The Doors of Eden by Adrian Tchaikovsky

Šogad man ar blogošanu tā īsti nesokas. Reizēm tā gadās, atmet ar roku nodarbībai, kuru esi darījis vairāk nekā desmit gadus un izrādās, ka tev viņas nemaz nepietrūkst. Čajkovskis ir no tiem autoriem, kura darbiem mani uz lasīšanu nav bijis jāskubina. Pat vairāk – es pat reiz esmu pamanījies iegūt Laika bērnu turpinājumu pirms tā publicēšanas.

Pasaule nebūt nav tik vienkārša, kā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā. Lee un Mal ir par to pārliecinātas, viņas ir kriptozooloģes un nodarbojas ar kriptīdu medībām. Kādā no ekspedīcijām Mal pazūd Skotijas augstkalnu purvā. MI5 operatīvajiem darbiniekiem pēdējā laikā nākas saskarties ar neizskaidrojamiem fenomeniem, šķiet, ka pasaulē ir parādījies spēlētājs, kura tehnoloģiskās iespējas pārsniedz jebko uz Zemes sastopamo. Profesore Khan savos pētījumos atklāj plaisas Zemes laiktelpā, kuras savieno to ar paralēlajām Zemēm.

Teikšu, kā ir – autors mani ievilka stāstā jau no pirmās nodaļas. Tā nudien bija fantāziju rosinoša un bija skaidrs, ka arī šoreiz autoram ir, par ko pastāstīt. Ja agrāk autors bija noturējis sevi vienā laika līnijā, tad tagad viņš ir atvēzējies uz veselu paralēlo zemju laika līnijām. Katrs no mums ir reizi aizdomājies – kā būtu, ja trilobīti radītus savu civilizāciju, kādas būtu zivju tehnoloģijas bezuguns sabiedrībā, kas būtu, ja uzvarētu neandertālieši? Autoram ir, ko piedāvāt, un lasītājam būs iespēja salīdzināt savas pārdomas ar autora idejām. Pat, ja grāmatā būtu tikai šīs Rūtas Emersones piezīmes par dažādajām Zemes laika līniju vēsturēm, tā tik un tā būtu katra iztērētā kapiķa vērta. Man nācās sevi savaldīt, lai es pirmās neizlasītu tikai tās (lai gan to var droši darīt un neko daudz sev nenomaitekļosi).

Stāsta pamatā gan ir spraigs spiegu trilleris, kur dažādi grupējumi mēģina iegūt labumu no esošās situācijas. Kā jau tas labam trillerim pienākas, lasītājam nemaz uzreiz viss nav skaidrs un nāksies tikt līdz pusei, lai sāku aptvert problēmas būtību. Bet nevajag baidīties, tas lasīšanas procesam netraucēs.

Grāmatas varoņi ir visdažādākie, te ir ģeniāls zinātniece/-ieks, kura izpētes objektu nespēj saprast neviens cits uz Zemes, standarta slepenie aģenti ar savām ikdienas probllēmām, rasu tīrības propagandētāji ar Dieva kompleksu, neuzņēmīgi algotņi, kriptozoologi amatieri un kā nu bez hakeriem. Tai pat laikā viņi ir pietiekoši unikāli, lai nesaplūstu kopā vienā konglomerātā, kura indivīdi atšķiras vien ar vārdiem.

Ja jārunā par vilšanos, tad tādas bija grāmatas beigas. Autora ideja bija laba, un varbūt tā mani pārsteidza nesagatavotu. Maitekļus nerakstīšu, bet tas, ka episkas problēmas atrisina ar visneepiskākiem paņēmieniem, mani ir nedaudz nogurdinājis. Sakomplektē supermega tīmu, tad pienāk viens “sētnieks” pasaka acīmredzamo un BAMS – viss notiek.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja līdz šim nav nācies lasīt neko no šī autora, tad man jums ir “labā vēsts” – latviski ir izdotas veselas divas šī autora grāmatas “Laika bērni” un “Kara suņi”, varat izlasīt un paši pārliecināties par darbu kvalitāti. Savukārt autora cienītājiem ir vērts lasīt un vēriena ziņā noteikti pārspļauj laika bērnus.

