērkam biļetes un dodamies iekšā Cloud forest.

Cloud forest ir tāda liela siltumnīca, kas simulē augstkalnu floru. Centrālais elements ir ūdenskritums kas gāžas no mākslīga kalna augšas un pie tā ir jāfotografējas visiem un visām. Tā nu tas te pieņemts, pat masku var novilkt, lai pēc ģīmja bildē sevi varētu atpazīt. Izskatās, ka tā te ir dziļa tradīcija, tādēļ, ievērojot vietējās paražas, to izdarām arī mēs. Un tad jau var doties lēnā garā pa pašu cooled conservatory, kā rakstīts viņu bukletā. Sākas ar nelielu orhideju dārzu, tad ar liftu augšā līdz virsotnei un tad pa gaisā iekārtiem tiltiem var lēnu garu slāt uz izeju.

Kopš ieriekšējās reizes te man šķiet ir nedaudz pamainītas dekorācijas, bet es teiktu, ka uz labo pusi. Kristāla alas, kas reiz rotāja kalna iekšpusi tiek demontētas un tiks aizstātas ar D Avatara pieredzi. Pastaigas sākumā notiek ikrīta augu rasināšana, kur pa sprauslām uz augiem tiek pūsta migla. Tā kā bez maskas man vēl ir brilles, tad kaut ko saskatīt vairs nemaz nav tik triviāls pasākums. Vispār jau siltumnīca uztaisīta godam un kopš tās atvēršanas es te atnāku katru reizi, kad gadās būt Singapūrā.

Mūsu nākošais objekts ir Flower dome, tas ir tāds kā botāniskais dārzs, kur vienā milzu siltumnīcā sabāzti visi pasaules augi. Tie sakategorizēti pa kontinentiem un apmeklētājam ir iespēja pastaigāt pa Austrālijas, Āfrikas, Vidusjūras un citiem dārziem. Ja labi pameklē, var atrast pat vienu bērzu, un tas jau vien par kaut ko liecina. Vēl viņiem te regulāri ir kāda pagaidu ekspozīcija veltīta kaut kādam pasākumam. Mums nepaveicas, jo jaunās dekorācijas vēl nav paspējuši pilnībā izlikt apskatei, bet, cik var spriest no jau izstādītā, šī pasākamu centrālā tēma būs Centrālamerikas kultūras.

Šajā vietā, ja ir vēlme un interese, var nodirnēt kaut vai visu dienu. Es vēl īsti nevaru pateikt, kad man viņa šķiet labāk apmeklējama – dienā vai vakarā. Vakarā daudz kas tiek smuki izgaismots un dārzam ir zināma noslēpumainība. Dienā savukārt vari izlasīt katra baobaba nosaukumu īpaši nepiepūloties.

Pēc šī nolemjam aizdoties uz Supertree skywalk, tur vari uzbraukt augšā vienā no megakokiem un tad pa tiltiņu, kas tos savieno, pastaigāties un pavērot pasauli no augšas. Pie lifta gan ir uzraksts, kas lūdz vairāk kā 15 minūtes augšā nedirnēt, jo citi arī grib tikt. Vislabākais te ir atrasties lielā vakara gaismas šova laikā, bet pa dienu ar’ skats nav peļams. Mums ar Matīsu gan tas apnīk ātrāk un mēs nenoblandāmies pat rekomendētās piecpadsmit minūtes. Labāk tomēr ir sēdēt ēnā.

Varētu domāt, ka pēc šādiem darbiem mēs spersimies atpakaļ uz hoteli atpūsties un uzkrāt spēkus. Nekā! Tiek izlemts apmeklēt indiešu kvartālu, es tur jau esmu bijis un izsaku protestus, kuri netiek ņemti vērā. Tikt tur ir pavisam viegli – aizbrauc ar metro līdz Little India un klāt esi. Šī ir arī tā vieta, uz kuru es reizēm solu aizvest savus bērnus, kad viņiem ir problēmas ar galda kultūru. Sak, aizvedīšu un varēsi ēst rīsus ar rokām no papīra. Matīss beidzot te ir atvests un viņam patīk. Maija ar Viesturu vēlas apskatīt vietējo hinduistu templi, nākas vien doties tā virzienā.

Par laimi Krišnam šodien ir brīvdiena un templis slēgts, tā ka nemaz nenācās vilkt nost apavus un skatīties tempļa iekšieni. Tad seko pastaiga gar viņu piparbodītēm un tad, gandrīz jau tikuši prom no indiešu kvartāla, atrodam vietu kurā papusdienot. Arī te ir QR koda sistēma, bet acīmredzot izskatāmies pietiekoši pastulbi un mums ēdienkartes atnes uzreiz, pat nevēstot par sistēmas priekšrocībām. Paņemu vistu karija mērcē un izvēli nenožēloju.

