Navigate / search

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXIII

2007. gada 15. jūlijs (Batchelor -> Darvina)

Rīts sākas ar brokastīm un vispārēju revīziju. Tā kā pēc aprēķiniem sanāk, ka parīt jālido prom, nolemjam pārbaudīt, pasu un biļešu esamību. Pārbaudes rezultātā atklājas fakts, ka patiesībā mūsu lidmašīna uz Singapūru izlido šonakt ap trijiem. Tas visus nedaudz pārsteidz un sanāk, ka šī ir pēdējā diena Austrālijā.

Tad sākas mantu revīzija esam pamatīgi apauguši ar tām. Viss liekais tiek nolemts palikšanai Austrālijā. Gāzes plīts, Guļammaisi, piepūšamie matrači, sausās zupas (no tām varētu veselu spaini ar nūdelēm izvārīt) un citas lietas. Kaudze ir iespaidīga. Administratorei pasakām, ka mantas ir jaunas, lietotas pāris reizes un ja vajag var savākt, ja nē lai met ārā. Ir jau cerība, ka lietas savu dzīvi nav beigušas izgāztuvē. Atsvieduši lieko un paturējuši vajadzīgo, ar pustukšu mašīnu dodamies uz Darvinu.

Pirmā pieturvieta ir atkārtots Crocodile Park, kur iepērkam krokodilādas izstrādājumus. Ja gribi tikt tikai suvenīru bodē ieejas maksa nav jāmaksā. Katram izstrādājumam dod līdzi izcelsmes sertifikātu, lai varēt dabūt to pāri robežai.

Nākošais pieturas punkts lidmašīnu muzejs. Tas atrodas Darvinas lidostas teritorijā. Muzejs piebāzts pilns ar dažādiem lidaparātiem, no pašskrūvēta žiroplāna līdz lielajam B-52. B-52 ir muzeja lepnums un kvalitātes zīme. Agregātam uztaisīts speciāls angārs un pati lidmašīna šad tad vēl lido vietējos aviācijas svētkos vairs nelido, jo citādi muzejs tai pat brīdī paliktu bez sava galvenā eksponāta. Ir arī dažādi iznīcinātāji, japāņu Zero detaļas, tas notriekts pie Darvinas. Izrādās japāņi II pasaules karā Darvinu vairākkārt bombardējuši un šiem ir bijis grūti, jo savu gaisa spēku lāga nav bijis, kā arī flote nekāda. Bet ar amīšu un angļu atspaidu izkūlušies sveikā cauri.

Muzejam veltam, kādas divas stundas, gaiss vēss un patīkami tur uzturēties. Ja vēlas var skatīties filmas par Darvinas bombardēšanu un protams par B-52. Suvenīru bode veltīta lidmašīnām. Grāmatas ir seckond hand par lidmašīnām Austrālijā. Pāris Discovery diski ar uzskrūvētām cenām.

Braucam uz Darvinas centru bīdīt lietas par mašīnas atdošanu. Mums īre ir līdz nākošās dienas 10:00, ejam prasīt vai varam šonakt, mašīnu atstāt Darvinas lidostas Eurocar punktā nevis Darvinas centrā. Menedžeri pretimnākoši un atļauj. Nākamais plāna punkts ir Darvinas pazemes naftas tuneļi.

Pie naftas tuneļiem tantuks kasieris apjautājas no kurienes esam, uzzinājis, ka no Latvijas, saka, ka no tādas valsts ekskursantus viņa nav manījusi, bet vismaz zina kur tā atrodas. Paši naftas tuneļi būvēti otrā pasaules kara laikā. Kad sākusies bumbošana, visiem pielecis, ka virszemes rezervuāri ir viegls mērķis un jāmeklē alternatīvas. Tad nu celtnieki sākuši grandiozu būvi, kas tolaik izmaksājusi valdībai dažus miljonus, kas tajos laikos bijusi reāla nauda. Galu galā, kad tuneļi uzbūvēti, karš beidzies un degviela tajos nekad tā arī nav glabāta, bet nauda iztērēta. Tagad vietējie vēsturnieki atvēruši tuneļus publikai.

Pats tunelis pa kuru ļauj pastaigāties ir ap simts metriem garš. Parasts betona un metāla veidojums. Nedaudz mitrs no kondensāta, gar tuneļa malām izliktas bildes, kas stāsta par Darvinu un tās apkārtni II pasaules kara laikā. Interesanti, bet biju gaidījis daudz ko vairāk.

Izpētījuši vietējo naftas industrijas palieku, dodamies uz pludmali. Nolemjam izmēģināt laimi peldēties pludmalē Fannie Bay rajonā pretī Alexander lake. Aizbraukuši atklājam, ka sācies bēgums un peldēties vienkārši nav kur. Nolemjam pastaigāties tāpat a jūras dibenu. Pludmale pilna ar sīkiem krabīšiem un putniem, ka viņus ēd. Lielākie krabīši ierakušies interesantās alā, ja alu aizber, viņš ieeju tūlīt attīra. Pacietības krabītim ir vairāk nekā cilvēkam, man pēc piecu minūšu ņemšanās bija apnicis bērt ciet alu, bet viņam attīrīt ne. Tā nu staigājām un vienā vietā iekūlāmies, plūstošas smilts rajonā. Kamēr apjēdzām, kas notiek kājas jau smiltīs grima iekšā jau līdz puscelim. Bet nekas ārā tikām veiksmīgi. Palasījām gliemežvākus un krāsainus akmentiņus nolemjam doties pusdienās.