Čapajevs un Tukšums by Viktors Peļevins

Šī ir vienīgā grāmata, kuru esmu izlasījis covid-19 mājās sēdēšanas laikā. Varētu likties, ka mājās sēžot var izlasīt daudz vairāk nekā ikdienā un, iespējams, ka kādam tā arī ir, bet ne man. Dienā vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks, ko darīt bez grāmatu lasīšanas. Un nākas vien secināt, ka vilcienam grāmatu lasīšanā ir daudz lielāka nozīme nekā es to biju iedomājies. Šo grāmatu man izlasīšanai piešķīra Andris un, domājams, tikai tādēļ es viņai vispār pieķēros.

Pjotrs Tukšums no vienas puses ir tāds kā dzejnieks, kas ir šo to savā dzīvē sasniedzis, taču Oktobra revolūcija viņam ir piespēlējusi iespēju kļūt par krievu lielākā mistiķa Čapajeva līdzgaitnieku. Tai pat laikā eksistē arī kāds cits Pjotrs Tukšums, kas atrodas trako mājā un gudri cilvēki izmanto viņu savos pētījumos. Kurš tad ir reālais Pjotrs un vai vispār ir iespējams būt reālam pasaulē? Stāstā autors ir pamanījies ievietot dažādas realitātes, te ir Pjotrs ar savām revolūcijām, Marija, kuru smagi ietekmējusi Baltā nama apšaude, Serdjuks ar savu īpatnējo skatījumu uz japāņu kultūru un Volodins, kurš zina ceļu uz mūžīgo kaifu. Katrs no viņiem bēg no realitātes kā nu māk.

Ja man šī grāmata būtu īsi jānoraksturo, tad:

“Biedri strādnieki! … Šodien, Biedri, Es redzēju Ļeņinu! Urrā!”

Kā cilvēkam, kas bērnu dienās zināja simtiem anekdošu par “Peķku un Čapajevu”, mani uzrunāja grāmatas nosaukums vien. Nevar teikt, ka šī bija pirmā reize, kad lasu darbu par realitātes pamatu šķietamību un veco labo ideju, ka pasaule ir tikai tas, kā mēs to uztveram, un mūsu pašu uztveres interpretācija ir katra paša iekšējās pasaules iekšējā lieta. Bet šī noteikti bija pirmā reize, kad es to lasīju kontekstā ar Oktobra revolūciju un PSRS pēc-sabrukuma gadiem. Nav jau nekāds brīnums, ka Pjotram nākas bēgt no revolūcijas, protams, nekad nav skaidrs, no kuras uz kuru viņš ir īsti aizbēdzis. Bet tas jau arī nemaz nav svarīgi, cilvēks pats izvēlas laiku un vietu, kurā viņš dzīvo, grāmata ir tikai veids kā to lasītājam un Pjotram to pavēstīt.

Ja godīgi, tad es samelotos, ja apgalvotu, ka izpratu grāmatu pilnībā visos slāņos, vēl vairāk – diez vai es viņus visus pat spēju identificēt. Lielākā daļa atsauču uz klasisko literatūru droši vien man pagāja garām, toties par Iekšējo Mongoliju gan es šo to biju dzirdējis. Vispār man šķita, ka visa šī grāmata ir tāds sajaukums no  “Gödel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid by Douglas R. Hofstadter”, “Lielo patiesību meklējumi by Edgars Imants Siliņš” un Lobsang Rampa darbu idejām. Šī nav no tām grāmatām, kuru es skrietu ieteikt visiem. 9 no 10 ballēm.

Europe: A Natural History by Tim Flannery

Šo grāmatu iepirku 2020. gada Grāmatu izstādē, grāmatas autors man jau ir zināms un viņam manās acīs ir laba reputācija. Nav jau tā, ka man mājās nebūtu grāmatas par šo tēmu, bet pēdējā laikā mani uzrunā Penguin izdevniecības grāmatu oranžās grāmatu muguriņas, labi izskatās plauktos.

Eiropa vismaz pēdējos 100 miljonus gadu ir kalpojusi kā krustceles starp Āziju, Āfriku un Ziemeļameriku. Laiku pa laikam te ir ienākušas dažādas sugas, kuras tika absorbētas, hibridizētas vai pārveidotas, cilvēkus ieskaitot. Šajā laika posmā Eiropa ir bijusi gan tropisko salu arhipelāgs, gan ar ledu pārklāts kontinents. Visādi ir gājis un autors šos notikumus cenšas ielikt pārsimt lapaspusēs gan sugu tendenci miniaturizēties un gigantizēties, ledus laikmetu ietekmi uz floru un faunu, kalnu rašanos un ko nozīmē labs meteora trieciens klimatam.