Nedaudz atpūšamies un dodamies atkal uz Zoodārzu, varētu domāt, paga vai tad vakar tur jau nebijāt? Bijām, bet ne visā, izrādās tur ir vēl Amazon River Quest, kur pa upi tevi ved laivā un izrāda vietējo faunu un floru. Nu uz zoodārzu mēs tagad nokļūt jau mākam, pat autobusā biļeti protam nopirkt. Tā kā man vakarā ir citi plāni, tad sākam uzreiz ar braucienu pa upi. Lai līdz tam tiktu, ir jāiziet cauri nelielam zivju paviljonam akvārijam. Tur var apskatīt jūras govis. Patiesībā nekad agrāk tik daudz un tik tuvu tos lopus nemaz nebiju redzējis. Nākas nedaudz uzkavēties.

Pats brauciens ar laivu, neteikšu, ka dikti iespaidīgs, var pavērot vietējos dzīvnieciņu, kapibaras un citus niekus, bet vairāk pēc Disneja atrakcijas. Nav jau tā, ka nožēloju, tomēr patika. Pēc brauciena man jādodas uz Lau Pa Sat vakariņās ar vienu čomu. Pārējie paliks vēl uz Night safari, kas ar nav peļama atrakcija, bet to es jau agrāk esmu apmeklējis.

Šķiet, ka visu esmu saplānojis pareizi, bet neesmu ierēķinājis tikai to, ka esmu topogrāfiskais idiots un neprotu tikt ārā no šīs upes pasaules. Lai ar atvados no visiem uz pareizās takas, tālāk kājas mani aiznes nezināmos virzienus un gribot negribot esmu izstaigājis un redzējis visu apskatāmo, pat pandas! Tikai neesmu atradis izeju. Beigās nolemju iet atpakaļ no kurienes atnācu, tā arī apskatu ekspozīciju vēlreiz un, tiekot līdz autobusa pieturu redzu, kā autobuss uz metro staciju aizbrauc bez manis, nākas gaidīt vēl desmit minūtes.

Lau Pa Sat ideja ir tāda, ka vakarā septiņos tā apkaimē tiek slēgtas ielas un uz tām izvietoti galdi, tad no apkārtējiem restorāniņiem izvēlies ko vēlies, ja esi dikti slinks, tad starp galdiem klīst uzņēmīgāku ēstūžu darbinieki un nopārdos tev ēdienu tā, ka pat pašam pakaļa nebūs jāpaceļ. Pasākums izvērtās foršā vakarā ar alu un sarunām. Aizvelkoties uz hoteli esmu pārsteigts, ka neviens vēl nav atgriezies no Night Safari.

Ceļojums uz Saravaku Trešā diena

16. augusts

Singapūra

Brokasts

Šorīt agrais rīts. Ceļamies uz astoņiem, lai paspētu visu ieplānoto apskatīt. Tā kā vēl neesam aklimatizējušies, tad organisms savā muļķa prātā domā, ka ir tikai trīs pa nakti, un brīnās, kur tāda steiga? Bet steiga ir – viesnīcās nekad nevar zināt, kad ir pareizais brokastu laiks – aiziesi pa ātru, nekas vēl nebūs uzservēts, par vēlu – viss norīts. Brokastis notiek viesnīcas bārā, kur trauki ar ēdienu ir stratēģiski izkaisīti divos stāvos. Omletīte otrajā līmenī, maizīte pirmajā, gribi zapti – kāp pa trepēm un tādā garā. Protams, paiet zināms laiks līdz visu atrod, es, piemēram, sieru atradu tikai otrajā dienā. Sevišķa uzslava maizes tostera aparātam, kuram strādā tikai divas no sešām tosterējamām vietām. Bet nu lai ar’ kā tur nebūtu, brokastis tiek paēstas un atzītas par labām esam.

Templis
Automatizētā svētība

Mūs pirmais šīs dienas objekts ir Singapūras zoodārzs, brauksim ar metro. Metro stacijas mums tuvumā ir vairākas, un visas tā ap puskilometru attālumā. Ceļā uz metro staciju pamanām nelielu tirdziņu, nospriežam apskatīties, kādus kartupeļus te pārdod. Sanāk neliels aplauziens – tirdziņš apkalpo vietējo templi. Var nopirkt dažādus vīrakus un citas krišnaītu ticības uzpariktes. Ja esi diktam steidzīgs, tad te ir automāti, kur, iemetot naudiņu, tiksi pie svētības. Dikti moderni! Pirmā lieta mums ir ieplānota Singapūras metro trīsdienu kartes iegāde. Izrādās, ka laiki, kad to varēja izdarīt gandrīz visās stacijās, ir pagājuši. Bet braukt var vienkārši pie ieejas un izejas metro pie turniketa pieliekot bankas karti. Man tā bija patiesa vilšanās, es tik daudz laika ieguldīju reklamējot to karti un še tev -nevar nopirkt!