Pa ceļam aizbraucam uz East point military museum, bet tur tikai nobraucam garām, iekšā neejam. Parasts krasta aizsardzības baterijas forts. Paēst nolemjam jau zināmajā lielveikalā. Taču izrādās, ka tas svētdienās strādā tikai līdz trijiem, mums vēl ir pusstunda laika. Ēdam McDonalds restorānā. Paika tāda pati kā Latvijā. Pēc tam dodamies atpakaļ uz pludmali.

Pludmalē ir sācies paisums un ejam peldēt. Peldamies īpaši nestresojot kādu pusstundu, kamēr mums klāt nepienāk vietējais un nebrīdina, ka tik dziļi labāk nelīst. Vajag peldēties vietā, kur ir līdz vidum, tur tevi neapdraudēs indīgas medūzas un arī krokodilam būs grūtāk nepamanītam tikt klāt. Šādi padomi sabojā visu peldēšanās prieku un lienam ārā krastā.

Netālu no mums pludmalē iekārtojas vēl ļautiņi un neticu savām ausīm, samie runā tīrā latviešu valodā. Tā jau ir, ja pludmalē būs normāls pleķis, tad tur tūlīt salasīsies latvieši. Šie ceļotāji esot no Kuldīgas. Viņu ceļošanas stratēģija ir lidot starp Austrālijas pilsētām ar iekšzemes reisiem tā cenšoties aptvert visu kontinentu.

Mēs ar Maiju nolemjam aiziet uz pludmales tirdziņu kas esot netālu pēc mūsu priekšstatiem. Atstājam ceļabiedrus un paši ejam. Gar ceļa malu redzamas villas, varbūt vienkārši smukas mājas ar skatu uz Fannie bay. Līdz tirdziņam sanāk pāris kilometri iešanas. Pats tirdziņš vairāk spiež uz pārtiku un suvenīriem. No ātrās paikas dominē ķīniešu, vjetnamiešu un citu “šu” virtuves, kas pēc piedāvājuma klāsta neatšķiras. Pārdod arī sulu un kokteiļus. Arī mēs nedaudz pastaigājuši nopērkam ēdienu un ejam jūras krastā pasēdēt un paēst. Saulīte riet, ēdamais ar garšīgs smuki. Pasēžam un dodamies atpakaļ pie kolēģiem.

Pa ceļam netālu no Jahtkluba pavērojam saulrietu, izskatās jau smuks, kā nekā Austrālijā ir ļoti tīrs gaiss. Atgriezušies pie kolēģiem visi vienkārši sēžam pludmalē, pētām jūru un zvaigznes un dalāmies ceļojuma iespaidos. Tad nolemjam, ka ir laiks doties uz lidostu. Pa ceļam vēlreiz iebraucam pludmales tirdziņā, pablandāmies. Ievērtēju vietējo aborigēnu priekšnesumu. Izskatās ka puikas ir slinki, klapē divas koka nūjiņas, priekšā ziedojumu trauks un paši runā savā starpā. Izskatās, ka izpeļņa atbilst kvalitātei. Turpat arī, koncertē vietējās nozīmes rokgrupa nu tā gaudulīgi un garlaicīgi. Toties ilgi, kad es biju pirmo reizi tirdziņā viņi jau dziedāja un dzied arī tagad. Kad kolēģi iepazinušies ar tirdziņu dodamies uz benzīna tanku pieliet pilnu bāku un braucam uz lidostu nodot mašīnu.

Pie lidostas, sekojot ceļazīmēm, neatrodam stāvlaukumu īrētām mašīnām, pareizāk sakot pabraucam garām. Ar otro piegājienu viss izdodas, atrodam Eurocar stāvvietu, savācam bagāžu un dodamies uz lidostas pusi. Atslēgas nododam lidostā viņu birojā, nekādas problēmas.

Lidmašīna izlidos trijos iečekošanās varētu sākties ap divpadsmitiem mums veselas divas stundas brīvā laika. Darvinas lidostā uzgaidāmajā zālē ir reāli mīnusi. Nav kur sēdēt, cilvēku daudz, nav ko īsti darīt, jo strādā tikai viens kafūzis, kurā visi galdiņi aizņemti un cilvēki cītīgi tēlo, ka dzer kafiju, jo citur nav kur sēdēt.

Mēs iekārtojamies uz grīdas un izklaidējamies kā mākam, lasām grāmatas, štukojam ko darīt papildus dienā Singapūrā. Tad mums parādās jauna izklaide divi tantuki ap 70 gadiem, kas uzskata, ka viņiem netiek nodrošināts pienācīgs serviss. Piesienas visam apkalpojošajam personālam. Lamā iečekotājus, ka viņām neļauj iečekoties savā reisā pie citas aviokompānijas iečekošanās punkta. Tad tantuki bija panākuši, ka viņām izsniedz ratiņkrēslus, kuros gan nesēdēja, bet skraidīja riņķī kačājot pravas. Mums pa to laiku izdodas ieņemt vietu un tikt pie krēsliem. Sēžam un gaidām sava reisa iečekošanās sākumu.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmitā diena.

Turpinājums sekos …

Leave a comment

name*

email* (not published)

website