Šorīt ceļi mūs ved uz Sao Jorge apvidu, jo tieši šeit pilsētas nomalē sākas taka. Šī ir nopietna, te pie ieejas ir norīkots cilvēks, kurš iekasē trīs eiro no cilvēka par takas izmantošanu, ierāda vietu, kur drīkst novietot mašīnu. Šajā takas apvidū mēs jau reiz bijām, kad kāpām Madeiras augstākajā virsotnē, tikai šoreiz slapstīsimies pa kalnu piekāji. Taka sākas ar nelielu applūdušu sekciju. Meži ir tik biezi, ka apkārtējo ainavu var redzēt tikai lūrot caur koku zariem un tad tas neizskatās pārāk iespaidīgi. Novienojamies, ka vismaz spīd saule un pastaigai pa ēnainu taku ir tieši īstais laiks.
Ar laiku izkuļamies vietās, kur var redzēt apkārtni un tad jau skati ir pavisam jauki. Taka ir iecienīta un mums regulāri nākas apdzīt kādus ne tik ātrus takotājus. Lielākoties tas ir visai vienkārši – paej garām, bet šaurākās vietās nākas nedaudz pavilkties un nogaidīt. Lai gājējam nebūtu pavisam garlaicīgi, tad takā vietām ir tunelīši, kur var tikt cauri, pieliecot galvu, bet bez lukturīša. Takas galvenā atrakcija ir ūdenskritums, kurš nosaukts tā pat kā taka, un lai tiktu tālāk, ir jāiziet tam pa apakšu. Jāatzīst, ka vismaz no ūdenskrituma es biju sagaidījis ko vairāk. Taka izbeidzas pie mazas upītes sākuma, pirms pašām takas beigām ir, iespējams ,smukākais līkums visā takā, bet tāda neliela vilšanās. Taka nenoliedzami ir smuka, bet skatu vietu nav pārāk daudz, ūdenskritumiņš bija ok, beigas neliels aplauziens. Griežamies apkārt un sākam iet atpakaļ.
Cilvēku ir vēl vairāk, tā ka pastāvēšana un garām palaišana jau kļūst apnicīga, toties var paspēt ievērtēt nesenos klinšu nogruvumus, kuri nonesuši pāris margas. Es, protams, daudz labāk būtu gājis pa Caldeirão Verde, bet tā diemžēl slēgta. Pēc pastaigas, tikuši līdz mašīnai, ieraugam pāri ceļam restorāniņu, un man parādās ēstgriba. Nočekojam atsauksmes un izskatās visnotaļ cienījams iestādījums, ja vien visi balsotāji nav rada gabali. Nolemjam riskēt un ejam ēst. Atsauksmes nebija melojušas, tiešām garšīgs ēdiens un neuzbāzīgs serviss.
Ja jau reiz esam tik tālu atbraukuši, dodamies vēlreiz uz Arco de São Jorge skatu laukumu. To gan ir apsēduši dronu piloti, kas riktē augšā pamatīgu dronu, laikam filmēs salu. Pagaidām līdz drons aizlido un dodamies pasēdēt uz soliņa. Sēžot nolemjam aizbraukt uz Sao Vicente ciemu, tas tepat netālu. Kā reiz pa ceļam.
Ceļu uz pilsētu es jau zinu, jo tas ir tas ceļš, pa kuru var izbraukt cauri salai, un pilsētai garām jau pāris reizes esam braukuši. Vienīgā problēma noparkoties – normālās stāvvietas pilnas, nākas mašīnu atstāt pļavā, kuras vidū ir milzīga peļķe. Kad tas izdarīts, dodamies uz krastmalu skatīties viļņus. Te viļņu skatīšanās pa gabalu izklausās iespaidīgi. Normāli sitas pret krastu, taču pieejot tuvāk, nākas secināt, ka nekā episka te nav. Viļņi sitoties atbalsojas tiltā, kas tepat ved pāri upītei un rada lielāku skaņas efektu, nekā sēžot pie krasta.
Lai ar katru dienu stundu viļņus neskatos, esmu redzējis tos pietiekoši, lai saprastu viņu vispārējo dinamiku. Šeit nav laba vieta lieliem viļņiem, jo viņi plīst, pirms tiek līdz krastam. Pat iespaidīgs potenciāls vilnis lielākoties tiek nodzēsts ar ūdens atpakaļtecējumu. Nosēžam pusstundu un nevienu episku vilni tā ar’ neredzu. Tālumā var redzēt kaut kādu sērfotāju, kas kūņojas ūdenī, bet ne reizi neredzu sērfošanas mēģinājumu. Ceru, ka šis nav beigts.
Tad pastaigājam pa pašu pilsētiņu, ieeju suvenīru bodē, nopērku mentola stiklenes, tīri garšīgas, secinām, ka vairāk te nekā apskates vērta vairs nav, dodamies mājās. Vakarā garlaicības mākti aizejam uz Madalena Do Mar vienkārši tāpat, lai izlocītu kājas. Maija kaut ko izlasījusi, ka te esot banānu taka, tādēļ šoreiz paejam nedaudz tālāk, jā, banānu birzis te paliek kuplākas, tikai beidzas kājāmgājēju ceļš un es ierosinu iet atpakaļ. Tagad rakstot, atvēru, karti, mums vajadzēja griezties kalnā augšā pa labi un būtu dabūjuši vēl pārsimts metru banānu birzes.
Iekožam brokastis un dodamies uz Ponta do Pargo salas rietumu daļā. Turpceļš aizrit bez īpašiem starpgadījumiem, vienīgais navigācijas iekārta nezina jaunos ceļus un tādēļ pēdējo posmu tā vietā, lai brauktu pa normālu šoseju, es braucu pa veco ceļu, kas ir līkumains. Mani vairs līkumaini ceļi neiepriecina, laiks arī tāds nekāds – šad tad uzlīst, šad tad spīd Saule. Arī ar takas sākuma atrašanu īpaši nevedas, aizbraucu garām, nākas atgriezties atpakaļ un beigās noparkoju mašīnu uz ielas, kas teorētiski ietilpst pastaigas maršrutā. Esam pirmie – neviens cits vēl uz šīs ielas nav atrodams.
Sākumā pret kalnu, kāpums nav liels un būs tikai pašā takas sākuma daļā un tad visu laiku uz leju. Kāpjam no sākuma pa pilsētu, tad ejam garām kaut kādam vietējam sīkrūpniecības centram. Jāsaka, ka taka manī sajūsmu neizraisa. Kad esam tikuši līdz levadai, pārgājiens sākas pa neapdzīvotu apvidu. Var redzēt, ka paka nesen ir trimmerēta un tālumā var dzirdēt trimmeru skaņas, izskatās, ka te noris labiekārtošanas darbi.
Nepaiet ne pārsimts metri, kad taka ved gar ūdenskrātuvi, kura aizaugusi ar ūdensaugiem, mēs viņu nokristījam par lotusu dīķi, jo iekšā peld arī koijas. Tiekam līdz trimmerētājiem, tie pārņemti savā darbā, tāpēc nākas gaidīt līdz tiekam pamanīti, parasti mūs pamana netrimmerētājs, tas kurš ar mačeti cērt krūmus un tīra levadas gultni. Ainava ir, godīgi sakot, nekāda, mežs kaut kad ir dedzis, pamežs tikai nesen sācis atjaunoties, lielie koki pārsvarā ir kaili un apdeguši. Rīts ir miglains, un nenotrimmerētajā takas daļā var mierīgi sabrist slapjas kājas. Papildus ir jāuzmanās uz downhill braucējiem.
Taciņa uzved mūs uz šosejas un nākas kāpt lejā uz pilsētiņu pa serpentīnu. Satiksme nav pārāk dzīva, tādēļ, ja klausās mašīnas, tad tehniski nekas traks nevarētu notikt. Nonākam līdz pirmajam skatu punktam Miradouro da Boa Morte. Tagad spīd saule, zāle tajā izskatās tik zaļa kā bērnībā, blakus baznīcai (slēgtai) ganās gotiņas. Nākas nedaudz pakāpt uz leju un esam klāt, skats ir vienkārši episks. Kādēļ nosaukts par Labo nāvi, nudien nezinu, bet tehniski nolecot lejā dzīvs noteikti nepaliktu. Skaidra lieta, ka šeit uzrīkojam pikniku, ēdu viņu vietējo bola kēksu un spriedelēju par to, ka vispār taka līdz šai vietai bija totāls mēsls un varējām droši kātot šurpu uzreiz. Bet nu kamēr neiziesi – neuzzināsi. Sēžam tik ilgi, kamēr vien esam vieni paši. Kad parādās citi tūristi, savācam mantiņas un ejam uz nākamo skatu punktu Miradouro do Pico Vermelho.
Tagad iešana ir gar klints malu pa zemes ceļu. Lai pastaiga nebūtu garlaicīga, gar taku ganās govis, brīvā dabā nepiesietas. Līdz ar to nākas skatīties, kur liek kāju un novērtēt katras govs miermīlīgumu. Labi, ka esmu audzis laukos, govis izskatās normālas, tai ar teliņu, gan drošības dēļ paeju kādu metru nostāk, lai gan tas, iespējams, bija lieki. Sarkanā virsotne nudien ir sarkana, vismaz nosaukumā nav melots. Skats pa lielam ir tas pats kas iepriekšējā, tikai sūdīgāks. Teorētiski te varētu redzēt bāku pa kreisi, bet bāka ir mākoņos un viņu redz tikai epizodiski. Vaļus neredz.
Pēdējais posms ir visgarlaicīgākais – pāris kilometri līdz mašīnai, pa pilsētu, kurā nav nekā pārāk interesanta. Ievērības cienīga ir kādas privātmājas būve, kur noris kaut kāda dzīvība. Šad tad kāda mājsaimniece uz ielas notekā izlej vešūdeni. Visādi citādi kluss un tukšs. Tikuši līdz mašīnai, braucam uz bāku.
Bāka ir populārāka par visiem skatu laukumiem, redzamība nav pārāk izcila, brīžiem mākoņi tiek izdzenāti un tad kaut ko var saredzēt. Piemēram, zīmi, ka var nokrist no kraujas. Apskatoties krauju jāsecina, ka zīme te nav novietota veltīgi. Viņa tiešām visa ir nobradāta, tā ka līdz malai. Lejā gan nevienu skeletu neredz. Trīs stundas esam noblandījušies, mans spriedums šī ir līdz šim švakākā levadas taka, ja brauc, tad ir vērts tikai uz diviem skatu punktiem un nekas netiks palaists garām. Ja vien nevēlies iet pa degušu eikaliptu mežu.