Līdz zoodārzam ar metro ir gandrīz stunda, mēs jau Latvijā esam sabiedriskajā atraduši sēdēt ar masku, bet te vēl viss notiek, slēgta telpa – maska uz elpošanas orgāniem. Kas interesanti – neviens degunus ārā nebāž. Pēdējā brauciena daļa jau iet pa virszemi un var redzēt, kā savelkas melni mākoņi un sāk zibeņot. Izkāpjam no metro un ejam uz autobusa pieturu, tur teorētiski pienāks autobuss, kas par veselu Singapūras dolāru aizvedīs mūs uz zoodārzu. Kamēr gaidām autobusu, lēnām sāk pilināt lietus. Mēs šādiem gadījumiem speciāli no Latvijas vedām līdzi lietus jakas, bet tās palikušas viesnīcā.

Kamēr brauc autobusā nekāds lietus jau neskādē, var skatīties kā ārpusē gāž un zibeņo un novērtēt, kāds izskatīsies jaunais putnu parks, ko tepat pie zoodārza būvē.

Izkāpjot no autobusa nākas secināt, ka lietus nemaz nedomā norimties. Par laimi te ir jumtiņi un tikai vietām pieskrienot, var tikt līdz ieejai praktiski bez salīšanas. Tur pēc biļešu uzrādīšanas var doties skatīties uz zvēriem. Zoodārzs piedāvā nopirkt savus lietusmēteļus, bet cena mūs kaut kā neuzrunā, un neviens no lietus jau vēl nav izkusis. Plāns ir sekojošs – no sākuma pastaigāsim pa taciņām, kurām pāri ir jumts, gan jau ko redzēsim, ja lietus vēl nepāries, tad braukalēsim ar parka vilcieniņu, un ja vēl viss būs slikti, nu tad domās.

Tā arī darām, kamēr tiekam līdz pirmajai putnu būdai, lietus jau puslīdz pierimis un var jau droši doties skatīties pelikānus, tiem ar’ lietus ne visai, pat acis pievēruši. Saprotam, ka pat pierimis lietus ir lietus un dodamies uz to vilcieniņu. Vilcieniņš parocīgi pārvērsts par tādu kā siltumnīcu uz riteņiem, lai braucējiem kas neuzpilētu, un braucam cauri parkam pūloties atminēties, kur kādi mērkaķi salikti. Kad lietus beidzies, raušamies no vilcieniņa ārā. Esam pie degunradžiem, tad aizejam līdz orangutāniem. Tiem tur ir sava ekosistēma ar mazākiem mērkaķiem – saucas happy family.

Pēc orangutāniem aizejam vērot paviānu barošanu, nu, tur labi var redzēt sabiedrības modeli. Barvedis sēž klints galā kā Karalī lauvā, viņa galms zemāk un sīkie pabiras pa apakšu. Barotāji rijamo met uz zemes pie pelēkās masas un galvenajam paviānam ir reālas pretenzijas, kas tiek pamatotas ar bļāvieniem. Var arī redzēt, ka ir paviāni, kuriem salāti pie dūšas nemaz neiet.

Tad dodamies uz ziloņu barošanu, tur mums sākumā gari un plaši tiek stāstīts par ziloņkopības pamatiem, kā viņus dakterēt un kā barot. Ja pareizi sapratu, tad barošanas vadītājiem ir tikai divi darbi – rādīt mums ziloņus un šķūrēt ziloņu mēslus. Ziloņi sevi parādīja no labās puses – par arbūzu vārtījās dubļos uz velna paraušanu.

Tad sekoja bruņrupuči, monitor ķirzakas un pāris tukāni. Apmeklējām galveno aviāriju, te var apskatīt viņu slavenos baložus un, ja pakāpjas augstāk, tad iečekot lidojošās lapsas, kas mielojas ar augļiem. Diezgan interesants skats, un uzvedība pilnīgi atbilst lasītajam. Sikspārnim, jau iekožoties auglī, nieres sāk strādāt uz pilnu slodzi. Beigām atstājam lauvas un žirafes. Atpakaļceļā uz izeju redzam amizantu skatu, no kaut kurienes izmukusi monitor ķirzaka (var būt vienkārši ieklīdusi, viņas jau te vietējās) tāda metra garumā, kā brangs sivēns. Skaidra lieta, ka zoo apmeklētājos vienmēr atradīsies kāda lāga dvēsele, kas gribēs palīdzēt. Tīkla žogs ir aptuveni metru augsts un palīdzētājs mēģina dabūt to ķirzaku tam pāri ar lietussarga palīdzību. Ko lai saka – drošs, bet dumjš.

