Paļāvos spiedienam un apziņai, ka neko no Kuzmina darbiem neesmu lasījis. Tādēļ nolēmu izlasīt šo grāmatu. Tā kā šī bija man pirmā iepazīšanās ar autoru, es nudien nezinu viņa personīgo dzīves gājumu, un tādēļ nespēju novērtēt, cik daudz no tā ir ielikts grāmatā un vai tas vispār ir svarīgi.
Pozitīvi ir tas, ka autors raksta patiešām labi. Nevar teikt, ka stāsts mani aizrāva no pirmās lapaspuses, bet valoda un izteiksmes veids gan. Autoram mierīgi var dot cepumu par mēģinājumiem iedzīvināt latviešu literatūrā latviešu lamu vārdus. Valoda bagāta, teksts lasās raiti, bet man īsti nebija saprotams, par ko ir stāsts: par okupētajiem un okupantiem? Nesaprastajiem un sapratējiem? Par dzīvi no mazpilsētas uz dižpilsētu? Latvijas vēsture 101 vienas ģimenes atvases pieredzē? Par komunālā dzīvokļa plusiem un mīnusiem? Man gan neklātos pārāk uz šo ieciklēties, jo nevar jau būt grāmata par cilvēkiem un to dzīvi tikai par kaut ko vienu, tādas lietas tiek sauktas par vārdnīcas šķirkļiem.
Iespaids bija, ka autors grābstās gar stāstu kā mironis gar svecēm. To gan es norakstu uz to, ka es nezinu viņa iepriekšējo darbu un dzīves “lore” un uz savu slinkumu. Grūti jau autoram ir pārmest savu nesaprašanu, tas galu galā ir viņa stāsts, un lasītājam ir brīvi interpretēt viņu savu iespēju robežās. Tomēr tik plānai grāmatai autors bija paņēmis pārāk daudz tēmu, kuras vismaz manuprāt tā arī īsti nespēja savienoties kopā smukā stāstījumā. Iespējams, ka par līmi bija jākalpo tai stāsta daļiņai, kurā autors kā detektīvs mēģināja atšķetināt savu dzimtas vēsturi, noskaidrojot lietu un cilvēku patieso dabu.
Autoram ir ķēriens īsi un konkrēti ieskicēt savus varoņus, padarīt tos par dzīviem tēliem, tādus, kurus tu uz ielas pēc viņa apraksta atpazītu, taču tāpat kā reālajā pasaulē arī ar grāmatas varoņiem nekas pa lielam nenotiek, tikai dzīve. Rodas tāds kā neliels aizvainojums, kā tāds kolorīts tēls, bet viņš tikai pāris reizes nolamājas un pazūd.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vai es lasīšu vēl kādu šī autora darbu? Iespējams, ka tie nav tik haotiski.
Visi ceļi ved uz Amberu. Grāmatas izdevums latviešu valodā uz Amberu mani aizveda jau trešo reizi. Pirmā reize bija deviņdesmito gadu beigās, pirms gadiem desmit izlasīju oriģinālā, nu pienāca laiks izlasīt arī latviski. Grāmatu es saņēmu no izdevniecības Prometejs.
Šajā grāmatā ir atrodamas Amberas hroniku pirmie divi stāsti “Deviņi Amberas prinči” un “Avalonas ugunsieroči”. Jāatzīst, ka desmit gadi ir pietiekoši ilgs laiks, lai piemirstu sižeta smalkumus un tādēļ grāmatu pārlasīju ar interesi.
Klasika jau tādēļ ir klasika, ka ir lasāma visos laikos un nezaudē savu aktualitāti. Šīs klasikas pamatā ir ģimene. Ģimene, kura pārvalda ne vairāk ne mazāk visas pasaules. Pasauļu ir daudz, bet īstā ir tikai viena – Ambera. Karalis Oberons ir pazudis un prinču starpā ir sākusies plūkšanās par troni. Viens no prinčiem Korvins, tāpat kā lasītājs, šajā cīņā tiek iemests, neko par to nezinot. Taču karaliskās asinis nav nekāds nieks un gan lasītājs (un ne tikai), gan Korvins ātri vien saprot lietu patieso dabu. Amnēzija jau vispār ir labs veids, kā nodrošināt grāmatā nebeidzamu negaidītu notikumu pavērsienu ķēdi. Prinči pilnībā atbilst uzskatiem par karaliskām ģimenēm, gatavi viens otru nozūmēt, lai tikai dabūt nedaudz varas.
Nevarētu teikt, ka starp prinčiem būtu liela atšķirība, autors vismaz pirmajās grāmatās nav pārāk iesprindzis ar tēlu attīstīšanu. Lielākoties mēs uzzinām viņu vārdus, komandējamo karaspēku, frakciju, kurai viņš pieslienas, zobencīņas panākumus, pagātnes pārdarījumus. Var jau teikt, ka sešdesmitajos tā rakstīja un tur jau neko nevar darīt, vispār jau ar katru nākamo grāmatu situācija uzlabosies. Tad vēl, runājot par varoņu motivāciju, vara izskatās ir tāda kā principa lieta, īsti pat nav skaidrs, ko tā dod. Pasaulē ir bezgalīgs Ēnu skaits, to ir tik daudz, ka reizēm kāds princis var pazust uz gadu simtiem un neviens viņu nespēj atrast, bet, nē, visiem vajag valdīt oriģinālā. Princeses, teiksim, ir pilnīgi atstātas aiz borta kā aksesuāri, neko vairāk kā nelielas neērtības viņas nespēj sagādāt. Izņēmums varbūt ir tikai Dara.
Grāmata ir sarakstīta laikos, kad nebija īsti forši izdot tūkstošlapu biezu pirmo sērijas grāmatu, tādēļ mūsdienu skatījumā stāstījums ir ļoti koncentrēts. Autors ir atstājis tikai pašu svarīgāko un notikumi risinās “mērkaķa ātrumā”. Bet tas nemaina Amberas pasaules pievilcību, tā ir nevis detaļās, bet koncepcijā. Koncepcija jau gan nekā jauna kopš Platona laikiem un pēc būtības ir variācija par ideālā objekta ēnām, tikai te ideāls ir Ambera, kuras mestās Ēnas ir visas citas pasaules (moderni sakot multiversi). Šajās pasaulēs var atrast visu ko no mūsu pašu zemes līdz vecajai labajai Avalonai. Ja nepaveicas, var atrast arī dēmonu pilnas pasaules, Ēnas ir tādas, kur viss ir iespējams.
Grāmatai joprojām lieku 10 no 10 ballēm. Īsta žanra klasika, iesaku izlasīt un atklāsies cik daudz mūsdienu grāmatas ir ietekmējušās tieši no Amberas pasaules uzbūvē. Un ideja par Kārtīm man vispār pat augstskolas gados norāva jumtu!
Brokastojam lidmašīnā un jau ap pussešiem esam zemē Parīzē. Šarla de Gola lidosta ir visdīvaināka lidosta, kur man nācies būt, esmu te redzējis kā uzspridzina pamestu bagāžu, centies paspēt izskriet pasu//bagāžas kontroli desmit minūtēs, lai tiktu uz savienoto reizi, kovidlaikos stāvējis divas stundas uz sertifikātu kontroli rindā ar cilvēkiem no kuriem vismaz pusei nebija nekādu sertifikātu. Šoreiz nolemjam apčakarēt sistēmu un lai nebūtu vēlreiz jāiet pasu kontrole, ejam uz transfēru koridoru. Tur mums noskenē biļetes, nočeko bagāžu un tavu brīnumu, lai tiktu uz mūsu termināli mēs atgriežamies tai pat vietā, kur nogriezāmies uz transfēru pirms paskontroles.
Nekas, ienākam Šengenas zonā un ejam uz savu terminālu. Tur, tavu brīnumu, mūsu noskanētās AirBaltic biļetes rāda, ka mēs jau esam iegājuši terminālā un iekšā nelaiž! Drošībnieki ar’ nezina, ko darīt šajā situācijā, saka ejiet uz reģistratūru un dabūjiet papīra biļetes. Čekins vēl nav atvērts, pazvanu uz AirBaltic servisu, apstāstu situāciju tie brīnās, atceļ mūsu reģistrāciju, mēs iečekojamies no jauna un nu jau ar jaunām biļetēm ejam uz terminālu. Cerības lielas, bet tik un tā netiekam iekšā.