Skaidrs, ka es biju sacerējies, ka grāmatā būs arī kaut kas par Baltijas teritoriju aizlaikos, bija jau, bet dikti skopi. Baltija ir bijusi virs ūdens visu apskatāmo laika posmu, ir pat kartē iezīmēta kā sauszemes masa Bal (pirms 80 miljoniem gadu), bet, kā raksta pats autors, nav atrastu nekādu dižo fosiliju, lai būtu par ko rakstīt un viņš naski pievēršas tagadējās Turcijas un Spānijas teritorijās dzīvojošo dinozauru dzīves nianšu aprakstu. Vispār ja es būtu ieskatījies indeksā, tad būtu redzējis, ka manas cerības nav pamatotas.

Visādi citādi, ja tevi interesē krupju evolūcijas grūtākie posmi, tad šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs, ir taisni vai brīnums, kur šādi radījumi labi pārlaiduši visādas kataklizmas un tikai cilvēku parādīšanās viņu uzdzīvei ir pielikusi treknu punktu. Bet nav jau tā, ka krupji būtu tie paši veiksmīgākie, ko Eiropa devusi pasaulei. Cilvēkveidīgie savu pēdējo evolūcijas posmu posmu veica Eiropā pārojoties ar neandertāliešiem un reizēm izmantojot tos kā pārtikas avotu. Līdz ar cilvēku parādīšanos dabūja trūkties daudzas citas dzīvnieku sugas un alu sienas. Runājot par alu sienām, vīrieši sienu gleznojumos vienmēr attēloti apģērbti, bet sievietes vienmēr ir kailas.

Vispār jau grāmata ir laba un informatīva, taču informācijas apjoms šeit ir tik blīvs, ka daļa aizmirsīsies jau pēc pāris nedēļām, bet, iespējams, nemaz nevajag iemācīties visu grāmatu no galvas, bet paņemt to, kas pašam liekas piemērotāks. Manā gadījumā krupji un cilvēki – lieku 9 no 10 ballēm. Lasītājam gan jāsagatavojas daudzu sugu uzskatījumam un faktu gūzmai.

Свита мертвеца, Костяной дракон (Дорогой мертвеца #3-4) by Павел Корнев

Ja var būt varoņa ceļš, tad kādēļ lai nebūtu miroņa ceļš? Šo ceļu es jau lasu labu laiku, tas gan vairāk saistīts ar grāmatu iznākšanas biežumu nevis ar manu lasīšanas ātrumu. Neteikšu, ka man ļoti interesēja uzzināt, kas notiek pēc pirmajām daļām, bet brīdī, kad nebija ko lasīt un vēlējos ko vieglu, paņēmu turpinājumus.

Džons Dou apstākļu spiests ir apmeties kādā no virtuālajām datorspēlēm, kamēr pārējie spēlētāji var no tās brīvi izlogoties, Džonam tādas iespējas nav. Lai atgrieztos realitātē viņam ir jāpaveic kvests, jāiegūst Atdzimšanas burvestība, jāsasniedz simtais līmenis un sapņi piepildās. Pirmajās divās sērijas grāmatās viņš cītīgi kačāja līmeņus un nu ir nonācis finiša taisnē.

Galvenais varonis vārda tiešā nozīmē cīnās par izdzīvošanu un tādēļ lasītājam tiek piedāvāts viens liels kvests. Ja no sākuma vēl nedaudz spēja pavilkt autora izdomātā pasaule, tad šeit tās spozme beidzās. Lai kaut cik dzītu sižetu uz priekšu, Džona veiksmei ir jāstrādā virsstundas. Viņš, protams, ir ieguvis sev vārdu un nu tik atliek to pareizi izmantot. Šajā grāmatā par intrigu vispār nav vērts runāt, jo te viss notiek uzreiz. Lai piedotu sižetam asumu (cik nu tas iespējams datorspēles aprakstā) visi mēģina apčakarēt visus un galvenais varonis cenšas šajā spēlē neatpalikt.

Par varoņiem kā tādiem un to iekšējo pasauli nav pat ko īpaši runāt. Džons cīnas par savu dzīvību un tādēļ viņam ir attaisnojums jebkurām spēles situācijām. Pārējie varoņi pilda savus kvestus un Džons viņiem ir statusa nostiprināšanai. Ja nu ir kāds tēls kuram pieķerties, tad tas ir koda gabals, kas nes vārdu Neo un sevī iemieso Tumšā Fēniksa ordeņa pavēlnieku. Viņam nudien ir padevies īsts varoņa ceļš no ciema puišeļa līdz Tumsas pavēlniekam. Reizēm man pat šķita, ka tieši Neo ir pateisais galvenā varoņa titula nesējs.