Pēc zoodārza nolemjam atgriezties hotelī. Es gan nedodos ar visiem kopā, esmu nolēmis pablandīties pa Orchard street veikaliņiem. Izkāpju stacijā ar tādu pašu nosaukumu un, lai ar te esmu bijis reizes desmit, joprojām neprotu atrast pareizo izeju, lai pārkultos ielas pareizajā pusē. Kvests aizņem minūtes piecas, atradis to, ko vajadzēja, nolemju doties uz viesnīcu ar kājām, gabals bišķi pāri diviem kilometriem. Teikšu, kā ir, pa sauli iet nekāds lielais prieks nav, bet nu vismaz apskatu pilsētu un saprotu, ka viss patiesībā ir daudz tuvāk, nekā šķiet, braucot ar metro.

Vakara pusē mums ir padomā doties uz centru – veco centru blakus Fullerton hotel. Tur netālu ir Āzijas civilizāciju muzejs. Muzejs iespaidīgs, sevišķi man patika izstāde, kuras centrālais elements bija nesen atrasts antīkais tirdzniecības kuģis. Tas avarējis devītajā gadsimtā ar 25 tonnām keramikas bļodu no Ķīnas. Un bļodas nav ķemmīšrakstā vai kaut kā, bet nopietnas, glazētās, masu produkcija ar kvalitātes zīmogiem. Lielākoties visas vienādu motīvu, bet atrastas pāris, kas izskatās kā dizaina piedāvājumi gala tirgotājam.

Tad seko zāles ar apkārtējo kultūru artefaktiem, kāzu tērpiem, māju vārtiem, vāzēm, koloniālā laikmeta paliekām un tikai pašās beigās nonākam pie batikošanai veltītas izstādes. Te ir no A līdz Z viss pa musturiem salikts.

Vakariņojam restorānā, kurš atrodas Bugis+ iepirkšanās centrā. Izvēle krita par labu japāņu restorānam. Te modē modernie risinājumi  – noskenē pie galdiņa QR kodu, veic pasūtījumu un gaidi. Es skanēju un sūtu, labi, ka mums atnesa menu. Es skatos ēdamlietas, kuras pagatavojot ir mazāks risks ko sačakarēt, un paņemu vistu terijaki mērcē. Maija izvēlas zupu, kuru tev vēl pašam uz gāzes plīts jāvāra, tas te vispār ir modīgi. Man vistai nebija ne vainas, vienīgi pirms pasūtījuma veikšanas nebiju pārliecinājies ko esmu pasūtījis, un tad mums laiku pa laikam atnesa ko tādu, kuru neviens nebija sūtījis, bet man telefons apliecināja, ka esmu gan. Paēduši devāmies uz hoteli gatavoties jaunai dienai.

Ceļojums uz Saravaku Otrā diena

15. augusts

Singapūra

Singapūrā ielidojam bez problēmām, kopā lidojums aizņēma desmit ar pusi stundas un kā saka – nav jau nekāds Tukums. Pasažieriem lidojums acīmredzot/ausīmdzirdot nav nekādi svētki un lielais dzīves sapņa piepildījums, jo pēc lidmašīnas nosēšanās neviens pat neaplaudē, sēž kā lēļi un gaida, kad varēs kraut ārā koferus.

Lidmašīnas salons

Izkāpjam ārā, pievienojos internetam un meils pārsteidz mani ar ziņojumu, ka viesnīca nav varējusi saņemt samaksu no kartes. Maija zvana viesnīcai un nokārto šo jautājumu, tad tiekam līdz imigrācijai. Tagad, lidojot uz Singapūru, vairs nav jāpilda lidmašīnā imigrācijas lapeles, kā tas bija kādreiz. Tagad tu deklarējies elektroniski, par visiem mums to ir izdarījusi Maija un šķiet, ka viss būs kārtībā. Visai mūsu grupai arī viss ir kārtībā, tikai man ne. Cik saprotu, tas kurš pirmais norādīts grupas deklarācijā tiek pārbaudīts, pārējie noskanē pases, nofočējas un nodod pirkstu nospiedumus un dodas tālāk. Man tiek paprasīta elektroniskā deklarācija, jo sistēma kaut kādu iemeslu dēļ visiem to ir nosūtījusi, bet man ne. Tad man saka, ka varbūt tomēr vajag izprintēt, kā to darījuši kārtīgie indieši, kas stāv aiz manis. Es saku, ka lai skenē manu pasi un tad jau deklarācijai jāatrodas. Dabūju no Maijas telefonu, kur e-pastā var redzēt deklarācijas svītru kodu, tad arī mani nofotografē un noskenē un paprasa kovid stuplikātu, to dikti pēta tā, it kā imigrācijas darbinieks spētu QR kodu ar acīm nolasīt, paprasa, ar ko esmu potēts un ielaiž iekšā. Vispār man ir škrobe par šādu lietu uz līdzbraucējiem, uz kuriem nevar paļauties pat nejēdz normāli nodeklarēt manu svarīgo personu. Lai gan, ņemot vērā, ka pie šī ceļojuma plānošanas mans devums ir tuvs nullei, īsti jau nav par ko pukstēt.