Tikuši mājās jau pusdienlaikā, nospriežam, ka beidzot ir jāapmeklē lielpilsēta, jāievērtē viņu iepirkšanās centri. Lecam mašīnā un braucam uz Funšalu. Apmeklējam viņu iepirkšanās centru Forum Madeira, nekā jēdzīga jau tur nebija, bet pārtikas krājumus vajadzēja atjaunot. Pie reizes paēdu vietējā maķītī, nevar jau cilvēks katru dienu ēst astoņkājus! Un tad dodamies pastaigā pa Funšalu.
Sākam ar Jardim Panoramico, man gan sāp kāja un dikti negribas vazāties pa vietām, kur atkal jākāpj, bet nākas. Vispār jau tīri smuks dārzs ar skatu uz okeānu un daudziem slīpiem celiņiem. Es no iepriekšējā ceļojuma Funšalā neko tādu neatminos. Nokļūstam uz promenādes, ejam pa to un izbaudām saulīti. Mums jau drīz būs jālido mājās un tur jau ar saulīti ir, kā ir. Nopērkam saldējumu, es nez kādēļ paņemu veselas divas bumbas un vafeļu konusā. Saldējums, redzot manu muļķību, sāk kust kā traks. Nepaiet ilgs laiks un mana saldējumu turošā roka ir pretīgi lipīga. Piesēžam uz soliņa un te baložu vietā ēdājus apstāv ķirzakas. Es jau parasti dzīvniekus nebaroju, bet te ķirzakām tiek 50% vafeļu. Eksperimentēju ar vafeļu gabaliņu lielumiem un nonāku pie secinājuma, ka dinozauru laikabiedrenes aizstieps jebko. Kad viss apskatīts, sasienam pauniņas un braucam mājās.
Vakarā izdzeru vietējo aliņu un piebeidzu Madeiras vīna pudeli. Jo pēc alus dzert ūdeni būtu neprāts. Aizejam uz pirti un liekamies gulēt.
Brokastu piedāvājums mūsu viesnīcā laikam nemainās, no vienas puses vieglāk izvēlēties. Tagad jau zini, ko ir vērts ņemt. Vienīgais mainās uz jogurtiem uzlietās zaptes, viena ir dikti negaršīga, pārējās ir ok. Mūsu šodienas ceļi vedīs uz pašu salas austrumu galu. Tur ir smuka taka uz ragu. Tik smuka, ka to pat ir rādījuši Star Wars kaut kādā tur seriālā.
Lai līdz turienei tiktu, iesākumā ir mariokārts līdz galvaspilsētai. Par Funšalas sasniegšanu man personīgi liecina kalnā redzamais dekatlona veikals. Tad braucam uz lidostas pusi un tad jau vairs arī pārgājiena sākums nav tālu. Iepriekšējā reizē mēs te braucām ar autobusu. Tagad esam pietiekoši agri, lai līdz takas sākumam no noparkotās mašīnas jāiet ir nieka 200 metri. Arī šeit tiek pārdotas biļetes. Cik saprotu, ejot pa levadas takām, biļetes ir jāpērk kaut kādā tur aplikācijā, ir uz vietas pārdevējs vai nav. Bet tajā brīdī es vēl šādas nianses nezinu. Šī vieta ir tik populāra, ka uz takas pirmie cilvēki, ko sastopam, runā latviešu mēlē. Tas nozīmē, ka uz takas skaļi nevarēs bļaustīties. Uzreiz varu pateikt, ka no iepriekšējās reizes atceros tikai to, ka bija smuki un ķirzakas. Tagad uz vietas atmiņā ataust tikai raga aprises, viss pārējais ir kā no jauna.
Taka ir no vieglo kategorijas – pāris kilometri turp un atpakaļ, dažas stundas un viss. Bet pasteidzoties notikumiem priekšā, viņai ir arī slēptais līmenis, kas grūtību paaugstina. Sākumā aizejam līdz takas pagriezienam, kur var redzēt salas ziemeļu krastu. Mēs pa to krastu esam vazājušies jau pusi nedēļas, tādēļ ir labi ieraudzīt sev zināmas vietas. Skaidra lieta, ka akmeņi viļņi un ieži (aizdomīgi līdzīgi Uluru) visu padara īpaši smuku. Vējš zēģelē nopietni, bet ne tā, ka prasītos kabatās sabāzt akmeņus.
No dabas skatiem šī ir viena no skaistākajām visā Madeirā un cilvēku te ir, ka mudž. Tā nu dodamies lēnā garā no viena okeāna apskalota līcīša uz otru. Te var nodarboties arī ar lidmašīnu vērošanu, jo šim ragam viņas visas speras pāri. Skats izcils gan uz priekšu, gan atskatoties uz takas. Visinteresantākā ir pussalas vieta, kura korē ir vien pāris metru plata, sanāk tikai takas tiesa, tā gan ir nožogota, lai kāds nenoveļas lejā.
Lēnā garā eju līdz nonāku līdz vietējai kafejnīcai. Ja grib tur var piesēst un apēst līdzi paņemto. Un te sākas takas slēptais grūtības līmenis. Līdz šejienei raitā solī ejot var tikt stundas laikā, bet skatoties dabasskatus, tas paņems vismaz pusotru. Ap šo laiku cilvēkiem parasti noder tualetes apmeklējums. Šeit tualete ir aizslēgta, tāpat tas bija pirms padsmit gadiem. Leģenda vēsta, ka tajā dienā, kad debesīs visas planētas sastājas rindā, kafejnīca atveroties un tualetes apmeklējums maksājot vien vienu eiro. Tā tiek nodota no paaudzes paaudzē, bet, cik tur patiesības, neviens īsti nezina. Cilvēki rausta durvis un plāta rokas, nu es beidzot atminos agrāk ar tā bija. Cilvēki gāja smilgās! Bet te pa gadiem erozija ir padarījusi savu un nav vairs pat smilgu, plika klints.
Sagaidu Maiju un kāpjam augšā, te arī īsti nevar saprast – ir atļauts kāpt vai nav. Taka praktiski vairs neeksistē, agrāk te bija tādi saskavoti koka pakāpieni, nu ir palikušas vien skavas. Atlikušās margas, kas veidotas no trosītēm, laika gaitā ir saspurojušas un “nedo dies”, ja viņām pieķersies, sačakarēsi plaukstu. Man nav cepures un rāpšanos kalnā papildus apgrūtina tas, ka saule atrodas tieši kalna galā un spīd acīs. Tā nu tu lien pa izskalotu klintaskmeni. Pakāpieni ir tādi nopietni un vietām vispār nav. Labi, ka nav slapjš, tad jau tas kļūtu nedaudz bīstami.
Apžilbis uzraušos augšā un secinu, ka skats bija to pūļu vērts. Sagaidu Maiju, safotografējamies. Nonākam pie secinājuma, ka agrāk taka bija labāka. Pirms rakstīšanas izcēlu senas arhīva bildes, taka tiešām ir nolaista. Un dodamies atpakaļ lejā. Slavenajā kafejnīcā piesēžam pie galdiņa un uzrīkojam pikniku. Arī ķirzaku te vairs nav, vai nu nav sezona, vai arī kaijas visas norijušas. Dodamies atpakaļ.
Arī te ejot atpakaļ un redzot taku no cita rakursa, varu saderēt, ka pa viņu nemaz te neesmu gājis. Kaut kas ar tām perspektīvām, pēkšņi redzu kaut kādu virsotni takas vidū, kur visi raušas augšā un lejā un es ne sitams nevaru atminēties viņu šurpceļā! Kad esam tikuši līdz izejai arī manu prātu sāk nodarbināt tualetes jautājums, tādēļ nolemjam doties uz vietu, kur tualešu nekad netrūkst – muzeju – vaļiem un vaļu medībām veltīts muzeju – Madeiras vaļu muzeju.
Mums izsniedz audiogidus, parāda kur atrodamas tualetes un dodamies. Audiogidi ir no tiem modīgajiem, kas paši saprot, kurā vietā tu muzejā stāvi un stāsta atbilstoši. Man no viņiem biku bail, jo Minhenes eģiptoloģijas muzejā, man ar izsniedza tādu, bet pēc tualetes apmeklējuma, šis vairs nesaprata, kur atrodas un stāstīja par lietām divas telpas tālāk. Portugāļu audiogidi, izrādās, ir noturīgāki. Galvenais ātri nekustēties. Izrādās, ka vaļiem Madeiras tautsaimniecībā ir bijusi liela nozīme līdz pat astoņdesmitajiem. Visu salas piekrasti aptvēra novērošanas punkti, kas meklēja vaļus. Un līdz ko pie apvāršņa parādījās kašalots, tā vīri lēca laivās un brauca medīt. Kašalotiem neveicās, jo viņi beigti peld pa ūdens virsmu un ir viegli savācami. Nogalēto vali aizrāva uz apstrādes cehu un tur tas tika sadalīts reizinātājos. Reizinātāju labākai piemēri tagad apskatāmi aiz vitrīnām. Muzejā pie sienas izliktas vaļu mednieku pirmrindnieku bildes.
Nākamajā stāvā muzejs rāda, kā viņi ir labojušies un nu aizstāv vaļus un delfīnus, pēta dziesmas un atpazīst pēc spurām. Daļa ekspozīcijas ir kā 3D video, kas jāskatās ar speciālām brillēm. Tā kā man jau tāpat ir brilles, 3D rada lieku čakaru un nedaudz nopūlē acis, pa kluso nolieku viņas atpakaļ izlietoto kastē un klausos audiogidu.
Kad viss apskatīts, laiks pusdienām! Mašīnu atstājam muzeja stāvvietā, ja kas teiksim, ka dirnējām uz viņa okeāna terases un dodamies uz pilsētiņas centru. Ejam un veicam izvēli no google atsauksmēm. Beigās paliekam pie Tasquinha do Pescador. Kā jau nosaukumā lasāms, te dominē zivju ēdieni. Padomājuši arī par cilvēkiem, kuriem ar burtiem ir grūti, tie var uzmest acis pie ieejas esošajai ēdienkartei ar bildēm. Pēc tās paņemam kaut ko līdzīgu ceptām vietējām reņģēm – uzkoda. Maija paņem zivi, es – astoņkāji. Jāsaka, ka šis bija labākais astoņkājis pēc garšas šī ceļojuma laikā. Izcepts tieši kā vajag un ar sīpoliem. Kad viss nokopts, ejam atpakaļ uz muzeju, apskatām viņu promenādīti pie okeāna krasta un braucam mājās. Zaļais stars vakarā nenovērojas.