Tā ņemoties esam sagaidījuši reģistrācijas atvēršanu, ejam tur, izskaidrojam situāciju un mums iedod drošībnieku gribētās papīra biļetes. Ejam uz termināli, drošībnieki jau mūs sveicina kā vecus draugus, skenējam biļeti, ieeja liegta. Prasām viņu priekšniekam – ko nu? Teici -būs papīrs un viss būs kulē, a nav! Viņš atmet ar roku uzdod saviem minjoniem, pārbauda mūs pēc pasēm un ielaiž bez skanēšanas.
Laimīgi tikuši iekšā velkamies uz savu geitu un gaidām savu lidmašīnu uz mājām.
Četrpadsmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Saint-Pierre – Salazie – Hell-Bourg – Saint Denis)
17. jūnijs
Šodien ir mūsu pēdējā diena Reinjonā, tad nu rītu sākam ar brokastīm un mantu pārnešanu uz mašīnu. Nevar teikt, ka esam pārāk apauguši ar mantām. Galvenās problēmas mums sagādā vakar izmazgātā veļa, kura nav paspējusi izžūt un tādēļ sver par pāris kilogramiem vairāk nekā vajadzētu. Cenšamies neko vērtīgu neatstāt, atvadāmies no saimniekiem un braucam uz lidostu, kur mūs teorētiski gaida lidojums ar helikopteru.
Ceļu es jau zinu, tikai te darba dienā ir jauna grūtības pakāpe, šeit ir sapulcinātas visas salas fūres, kuras kaut ko ved. Noparkojamies un ejam ofisā, mums tiek pavēstīta labā vēsts, laiks lidošanai labvēlīgs. Sākas pirmslidošanas procedūra visi tiek nosvērti, tas, lai viņi varētu pareizi izlīdzsvarot helikopteru. Mūs vizinās ar Airbuss AS350. Viņam ir veselas septiņas vietas, tas nozīmē, ka ar mums lidos vēl kāds svešais. Liek noskatīties drošības instrukciju, kur stāsta par piesprādzēšanās svarīgumu. Domāju gan avārijas gadījumā nevienam nevajag to čakarēšanos lasīt pa vulkāna nogāzi nepiesprādzētos. Un tad aizsūta gaidīt savu kārtu.
Pirms mūsu reisa varam pavērot kā izlido cilvēki pirms mums, helikopteram uzpilda degvielu, saliek atsvarus un visus sasēdina. Mani gan uztrauc uzgaidāmās platformas atklātums, ja helītim aiziet pa pieskari rotors, tad mūs te visus teorētiski var sašrederēt. Bet šodien nav tā diena.
Beidzot sagaidām savu kārtu, visus sasēdina pēc svariem man sanāk sēdēt vidū, tas nozīmē, ka neko nevarēšu nofotografēt, bet labi vien ir, jo labāk jau ir skatīties. Šis lidojums mums ir kā visa ceļojuma atkārtojums, mūs aizved uz visām vietām, uz kurām mēs jau esam bijuši, gājuši pārgājienus vai vienkārši apskatījusi. Tas iedod interesantu perspektīvu, jā, uz kartes var redzēt, ka te viss ir kompakti blakus, taču dabā no augšas to visu redzēt ir pavisam sajūta.
Apmeklējam gan salas augstāko punktu, tur mēs neesam bijuši, tad lidojam uz lielo krāteri, kur var redzēt gan Maido, Cilaos un Salazie. Cilaos, kas vakar bija mākoņu ieskauta šodien ir saulītē kā uz delnas. Ielūkojamies Mafatā, uz to var aiziet tikai ar kājām vai arī aizlidot ar helikopteru. Bebūru mežā lidojam pie augstākā ūdenskrituma cauri aizai, sajūtas episkas. Ūdenskritumu pa īstam var novērtēt tikai no helikoptera, mūsu pilots to zina un tādēļ viņu aplidoja reizes trīs. Tad speramies pāri visam Bebūru mežam un no augšas var redzēt, ka te civilizācijas nav vispār. Tad aizlidojam uz Piton de la Fournaise, šķērsojam vulkānisko smilšu laukus un aplidojam krāteri. Atpakaļceļā lidojam virs okeāna cerībā ieraudzīt kādu vali. 40 minūtes pagāja vienā acu mirklī. Izkāpjam ārā, samaksājam, viņi iekasē naudu tikai pēc lidojuma, tas nozīmē, ka par pēdējo lidojumu viņi naudu nedabūs. Nopērkam viņu stock video par lidojumu un dodamies tālāk.
Plānu īsti nav, mašīna jānodod ap četriem, tādēļ mums vēl ir piecas stundas laika. Nolemjam braukt uz Salazie, jo tur vēl nav būts. Pusdienas paēdam maķītī netālu no Saint-Denis, pa to laiku izliekam mašīnā drēbes žāvēšanai. Iekožam pamatīgi, jo brauciens aizņems divas stundas. Pēc kāda laika varu paziņot, ka esmu apbraucis salai apkārt, lai gan norādi uz lidostu mums neizdodas ieraudzīt. Ceļš uz Salazie ir serpentīnu un ūdenskritumu pilns. Pašā sākumā pat ir fīča, kad mašīnām uz ceļa virsū gāžas neliels ūdenskritums. Šur tur piestājam, uzfočējam un aplūkojam ūdenskritumus. Šķiet, ka te visas klintis ar viņiem piebāztas. Cits par citu smukāki.
Salazie piestājam pie futbola laukuma un arī nodarbojamies ar apkārtnes baudīšanu. Man jau liekas mērķis izpildīts – braucam atpakaļ, bet Maijai ir citas domas, tepat netālu ir Hell Bourg, kas esot dikti smuka vieta, es paskatos uz to vietu augstu kalnos un saprotu, ka tur vēl būs augšā jātiek. Mēģinu atrunāt. Labi, ka neatrunāju.
Serpentīns uz Hell Bourg ir vissūdīgākais šai salā, tur ir dažādi ceļa profila lūzumi, kas liek matiem celties stāvus, sevišķi, ja īsti nevar saprast, ar kādu ātrumu braukt. Tikuši ciemā noparkojamies pie milzīgas bambusu audzes, tur smuks stāvlaukums. Dodamies pilsētiņā. Te lielākoties staigājam pa suvenīru bodēm un iepērkam vajadzīgas lietas, mans lielākais guvums ir tā Reinjonā izdotā galda spēle par Reinjonas vēsturi, tas nekas, ka es par viņu neko smalki nezinu, bet būs labs suvenīrs, kas atgādinās par ceļojumu. Armands ar’ sev grib suvenīru, bet ir šokēts, ka te viss ir made in China, atsakās no visiem piedāvājumiem. Paskatāmies uz Salazie no šīs pilsētas skatlaukumu un, ejot gar bambusu birzi, pēc smaržas varam nojaust’, kādēļ tie te ir tik lekni. Šī ir tāda neoficiālā pārkplača tualete.
Ceļojumu pasludinām par pabeigtu un braucam uz lidostu. Pa ceļam pielejam pilnu bāku ar degvielu kā līgumā atrunāts. Sev par brīnumu uz pirmo atrodam nomas mašīnu placi, vienīgā problēma, ka netiekam iekšā, mums tiek prasīts kaut kāds PIN. Kad tā prasa, es atminos, ka pirms divām nedēļām mums pateica PIN. Par laimi mums aiz muguras viens onkuliņš PIN zina, viņam tā liekas, izrādās, ka nezina gan. Autostāvvietas darbiniece ir spiesta mums, lohiem, nosaukt pareizo.
Savācam mantas no mašīnas, Maija pamanās izliet uz atvadām limonādi uz sēdekļa un ejam nodot atslēgas. Tur saku, ka mašīna ir perfektā stāvoklī un pilnu bāku. Lidostā pirms iekāpšanas uzrīkojam eksprespikniku, kurā apēdam visu, ko vien vēl varam apēst, lai nav jāmet nekas ārā. Izejam drošības kontroli, vaniļu mums neviens nokonfiscē, šo to nopērkam Taxfree bodēs un pusotru stundu lādējam savus gadžetus un gaidām iekāpšanu.