Dodamies pēc bagāžas. Tavu brīnumu – viss atnācis un varam iet prom no lidostas. Te mums rodas diskusija, vai braukt ar metro vai ar taksi. Mani imigrācijā pārciestais vēl nav atlaidis un es pasaku, ka braukšu ar taksi un pārējie lai skatās paši. Lai nu ko, bet kur Čangi lidostā dabūt taksometru, es zinu. Piebrauc mums vietējais hibrīdsedans un rodas jautājums, vai tajā spēsim iekraut visu bagāžu. Šoferis atver bagāžnieku un tur iekšā vēl spainītis, laikam braucis teļus uz ganībām dzirdināt, bet pa ceļam piestājis paķert pasažierus. Bet nekas – izmantoju savas pakošanas superspējas, un visiem, sevišķi šoferim, par pārsteigumu visu sapakojam.

Gardens by the Bay

Šoferis ir no runātīgajiem, stāsta man par Singapūru, ko apskatīt, kā drīz te viss būs uz elektromobīļiem un ko apskatīt. Singapūrā, ja gribi savu auto ir jāpiķo pamatīga nodeva, katru reizi, kad es te atbraucu tā paliek arvien lielāka. Uzzinājis, ka es te esmu jau kādu astoto reizi, sākam runāt par kovidlaiku, jo es tā kā visas vietējās labās vietas zinu un esmu bijis, bet ar aktualitātēm esmu iepalicis.

Mūsu naktsmītne saucas Hotel G un tur pie recepcijas piebrauc pazemes garāžā, mūsu šoferis to zina, vispār laipns vīrelis. Lai iečekotos nākas nedaudz uzgaidīt, jo šī aktivitāte ir tik pieprasīta, ka izveidojusies neliela rinda. Nedaudz aizkavē arī mums priekšējais čekotājs, kas iečekojas un iet prom, bet pakaļ viņam velkas meiča. Recepcijas darbinieki saka sorry, numurs tak ir vienvietīgs, kas tad tu viņai virsū gulēsi, par laimi mēs varam tev numuru apgreidot uz divvietīgu. Mums tādu problēmu nav, saņemam atslēgas un ejam iekšā.

Īsumā, ja neesi gatavs maksāt labu piķi, tad Singapūrā uz lielu numuru neceri. Mums arī istaba ir tāda paliela skapja lielumā, kur pamanījušies iebāzt divguļamo gultu, zem tās vieta čemodānam, izlietne turpat pie ieejas, un duša ar tualeti vienā telpā. Iztikt varēs. Nedaudz atvelkam elpu un dodamies uz pirmo īsto ceļojuma atrakciju.

Dzērieni

Pa ceļam gan tepat pie viesnīcas nolemjam nedaudz iekost un kas gan var būt labāka vieta par turku kebabu? Pasūtam to, kas izskatās visgaršīgākais, kā jau turki šie ņem tikai kešu, kas uzreiz noplicina manas skaidrās naudas rezerves. Sēžam un gaidām savu pasūtījumu. Mēs ar Matīsu esam konservatīvi un izvēlējušies pepsi, Viesturs izvēlējies ko neparastāku – rožūdeni ar pienu, bet Maija -krizantēmu tēju bundžā, jāatzīst abi ir visnotaļ pretīgi dzērieni.

Random hotelis

Paēduši dodamies uz Singapūras panorāmas ratu, man šī būs kāda ceturtā reize, bet neesmu drošs. Izlemjam iet ar kājām, jo sēdēts daudz un laiks ir labs. Mani gan šī ideja baigi neiepriecina, jo no iepriekšējām reizēm atminos, ka ejot ar kājām ir viens stulbs krustojums, kur, ja nokļūdies vari aiziet neceļos pa lielveikalu, un tad mocīties ar atpakaļceļa meklēšanu. Šoreiz viss ir vēl nedaudz grūtāk, jo Singapūra gatavojas F1 posmam un pat vietas, kur agrāk varēja iziet, tagad prasa apkārtceļu.