7. janvāris (Vereda do Tunel do Cavalo un 25 Fontes)
Šorīt mums atkal nekur tālu nav jābrauc, plānotā taka ir tepat blakus, tik jāuzbrauc augšā līdz Rabacal. Pārgājiens pa tuneli uz ūdenskritumiem. Izklausās diezgan cerīgi. Ārā ir nomācies un līņā, tas nozīmē, ka, iespējams, visus tos divpadsmit kilometrus nāksies iet pa lietu. Brauciens ne ar ko neizceļas, pašauju aplī garām pareizajai nobrauktuvei, jo neticu nevienam, izlaižu nelielu līkumiņu un sāku braukt augšā par serpentīnu. Panāku vietējo pikapu, tie līdz šim ir bijuši labi braucēji. Panāktais nekur nesteidzas – ātrums tā ap divdesmit, nākas apdzīt. Aizbraucam galā un pie takas sākuma esam otrā mašīna stāvlaukumā. Stāvvietai ir alternatīvas, bet mums vajag takas sākumu ar tuneli.
Lietus jaku nākas uzvilkt uzreiz, jo līņā nopietni. Takas sākums gan ne par ko episku neliecina, velkamies pa meža ceļu. Kamēr vācām mantas, pa to aizbrauca nesen apdzītais pikaps. Brienam pa dubļiem, laiks tik draņķīgs, ka uz ceļmalas akmeņiem pat neredz ķirzakas. Izrādās, ka mašīna pieder vietējiem takas uzturētājiem, tas gan uz darbu nesteidzas, bet sēž mašīnā un klausās radio. Bet tas viss ir štrunts, mēs esam pie tuneļa.
Šo tuneli vietējie būvējuši veselus četrpadsmit gadus un tas ir 800 metru garš. Lai ar’ ieskatoties, gaismu tuneļa galā var redzēt, lukturītis tomēr ir pašiem jāņem līdzi. Sākam iešanu un uzreiz var sajust caurvēju, tas nav nekāds joks, jo latvietim caurvējš 800 metru garumā varētu pat būt nāvējošs! Sakožam zobus un ejam, pēc pirmajiem simts metriem atklājas, ka tunelis ir nedaudz uzplūdis un te lieti būtu noderējuši gumijnieki. Mums tādu nav, tādēļ, lai nepiebristu apavus, ejam gar sienu un atspiežamies pret trubu, kas atrodam tuneļa sānā. Diezgan čakarīgi. Par laimi ir lielāko daļu var paiet normāli. Tikuši ārā mēs esam pavisam citā kalna pusē un pavisam citā ielejā. 25 ūdenskritumu taka ir sākusies (tai brīdī es vēl nezināju, ka fontes patiesībā nozīmē avots).
Sākums ir sūnains, laiks nomācies, koki apauguši ar sūnām, viss tādā pusmiglā, ka lāga nevar baudīt skatu. Nekas, baudām taku. Laiku pa laikam kāda tērce tek gar klints malu un es savā bērna prātā domāju, ka tie ir tie ūdenskritumi un sāku viņus skaitīt. Tālumā var redzēt kaut kādu megaūdenskritumu, kas velk uz pārsimts metru kritienu. Tas laikam būs tas divdesmit piektais. Ejam un runājam, ka te ar helikopteru lidot nebūtu tik episki un vispār helikopteri te nav redzēti. No pozitīvā, levada takas malā gan ir branga un ūdeņiem bagāta, tek ka prieks. Nonākam līdz vietai, kur uz takas tiek regulēta tūristu kustība, taka kļūst par vienvirziena! Slājam uz priekšu un lai ar “ūdenskritumi” ir kādi padsmit bijuši, mani sāk mākt šaubas par takas apmeklējuma lietderību.
Beigās gan izrādās, ka visi tie 25 ūdenskritumi ir vienā vietā, viens lielāks un pārdesmit mazāki. Protams, ka nosaukums ir vairāk mārketinga sauklis nekā fakts. Te nu lietus atmaksājas, jo visi ūdenskritumiņi var darboties uz pilnu klapi. Varētu piesēst un papiknikot, tikai apkārt viss ir slapjš. Tā nu aplūkojam vietējo dabas brīnumu un dodamies atpakaļ.
Atpakaļ ceļā noeejam no šīs takas un aizejam apskatīties vienu lielu ūdenskritumu. Pa ceļam uz to mums pretī sāk nākt veselas tūristu grupas. Tur lai tiktu klāt ūdenskritumam, no sākuma bija jāpagaida uz instagramerēm, lai viņas uzņem savas bildes. Paskatījāmies – ūdenskritums kā jau ūdenskritums, bet bija vērts nākt.
Atpakaļceļā kādu gabalu ejam aiz vietējiem levadu apsaimniekotājiem, tie ir nopietni vīri – vienā rokā lietussargs, otrā mačete. Nonākam līdz Casa Rabaçal un tur varam kāpt lejā uz savu tuneli. Tagad jau spīd saule un dienu var saukt par izdevušos. Nevar teikt, ka es baigi gaidītu atpakaļceļu caur to. Tādēļ stāstu Maijai par caurvēja efektu, kas noteikti būs daļu no ūdens jau izžāvējis un varēsim tikt cauri sausām kājām. Tā arī izskatās, čakarīgākā tuneļa daļa ir par kādiem pārdesmit metriem sarukusi.
Ejam uz mašīnu – mūsu nākošais plāns ir aizsperties uz Miradouro da Bica da Cana, tas ir tepat uz plato. Tas paaugstinājums uz šīs salas izskatās īpatnēji, visi dzīvo saspiesti starp okeānu un klintsmalu, a te augšā milzīgs līdzenums ar purvu un govīm! Un ceļš tāds, ka nedaudz atgādina ASV taisnos ceļus, trūkst tikai monumentu. Braucu un priecājos. Vējelis gan ir nopietns, bet tas mūsu ātrumu nemaina. Ejam uz skatu punktu, taku govis ir nodirsušas pa pirmo, nākas likt lietā visas savas lauku bērna iemaņas, lai skatu baudīšanu nepavadītu pārstrādātas zāles aromāts. Kad esam augšā, vējš zēģelē kā traks. No šejienes labi var redzēt visu ceļu no Sao Vicente līdz pat salas otrai malai. Mākoņi iet kā traki, ir diezgan interesanti skatīties, kā vienu brīdi tu neredzi neko un tad pēkšņi visur spīd saule it kā mākoņu pirms tam nemaz nebūtu. Pabaudām skatu un dodamies uz viesnīcu. Pirms tam man gan ir plāns aizbraukt uz Lagoa da Dona Beija, bet tur diemžēl ar auto piekļūt nebija iespējams un vilkties ar kājām vairs nebija vēlmes.
Lielais plāns ir aiziet kaut ko iekost, varētu jau tepat restorānos aiz viesnīcas, bet vietēji reitingi saslavējuši kādu ēdnīcas tipa ēstūzi. Nedaudz noskaloju sviedrus un ejam, tas atrodas tepat pie vietējā veikala un benzīntanka. Ieejot iekšā īsti nesaprotu, ko ņemt. Maija paņem pēdējo vistu, es paņemu kaut ko, kas izskatās pēc čili con carne. Klāt paņemu rīsus un alu. Kamēr porcija sildās mums ierāda galdiņu. Kad man atnes ēdienu, sev par pārsteigumu atklāju, ka tas ir sacirstu cūku kāju un ausu sautējums ar pupiņām, lai nebūtu pa liesu, klāt pieceptas tauku desiņas. Ēdiens tik smalks, ka nemaz nevaru dabūt iekšā. Sapratu, ka no cūku nagiem visu labumu tāpat neizsūkšu, sapiktojos un apēdu vien rīsus un pupiņas. Alum gan nebija ne vainas. Īgns velkos uz bodi un tur nopērku sviestmaizi.
Pēc šāda fiasko man nācās kādu stundu pasēdēt viesnīcā, lai atietu. Maija laiku pavada lietderīgāk, sēžot pludmalē, kad man apnīk, izeju ārā, pablandos gar krastu, satieku Maiju un nolemjam uzrīkot vēl vienu mazu pārgājieniņu tepat. Aiziesim līdz Madalena do Mar. Mēs to tai brīdī vēl nezinām, mēs tikai gribam paskatīties, kas ir tur aiz tuneļa. Izejam cauri tunelim, uzkāpjam vietējās klintīs virs pludmales. Šķiet vietējie tās izmanto arī par tualetēm, laikam jau skats ir tā vērts, lai līstu te augšā nokārtoties. Tad aizejam uz pretējo klinti un atrodam tur taku gar jūras krastu. Protams, ka pa taku iet nedrīkst, bet tur cilvēki iet bariem un neredz, ka kādam klintis kristu virsū. Ejam mēs ar’. Zem takas ir okeāns un tur kur zeme izskatās pēc vistu iežogojuma. Man ir teorija, ka vistas te pārtiek no nokritušajiem tūristiem, jo dinozaurs arī pēc 65 miljoniem gadu ir dinozaurs.
Pēc takas parādās autoceļš, arī pa to ir uz vistingrāko noliegts braukt, bet vietējie brauc, jo viņiem te banānu birzis. Vispār jau tāds smuks ceļš, gar malām okeāns un banāni, kaut kur no klintīm uz ceļa gāžas īsts ūdenskritums, braukt tā kā nevar, bet daudzi brauc, iet ar nevar, bet šis izskatās populārs objekts. Kā mums teica viesnīcas administratore, nu pie mums jau viss ir nedaudz savādāk. Mēs ar neiespringstam, aizejam līdz blakus pilsētiņai, tur, ja jau esi paēdis cūku nagus, nav ko darīt. Lai no pilsētas nespertos uz ceļu, priekšā salikti betona bloki. Tad nu tūristi nodarbojas ar spēli, kur noparkot mašīnu un kā izkļūt ārā, ja tev priekšā noparkotas divas mašīnas. Šis pasākums mums aizņem kādu stundu un tad jau esam atpakaļ viesnīcā.