Pusastoņos jau esam lidenē, bagāžai vieta ir atradusies un netālu no mums kauc divi bērni. Pirms man pašam bija bērni, man viņu raudāšana tracināja, tagad esmu norūdīts un saprotu, ka viņiem tur viss vienkārši – baidās un grib ēst, vai baidās un pampers pilns. Nekā daudz vairāk tur nav. Vismaz nekā ļauna tai viņu raudāšanā ar mērķi ieriebt tur nav. Paēdam vakariņas lidmašīnā un liekamies uz auss. Guļu diezgan saraustīti, jo te cilvēkiem ir mode, ejot uz toču, atspiest rokas pret katru sēdekļa atzveltni, kropļi!
Trīspadsmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Cilaos)
16. jūnijs
Šodien no rīta atklājas, ka, lai ar diena ir saulaina, pārgājienos neviens nevēlas doties. Pēc aizvakardienas pieredzes saprotam, ka spiest laikam nav vērts un uz Cilaos ar Maiju dodamies vieni paši. Puišiem atstājam naudu, par kuru aiziet paēst un paši braucam.
Pirms ceļa uzsākšanas es nemaz nezināju, ka vietējie to sauc par 400 pagriezienu ceļu. Jā, es zināju, ka būs jābrauc pa serpentīnu, ka gabals būs garš, bet es pat iedomāties nevarēju, ka tik intensīva stūres griešana. Vienā no pēdējām pilsētām pirms īstā serpentīna sākšanās secinu, ka man pa priekšu brauks veseli divi tūristu autobusi. No vienas puses šie noteikti vilksies kā gliemeži (pārsteidzīgs secinājums), no otras puses braucot viņu ēnā man nebūs jāsatraucas par pretī braucošo satiksmi. Autobusi noteikti spēs turēt sitienu, man atliks vien būt pacietīgam.
Serpentīns nudien ir episkākais visā ceļojuma laikā, mašīnai ir gan jālien kalnā, gan jābrauc no tā lejā. Ceļš vietām ir ļoti šaurs un dažos līkumos atliek vien cerēt, ka neviens nebrauks tev pretī. Autobusu plāns gan lēnām izgāžas. Pirmais nolien pieturā jau pēc pāris kilometriem, nākamais pie platākas ceļa vietas apstājas un palaiž visu kolonu garām. Tagad katrs ir pats par sevi. Iesēžos astē kādam pēc braukšanas stila spriežot vietējam, ieturu distanci un sekoju. Ātrums labs un kādu laiku braucam kopā. Tad uzrodas smuks bergbliks, nākas piestāt, pafotografēt un vizuāli novērtēt nākamo kāpienu.
Kopumā pēc kādas pusotras stundas esam miestā, kurš saucas Cilaos. Apstājamies gandrīz pie baznīcas, jo sākotnējā pieturvieta ir aizņemta ar tirgotājiem. Savācam mantas un spriežam, kur iet. Brauciena laikā visu laiku bija saulains, bet tagad Cilaos viss sākt nomākties, un brīdī, kad esam savīkšķījušies, te jau ir mākonis, jo esam aptuveni kilometra augstumā.
Sākumam aizejam uz tirgu un tur es nopērku pāris mandarīnus, pārgājienā jau vis kaut kas noder. Tad es pierunāju Maiju, ka mums noteikti vajag aiziet uz La Chapelle. Tas ir salīdzinoši grūts maršruts un ir iespējams, ka mēs to varam pieveikt. Tad ejam kilometru pa kalnu uz leju līdz takas sākumam. Pa ceļam gan ieejam veikalā un nopērkam bulciņas un Bageti. To visu saliekam somā un esam pie takas sākuma.
Taka izskatās padrūma, apkārt aug savvaļas Šušū kabači, mākoņi ir nolaidušies līdz biezas migalas līmenim. Redzamība kādi desmit metri. Mēs smejamies ka būs kārtējais Dievu ceļš, apkārt episki skati, kurus mēs neredzam miglas dēļ. Pārgājiens nav pārāk garš – nieka 6 kilometri. Problēma ir tajā, ka augstuma izmaiņas te ir 700 metri, no sākuma 300 nokāpj lejā , tad 200 uzlien augšā un tad 300 lejā, atpakaļceļā viss uz otru pusi.
Takas sākumdaļa kamēr nokāpjam no mākoņiem ir diezgan miglaina, te nesen lijis (kas to būtu domājis) daudz slapju akmeņu, gar taku ved strautiņš, kuru laiku pa laikam jāšķērso. Kāpju lejā un jau domāju, ka man tas viss vēl būs jākāpj atpakaļ. Vienā upes šķērsošanas vietā Maija piesmeļ botu, bet nekas traģisks. Zem mākoņiem izrādās ir visnotaļ jauks skats uz kalnu ieleju.
Kad sākam līst augšā pēdējā kalnā, Maija paziņo, ka viņa tālāk vairs neiešot un iešot atpakaļ. Man liekas nesaprotami, kur cilvēks var tā vietā, lai uzkāptu vēl 100 metrus, iet atpakaļ un kāpt 300 metrus. Vienojamies, ka es iešu tālāk, bet viņa mani pilsētā pagaidīs. Atstāju ūdeni un lēkšoju augšā kalnā, jo nu uz mani jau cilvēki gaida.
Uzlīdis virsotnē ieraugu savu galamērķi, Kapellu. Tāda dīvaina plaisa klintīs ar ūdenskrituma elementiem, tikai, lai līdz tai tiktu, pa taku ir jānolien lejā līdz no tā iztekošajai upei. Skats iespaidīgs, zvanu Maijai un prasu, vai viņa tomēr nepārdomās, bet nekā – iešu viens pats. Lejā kāpšanai jau daudz spēka nevajag, ej tikai un ceri, ka nenovelsies.
Pie upes satieku dažus franču tūristus, kuri man parāda pareizo taku, pie takas ir brīdinājuma zīmes, kuras rekomendē neiegāzties lavas caurulēs, izvairīties no nogruvumiem un citām lietām, no kurām izvairīties var tikai ejot uzreiz atpakaļ.
Takas sākums ir cerīgs, lien gar upīti, pa akmeņiem līdz nonāc līdz vietai, kur tālāk līst vairs nav iespējams, taka turpinās upītei otrā krastā. Lai tiktu otrā krastā, ir jābrien upei pāri. Es esmu lasījis daudz par kalnu upju šķērsošanu un zinu, ka teorētiski tas ir visnotaļ riskants pasākums. Te gan straume nav liela, novelku kurpes un brienu pāri. Pārbridiens izdodas veiksmīgs. Ceru, ka līdz brīdim, kad bridīšu atpakaļ neuznāks megalietus un upe neapplūdis, jo tad būs ziepes.
Nosusinu un apauju kājas, paeju pāris metrus un atklāju, ka atkal var vilkt kurpes nost, jo jābrien vēl. Ir grūti aprakstīt, kāda man bija škrobe par paša stulbumu, tā vietā, lai nedaudz pakustinātu pakaļu un paietu uz priekšu, es veselas divas minūtes esmu darījis bezjēdzīgu darbu. Nekas aujos nost un brienu tālāk. Tālāk ir visnotaļ sūdīgi, ar basām kājām izbrienu līdz lieliem akmeņiem, tad lienu pa tiem augšā un virzos uz Kapellas pusi. Tagad nolemju neķēpāties ar apavu maiņu, eju ar basām pēdām. Kā jau lauku bērns, man jau nav īpašas problēmas atrast mazāk durstīgu ceļu, bet prieks nav nekāds.
Beidzot nonāku līdz lielam akmens krāvumam, no kura Kapellu var redzēt, te jau jābrien pa ūdeni līdz viduklim un tam es neesmu gatavs. Vispār es nezināju, bet paralēli gāja vēl viena gultne, bez tik ekstremāliem akmeņiem un brišanas dziļumiem. Saprotu, ka ja turpināšu iet , pasākums ievilksies līdz naktij un uz mani tomēr gaida. Griežos atpakaļ līdz pašai aizai neaizgājis. Bišķi žēl, bet ko darīt, vienam lēkāt pa akmeņiem ar nav nekāds prāta darbs.
Tagad es zinu, kur man būs jāvelk nost kurpes, nolemju apaut kājas un tās novilkt tik pie pēdējiem brasliem. Līdz ar to atpakaļceļš ir diezgan komfortabls. Tomēr pirms pēdējā brasla man uz viena jauka akmens paslīd kāja un es iegāžos upē ar visām drēbēm un mugursomu. Tā jau nieks, bet trīs franču jaunkundžu priekšā – kā teiktu Matīss – kauns visai ģimenei. Par laimi neko salauzis neesmu, mugursoma ir ūdensizturīga, pat bagete nebija samirkusi. Kurpes bija mugursomai ārpusē – tās slapjas.