Panorāmas rats

Iešanai uz panorāmas ratu tūlīt ir divi iemesli, pirmais – naktī Singapūra izskatās smukāka, otrais – šis ir pēdējais vakars pirms to apstādinās uz remontu, kas ilgs līdz septembra vidum. Beigu beigās viss bija ļoti veiksmīgi un tikām līdz atrakcijai. Tur nedaudz pablandījāmies, lai atrastu kasi. Tikuši pie biļetes, devāmies uz iekāpšanu, tur visi tika makan organizēti, iekšā laidēja prasa, cik cilvēki un tad formē grupas. Grupu formēšanas laikā tev no aizmugurē stāvošajiem ir iespēja tikt ātrāk kabīnē par tevi. Nodirnam kādas desmit minūtes, no sākuma esam pieklājīgi sak, nu labi, lai tad tie divi iet. Bet nu pienāca brīdis, kad apnika un pateicām, mēs jau te pietiekoši gaidījuši un nu ir mūsu kārta, ģimenīte ar saviem knēveļiem mums priekšā netiks.

Pilsētas ainava karstā vasaras pievakarē

Brauciens jau foršs – lēnā gaitā vagoniņš lien augšā un izrāda Singapūras objektus. Pa televizoru stāsta ko var redzēt un pa virsu otrs televizors atgādina, ka maska jāvalkā vienmēr. Nez ko viņi darīs ja nevilks? Izsēdinās? Apskatām objektus, uz kuriem dosimies – Gardens by the bay, pilsētas veco centru un mākslas muzejs lotosa formā. Protama lieta, kad esam tikuši visaugstākajā punktā, man piezvana DHL un saka, ka esot jau pie vārtiem un var nākt pakaļ pakai.

Mājās gan braucam ar metro, pa ceļam apmeklējam diennakts veikalu – nopērkam cukurūdeni, lai izturētu nakti un dodamies uz viesnīcu. Ejot gar turku kebabu, mūs jau sveicina un prasa vai nenāksim vēlreiz pavakariņot. Tiekam mājās un liekamies gulēt.

Ceļojums uz Saravaku Pirmā diena

14. augusts

Rīga-Stambula

Šodien ir pienākusi tā lielā diena, kad beidzot dosimies skatīties orangutānus uz tālo Saravaku, Borneo vai Kalimantānu, kā nu kurš viņu sauc. Ceļojums sākām plānot jau maijā, līdzko Singapūra un Malaizija atvērās ceļotājiem pēc COVID. Tagad mēra laikos nekad nevar būt drošs, kad kādu valsti aizklapēs ciet un, iespējams, plānotā ceļojuma vietā nāksies laiku pavadīt karantīnas hotelī. Vislielākās bažas bija par Singapūru, tur vasaras sākumā visu attaisīja vaļā, bet saslimstības līmenis uz mūsu ceļojuma laiku sāka pieaugt. Vietējie gan man ziņoja, ka galvenais ir būt vakcinētam un iekštelpās nēsāt masku, nekādu citu ierobežojumu neesot.

Turkish Airlines

Mums ir vakara reiss uz Stambulu, kas ilgs veselas trīs stundas, ne pārāk garš un ne pārāk īss. Lidostā pie bagāžas nodošanas nākas pastāvēt nelielā rindā, bet toties esam iečekojuši bagāžu līdz pašai Singapūrai un, cerams, to tur arī saņemsim. Tā kā esam ieradušies laicīgi, tad atlikušo laiku līdz reisam varam pavadīt bumbulējot. Kā jau tas Latvijas iedzīvotājiem ierasts, liela daļa iestājās rindā pie iekāpšanas lidmašīnā pusstundu pirms pašas iekāpšanas sākuma. Laikam kaut kur ir paklīdusi bauma, ka visi netiks, vai pēdējiem būs jāstāv kājās. Jāatzīst, ka arī man pašam reizēm ir grūti apspiest to vēlmi iestāties rindā -padomju mantojums?

Vakariņas

Beigu beigās visiem sanāk vietas, un kājās nevienam nav jāstāv. Lidojums neaizkavējas un sākam virzīties uz Turcijas pusi. Šādā savienojuma es uz Singapūru neesmu vēl lidojis, bet, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, tam nav ne vainas. Šis ir pirmais no mūs astoņiem ieplānotajiem lidojumiem. Lidmašīnas salons ir nedaudz apbružāts, bet no plusiem – lidmašīnā nav nekādu dīvaiņu, un nākas vien skatīties savā pie-sēdekļa izklaides centrā, lai nosistu laiku. No pozitīvā salonā – maskas neviens nepieprasa, no negatīvā – dabūt ļotenē kovidu un nolikties ceļojuma sākumā nav pārāk iepriecinoša perspektīva, bet kā saka – YOLO.