Šī sērija ir pieskaitāma smadzeņu košļenei, kuru ir vērts lasīt vien tad, ja nesagaidi neko episku, izcilu un pārdomas rosinošu. Var lasīt kā vienkāršu piedzīvojumu, kuru uz priekš dzen notikumi, kas iespējams nav diez ko loģiski, bet savā ziņā interesanti. Lieku 5 no 10 ballēm un lasīt ieteiktu tikai litRPG faniem, kam aptrūcies lasāmā.

Zaļais gredzens by Valdis Rūmnieks

Par šo grāmatu es uzzināju tikai Grāmatu izstādē, klīda baumas par jaunu fantastikas grāmatu latviešu valodā, latviski sarakstītu, un tai uz vāka esot kaut kāds goblins. Es pēc būtības esmu par latviešu fantastiku un tādēļ nobalsoju ar naudas maku, nopērkot grāmatu. Grāmata nav neko bieza un tajā ronami vien trīs stāsti, tādēļ īpaši uz lasīšanu negatavojos un ķēros klāt tūlīt pēc nopirkšanas.

Pirmais stāsts saucas “Zaļais gredzens” un ir zināma variācija par ceļošanu laikā, laika mašīnas vietā ir belziens ar priedes sakni, kas mūsdienu sēņotāju aizgādā uz 1889. gadu. Interesanti, ka daudz slavenākais Marka Tvena stāsts “A Connecticut Yankee in King Arthur’s Court”, kurā belziens kalpoja kā laika mašīnas ekvivalents, arī ir iznācis 1889. gadā. Šajā stāstā galma vietā ir lauku saimniecība Gaujmalā, Merlina vietā Reģe ar savām brīnumdzirām un leģendu par lidojošām pilīm. Stāsts pats par sevi netiek tālāk par ašu skici – nonākam pagātnē -> gribam tikt atpakaļ -> uz pirmo nekas nesanāk -> konflikts -> atpakaļ nākotnē. Smieklīgi šķita Reģes prātuļojumi par laiktelpas kontinuitāti pasaulē, kur tā, šķiet, ir caura kā siets bez nekādiem priežu portāliem. Vienkāršs stāsts, bez spilgtiem varoņiem, vienīgais pluss, ka notiek Latvijas teritorijā.

Otrā stāsta “Ala” darbība notiek 2063. gadā. Divi draugi – Mēness pētnieki – dodas uz Mēnesi, lai noskaidrotu tur pēkšņi novērotās parādības izcelsmi. Šis stāsts mani nobeidza, autors vispār nav iesprindzis ar standarta faktu ticamības pārbaudi. Es te nerunāju par autonomo gravitāciju un bezsvaru, tur vēl kaut ko var izkombinēt ar paātrināšanos un bremzēšanu. Trakākais sākas uz Mēness, diemžēl zinātne Latvijā arī 2063. gadā būs bērnu autiņos. Latvju zinātnieki uz Mēness virsmas pielietos radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi! Cilvēki, kas bez sakariem izolēti uz Mēness kopš 1826. gada runā par Mendeļejeva periodisko elementu tabulu, kuru Mendeļejevs publicēs tikai 1863. gadā! Kāda joda pēc jāliek stāstā atsauces nepārbaudot tās stāsta kontekstā?

Stāsts “Caurspīdīgais” beigās ir jāatzīst par labāko šai grāmatā un tas neskatoties uz cilvēku ar caurspīdīgu ādu, kurš mīl citēt latvju dainas, te vismaz ir kaut kāda darbība, izdzīvošana un interesants veids kā kodolkara bunkura ideju pārnest uz Latvijas teritoriju, pats stāsts gan uzreiz man nez kāpēc sāka asociēties ar Daniel F. Galouye Dark Universe, lai ar’ skatapunkts Caurspīdīgajā ir pavisam cits.

Reti gadās, bet šis krājums man galīgi negāja pie dūšas. Es no grāmatas sagaidu citējot Marģeru Martinsonu: “Man te ir tāds gabals, kādu jūs pirms tam neesat lasījuši un pat iedomāties nevarat.” Šeit nav tādu gabalu, te ir tikai asakas. Lieku 4 no 10 ballēm.