Šorīt brokastīs mums pirmo reizi paprasīja istabas numuriņu, lai atzīmētu listē! Pavārs ar nomainījies – omlete vairs nav piededzināta. Toties maiņas pavāri ir visnotaļ skaļi, sarunas virtuvē iet augstos toņos.
Šodien plānā ir iekarot Madeiras augstāko virsotni. Šī nu beidzot ir mana ideja, jo es vakar ielīdu internetā un taku aplikācijā. Man sākotnējā ideja bija kāpt kalnā no pašas apakšas tā, lai pasākums būtu uz visu dienu. Maija mani pierunāja startēt no autostāvvietas kā visiem normāliem cilvēkiem. Pakojam mantas un braucam prom. Braukšana te ir tāds kā mario cart pasākums, daļa ceļa ved uz leju un mašīna pēc būtības ripo. Manas mašīnas kruīza kontrole spēj noturēt ātrumu līdz 7% kritumiem, pēc tam tiek uzņemts ātrums. Tā gan nav tikai mana problēma un ir brīži, kad visa plūsma brauc uz 110 km/h atļauto 90 vietā. Labi, ka te ir divjoslu ceļš. Pret kalnu braucot, vistrakākais ir iestrēgt aiz kāda smagā, tad ātrums ir ap trīsdesmit. Smagie gan piestāj autobusu pieturās, lai palaistu kolonu garām.
Arī šoreiz man nedaudz samisējas ar pagriezieniem – sanāk braukt pret kalnu ar kāpumu 30%, pretī spīd saule un kalna galā uzbraucis neko neredzi, un iepalabi vietā nogriežu pa labi. Braucam, es runāju par to, ka mēs te pirms 15 gadiem esam bijuši un es neko tādu neatminos vispār. Nonākam līdz, manuprāt, visstāvākajam ceļam visā Madeirā, nobraucam lejā un atkal esam pie tā nolāpītā krustojuma. Nogriežu tāpat kā iepriekš domāju, ka kreisajā pusē esmu palaidis garām pagriezienu. Kad redzu navigatorā kārtējo apli, saprotu, ka jābrauc iepalabi. Apgriežos ceļa vidū un braucu pa pareizo ceļu.
Stāvlaukums ir gandrīz pilns un ar vēl pāris vēlajiem uz desmitiem atbraukušajiem izveidojam jaunu parkošanās rindu. Te ir jāpērk biļete, trīs eiro no sejas. Pēc tam internetā lasīju, ka tas esot šausmīgi dārgi. Nezinu, bruģi līdz virsotnei uzturēt ar nav pārāk lēti. Sapakojam mugursomu visiem dzīves gadījumiem un dodamies augšā. Tehniski kāpiens ir nieks, un lai tiktu līdz virsotnei nesteidzoties, paiet vien stunda. Šī ir pārpildītākā taka, kuru es līdz šim esmu redzējis. Cilvēki iet bariem. Pārstāvēti visi vecumi. Un tas, ņemot vērā faktu, ka sezona nemaz vēl nav sākusies.
Pārāk neskrienam, smukākajās vietās piestājam un apskatām kalnu ainavas, šodien ir paveicies, lietus nelīst, saule staigā pa zemes virsu, tādēļ kalni izskatās pavisam skaisti. Pirms beigu kāpuma ir iespēja izmantot tualeti par veselu eiro. Turpat arī piknika vieta. Nolemju iedzert cukurūdeni un tā atvēršanas procesā es atkal esmu spiests atkārtot fizikas likumus par atmosfēras spiedienu. 1800 metros starpība nav diez ko liela, bet pietiekama, lai pamatīgi nolaistītos.
Speramies augšā līdz galam, pati virsotne ir kāpšanas vērta, labi cilvēki nobruģējuši laukumu, iebetonējuši stabu pie kura piesēst un uzēst siermaizi. Visi fotografējas kā traki, daži pat paņēmuši līdzi dronus un lidina tos. Kāds uzņēmīgs tūrists cenšas ar maizes drupatām pievilināt vietējo zvirbuli, laikam pavisam episkai bildei. Viņam nekas nesanāks. Iekožam, pabaudām skatu un speramies lejā, jo mums šodien vēl lieli plāni padomā. Ejot lejā, man celis pēkšņi izdomā, ka davai iesāpēsies, par ko ne? Un es saprotu, ka manas bezrūpīgo pastaigu dienas ir beigušās, nu es vairs nebūšu skrējējs, bet tas, kurš velkas. Pa ceļam mums ienāk prātā doma noiet vēl kādu gabalu pa taku, kas teorētiski ir traverss uz blakus esošo virsotni. Nogriežamies un tavu brīnumu, taka aizšķērsota ar zīmi, ka iet aizliegts. Te viltnieki žogu ielikuši tā, ka apkārt apiet nevar. Cik noprotu, viņiem te šogad daudz kur notikuši ugunsgrēki un tādēļ taka slēgta. Vērojot apkārtni no augšas labi varēja redzēt degušās vietas. Tādēļ arī te tuvumā esošā top taka Caldeirão Verde mums par sašutumu arī ir aizklapēta ciet.
Tekam lejā un braucam uz Porto Moniz. Šī ir daļa no mūsu plāna apbraukt riņķī visai salai. Es jau savā prātā Moniz esmu pārveidojis par Moriz un izvirzu teorijas, ka to ir dibinājis brālis no Maksa un Morica, un ka viņi nemaz netika samalti dzirnavās, bet ka kādā neaprakstītā nedarbā viņi bija nospēruši dzirnakmeņus. Ceļš ir interesants, mašīnai bāka jau rāda zemu līmeni, tādēļ nolemju uzpildīties, serpentīnmalas benzīntankā. Šis nomales benzīntanks apstākļu sakritības dēl kļūs par manis iecienītu uzpildes vietu. Te galvenais bija atminēties un neuzpildīt dīzeli.
Porto Moniz ceļš lielākoties ir tuneļi, pilsētā es dabūju izbaudīt, kā tas ir, ka nav kur nolikt mašīnu, izbraukājam visas parkinga vietas, visur pilns, tad beigās atrodam vienu, kur kāds pārbūvējis sava vectēva kartupeļu terases par parkošanās laukumiem. Mūsu doma ir kārtīgi paēst, dodamies ēstūžu meklējumos. Tagad ir pienākusi tā diena, kad nekas no piedāvājuma nav labs. Viesnīcas restorāns, vē – kas tad ko tādu ēdīs, sviestmaižu bistro – maizi jau esmu ēdis. Beigās ieeju veikalā nopērku madeiras vīnu un snikeru. Ieejam suvenīru bodē, sapērkam vajadzīgas lietas. Galvenais pirkums ir sviesta trauks, lai nav kā toreiz Positano, kur nenopirkām un citur nekur vairs nebija. Tad ejam pie jūras skatīties viļņus un klintis. Nedaudz paskatos, ir jau smuki, tad pavazājos gar vietējo promenādi. Vietējie riktē augšā laternas, pavēroju, kā noris darbi. Neviens nekur nesteidzas, staipa stabus šurpu turpu, meklē uzgriežņus.
Kad viņu vērotājiem viļņi izbeidzas, varam doties mājup. Braucam ārā no pilsētiņas, te pa serpentīnu braucam kalnā, lai tiktu uz plato. Nolemjam serpentīna malā uzrīkot pikniku un pavērot Moniz no augšas. Iespaids tāds, ka 80% no pilsētas ir vietas auto nolikšanai, tad viens liels hotelis un pāris ielas. No lejas nemaz tik traki nelikās. Uzēdam siermaizi, izdzeram atlikušo limonādi un braucam uz vietām, kur mēs vēl neesam bijuši.
Te ievērības cienīgi ir nodeguši meži un nebeidzami kalnu ceļa līkumi. Iebūvētā navigācija nezina pusi no ceļiem, tā ka nākas braukt pēc sentēvu metodēm, skatoties norādes. Bet nu jau arī sāk parādīties no vakardienas pazīstamu miestu nosaukumi. Mājās nedaudz paganāmies pa pludmali, saulrietā turpinu savu zaļā stara projektu, šodien tā kā varētu būt, lai gan jūra ir nedaudz pa siltu. Vakarā aizejam uz pirti un liekamies gulēt.
Šorīt brokastis sagaidīt ir jau vieglāk, nu jau ir skaidrs, ka te nekas dižs nebūs un atliek vien cerēt, ka nebūs pārāk piededzināts. Nebija nemaz tik traki, vienīgais, ko pamanīju, ka kafijas automātā kafijas pupiņu nodalījumā drozofilas ir izveidojušas savu bāzi. Tā ka kafija, iespējams, ir pat ar nelielu kukaiņu piegaršu. Tā sakot, augļu garšas buķetes papildinājums. Man gan tas ātrumu nemaina – ja jau mušas augušas uz kafijas, tad nekas slikts tur nebūs. Šorīt uzsvaru lieku uz sviestmaizēm, jo omleti es pats dzērumā mācētu labāk izcept.
Tā kā ir svētdienas rīts un mums nekur nav jāskrien pirms braukšanas uz taku, mēs pat izejam tepat pilsētā ārpus viesnīcas. Bet tad sasienam pauniņas un dodamies. Mūsu ceļi ved uz Lombada da Ponta do Sol. Tā kā nosaukumā bija do Sol, es savā prātā biju sapratis, ka kāpsim no viesnīcas saviem spēkiem, bet nekā – nācās braukt ar mašīnu, jo esot gabals! Gabals tiešām bija, lai gan ar kājām ar’ mierīgi varēja aiziet. Uzkāpšana uz takas sākas pie Lombadas baznīcas, baznīcu redzēju, bet nogriezu nepareizi. Te ir tie krustojumi, kur viens ceļš ved nereāli stāvu augšā un man likās – nu nevar būt. Bet bija. Tad navigators visu pārplānoja un piedāvāja braukt cauri sētām, es nolēmu braukt pēc savas saprašanas. Pie Lombadas bija tieši viena vieta atstāta, tikai mums mašīna kādi 5 cm par garu. Meklējot baznīcu, es jau miestu pazīstu kā savu kabatu, aizbraucu un atstāju mašīnu kādā ielas malā mūsu maršruta beigās. Viss šis pasākums man ir nedaudz sagandējis garastāvokli un esmu diezgan burkšķošs radījums. Labi, ka Maija ir pieradusi.
Aizvelkamies kilometru atpakaļ līdz Lombadas baznīciņai, tur dziedāšana iet pilnā sparā, uzkāpjam uz takas. Pareizāk sakot mēģinām, jo takai priekšā uzlikta zīme iet aizliegts, nogruvuma materiāli var nosist cilvēku beigtu. Šis nu nav brīdis, kad mani atturēs kaut kāda sūda zīme, speramies iekšā. Jo vienmēr varēšu aizbildināties, ka eju apraudzīt sava astotās pakāpes brālēna banānu birzi.
Takas pirmie kilometri ir tādā urbānā vidē. Pa labu roku ir pilsētiņas māju pamati un kāpnes uz mazdārziņiem un pa kreisu – nogāzes terasēs redzami mazdārziņi. To visu pavada kazu blējieni un suņu rejas. Mazdārziņu kultūra te pārdzīvo krīzi. Daudz maz cilvēki audzina vien banānus. Vietām ir jau savvaļas cukurniedres, vienā vietā redzam kaut kādu koku, kas varētu būt pat marakuja. Bet, lai cik nolaists nebūtu dārziņš, lai kādā kraujas malā viņš neatrastos, tur vienmēr būs pussagruvis žogs. Es nudien nevaru iedomāties, kurš pa stāvu klinti rāptos piecus metrus, lai nospertu tavus kartupeļus un/ vai banānus, bet spriežot pēc iežogojumiem, šādi precedenti te nav retums.
Pa nakti ir lijis lietus, taka ir dubļaina un slapja. Rīts arī mums sanāk kalna ēnā un ir pat dzestrs. Izklaidējos pētīdams vietējo akveduktu meniķu sistēmu. Te vismaz pilsētā neviens nekrāmējas ar dēlīšiem, te viss ir ar smiltīm piebērta kartupeļu maisa vai bikšu straras līmenī. Bet ja strādā, tad ko daudz ķēpāties. Lejā var redzēt kaut kādu materiālu noliktavu ceļabūves kompānijai un mani sāk mākt domas, kāpēc mēs te vispār velkamies! Skaļi gan to nesaku, jo nu sačakarēt ar vienīgo ceļabiedreni attiecības jau pašā ceļojuma sākumā būtu neprāts. Un jāņem vērā arī, ka plānošanas procesā es izteicos, man jau vienalga, kur teiks, ka jāiet aus tik kājas un ies. Tagad sāk šķist, ka esmu bijis savās domās pārsteidzīgs un nemaz tik vienalga man nav.
Pēc pāris kilometriem nonākam situācijā, kādu es līdz šim neesmu redzējis – jau tā dubļainā taka ir nolēmusi pārplūst un levadas vietā mums taka – ūdenskritums. Prātīgākais jau būtu bijis iet atpakaļ, bet mēs jau esam investējušies. Pieņemam lēmumu noaut kājas un brist pa ūdeni gar klinšu malu. Pārbrienam bez kritieniem ielejā. Es gan drošības pēc aizeju ar basām kājām līdz līkumam, ja nu tur ar’ pārplūdis. Reinjonā man gadījās pārbrist upi, apauties un pēc trīs metriem aizejot aiz akmens saprast, ka atkal jāvelk nost apavi. Šoreiz viss kārtībā – taka pārplūdusi tikai te. Būs vēl šaubīgas vietas, bet ne tik trakas!
Lēna garā esam nokātojuši veselus piecus kilometrus un sasnieguši takas pagrieziena punktu, te pēc visām kartēm un GPSiem mums būtu braslā jāšķērso upe. Taču, pielienot tuvāk, saprotam, ka šim pasākumam neesam īsti gatavi. Upīte ir uzplūdusi un brišana pa glumiem akmeņiem būtu virs ceļiem. Nav pārāk plata, bet strauja. Noslīkt Madeiras strautā ar diez ko nelon, tādēļ meklēju risinājumus.
Pirmā iespēja ir aiziet pa mūsu krastu līdz tādam kā vietējam dambim un pamēģināt tikt pāri tur. Aizeju, tur priekšā betonēta siena, kuru nemaz nebūs tik viegli pievārēt, saglabājot visus nagus. Nākas doties atpakaļ. Atpakaļceļā man rodas otra spožā ideja – iet pa levadas apmali līdz turienei un tikt pāri tur. Vietām gan tur ir seši metri apakšā, bet praktiski izdarāma lieta. Paziņoju savu ideju Maijai, viņai arī ir plāns, bet man viņš patlaban nav aktuāls. Dodos testēt savu otro plānu, viss it labi, līdz pāris metrus līdz mērķim levadu veidojušie gudrinieki, levadas apmali no smukas taisnes ir iebetonējuši ieapaļu un pa slapju ieapaļu virsmu nevēlos iet. Dodos atpakaļ. Maijas plāns ir iet līdz trepītēm, kam nupat pagājām garām, uzkāpt uz takas atpakaļceļa sekciju un paieties uz priekšu. Tā ka man idejas beigušās, darām tā. Praktiski, bet garlaicīgi. Uzkāpjam augšā, redzam smuku ūdenskritumu ar tikpat smuku zīmi, ka taka ir slēgta. Mēs gan aizejam līdz tam upes aizsprostam un tur no augšas redzu, ka visi mani pūliņi būtu bijuši velti.
Tagad dodamies pa jaunās levadas daļu. Nezinu, vai arī šo ir izrakuši noziedznieki vai varbūt vietējā būvbrigāde. Būvēta nesen, vietām betonu rotā 2020. Tomēr te tiešām ir bijuši nogruvumi, vietām akmeņi ir norāvuši visas margas. Drīz vien sasniedzam takas labāko punktu – ūdenskritumu un tuneli, kas izcirsts klintī. Es jau par šo tuneli biju pavisam aizmirsis, tādēļ taka uzreiz mani savās acīs reabilitēja. Izejam cauri tunelim un te es pirmo reizi Madeirā apdauzu galvu, diezgan nopietni, lai gan, ja pieliek rokas pie apskrāpētās vietas, asinis saujā nepaliek.
Šai pārgājiena daļā var saprast, kādēļ taka skaitās melnā. Vietām margu nav vispār, trīsdesmit centimetru plata levadas betonētā mala un lejā kritums uz pārsimts metriem. Ja dikti neaizdomājas, tad ir pat ļoti smuks skats, kalnu ieleja tev zem kājām un tu ej gar pašu maliņu. Nu jau sākas pretkustība un nākas izmainīties uz takas. Pretīmnācēji vēl tā, bet gadās iestrēgt kādiem aiz muguras un tad vairs nav tik forši. Beigās esam atpakaļ pilsētā, iekāpjam mašīnā un braucam.
Atkal sajaucu pagriezienus un nonāku pie Lombadas baznīcas, navigatora izvēlētais ceļš ieved kaut kādā sētā. Tad nedaudz apjūku pie viena krustojuma un man viens uzdrošinās uzpīpināt, jo pa ilgi bakstos un apdzen. Mums sanāk pa ceļam, pagaidu, kad šis bakstās pie krustojuma un ar uzpīpinu. Atjaunoju dabā līdzsvaru, – cilvēks sabīstas, viņš nezina, ka ceļš uz civilizāciju te ir tikai viens, viņam sāk likties, ka es viņam sekoju un šis mēģina mukt prom. Diezgan neapdomīgi.
Mūsu nākamais mērķis, jo diena jau tikai knapi pusē, ir vietējo piejūras ciemu apmeklēšana. Pirmais ciems mūsu listē ir Jardim do Mar. Viens stāvlaukums un šauras ielas. Stāvlaukumā dabūjam pēdējo vietu un dodamies pētīt. Pirmais pa ceļam gadās bērnu laukums, bērnu mums nav līdzi, tā ka droši ejam garām. Tad baznīca, baznīcā dievkalpojums, kur tiek dziedāti psalmi, tur iekšā nesperamies, atliekam uz vēlāku laiku. Sekojot norādēm uz krastmalu atrodam priekš tik mazas pilsētiņas iespaidīgu promenādi. Dodamies pastaigā pa to.
Sasnieguši promenādes galu saprotam, ka ir jau pusdienlaiks un derētu kaut ko iekost. Maija šim gadījumam ir atradusi labāko ēstūzi ciemā un dodamies tur. Sev pasūtu astoņkāji ar kartupeļu frī, Maija paņem astoņkāja salātus. Jāatzīst, ka man tas kustonis garšo, ja sacepts ar sīpoliem. Kolas gan te nav, ir tikai pepsi. Sākumā esam tikai mēs un pāris kafijas dzērāji ar vienu mazu puišeli. Puišeli visi pazīst jo ciems jau nav liels. Tad atkuļas kaut kādi vācieši, kas līdzi paņēmuši suni. Kamēr pusdienojam uznāk lietus un sākam domāt, kā tikt līdz auto. Bet te lieti, cik ātri uznāk, tik ātri pāriet. Kad dodamies prom, tad jau atkal spīd saule. Izstaigājam promenādi, atklājam, ka baznīca ir slēgta un braucam uz nākamo ciemu, kuru esam redzējuši no promenādes.
Paul do Mar no iepriekšējās daudz neatšķiras, promenāde mazāka, bet toties lielāks mols, kuru sargā pliks vietējas nozīmes varonis (statujas formā). Te redzam arī pirmos “digitālos nomadus”, kuri ap vieniem jau ir normālā ķitē un pēta vietējo Ziemassvētku dekorāciju nianses, turoties pie mājas stūra. Arī te baznīca ir ciet. Tā kā esam jau paēduši, tad nav vajadzības pat ieiet kafejnīcā. Aizejam uz molu, pavērojam makšķernieku un dodamies mājup. No pilsētas nemaz nebija tik viegli izbraukt ārā, jo navigatoram dikti patīk kalnu takas. Tikt viesnīcas stāvvietā nebija nekāds joks, jo, redz, vakarā te būs Ziemassvētku atvadu ballīte, tiek stutēta augšā skatuve, riktētas kameras, jo pasākumu rādīs pašā MadeiraTV!
Vakarā pasēžam okeāna krastā un paskatāmies viļņus. Es esmu izvirzījis sev ambiciozu mērķi – redzēt zaļo staru Madeirā. Maiteklis – lai ar vēroju katru vakaru, apstākļi nebija pareizie. Pašā vakarā ap desmitiem mūs aiz loga iepriecina vietējās folkloras kopas, kas par godu Zvaigznes dienai uzrīko koncertu. Meldiņam tāda šlāgera pieskaņa, bet, tā kā valodu nesaprotu, tad visas dziesmas šķiet vienādas, no sākuma bēdīgas un lēnām pāriet jautras. Ap divpadsmitiem folkloristi nokūst un svētki beidzas, var mierīgi gulēt.
Rīts sākas ar pamošanos divas stundas pirms brokastīm. Organisms vēl nav pārslēdzies uz jauno režīmu un ēstgriba parādās jau piecos no rīta. Sagaidām brokastlaiku un dodamies. Man brokastīs ir vesela misija – jātiek pie naža! Lidmašīnā jau tagad ar nazi iekāpt nevar, doma ir vienu brokastīs aneksēt, izvadāt ekskursijā pa visu Madeiru un pēdējā dienā atlikt atpakaļ vietā. Aizejam uz brokastu vietu, ēdiens salikts, bet nekāda apkalpojošā personāla nav. Nekas, ķeramies pie ēšanas. Kafijas automāts, lai ar tur ir kādi seši kafijas veidi, pa īstam izsniedz tikai vienu – kafiju ar pienu, visas pārējās opcijas dod melno kafiju. Pavārs ir no tiem, kurš uzskata, ka nedaudz oglītes ēdienā nevienam par sliktu nav nācis. Omletes pārceptas ar nelielu melnumiņu, viss, ko var nedaudz piededzināt, ir piededzināts. Bet ja nedaudz iespringst, tad ēdamo atrast varēja.
Brokastojot var redzēt, ka pa nakti ir bijis lietus, debesis nomākušās un izskatās, ka līs vēl. Tādēļ pakojot mantas pirmajam šī ceļojuma pārgājienam ar lietus jakām. Mūsu izvēlētais maršruts ir PR10 Levada do Furado, kuru sāksim no Ribeiro Frio. Līdz pašam galam neiesim, bet līdz lielā nokāpiena sākumam un tad atpakaļ. Brauciens uz Ribeiro Frio ļāva man pirmo reizi saskarties ar Madeiras miglu. Tu, cilvēks, brauc mierīgi pa tuneli un izbrauc miglā, tādā totālā ar redzamību 10 metri. Miglas lukturus nākas apgūt uzreiz, kopēju arī vietējo tradīcijas ieslēdzot avārijas gaismas līdz brīdim, kamēr man aizmugurē parādās kāda mašīna, tad tā pārņem avārijas gaismu stafeti. Ātrums, protams, nokrītas. Vairāk vai mazāk pa miglu braucam līdz pat galamērķim.
Pie vietējā bāra atrodam vietu, kur nolikt mašīnu. Te nu labi strādā paruna par tiem, kas agri ceļas, jāatzīst gan, ka vēl kādi četri cilvēki, bija cēlušies vēl agrāk. Un ceļš pa taciņu var sākties. Šī taka skaitās viena no vecākajām publiskajām takām, kas atvērtas pie levadas. Levada pa lielam ir betonēts grāvis, pa kuru no kalniem tek ūdens. Strādā gan kā irigācija, gan kā erozijas novērsējs. Tā kā levadu būvēšana nebija nekāda izprieca, tad tās lielākoties būvēja ar ieslodzīto darbaspēku, sāka sešpadsmitajā gadsimtā un turpina līdz šodienai. Pavisam uz salas ir sabūvētas levadas 2170 kilometru kopgarumā, izrakti tām tuneļi ap četrdesmit kilometriem. Grāvīšus te regulāri apkopj un populārākās takas ir ļoti smukas.
Sākam pie neliela strauta aizsprosta un sekojam levadai. Takas sākumā ir pussabrukusi ēka, pār kuru dominē milzīgs rododendrs. Taka ir diezgan plata vismaz sākumā, varētu pat ar zirga ratiem izbraukt, lai gan zirgus te neredzu. Tā nu mums ir jāiet kādi deviņi kilometri – pa labi klints, pa kreisi kalna nogāze apaugusi ar krūmiem. Taka ir smuka, bet saulainā dienā varētu būt vēl smukāk. Ja starp krūmiem var redzēt kaut ko no ielejas, tad to visu maisa migla un mākoņi.
Reizēm gan paveicas un nedaudz noskaidrojas, tad gan skati uzlabojas. Vietām no kalna tek nelieli ūdenskritumiņi pa taisno levadā. Izrādās arī, ka taciņa ne vienmēr ir plata – vietām tā sašaurinās līdz pašas levadas betonējama apmēriem. Šajā vēl nav tuneļu, bet ir jālien caur dabīgajām klinšu spraugām. Tā kā ir vēl agrs, tad uz takas praktiski citus cilvēkus neredz un nav jānodarbojas ar tādām lietām, kā pretīmnācēju palaišana, stāvot vienā grāvja malā un cerot ka palaižamais nenovelsies no klints. Ja esi dendrologs vai botānikas entuziasts, tad vari līksmot par pirmatnējo lauru koku mežu un vietējo isoplekšu krūmājiem. Es neesmu tik rafinēts un no krūmiem atpazīstu tikai orhidejveidīgos, bet tas jau ir drošs minējums, jo orhideju dzimta ir dikti plaša, ka jebkas var izrādīties orhideja. Nekādu dzīvo radību gan es te nemanu.
Papildus problēma visās šajās takās ir tā, ka te nekur nav tualešu. Tā tas bija pirms piecpadsmit gadiem un tā tas ir joprojām. Līdz ar to cilvēki izlīdzas kā nu māk, par nepārredzamu takas līkumu jau desmit metru pirms tā liecina tualetes smaka. Acīmredzot tādas ir vietējā tūrisma tradīcijas.
Lēnā garā esam tikuši līdz mūsu galamērķim – Lagoa da Portela. Pats dīķis gan ir tukšs un pie viņa lejā nelienam, jo lietus ir izmērcējis takas un negribas smērēt apavus. Papiknikojām vietējās Lamaceiros mežniecības parkā, te lieti noderēja no rīta iegūtais nazis, jo siers pats sevi nesagriezīs. Pati mežniecība sestdienās slēgta, tāpat kā viņu tualetes, tās gan izskatās bija slēgtas jau laikā, kad Portugālē vēl valdīja Salazars. Iestiprinājušies dodamies atpakaļ. Katrs, kurš ir gājis pa takām, zina, ka ejot turp un nākot atpakaļ, lai ar’ taka ir tā pati, tomēr izskatās pavisam citādi. Šī nav nekāds izņēmums. Man brīžiem gadās vietas, par kurām es esmu puslīdz drošs, ka redzu tās pirmo reizi. Nu jau parādās arī citu taku entuziasti un nākas apstāties, lai palaistu garām pretīmnācējus. Vismaz neesam tik lēni, lai mūs kāds pašus apdzītu. Diemžēl laika apstākļi neuzlabojas un lietutiņš, kas līdz šim tikai laiku pa laikam uzsmidzināja ir nolēmis pievērsties nopietnākai līšanai. Nākas pakot ārā lietus jakas un pēdējos četrus kilometrus turpināt ar tām mugurā. Lietū takas apskate nav pārāk interesanta un uz beigām ap astoņpadsmito kilometru pat uznāk īgnums. Beigās viss pārgājiens ar atpūtām mums ir aizņēmis vien četras stundas.
Lai nedaudz atgūtos no paveiktā, aizejam uz vietējo zivju restorānu nedaudz iekost. Garšoja labi, pat kartupeļi likās izcili. Lietus ārā gāž kā ar spaiņiem un ir skaidrs, ka šodien citu plānu mums vairs nav. Tādēļ ar ēšanu nesteidzamies. Viens gan nedaudz kaitina, vietējie pie galdiem uzvedas dikti skaļi, tā ka mēs ar Maiju reizēm viens otru nedzirdam. Bet tas laikam te tā pieņemts, labi, ka iekšā nedrīkst smēķēt. Vispār jau vakar ievēroju, ka vietējiem uzpīpošana sabiedriskās vietās joprojām ir lielā cieņā.
Līdz ko tu atslēdz mašīnu, tā te uzreiz parādās kāds, kurš pretendēs uz tavu vietu. Tam jau nebūtu nekādas vainas, ja gaidītājs būtu prātīgs cilvēks un spētu saprast, ka man navigatorā ir jāievada adresīte galamērķim un tikai tad zināšu, kur jābrauc. Tāpēc besī tā pīpināšana un žestikulēšana. Dodamies mājup.
Vakaru pavadām Ponta do Sol pludmalē. Cik nu to vispār var saukt par pludmali, uzēdam vietējā maiznīcā nopirktās bulciņas un skatāmies viļņus. Šodien tie ir vēl brangāki nekā vakar, sitas krastā kā traki. Cilvēki protams mēģina pielīst tiem pēc iespējas tuvāk un uzņemt pēc iespējas labāku bildi. Viļņi jau nav īpaši prognozējami un var sanākt visādi, var desmit minūtes stāvēt un nekā, bet var arī nošļakstīt no galvas līdz kājām. Redzēju abus gadījumus. Tad aizeju uz viņu izbūvēto ragu un skatos pensionāru skriešanos ar viļņiem. Ideja tā pati paspēt nobildēties uz pilsētas fona pirms vilnis tevi nolej ar ūdeni. Pavisam slapju redzēju tikai vienu neveiksminieci, pats tieku cauri sveikā. Novērtēju vietējā zivju restorānā ēdienkarti un svaigās zivis ledusskapī, tad dodos uz viesnīcu. Nav jau tā, ka man viļņi nepatiktu, bet man nav Maijas spējas tik ilgi sēdēt un neko nedarīt.
Ceļojums uz Madeiru sākas visnotaļ agri, modinātājs nopīkst ap četriem trīsdesmit. Mantas jau ir sakravātas iepriekšējā dienā un šoreiz ir nolemts neko lielu līdzi neņemt, iztikt tikai ar mugursomām bez nododamās bagāžas. Esam tik godīgi, ka mājās visu nosveram, lai nepārsniegtu nosacīto 8 kilogramu robežu. Kauns teikt, bet mums uz abiem kopā pat nav 16 kilogramu! Iekožam brokastis un dodamies uz lidostu.
Lidostā esam laicīgi, Maija man neļauj izmantot slaveno 3+karti, kas ļautu man iziet drošības kontroli ātrajā rindā. Esmu spiests stāvēt garajā, bet, tā kā esam atkūlušies daudz par ātru, tad pārāk nepukojos. Šoreiz pamanos noņemt no sevis visas metāliskās lietas un kontroli izeju bez problēmām. Tagad atliek vien dirnēt un gaidīt reisu. Dirnēt es esmu pieradis un laiks paiet ātri. Tā kā jālido būs veselas sešas stundas, es daļu laika pavadu kačājot no jūtūbes reisā skatāmās lietas. Vienu brīdi ar manu sarunu mēģina uzsākt vietējais aptaujas veicējs, nolemju šoreiz viņu atšūt, negribās man likt ķeksīšus viņa aptaujā par savu vecumu, ienākumu līmeni un ceļojuma mērķiem.
Uz lidmašīnu mūs ved ar autobusu, protams, ka autobuss tā uzreiz braukt nesāks. No sākuma pielasīsies pilns, tad aizvērs durvis, ļaus pa visiem kopā aizsviedrēt stiklus un tikai tad sāks braukt. Lai esmu saģērbies vairāk atbilstoši Madeiras apstākļiem nekā Latvijas salam ar sniegu, autobusā īsti auksti nav. Beigās jau visi tiek lidmašīnā, ieņem savas vietas. Reiss ir patukšs, tā kā var tikt sēdēt pie loga par to pat nepiemaksājot. Pa logu var apskatīties lidmašīnu de-icing procedūru. Un pēc tam seko solītais sešu stundu lidojums. Pārtiku esam pasūtījuši iepriekš, netikšu, ka man sava izvēle dikti garšoja, bet nu par saviem lēmumiem atbildība ir jānes pašam. Noskatos visu uz aparāta nolādēto un klāt esam.
Vispār jau Madeiras lidosta neatrodas Funšalā, bet Mačiko. Pielidošana izskatās visai iespaidīga, nedaudz gar klintīm (kur par laimi neredz lidmašīnu atlūzas), tad uz lidostu, kura uzbetonēta uz stabiem okeāna krastā. Ja pareizi atceros, skaitās viena no Top 10 sarežģītākajām lidostām. Mums paveicas, laiks kā zīda drāna, lidmašīnu pat nenēsā. Nosēžas, visus izlaiž uz gājēju pārejas un brīvi.
Mūsu pirmais plāns ir tikt pie mašīnas. Savā ceļojumā pirms piecpadsmit gadiem, mums viss bija noorganizēts – savāc taksis, aizved taksis, šoreiz nolēmām tikt galā paši saviem spēkiem. Mūsu izvēlētā autoīres kompānija ir Madeira Rental. Nav jau tā, ka speciāli meklētu, apskatījos kas lētāks un ņēmu ciet. Kā par brīnumu šī nav noslēpta aiz kādas no lielajām, bet pašiem savs ofiss. Uzrādu savu rezervāciju, esmu paņēmis sīku mašīnīti Seat Ibiza. Man labā darbiniece uzreiz piedāvā par 70 eiro uzlabot uz Ford Puma, es nolemju šim piedāvājumam piekrist, jo kalni te stāvi un katrs motora kubikcentimetrs ir no svara. Noformēju apdrošinājumu bez pašriska, zinu, ka nav prātīgi tā darīt, bet zinot savu braukšanas manieri, man tā šķiet pareiza izvēle.
Lai tiktu pie mašīnas, ir jāiziet neliels kvests, tas gan nav nekas sarežģīts – jāiet pa koridoru, tad ar liftu uz leju un tad jau redzēšot. Godīgi izpildām visus dotos norādījumus un esam pie baltās Pumas. Apskatu un redzu, ka tā jau ir nedaudz cietusi. Par to pavēstu vietējam darbiniekam, šis saka, lai neķer kreņķi, nofilmē mašīnu un, ja kas, atvedot skatīsimies filmu kopā. Iekārtojoties mašīnā, atrodu sporta somu, ko aizmirsis kāds, kurš devies uz sporta zāli. Atdodam vietējam stāvvietas priekšniekam un dodamies dzīvē.
Skaidra lieta, ka pats pirmais, kas ienāk prātā, ir ēšana. Maija ir atradusi kaut kādu Marcels bistro, kurš atrodas Santanā. Es pie sevis to uztveru diezgan skeptiski, jo senos laikos mēs līdz tai Santanai kūlāmies vai pusi dienas. Ievadām adresi. Mašīnas navigācija ir laba, tomēr tā nezina daļu no salas “jaunajiem ceļiem”. Pāris kilometri paiet, piešaujoties pie braucamā. Pret kalnu rāviena nav, bet kopumā labs aparāts. Sākumā gan nedaudz apmaldos un pēc piecām minūtēm esmu atpakaļ tur, no kurienes sāku braucienu. Pamājam autoīres kantora darbiniekam vēlreiz un atrodu pareizo ceļu.
Brauciens man atgādina pērnvasaras Reinjonas izbraucienu – daudz serpentīnu, kāpienu un kritumu, pieredze man jau ir un ceļš stresu nerada. Atrodam ēstuvi, noliekam automašīnu, stāvvieta tukša (šai salā galvenais ir nevis kaut kur aizbraukt, tas ir vieglākais, bet atrast vietu, kur nolikt auto). Speramies iekšā ēstuvē, pie durvīm mūs sagaida papagaiļu būris, pašā ēkā ir divi cilvēki, pavārs un oficiante. Abi dara visu, lai vien mūs nepamanītu. Sak, varbūt notīsies paši. Man gribas ēst, tā ka jautājam, vai te ir vispār atvērts. Jā, esot gan. Mums ierāda vietas ārā uz terases un atnes ēdienkarti.
Kad esam gatavi veikt pasūtījumu, atklājas, ka visu nemaz nevar pasūtīt, jo saimnieks neesot uz vietas. Maija tiek pie kolas, es – ne pie kā, jo priekšnieks būšot pēc desmit minūtēm. Tā kā ir saulīte un pēc mana vēl klimata zonu maiņas nepieradušā organisma viedokļa pats ziemas vidus, man tā liekas ļoti laba nodarbe. Pat kola šķiet saldāka. Beidzot pienāk brīdis, kad pārrodas Saimnieks, nu var pasūtīt visu, laikam atvedis produktus. Es paņemu marakujas (pasifloras) dzērienu, zivi ar eksotiskajiem augļiem. Maija paņem astoņkāja salātus ar augļiem.
Saņemot ēdienu man pirmais iespaids ir, ka kartupeļu grāpī vārot ir iebirs augļu kokteilis, bet, kad aprod, garšo tīri tā neko. Iestiprināšanās procesā mūs izklaidē papagaiļi, kuri, neprotot runāt, sazinās ar zvana skaņām, un vietējais šunelis, kurš pie reizes nodarbojas ar nelielu ubagošanas tūri. Šunelis nezina, ka es pret tādiem esmu nocietinājis savu sirdi un viņam nākas palikt bešā.
Paēduši dodamies Ponta do Sol virzienā. Pa ceļam esam nolēmuši apskatīties no iepriekšējā ceļojuma atmiņā palikušās vietas. No sākuma nenoturamies un iebraucam apskatīties vienu Mirodouro tepat Santanā. Skats ir smuks, bet mani vairāk ieinteresē vietējais kartupeļu lauks, izskatās, ka esam uz jauno kartupeļu ražu, lauks ir tikko norakts, jo ne ar špurrekli, ne kratekli te neizbrauks. Skatam nav ne vainas, bet mūsu galvenais skatu laukums atrodas Arco de São Jorge.
Skatu laukumu atrodam uzreiz, viņam vispār nav iespējams pabraukt garām. Tur jau ir diezgan daudz skatītāju un fotografētāju. Piestājam, izkāpjam ārā, man šķiet, ka šis nav īstais, jo iepriekš te tā nebija. Vispār sajūtos vecs, jo lietas, kuras te pirmajā reizē nebija, tagad izskatās pēc tādām, kuras jau derētu nomainīt. Pasēžam, pačillojam, paskatāmies uz rietumu pusi, izvēlamies pilsētiņu, uz kuru mums vajadzētu aizbraukt, pasēžam vēl nedaudz.
Mūsu izvēlētā pilsētiņa ir Ponta Delgada, un lai gan ar aci viņu var redzēt tīri labi, ceļš mūs no sākuma noved lejā līdz jūras līmenim, tad uzdzen atpakaļ kalnā un tad atkal noved lejā, nu jau pie pašas pilsētas. Pozitīvi, ka no augšas var redzēt, ka stāvlaukums atrodas pašā ostā pie mola. Braucu lejā, pa ceļam gan gadās misēklis – vietējais kartupeļu vācējs dodas mājās ar savu guvumu. Veids ir visnotaļ interesants – kartupeļi sakrauti plastmasas kastēs, kuras tiek vilktas ar šnori. Mums priekšā, šķērsojot ceļu, kaste apkrīt un kartupeļi izbirst. Nākas pagaidīt, kamēr tie tiek salasīti. Tavu brīnumu stāvvietā ir publiskā tualete, vērtējums gan 2/10, gandrīz kā savulaik Talsu autoostā.
Pirmais plāns ir uzlīst uz mola un aiziet līdz tā galam. Sākot tā realizāciju, saprotam, ka tas īsti nebūtu prāta darbs, jo viļņi, nezināms mols un vai tas maz te ir legāli. Tādēļ uzraušamies uz tā un skatāmies viļņus. Kad esam atskatījušies (man pietika ar pirmajiem trīs), dodamies uz vietējo baznīcu. Ziemassvētku sezona vēl nav beigusies un baznīca izrotāta pēc pilnas programmas. Jēziņi atrodami silītēs un uz visu to no augšas noraugās paradīzes dārzs, kurā atrodamas pat zebras! Mēs te esot vēl nemaz nezinām, ka Madeirā baznīcās iekšā tikt nav viegli. Lielākajām ir darba laiks, citas atveras tikai uz kulta rituāliem.
Izpētījuši baznīcu nolemjam nedaudz pastaigāt pa pašu pilsētu, bet sākoties kāpienam augšā kalnā, nospriežam, ka mēs jau te esam braukuši un vispār kāpt lejā no kalna ir vieglāk nekā augšā. Ejam uz mašīnu un dodamies uz Ponta do Sol miestu. Lai tur nokļūtu, nu nākas braukt cauri salai pa vidu ziemeļu dienvidu virzienā. Tehniski jau varētu apbraukt salai apkārt, bet šādi ir ātrāk. No ceļa visinteresantākais ir vienjoslas tunelis, kur ir luksofors, kurš vienmēr deg dzeltens. Tu piebrauc un skaties, vai kāda mašīna nenāk pretī, ja nenāk, tad brauc iekšā un ceri, ka arī nenāks. Vispār uz tuneļiem te nauda nav žēlota. Tā pa serpentīniem ripinot nonākam līdz Ponta do Sol.
Mūsu pirmais uzdevums ir iečekoties viesnīcā. Viesnīca ir Sunset Bay, izklausās kā pansionāts, bet atrodas okeāna krastā un ir pat pazemes stāvvieta! Un ja tā pilna, tad vienmēr var noparkoties Tunelī! Braucot aiz viesnīcas pa serpentīnu jāuzmanās, lai nenobrauktu kādu citu tūristu, kuri vēl nemāk slapstīties pa ielu malām. Mašīnu pirmajā brīdī nav kur nolikt, tādēļ apstājos durvju priekšā. Te ir Ziemassvētku tirdziņš, Jēziņš silē, pretī Riekstkodis ar svītu un tam visam pa vidu – viesnīca. Iečekošanās paņem zināmu laiku, jo priekšā kāds amerikānis mēģina norezervēt gan džipu, gan dabūt lētu cenu. Kad visu sarunājis, tad viss vēl jāuzraksta uz lapas un administratorei jāparaksta. Pie sevis nodomāju, ka tūlīt vēl skries pēc notāra. Pienāk mūsu kārta, mums izsniedz istabas atslēgas, plastmasas karti, vienu uz diviem. Pajautā, vai mašīna ir viesnīcas garāžā (viņā bez tās plastmasas kartes nevar iebraukt), nolasa lekciju par brokastlaikiem, samaksājam tūristu nodokli un varam būt brīvi.
Mašīnu noliekam garāžā, dikti šaura, bet mašīna jau ar nav pārāk liela, ievērtējam savu istabu – skats uz okeānu un tirdziņu ir smuks. Dodamies iepirkt proviantu, mums plānā ir daudz pārgājienu un tur bez ēdamā pa ceļam nebūs viegli. Pa ceļam uz veikalu var ievērtēt pilsētiņu. Aizejam uz slaveno Tuneli, kurā var nolikt mašīnas, tunelis izskatās kalpo arī par tualeti. Tad atklājam, ka mums aiz viesnīcas ir restorānu iela, kur var, iespējams, labi paēst. Tad atrodam vēl vienu Ziemassvētku tirdziņu, baznīcu, maiņas grāmatu plauktu telefona būdā, pilsētas bibliotēku, policiju, stāvlaukumu un beidzot veikalu.
Veikalā iepērkamies pāris dienām un dodamies atpakaļ. Te ir iespējams uzlīst apkārtējās klintīs (smuki pa ceļu) un apskatīt pilsētu no sāna. Šodien ir labi viļņi, tādēļ izbūvētie moli un skatu laukumi nav pārāk droši. Mēs pārāk tuvu nelienam, bet labprāt vērojam, kā neuzmanīgākie bēg no viļņiem un viņus izmērcē ūdens. Saule noriet un pilsētā tiek iedegtas dekorācijas. Pastaigājam pa naksnīgo pilsētu vēlreiz, Ziemassvētku tirdziņa būdiņas atveras un tur kaut ko tirgo, tā īsti nesapratu ko, pēc skata dzeramos ar zemesriekstiem. Lai nevienam nerastos šaubas par pareizo gadu, uz piepilsētas klintīm ir uzkārtas izgaismots 2025. Izvazājušies liekamies gulēt.
Paļāvos spiedienam un apziņai, ka neko no Kuzmina darbiem neesmu lasījis. Tādēļ nolēmu izlasīt šo grāmatu. Tā kā šī bija man pirmā iepazīšanās ar autoru, es nudien nezinu viņa personīgo dzīves gājumu, un tādēļ nespēju novērtēt, cik daudz no tā ir ielikts grāmatā un vai tas vispār ir svarīgi.
Pozitīvi ir tas, ka autors raksta patiešām labi. Nevar teikt, ka stāsts mani aizrāva no pirmās lapaspuses, bet valoda un izteiksmes veids gan. Autoram mierīgi var dot cepumu par mēģinājumiem iedzīvināt latviešu literatūrā latviešu lamu vārdus. Valoda bagāta, teksts lasās raiti, bet man īsti nebija saprotams, par ko ir stāsts: par okupētajiem un okupantiem? Nesaprastajiem un sapratējiem? Par dzīvi no mazpilsētas uz dižpilsētu? Latvijas vēsture 101 vienas ģimenes atvases pieredzē? Par komunālā dzīvokļa plusiem un mīnusiem? Man gan neklātos pārāk uz šo ieciklēties, jo nevar jau būt grāmata par cilvēkiem un to dzīvi tikai par kaut ko vienu, tādas lietas tiek sauktas par vārdnīcas šķirkļiem.
Iespaids bija, ka autors grābstās gar stāstu kā mironis gar svecēm. To gan es norakstu uz to, ka es nezinu viņa iepriekšējo darbu un dzīves “lore” un uz savu slinkumu. Grūti jau autoram ir pārmest savu nesaprašanu, tas galu galā ir viņa stāsts, un lasītājam ir brīvi interpretēt viņu savu iespēju robežās. Tomēr tik plānai grāmatai autors bija paņēmis pārāk daudz tēmu, kuras vismaz manuprāt tā arī īsti nespēja savienoties kopā smukā stāstījumā. Iespējams, ka par līmi bija jākalpo tai stāsta daļiņai, kurā autors kā detektīvs mēģināja atšķetināt savu dzimtas vēsturi, noskaidrojot lietu un cilvēku patieso dabu.
Autoram ir ķēriens īsi un konkrēti ieskicēt savus varoņus, padarīt tos par dzīviem tēliem, tādus, kurus tu uz ielas pēc viņa apraksta atpazītu, taču tāpat kā reālajā pasaulē arī ar grāmatas varoņiem nekas pa lielam nenotiek, tikai dzīve. Rodas tāds kā neliels aizvainojums, kā tāds kolorīts tēls, bet viņš tikai pāris reizes nolamājas un pazūd.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vai es lasīšu vēl kādu šī autora darbu? Iespējams, ka tie nav tik haotiski.
Visi ceļi ved uz Amberu. Grāmatas izdevums latviešu valodā uz Amberu mani aizveda jau trešo reizi. Pirmā reize bija deviņdesmito gadu beigās, pirms gadiem desmit izlasīju oriģinālā, nu pienāca laiks izlasīt arī latviski. Grāmatu es saņēmu no izdevniecības Prometejs.
Šajā grāmatā ir atrodamas Amberas hroniku pirmie divi stāsti “Deviņi Amberas prinči” un “Avalonas ugunsieroči”. Jāatzīst, ka desmit gadi ir pietiekoši ilgs laiks, lai piemirstu sižeta smalkumus un tādēļ grāmatu pārlasīju ar interesi.
Klasika jau tādēļ ir klasika, ka ir lasāma visos laikos un nezaudē savu aktualitāti. Šīs klasikas pamatā ir ģimene. Ģimene, kura pārvalda ne vairāk ne mazāk visas pasaules. Pasauļu ir daudz, bet īstā ir tikai viena – Ambera. Karalis Oberons ir pazudis un prinču starpā ir sākusies plūkšanās par troni. Viens no prinčiem Korvins, tāpat kā lasītājs, šajā cīņā tiek iemests, neko par to nezinot. Taču karaliskās asinis nav nekāds nieks un gan lasītājs (un ne tikai), gan Korvins ātri vien saprot lietu patieso dabu. Amnēzija jau vispār ir labs veids, kā nodrošināt grāmatā nebeidzamu negaidītu notikumu pavērsienu ķēdi. Prinči pilnībā atbilst uzskatiem par karaliskām ģimenēm, gatavi viens otru nozūmēt, lai tikai dabūt nedaudz varas.
Nevarētu teikt, ka starp prinčiem būtu liela atšķirība, autors vismaz pirmajās grāmatās nav pārāk iesprindzis ar tēlu attīstīšanu. Lielākoties mēs uzzinām viņu vārdus, komandējamo karaspēku, frakciju, kurai viņš pieslienas, zobencīņas panākumus, pagātnes pārdarījumus. Var jau teikt, ka sešdesmitajos tā rakstīja un tur jau neko nevar darīt, vispār jau ar katru nākamo grāmatu situācija uzlabosies. Tad vēl, runājot par varoņu motivāciju, vara izskatās ir tāda kā principa lieta, īsti pat nav skaidrs, ko tā dod. Pasaulē ir bezgalīgs Ēnu skaits, to ir tik daudz, ka reizēm kāds princis var pazust uz gadu simtiem un neviens viņu nespēj atrast, bet, nē, visiem vajag valdīt oriģinālā. Princeses, teiksim, ir pilnīgi atstātas aiz borta kā aksesuāri, neko vairāk kā nelielas neērtības viņas nespēj sagādāt. Izņēmums varbūt ir tikai Dara.
Grāmata ir sarakstīta laikos, kad nebija īsti forši izdot tūkstošlapu biezu pirmo sērijas grāmatu, tādēļ mūsdienu skatījumā stāstījums ir ļoti koncentrēts. Autors ir atstājis tikai pašu svarīgāko un notikumi risinās “mērkaķa ātrumā”. Bet tas nemaina Amberas pasaules pievilcību, tā ir nevis detaļās, bet koncepcijā. Koncepcija jau gan nekā jauna kopš Platona laikiem un pēc būtības ir variācija par ideālā objekta ēnām, tikai te ideāls ir Ambera, kuras mestās Ēnas ir visas citas pasaules (moderni sakot multiversi). Šajās pasaulēs var atrast visu ko no mūsu pašu zemes līdz vecajai labajai Avalonai. Ja nepaveicas, var atrast arī dēmonu pilnas pasaules, Ēnas ir tādas, kur viss ir iespējams.
Grāmatai joprojām lieku 10 no 10 ballēm. Īsta žanra klasika, iesaku izlasīt un atklāsies cik daudz mūsdienu grāmatas ir ietekmējušās tieši no Amberas pasaules uzbūvē. Un ideja par Kārtīm man vispār pat augstskolas gados norāva jumtu!