Istambulas terminālis

Stambulas lidosta ir tīri tā neko, var pat PS5 nopirkt lētāk nekā ībejā no skalperiem. Matīss ar Viesturu uzreiz dodas uz Burger king iestādījumu paēst, mēs ar Maiju blandāmies pa Duty free bodītēm. Patiesībā jau viņu nemaz tik daudz dažādu nav, tikai kopī peistotas pa visu lielo ēku. Lielākoties apskatāmies lietas, kuras teorētiski varētu nopirkt atpakaļceļā un neko vairāk. Beidzot tablo mums paziņo pareizo geitu un varam doties uz to gaidīt mūsu reisu.

Šis jau būs tāds garāks pārlidojums – veselas desmit stundas varēs dirnēt lidmašīnā un Singapūrā ielidosim tikai vēlā pēcpusdienā. Lidojums norit mierīgi, tikai Viesturam uzbāžas stjuarts, kurš vēlas pēc pasažieru pieprasījuma sasēdināt kopā trīs tantukus, noskopojušās un nav samaksājušas par vietu izvēli. Lidojuma laiku pavadu, mēģinot atrast ērtāko pozu lai aizmigšanai, nav visai viegla nodarbe, bet beigās kādas piecas stundas pamanos pavadīt caurā miegā. Matīss skatās piedāvātās filmas. Mūs pabaro un lidmašīnā izslēdz gaismas, dienas beigas.

Slovākija Astotā un Devītā Diena

25. jūnijs (Tatranska Lomnica – Kopalnia Soli „Wieliczka” – Jozefova)

Mostamies tā, lai uz brokastlaiku būtu jau savākuši visas mantas un varētu uzreiz doties ceļā. Plāns izdodas perfekti, apartmamentus gan pārčekojam reizes trīs, lai neaizmirstu kādu elektronisko ierīci vai lādētāju. Paēduši dodamies ceļā, šodienas galamērķis Varšavas piepilsēta, un viesnīca kurā nakšņojām šurpceļā.

Tā kā ir vēl agrs, tad satiksme uz šosejas nav liela un var lēnīgākos mierīgi apdzīt, biju jau nedaudz piemirsis, cik līkumains ir Polijas- Slovākijas pierobežas ceļš. Lai visu dienu nebūtu vienkārši jākapā, esam nolēmuši piestāt Veļičkas sāls raktuvās. Tā ir vieta, par kuru man ir daudz stāstīts, par kuru es pat esmu daudz lasījis un arī redzējis video. Var teiktu, ka tas man ir obligāts apskates objekts. Ivars uz šo objektu mani aizved vēsā mierā, ceļi gan izskatās dikti dīvaini, es teiktu kaut kādi trešās kategorijas.

Kopalnia Soli „Wieliczka”

Tiekam pilsētā un nu vajag atrast pārkingu, cik noprotu šis pasākums te ir atstāts privātā biznesa ziņā un pa ceļam uz raktuvēm tiek piedāvātas pārkinga iespējas. Kad esam gandrīz galā, tad to arī izmantojam. Izrausušies no mašīnas dodamies uz raktuvēm.

Te biļete jāpērk atkarībā no valodas grupas, ja rubī poliski izcili, tev pat biļete būs lētāka. Ja angliski vai franciski, bišķi dārgāk un grupas ies raktuvēs retāk. Krievu valodai virsū uzlīmēta balta lapiņa. Nopērkam angļu valodas tūri un esmu pārsteigts, ka man ieskopē biļeti uz 10:30, es jau biju domājis, ka veiksmīgi paspēsim uz to ekskursiju, kura ies pēc minūtēm desmit.

Neko sēžam un gaidām, puiši iepērk saldējumu, es – kapeju. Cenas nav īpaši draudzīgas, bet šī tak ir tūristu vieta! Kad esam labi padirnējuši, varam sākt pulcēties uz mūsu ekskursiju. Diena te labi iesilusi uz trīsdesmit, varu sevi tikai mierināt, ka tas viss ir nieks salīdzinot ar Antilopes kanjona rindu ASV tuksnesī.

Kopalnia Soli „Wieliczka”

Beidzot atrodas ekskursijas vadītāja un dodamies uz raktuvēm. No sākuma mums jākāpj lejā uz pašu ekspozīcijas vietu. Tas aizņem kādu laiku un tad jau esam tuneļos. Tie esot dikti gari un ja kāds atsitīsies no grupas, tad viņu atradīšot tikai uz Ziemassvētkiem. Te gan atsisties nav iespējams, jo aiz un pirms tavas grupas ir kāda cita grupa.