Leju no viņām ārā ūdeni un škrobojos, būtu zinājis, ka iekritīšu, visa tā apavu maiņa bija veltīga, varēju uzreiz brist pa taisno ūdenī un neķert kreņķi. Kamēr pārvietoju kabatu saturu uz mugursomu, telefons vēl strādā, pienāk vācu pārītis un interesējas par iešanas apstākļiem. Karoče – ir divi varianti ar vai bez kurpēm, saku, ka tas ir pēc preferencēm, francūzietes man piekrīt, ja kājas tur, tad labāk ar basām.
Dodos atpakaļ uz Cilaos un sāku līst kalnā, neteikšu, ka tas man nāktu viegli un mitrās drēbes nesagādā nekādu prieku. Saule ir apmākusies tieši tik daudz, lai nekas nežūtu. Cenšos pret kalnu turēt tempu tā, lai kilometrs paņemtu 17 minūtes un īpaši to nemainīt, lai sevi neizsistu no ritma.
Vēl neesmu uzvilcies pirmajā kalnā, kad man zvana Maija, viņa tikusi takas galā, prasa, kur esmu es. Apbēdinu, ka nupat kā esmu sācis iet atpakaļ. Atpakaļceļš bija diezgan nogurdinošs vietām likās, ka nosprāgšu. Brīdī, kad iekāpu atpakaļ mākonī, palika auksti un sāka nedaudz līt. Nu jau mani sāka uztraukt, ka nenoķeru kādu plaušu karsoni. Takas galā mani sagaida Maija, iekožam bulciņas, tās man somā un ejam uz pilsētu. Pilsētā visas bodes ciet, vaļā ir vien pāris kafejnīcas. Vienā nopērkam pa karstai šokolādei un nedaudz atvelkam elpu. Tad beidzot sāk līt pa nopietnam.
Tiekam līdz mašīnai, novelku kreklu, uzvelku sausu jaku un braucam mājās, atpakaļceļš sākumā ir diezgan stresains, migla tāda, ka neko nevar redzēt. Mašīnai automātiskie uguņi, kuri uzskata, ka iekšā nav jāslēdzas, ieslēdzu manuāli. Vietējie brauc bez ugunīm un tādēļ laiku pa laikam kāds no miglas vienkārši iznirst. Pie viena no tuneļiem dabūjam gaidīt līdz no tā izbrauks autobuss, tas prasa iesaisti no visiem satiksmes dalībniekiem. Tuneļi te tādi, ka mūsu mazajai mašīnai šķiet spoguļi skrāpē sienas, a te vesels autobuss tiek cauri.
Tikuši mājās, konstatējam, ka šeit viss ir saulaini, nav nekāda lietus, dodamies uz pludmali, tā mums būs pēdējā iespēja nopeldēties Indijas okeānā. Šodien jūra ir gluda kā spogulis, lagūnā praktiski nav viļņu, guli un čillo bēdas nezinādams. Vakarā pakojam mantas, jo rīt no rītam mums laikus jābūt uz helikoptera lidojumu un jāpaspēj sakārtot mājas, jo tā mums te ir pēdējā nakts.
Divpadsmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Saint-Pierre- Plage de L’Etang-Sale)
15. jūnijs
Šodien mums ir lielā diena – pusastoņos jābūt Saint-Pierre lidostā, jo astoņos mēs lidosim ar helikopteru. Rīts izskatās plus mīnus ok, braucam. Nav jau baigās opcijas nebraukt, ja neieradīsimies, mums atvilks naudu par rezervāciju un neierašanos. Lidostu atrast nav grūti, grūtāk ir atrast pareizos helikopteru īpašniekus. Kā jau lidostā pieņemts, te šķūņi ar lidaparātiem ir pietiekoši daudz. Pusastoņos esam pareizajā ofisā un uzzinām bēdu vēsti, te ir saulains, bet diemžēl visur citur ir mākoņi un mēs varam savu lidojumu pārcelt. Izvēlamies pirmdien desmitos un domājam, ko darīt tagad.
Šai pašā miestā šodien ir lielais tirgus, braucam uz turieni. Šoreiz atrast vietu, kur atstāt mašīnu nav viegli, bet mums paveicas. Ejam uz tirgu. No tās puses, kur mēs ienākam tirgū, pirmā piedāvātā prece ir gaiļi un vistas. Šie radījumi iet pa 20 EUR gabalā, redzu arī kā pareizi iesaiņot svaigi pirktu gaili. Izmauc pa plastmasas maisa stūra galvu un nes uz mašīnu. Pārējais ir vaniļa, cepures, tkrekli un dažāda veida dārzeņi un augļi.
Joka pēc nopērkam otrajām brokastīm maniokas donatus. Aizejam tepat uz pludmali blakus tirgum un ieturamies. Vispār nav ne vainas, tādi nedaudz ķepīgāki un, šķiet, daudz barojošāki. Tad dodamies atpakaļ. Armandam vajag kokosriekstu sorbertu, to te taisa ar ulmeņlaiku tehnoloģijām, vismaz izskatās interesanti. Ernests pieprasa slushy. Visi laimīgi, varam staigāt pa tirgu. Pusdienām iepērkam grillētu vistu, nopērkam vēl vaniļu. Rodas aizdomas, ka lidostā mūs paņems ciet kā garšvielu kontrabandistus. Vispār viņiem te garšvielām ir laba izvēle. Par pusi no tām es dzirdu pirmo reizi, iespējam, tie ir kādi specifiski maisījumi ar savu nosaukumu. Tad pameklējam pa tirgu Jack fruit, Ernestam dikti viņu vajag, par laimi neatrodam.
Kad esam iepirkušies braucam uz Melno pludmali, ir vēl rīts – pulkstenis ir tikai 10. Laiks gan jau savilcies uz tumšo pusi, bet pamēģināt jau var. Nu jau mēs pilsēteli zinām kā savu kabatu, noparkojamies tieši kur plānots un ejam lēkāt pa viļņiem. Es gan nelēkāju, bet nolemju paieties uz priekšu gar krastu. Melnās smiltis nepiedāvā vieglu iešanu, bet, ja iet pietiekoši tuvu viļņu līnijai, tad tās ir cietas. Vienā vietā gan man sāk šķist, ka tūlīt noderēs manas bērnībā iegūtās zināšanas par plūstošajām smiltīm, bet nekā – pēc pāris metriem viņas beidzas.
Kad esmu nogājis nedaudz virs kilometra, sāk līt lietus, sākumā ar retām, bet lielām lāsēm. Jožu atpakaļ pie jūras mērītājiem. Tie jau paši pamanījuši, ka nebūs labi un vāc mantas. Neko darīt, lietus nevienu neizkausēs, bet prieku ar’ nedos. Braucam mājās. Maijai ir laba ideja, ka nebraucam pa šoseju, bet pa piekrastes ciematiņiem. Finālā kādu pusstundu stāvam dažādos korķos, izbaudām haotisku satiksmi, kur pa kreisi cilvēki griež neskatoties un es nedaudz sapīkstu, jo nekā šādas braukšanas vērta es neredzu.
Nonākuši mājās secinām, ka mums īsti nav ko darīt – lietus līst ka čīkst, mēs dirnam istabā. Ap pusdienas laiku nolemjam vistu atstāt vakariņām un aiziet uz kādu vietējo restorānu, jo Matīsam tomēr dzimšanas diena. Pirmajā netiekam iekšā, te tikai ar rezervāciju. Tā nu mums kreolu virtuve paliek nenogaršota. Restorānā, kas nes latvisku nosaukumu La Manta, mums ar’ prasa rezervāciju, sakām nav. Nekas, atrod vietu un mūs apsēdina. Ēdiens ir labs, porcijas lielas. Ēšanas laikā atklāju, ka man zobenzivs karijs nemaz pie dūšas neiet.
Izejam no iestādes, lietus turpina līt. Atlikušo dienas daļu vienkārši nobumbulējam, jo nepārtraukti līst un miglā neko daudz kalnos neredzēsi.
Vienpadsmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Maido – Saint-Paul)
14. jūnijs
Šorīt beidzot ir labs laiks un var doties uz Maido skatupunktu 2,190 m augstumā, kur ir iespēja stāvēt Mafate krātera malā. Armands jau no paša rīta paziņo, ka šis nekur nebrauks, dumpi apspiežam. Sasienam pauniņas un lecam mašīnā, svarīgi ir paspēt līdz pusdienlaikam, pēc tam mākoņi un Saule pazudīs. Ceļš ir nieka 35 kilometru, bet īsumu ar uzviju kompensē pats ceļš. Tas ir viens vienīgs serpentīns. Situāciju neuzlabo arī fakts, ka mūsu navigatoram patīk izvēlēties zirgu takas. Šoreiz uz to iekrītu pāris reizes. Tu, cilvēks, līkumo pa stāvu serpentīnu un paklausi kārtējam griezties pa kreisi un atklāj, ka navigators ir atradis kā ieekonomēt pārdesmit metrus, paņemot serpentīnu pa taisno un samazinot ceļu pa trīs līkumiem, bet tev jābrauc pa zemesceļu stāvus pret kalnu. Pēc pāris trikiem es turos pie galvenā ceļa, tam teorētiski mūs jāaizved līdz galapunktam.
Maido laikam ir populārākā vieta līdz šim, te pat ir atdzīti pāris tūristu autobusi, arī parkošanās vieta ir jāpameklē. Tagad zinu, ka 20 metrus tālāk ir vēl viens pārkings, kas bija galīgi tukšs un, ja izliecies, ka nesaproti stopzīmes kā kādi 20 vadītāji, vari līdz Belvedērei aizpērties ar mašīnu. Ar pakaļprātu jau visi gudri. Šeit no stāvlaukuma var redzēt pilsētu apakšā – visus pārdesmit kilometrus, kurus esam uzbraukuši augšā. No šejienes ir mānīgs skats, kas mudina domāt, ka līdz okeānam ir maksimums pāris stundas ar kājām. Mēs sapakojam līdzņemamās lietas mugursomā un dodamies ar kājām puskilometru līdz skatu laukumam. Armands uzreiz piesaka streiku, viņš joprojām nekur neies. Maija paliek ar viņu dīlot pozīciju, mēs ejam skatīties.
Lai gan skatu laukums ir remontā, tik un tā skats no klinšu malas ir episks. Man kā līdzenumu bērnam – pat prātam neaptverams. Lai cik es nebraukātu uz kalniem, tik un tā man viņos neveidojas pieraduma sajūta. Tā kā te ir izmesti pāris autobusi ar pensionāriem, lai nofotografētos nākas stāvēt bezmaz vai rindā. Ernests pēkšņi sāk satraukties par klinšu struktūras stabilitāti un neļauj nevienam līst tuvu malai. Ierodas Armands un viņš ir skābāks par skābo ķirsi. Saprotam, ka nebūs aršana, bet mēģināsim.
Mūsu plāns ir doties pa ģimenei draudzīgu taku uz De la Glaciere, lai ko tas arī nenozīmētu. Ģimene it kā esam, par draudzību šodien neko nevar garantēt, bet ejam. Vēl neesam tikuši nost no asfalta, kad saprotam, ka līdz galam visi netiks, Armands neiet ne par ko. Sadalām mantu, lai katram paliek kaut kas piknikam, un es, Matīss un Ernests turpinām ceļu uz Ledusskapi, Maija ar Armandu apmeklēs vietējo atmosfēras Observatoriju tepat netālu.
Mūsu ceļš ved pa ne pārāk stāvu akmeņainu taku, puiši turās braši un iešana vedās raiti. Ejam tā kādu pusotru kilometrus un tad Ernests saka, ka viņš vairs negribot iet pa šo taku, Matīss ar paziņo, ka taka viņam ne visai un viņi labāk ietu atpakaļ. Tautas valodā runājot – pilnīgs dizāsters! Sazvanos ar Maiju, saku, ka sūtu puišus lejā no kalna un pats turpinu ceļu, te jau tik nieka stunda palikusi, pielikšu soli aiziešu pa 40 minūtēm un atpakaļ vispār būšu stundas laikā.
Bērni aiziet, nodrošināti ar ēdamo un dzeramo, es varu iet tālāk. Takai nav ne vainas, var pētīt akmeņus, vietējo krūmu paveidus un līst lēnā garā augšā kalnā. Te vietām ir izveidoti ūdens rezervuāri, kuros ir pārdesmit tonnas ar ūdeni, laikam kādiem dzēšanas darbiem. Norāžu stabiņi ar lēnām rāda 30 min, tad 5 minūtes. Man gan nav nemazākās nojausmas, ko es eju skatīties. Varētu uzguglēt, bet domāju, ka tas ir kāds mikroledājs un to jau pa gabalu redzēs. No piecminūšu norādes speros augšā ieteiktajā virzienā.
Kāpums stāvs un taku daudz, eju un eju, pēc kādām divdesmit minūtēm sāku apjaust, ka kaut kas nav īsti riktīgi, jo nonāku pie takas, kas jau saucas le Grand Benare. Skaidrs – kaut kur esmu nošāvis greizi. Nekas, eju atpakaļ, nolemju saīsināt ceļu, galu galā pazaudēju taku vispār un nonāku pie kaut kādas aizas, kurā redzamas alas ar ūdeni. Tad arī saprotu, kur esmu aizgājis garām. Kāpt lejā un skatīties aukstās alas man vairs nav ne mazākās vēlmes, es dodos atpakaļ.
Atpakaļceļā gan nedaudz nolienu malā no takas un pieeju pie krātera malas paskatīties aizu apakšā. Un tad diezgan ātri parādās migla, mākoņi ir atnākuši, var ar aci redzēt, kā tie veļas ārā no ielejas. Drīz te vairs neredzēs tālāk par savu degungalu. Eju prom. Atpakaļceļā domāju, ka pie šīs situācijas vislabākais būt bijis iet gar krātera malu, skatīties smukus skatus, laiku pa laikam un nebrist pa vienmuļu kalnu taku vien. Pie tam to Glaciere es tā ar īsti neredzēju un, skatoties bildes saprotu, ka tas nudien nebija gājiena vērts.
Kad nonāku pie mašīnas, brālīši ir nolēmuši izskaidroties ar nelielu lamāšanos ar kautiņa elementiem. Man nav spēka būt par šķīrējtiesnesi, izrādās, ka viņi par savu megaperfomanci ir izdīlojuši makdonalda apmeklējumu. Man ir reālas šaubas par darījuma godīgumu, bet tā kā pats ar’ gribu ēst, piekrītu. Tuvākais maķītis atrodas Saint -Paul. Parkojoties pie tā mani mēģina taranēt vismaz divas citas mašīnas. Episki – šodien laikam nav diena, kad braukalēt pa stāvlaukumiem. Ēdiens gan bija labs un visi dumpinieki lēnām nomierinās.
Ja jau esam atpērušies uz pilsētu tirgus dienā, tad būtu grēks neaizbraukt uz pašu tirgu. Šis ir tāds sakņu un vaniļas tirgus. Pulkstens divi laikam te ir tirgus laika beigas, jo daļa stendu jau novākti. Mēs pastaigājam pa tirgu, ievērtējam piedāvājumu, nopērkam nedaudz vaniļas, jo ko gan citu te vajadzētu? Nopērkam kartupeļus un batātes vakariņās. Pārdevēja izpalīgs ir dikti runātīgs puika no Ceilonas, kas māk angļu valodu. Viņš domā, ka mēs esam no Ungārijas. Kāpēc tā es īsti nesaprotu, beigās izskaidroju, ka tomēr no Latvijas.
Aizbraukuši mājās visi atpūšamies, vakariņās izcepu jaunos kartupeļus, nudien pārdevējs nebija samelojies – tie bija garšīgi. Maija aiziet skatīties saulrietu, es izvērtēju, vai skudrām nebūs iespēja mums kaut ko mēģināt apēst.
Desmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Port de plaisance – Palge de L’Etang-Sale)
13. jūnijs
Šodien mums ir atslodzes diena, uz kalniem nav vērts braukt, visā salā līst, kaut kur sola vētru, tā ka speciāli kaut kur braukt nav pārāk prātīgi. Puiši ir priecīgi par brīvdienu un nodarbojas ar aktīvo atpūtu ekrānos. Pirms tam gan no rīta uz stundiņu ir aizšāvuši uz okeānu nopeldēties. Es, Maija un Matīss nolemjam uzrīkot ekspedīciju gar pludmali. Mēs ar Matīsu jau vienu pludmales galu esam sasnieguši nu ir laiks aiziet uz otru.
Tā kā līst, tad peldētāju nav daudz, lielākoties tie ir aktīvā dzīvesveida piekopēji -skrējēji un riteņbraucēji. Riteņbraucēji, protams, kā tas visur pasaulē, notiek ignorē zīmes riteņbraucējiem braukt aizliegts. Šeit gan ir izlikti lieli stendi, kuros tiek uzskaitīta nedrīkst bauslība. Ir arī brīdinājumi, pie ieejas mežā tevi brīdina, ka uz galvas var uzkrist zars – iet vai neiet ir tevis paša izvēle. Mēs saņemamies un ejam. Nav brīnums, ka piekrastes mežs ir tāds patukšs. Pirmā zīme sak,a ka te nedrīkst būvēt teltis, braukt ar mašinu/ motorolleri un velo, mētāt pudeles un dedzināt sērkociņus. Nedrīkst arī vest suņu pataigās, bet, kā redzam, ja suns ir klaidonītis, tad viņš var atsaukties uz lasītneprasmi un mierīgi iet. No nopietnajiem nedrīkst ir – kāpt uz koraļļiem, ķert zivis ar rokām, kurināt ugunskurus un klausīties skaļi mūziku, šķērsot rifu, spīdināt ūdenī gaismu, burāt, makšķerēt, braukt ar ūdens motociklu, harpunēt. Vienu vārdu sakot, neko nedrīkst. Lai viss tas tiktu kontrolēts, mežā manāmi uzraugi ar binokļiem.
Piespiežu rokas pie sāniem un eju pa taku cerībā, ka man nenāksies kurināt ugunskuru. Vispār jau taka ir forša arī bez ugunskuriem un harpunēšanas, viegli smidzina lietutiņš, mēs ejam pa mežu, tad pa privātmāju rajonu. Pēkšņi mums pa labi tiek piedāvātā iespēja apmeklēt Indian motociklu bodi, mēs iekšā neejam, jo ar močiem te nedrīkst un tavu brīnumu – atnākam pie vakardienas ostas. Te pasēžam pie mola. Uz paša mola nedrīkst, bet, redzot viļņus, es nemaz tur nelīstu. Te pludmalē ir izskalotas dīvainas lietas, tukšas vēžveidīgo čaulas, dažas ir tādas, ka man rodas aizdomas, ka te dzīvo horseshoe krabji, smuki gliemežvāki.
Atpakaļceļam izvēlamies pašu pludmali, nekāds lielais prieks tas nav, brien pa smiltīm kā tāds muļķis ar slapju muguru, laiku pa laikam jāskrien augstāk, lai aizbēgtu no viļņiem. Atrodu dīvainus akmeņus vai kādas kalcificētas organismu čaulas, kas izskatās, kā mazas smukas ovālas flīzītes. Beigās padodamies un ejam atpakaļ uz taku.
Pusdienas nolemjam ēst Leon restorānā, te nu visi zina, ko katrs grib ēst un pasūtīšana daudz laika neaizņem. Ēdam nesteidzoties tā ap stundu. Krājam spēkus dienas lielajam ceļojumam uz melno smilšu pludmali. Mani vienmēr ir intriģējis tas melno pludmaļu fenomens, lai kur tu neaizpertos, vienmēr būs kāda melno smilšu pludmale. Te Reinjonā tas ir īpaši fancy, jo, paskatoties uz krasta akmeņiem, te ir tikai melni ieži, tā ka jāizceļ būtu balto smilšu pludmales, bet te pludmalēs nemaz nav smiltis, vairāk koraļļu grants.
Sala maza un ja Tu startē no krasta un galamērķis ir krastā, tad līdz turienei mierīgi var tikt stundas laikā. Plage de L’Etang-Sale nav izņēmums – 25 kilometri gar krastu un esam jau klāt. Pa nedēļu jau esmu iemanījies vietējās satiksmes niansēs. Ja gribi braukt pa kreiso joslu un ignorēt pārējos, rādi kreiso un neviens nepiečakarēsies, visi tā dara. Visa brauciena laikā man tikai viens gudrinieks uzradās, kas aizmugurē uzmidžināja. Satiksmē te +20 kmh izskatās ir normāla parādība tāpat kā -30kmh. Katrs brauc pēc spējām un visi rāda kreiso pagriezienu. Tai pat laikā nekādu agresiju uz ceļa nejūt.
L’Etang-Sale miests nav diez ko liels, klausām Ivaru, noliekam mašīnu un dodamies meklēt melnās smiltis. Tās ir tepat, bet ir viena nianse – mēs esam mazā ostā, nekas, dodamies tālāk, kur var redzēt pludmali. Sākumā ir zīmes, ka te peldēties nevar, bet vietējais sērfotājs zīmi ignorē un plunčājas ar savu dēli viļņos. Tad nāk glābšanas stacija, pie kuras uzvilkti divi karogi – oranžs un ar haizivi. Nez ko tas varētu nozīmēt? Šodien jūru apmeklē noteikta tipa cilvēki, tie, kas sēž smiltīs un veras jūrā. Haizivis jau ir tādi radījumi, kas attur no ūdens.
Mēs pastaigājam pa krastu, atrodam labu vietu. Puiši saņem atļauju iet pie jūras, bet tikai stāvēt viļņos. Pludmale nudien ir melnā un pēc sajūtas ir vairāk dubļi nekā smiltis, tas jau vairāk krāsas dēļ. Paskaloju kājas okeānā, liels vilnis man samērcē šortus un es nolemju, ka man te pietiek. Dodos pastaigā pa pilsētu ar mērķi atdzīt mašīnu uz pludmales stāvlaukumu.
Pilsētiņas galveno ielu remontē, akvaparku remontē, bet ar kājām paiet te vēl var. Aizejam palūrēt vietējo baznīcu, bet tur cilvēki, tādēļ iekšā neejam, ja nu tas ir kāds vudū kults. Tūrisma informācijas centrā gan ieeju un parunājos ar tā vadītāju. Tas visu ko grib zināt, no Latvijas vēl nevienu nav saticis, ko mēs te darot, kur vēl brauksim, vai mākam kreolu valodu, kā par šo vietu uzzinājuši. Uzzinām, ka visā salā esot totāla vētra, tik te bišķi gar krastu ir mierīgi, esot bijis nedaudz augstāk kalnos, tur koki liekti pie zemes. Patarkšķam kādu laiku un dodamies tālāk.
Atrodam mašīnu, pārbraucam uz pludmales stāvvietu un ejam atpakaļ uz pludmali. Pašā pludmalē nekas nav mainījies, Armands un Ernests nomūrējušies ar smiltīm lēkā viļņos, sēžam čillojam un tad pēkšņi uz krasta iznesas visu viļņu vecfāteris. Mūsu mantas noliktas vietā, kur neviens vilnis nekad tuvāk par pieciem metriem nav bijis, un vienā mirklī dižvilnis jau velk iekšā mūsu somas, drēbes un zandales okeānā. Episki, mantu izglābjam, bet puišiem vairs nav sausu maiņas drēbju. Mēs ar Matīsu nospriežam, ka tā ir Madagaskaras konspirācija. Debesis ar riņķī sāk nomākties, pabaudām ūdeni vēl kādu pusstundu un braucam prom.
Pludmales krūmājs ir vienkārši episks, ja tu ej ar basām kājām, tad tur ir tādi mazi sūda čiekuri, kas reāli durās kājās, ja ar zandalēm, tad viņi salien zandalēs un nodrošina konstantu diskomfortu. Smiltis, izrādās, nemaz negrib tik viegli notīrīties. Lai vai kā, kāpjam mašīnā un braucam mājās.
Pa ceļam piestājam Saint-Leu piekrastē un apskatām objektu, kurš nes nosaukumu Souffleur de Saint-Leu. Ko tikai nevar ar cauru akmeni un vilni izdarīt! Šī ir tāda kā dabiskā strūklaka, kur viļņiem sitoties pret akmeņiem izveidojas nopietna ūdens strūkla. Ja liels vilnis, tad lielāka, ja mazs – mazāka. Vispār mēs jau esam labi viļņu šļakatu prognozētāji. Zinām, ka sākotnējais lielais vilnis nenozīmē labu rezultātu, ja iepriekšējais vēl tek atpakaļ okeānā, tad tas nodzēsīs nākamo, lai cik dižs tur nebūtu. Ja pievērš uzmanību, tad var saprast viļņu dabu. Kad strūklakas pavērotas, braucam mājās. Vakariņās izcepu vietējo kabačveidīgo, kas nes lepnu vārdu Chouchou un kuru izrunā Šūšū. Atminos kopmītņu laikus un izcepu arī ceptus kartupeļus.
Devītā diena (Saint-Gilles les Bains – Port de plaisance – Saint-Denis)
12. jūnijs
Šorīt ir agri jāceļas, jo jau astoņos jābūt uz kuģa, vieta tur, kur vakar bijām uz akvāriju. Es kaut kā biju sapratis, ka mēs jau astoņos būsim uz kuģa klāja, tāpēc neesmu dikti priecīgs, kad izbraucam no mājām tikai ar piecpadsmit minūšu rezervi. Izrādās, kuģis aties tikai 8:30 un *:00 sākas biļešu pārbaude. Nākas pusstundu nīkt piestātnē.
Kuģis mūs vedīs iepazīstināt ar Reinjonas jūras zīdītāju daudzveidību. Kamēr dirnam piestātnē, man izdodas identificēt kuģa jungu, koku, bocmani un kapteini. Bocmanis un koks gan ir viena un tā pati persona. Kambīze ir tikai izlietne un tējkanna. Attopamies, ka soma ar lietus jakām mums ir atstāta mājās un jācer, ka lietus nebūs. Ja uzmet acis debesīm, ir redzams, ka tādas cerības ir muļķu cerības.
Beidzot sākas biļešu kontrole un varam kāpt uz kuģa klāja. Pieredzējuši cilvēki aizņem labākās vietas. Tuvāk bortam un ar brīvu skatu uz jūru. Ernests uzliek austiņas un saka, ka te neko neskatīsies. Sākumam nav ne vainas — izbraucam no ostas, kuģa kapteinis pagaida brīvu brīdi starp lielajiem viļņiem un izšmauca no mola aizsardzības. Kuģīti uzreiz sāk pamatīgi šūpot.
Tālāk seko braukalēšana uz riņķi un delfīnu meklēšana. Teikšu, kā ir, pirmo delfīnu baru man tā ar neizdevās ieraudzīt, lai gan man pat rādīja uz kuru pusi jāskatās. Neko neredzēju. Bet nav jau tā, ka te šīs mantas trūktu, delfīni pietika visiem. Laiku pa laikam kādiem uzkuļamies blakus, tad šie peld kuģītim līdzi lēkā un uzvedas kā jau īstenam delfīnam pienāktos. Kad delfīni apskatīti, latiņa tiek pacelta augstāk.
Pēc kārtējās norādes redzu pamatīgu plunkšķi, Matīss, kurš to visu redzējis no paša sākuma, saka, ka tas esot bijis kaut kas liels. Tagad visi meklē vaļus un ko tu domājies – beigās arī atrod, nu arī es varu apskatīt kaut ko vairāk nekā plunkšķi. Vaļi gan nav kā delfīni, viņi nemaz nepeld kuģim līdzi, uzsit ar spuru, izpūš savu ūdens strūklu un pazūd uz nenoteiktu laiku. Man pat nav ne jausmas, vai redzējām vienu un to pašu vali, vai tie bija vairāki.
Tagad pēkšņi pienāk brīdis, kad man piemetas jūrasslimība. Dīvaini, man šķita ka pret to esmu imūns. Pēkšņi sāk likties, ka brokastis pa daudz paēstas, uz augšklāja skatu laukumu vairs nemaz negribas, kāpt, bet vienkārši sēdēt kuģim pa vidu un cerēt, ka tas viss pasākums pēc iespējas ātrāk beigsies. Arī mazie franču bērneļi, kas pirms tam tā ņēmās pa kuģi, ka gandrīz izkrita ārā, pēkšņi piesēž un sāk pūst maisiņos. Manu situāciju tas neuzlabo. Kā jau visas lietas, par kurām tu vēlies, lai tās beigtos, šī ievelkas. Laiku pa laikam uzduramies kādam delfīnu baram, cilvēku entuziasms jau ir manāmi noplacis, bet nu skatītāji atrodas. Tad atkal uzrodas valis un tas atkal jāskatās. Beigās kapteinis atceras, ka samaksāts par laiku un izved mūs nopietnā ekskursija gar krastu, smuki jau, bet varētu tomēr braukt uz krastu. Beigās, kad esam dabūjuši visu, par ko samaksājuši, braucam uz cietzemi.
Krastā pavisam cita lieta, nelabums kā ar roku atņemts! Braucam mājās, paēdam pusdienas, piedāvājam braukt uz Saint-Denis. Puiši no tā atsakās, tā dodamies vieni ar Maiju. Ceļš viegls – brauc tik pa lielo šoseju, te viņi pa Eiropas naudu pat izbūvējuši pāris kilometrus autostrādes kā tiltu okeānā. Iebraucot pilsētā gan nākas secināt, ka šeit notiek kaut kādi svētki. Tad atminamies, šodien te ierodas Olimpiskā lāpā, kuru izvazās pa salu un tad viņa ceļos tālāk. Tādēļ daudzas ielas ir nobloķētas un es pirmo reizi ieraugu vietējos policistus.
Mūsu pirmais apskates objekts ir Lielais tirgus. Te var nopirkt dažādas saimniecībā noderīgas lietas – vaniļu, iepirkumu somas, kleitas, dvieļus, kokgriezumus, pinumus. Mēs iepērkam vaniļu, šis gan ir tirgus, kur lielākoties mantas nāk no Madagaskaras. Laikam neesam pareizā laikā jo apmeklētāju maz, par laimi pārdevēji nav pārāk uzbāzīgi un vari mierīgi aplūkot preces.
Tirgu izstaigājuši dodamies uz vietējo šopinga ielu, te atrodami visi zīmolu veikali un tādēļ ielas apmeklējums nav pārāk interesants. Kad esam tikuši līdz ostai, redzam, ka tur noris olimpiskās svinības, tādēļ griežam riņķī un dodamies uz mazo tirgu.
Mazais tirgus ir veltīts augļiem un dārzeņiem, jāatzīst, ka vēl nepazīstu vietējos augļus, bet tas netraucē mums tos nopirkt. Bet tā, ja vajag svaigus kokosriekstus, tad te ir īstā vieta. Nākošais apskates punkts ir galda spēļu veikals L’Ork et le Nain. Ar visu mobilo navigācijas ierīču palīdzību, bodi nebija viegli atrast, pat sasniedzot durvis radās šaubas, vai tās ir īstās. Spēros vien iekšā, veikals piedāvāja cienījamu izvēli. Lielākoties gan franču mēlē, bet bija uz ko paskatīties. Parunājos ar saimnieku un izrādījos, ka es nebūt neesmu pirmais latvietis viņa bodē! Pirms manis te esot bijusi viena meitene, kas rakstījusi Reinjonā doktora disertāciju un dzīvojusi Saint Denis sešus mēnešus. Nekas – būt otrajam ar’ nav slikti. No vietējām spēlēm viņam nekā nebija, jo tādu faktiski neesot. Ieteica mēģināt atrast Timelines klonu, kas veltīts Reinjonai.
Tagad ir laiks apmeklēt vietējo botānisko dārzu, bet tas atliekas. Aizejot līdz dārzam, redzam, ka arī šeit norit Olimpiskās lāpas ballīte. Lai tiktu iekšā, jāiziet bagāžas kontrole un jāizstāv rinda, kas aizņemtu pusstundu. Tādēļ ejam uz mašīnu, lai brauktu mājās.
Vakariņās mums ir nolūkots Go by Cap Mechant apmeklējums, tāda vietējā ēstuve, kur kā brančā samaksājot naudiņu var tikt pie branča vai šinī gadījumā vakariņām, kur vari ēst ko un cik vien vēlies. Zinot to, cik vietējie ir naski uz ēšanu saplānojam visu precīzi un ierodamies tūlīt pēc atvēršanas, tiekam pie galdiņa, pasūtam dzērienus un ejam ēdiena meklējumos. No pieaugušā ne prasa 25 eiro, kas priekš šīs salas ir normāli. Viņu biznesa modelis vairāk ir dzērienu pārdošana, par tiem jāmaksā atsevišķi. Nu un ēdienā pamatā ir rīsi un ar tiem 25 eiro ir grūti noēst. Paēdam un dodamies mājās.
Astotā diena (Saint-Gilles les Bains – Akvārijs – Kelonia)
11. jūnijs
Rīts sākas ar pārsteidzošu atklājumu – mums mājā dzīvo skudras, mazās faraonu. Neskatoties uz to, ka mazas, viņas ir ļoti daudz. Līdz ar to mūsu brokastu maizes kukulis ir pilns ar skudrām. Tā kā tas ir sagriezts šķēlēs, tad maizi nav iespējams lietot, ja vien neesi skudrlācis. Pārtiekam no maizes, kas tālredzīgi iebāzta ledusskapī. Pēc brokastīm dodamies uz pludmali. Mani peldēšana no rīta neuzrunā un mēs ar Matīsu nolemjam doties pastaigā.
Pastaiga mums ir gar pludmali, plāns ir doties līdz pludmales galam, teorētiski varētu rasties situācija, ka mēs apejam salai apkārt, bet vizuālie novērojumi liecina, ka šāda iespēja ir mazvarbūtīga. Iešana pa pludmali te nozīmē iešanu pa visnotaļ slīpu krastu, kas visu slodzi uzliek kreisajai kājai, laiku pa laikam ir jāpamūk no kāda lielāka viļņa. Vērojam cilvēkus, kuri lielākoties nodarbojas ar staigāšanu, braukāšanu ar supu vai suņu staidzināšanu.
Pēc trīs ar pus kilometriem mums pludmale beidzas, varētu iet atpakaļ, bet tas būtu dikti garlaicīgi, tādēļ nospriežam, ka iesim atpakaļ pa pilsētu. Kas gan varētu būt vieglāk, ej tik pa pirmo ielu līdz nonāc līdz mājām! Prātīgi būtu bijis apskatīties kartē, bet ar tādām lietām jau neviens nenodarbojas.
Iešana ir visnotaļ interesanta, te acīmredzot ir nopietna grafiti komūna, jo apzīmēts ir viss, ko vien var apzīmēt. Mūsu favorīts ir viens ar segvārdu Vast. Ievērtējam picēriju un restorānu piedāvājumus, pat ieejam vietējā maiznīcā nopirkt bageti, kuru pa ceļam pagrauzt, jo brokastis jau bija pirms stundas. Vienu vārdu sakot, labi pavadām laiku, ceļš gan neved tur, kur bija plānots, jo visu laiku no galvenā ceļa atdalās ieliņas, tostarp uz jūras pusi, un brīdī, kad nonākam šosejas malā, kur vairs nav ietves, nolemjam koriģēt savu virzienu.
Ar pirmo piegājienu līdz jūrai tikt neizdodas, privātā teritorija, toties pasveicināmies ar vietējiem. Jāpiezīmē, ka te arī pirmo reizi redzēju vietējo bomzi, tā paskats atbilda dekomisionētam pirātam, arī bļaustījās kaut ko vietējā kreolu valodā, atstāja pozitīvu iespaidu. Pa ceļam uz mājām atrodam iepirkšanās centru tuvu mājai, tīri nejauši nogriežamies uz pareizo ielu un esam klāt. Aizejam pie peldētājiem, tiem tur uzradušies divi draugi, klejojoši suņi. Suņi šos paņēmuši savā aizgādībā, mums tuvojoties šie pat uzrei, sak, svešiem te nav ko darīt.
Šāds rīta iekārtojums bija tādēļ, ka vēlējāmies sagaidīt akvārija atvēršanu. Tepat šai pilsētā, kas izstiepta kā desa gar krastu, ir brangs akvārijs, kurš parāda vietējo floru un faunu. Ar mašīnu tas ir pāris minūšu brauciens, galvenā problēma ir stāvvietas atrašana, tā te ir visiem, bet mums paveicas. Ejam uz akvāriju.
Šodien ir kaut kāda bērnu diena, jo pilns ar mazāko klašu skolniekiem, mums kasieris pat iesaka pāris stundas pagaidīt, lai noskrien masa. Mēs veicam stratēģisko apspriedi un nolemjam, ka tik mazus varēsim izgrūstīt, lai tiktu līdz stikliem, sakām, lai dod tik biļetes.
Šis nav nekāds megaklases akvārijs, tāds pieklājīgs vietējais, rāda jau viņi tikai vietējās zivis nevis kādus aizjūras monstrus. Vietējo zivju viņiem pietiek, katrā akvārijā ir pa murēnai, lielākā haizivs. Valis gan izlikts tikai kā makets, pie kura nofotogrāfēties, bet vaļu ap šo salu ir daudz. Jau pirmajā dienā Maija sarunā ar saimnieci uzzināja, ka pirmie vaļi te jau atpeldējuši. Īstajā sezonā to te esot ap pāris tūkstošiem. Neteiksim, ka man zivju vērošana baigi uzrunātu, tādēļ ātri iepazīstos ar piedāvājumu. Pie lielāka akvārija vienkārši padirnu un tēloju, ka skatos zivis.
Man jau arī sagādā problēmas tas, ka te viss ir franciski, izlasot man ir tikai nojausma, par ko te rakstīts, puiši pēc pirmās pusstundas vienkārši garlaikojas. Joka pēc ierakstām kaut ko atsauksmju grāmatā. Beigās Maija visu ir apskatījusi un mēs dodamies prom.
Armands ieminas, ka vajag aiziet uz restorānu paēst. Atrodam tuvāko iestādījumu vārdā Leon un ejam iekšā. Burgeri te ir garšīgi, Fish&Chips ar’ nav ne vainas. Paēduši dodamies uz nākošo apskates objektu pilsētiņā Saint-Leu vietā, kas sauca Kleonia.
Kelonia nodarbojas ar jūras bruņrupuču rehabilitāciju un dakterēšanu. Cilvēki jūras ir piesārņojuši ar plastmasu tik daudz, ka pat šie milzeņi nespēj izsprukt sveikā. Laiku pa laikam vietējie zvejnieku atstiepj kādu, kas saēdies par daudz plastmasas, sapinies tīklos, palicis bez kājas. Tā teikt, darba pietiek. Lai kaut kā nopelnītu naudu, šis centrs ir atvērts apmeklētājiem.
Galvenā ideja iemācīt cilvēkiem, ka mest atkritumus okeānā nav prāta darbs. Te ir izstāde ar okeānā atrastajiem materiāliem, jāsaka, diezgan iespaidīgi, nemaz nezināju, ka jūra var izskalot zobubirstes, mums te lielākoties ir koki. Tad ir baseins, kur varam aplūkot pirmos bruņrupučus – vienam trūkst pāris kāju, bet izskatās visnotaļ ņiprs. Tad pa trepītēm lejā un varam vērot bruņrupuču dzīvi no zemūdens akvārija. Tur var piesēdēt un apskatīties bruņrupuču ikdienu. Tad aizejam uz nākošo ekspozīciju, kas vairāk veltīt bruņrupuču apstrādei. Nu tas par veciem laikiem, ko var ēst, kā uztaisīt smuko monokli ar bruņrupuča bruņas rāmi, ķemmes sprādzes un citas lietas. Vietējiem tas ir bijis arī kā svētku ēdiens. Klimata pārmaiņas ar čakarē bruņrupučus, jo viņu šķilšanos ietekmē temperatūra.
Tad var uzkāpt tornī un pavērot apkārtni, vairāk jau okeānu. Es ekspozīcijai tieku cauri ātri un sēžu un domāju, ko nozīmē zīme, kurā attēlota nosvītrota roka un bruņrupucis. Loģiski sanāk, ka barojot bruņrupučus ar nocirstām rokām jāskatās, lai tiem nav pieci pirksti. Kādēļ bruņrupučus nevar barot ar piecpirkstu rokām, gan nesaprotu. Franču valoda man nav tādā līmenī, lai to kādam vietējam pajautātu.
Pirms iestādes atstāšanas apmeklējam suvenīru veikalu. Nospriežam, ka šodienai pietiks un braucam mājās. Pa ceļam gan aizšaujam uz veikalu nopirkt kaut ko brokastīm. Ernests arī pieprasa peldēšanas kurpes, jo viņam ar’ nepatīk koraļļi, kas duras pēdās.
Vakarā peldēšanās okeānā, šodien gan tāda nomākusies diena, bet Armandu tas neattur, ūdens jau silts.