Kopalnia Soli „Wieliczka”

Ekskursija ir standarta, stāsta par raktuvju vēsturi, vietējās leģendas, rāda sālsskulptūras. Laiku pa laikam ir jāatver un jāaizver kādas durvis, lai caurvējš visus neizpūstu laukā. Vispār jau gadsimtu laikā, cilvēki te ir strādājuši un izklaidējušies uz nebēdu. Mūsdienās ej pa bruģīti un tikai vietām redzi agrāko laiku pēdas.

Kopalnia Soli „Wieliczka”

Protams, ka mūs aizved uz slaveno pazemes baznīcu, tā nudien ir izveidota iespaidīgi, ņemot vērā, ka zem zemes. Varu derēt, ka tās projektētāji jutās kā savulaik romiešu vajātie kristiešu vergi, kas arī savus pasākumus rīkoja pazemes telpās. Man gan tiek aizrādīts, lai noņemot cepuri, jo baznīca, nudien bija piemirsies.

Kad baznīca apskatīta, tad dodamies uz vienu pazemes zāli noklausīties koncertu, pa ceļam iegriežoties suvenīru kvartālā. Tur skatos, mazā kola iet pa 9, biju šokēts līdz sapratu, ka tas zlotos. Pēc koncerta ceļš ved caur suvenīru veikalu uz ēstuvi, nolemjam papusdienot. Nekāds dižais restorāns jau nebija, paņēmu kāpostus ar gaļu un pat man kā sāls mīlētājam šķita dikti sasālīts. Cerams, ka tā gaļa nebija no akmenslaikmeta alās iekrituša lāča, kuru sāls iekonservējis. Kola pazemē gan nav tā, kas virszemē.

Dodamies uz liftu pareizo pa vidējo ceļu. Tur gan nākas pagaidīt, līdz mums atnāk pavadone un sāk vest. Lifts ir tālāk nekā iedomājos, kāds kilometrs noteikti, tik iet un iet. Neviens pat neko nestāsta, no vienām durvīm līdz otrām. Pēc laika esam liftā un braucam augšā.

Kopalnia Soli „Wieliczka”

Izejot no ēkas, es saprotu, ka nu nav labi, jo tā nav tā vieta, kur nobraucām lejā un nekas pazīstams tuvumā ar neizskatās. Nedaudz paklaiņojam pa apkārtni, tad ņemam palīgā google maps un dodamies uz vietu, no kuras sākās ekskursija. Nemaz nebiju iedomājies pieglabāt stāvvietas atrašanās vietu un citādi nebija ne jausmas, kā tur nokļūt.

Diena ir brangi iesilusi un mašīnā vispār ir krāsns simulators, uz ātro izvēdinām un braucam prom. Šoreiz Ivaram neklausām un Krakovā iekšā neperamies, braucam pēc ceļazīmēm. Ceļš uz Polijas galvaspilsētu lielākoties ir dzīšanās pa šoseju cenšoties visiem tikt garām.

Vakariņas

Tikuši viesnīcā, mēs jau zinām procedūru, sākumā nedaudz atvelkam elpu. Mēs bijām pasūtījuši divus savienotos numuriņus, protams, ka to mums neiedeva, toties iedeva veselas divas papildgultas. Ejam uz restorānu, tur laikam nomainījusies darbinieku komanda, lai tiktu pie ēdiena nācās iet prasīt ēdienkarti pašam, desertiem mums vispār neatnesa štrumentus, tos ar nācās prasīt, atnesa nepareizos, bet tā jau viss garšīgi. Pēc tam ar Ernestu aizejam uz baseinu, jo apsolīts, un solījumi ir jāpilda.

26. jūnijs (Jozefova – Jūrmala)

No rīta esam pamodušies tieši uz brokastīm, pirms tām aiznesu mantas uz mašīnu, lai varētu startēt pēc iespējas agrāk. Pabrokastojam un dodamies ceļā. Šodien nenotiek nekā interesanta, vien braukšana pa šoseju, un vēlme pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās.

Polijā visinteresantākais notikums ir paskatīties kā viens vācu pilotēts folksvāgens pie nobrauktuves ir pamanījies uzlekt tramplīnu noberot visu ceļu ar mašīnas detaļām un pats atdusas grāvī. Par laimi visi auto pasažieri izskatās mundri. Lietuvā vienmēr pirms krustojuma var likt likmes, vai tev tūlīt priekšā izlēks leišu mašīna, kura brauks ar -15 km/h zem atļautā. Uzvarošā stratēģija ir, jā, izlēks!

Lai vai kā, pēcpusdienā esam mājās un izskatās, ka esam paspējuši uz karstuma vilni.

%d bloggers like this: