Navigate / search

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XV

2007. gada 7. jūlijs (Kings Creek Station -> Alice Springs)

No rīta 6:45 pēc visai aukstas nakts, ārā temperatūra ap nulli, jāceļas augšā, lai pavadītu savu draudzeni uz kamieļu izjādes vietu. Pats esmu nolēmis šiem radījumiem bez vajadzības klāt nelīst. Viņi slikti ož un man kā cilvēkam, kas uzaudzis laukos, tāda jādelēšana nekādu prieku nesagādā.

Pārliecinājies, ka kamieļi sadalīti (Maija dabūja kamieli vārdā Pitchie jeb pilnā vārdā Pitchard), dodos gulēt tālāk. Nedaudz palasu grāmatu un, kad pamodušies arī pārējie ceļabiedri, parunājamies par dienas plāniņu un, sagaidījuši kamieļu izbraucēju, dodamies brokastīs.

Brokastīm mums ir speciāli taloniņi, kurus uzrādot tiekam pie olām saceptām ar bekonu, kafijas un zaptsmaizes, iestiprināmies pamatīgi, jo ceļš līdz Alice Springs būs garš. Iekoduši izvācamies no savām telts mājiņām, nododam atslēgas un dodamies uz galveno rīta atrakciju – helikoptera lidojumu.

Lidojums paredzēts ar četrvietīgu Robinson helikopteru. Esam izvēlējušies Extended flight, kas mūs aizvedīs dziļi tuksnesī un ilgs ap 40 minūtēm. Pirms izlidošanas pilots pieraksta, katra svaru, laikam degvielas patēriņa aprēķinam. Tā kā mēs esam četri, bet helikopters bez pilota uzņem 3 pasažierus, lidojums notiek divās tūrēs.

Pirmie aizlido divi mūsu ceļabiedri, mani un Maiju atstājot uz zemes. Tā kā jāgaida 40 minūtes pavadījuši ar skatienu helikoptera pacelšanos, dodamies nopētīt ķenguru rīta rituālus. Šamie jau piecēlušies un gaida, kad kāds tūrists izsniegs viņiem papildus ēdamo granulās. Tiek novērots arī bariņš dūšīgu amerikāņu, kuri acīmredzot nemāk lasīt un baro ķengurus ar burkāniem vai turpat saplūktu zāli. Tad aizejam iepirkt express brokastīm Snikerus un dodamies atpakaļ pie helipad gaidīt kolēģus. Kolēģi atgriežas un ar smaidīgām sejām saka, ka ir bijis vērts izlidot. Ilgām pārrunām nav laika, jo mūs tūdaļ aizved un iesēdina helikopterā.

No sākuma notiek instruktāža kā attaisīt un aiztaisīt helikoptera durvis, tad jāuzliek austiņas un jānotestē mikrofoni. Kad viss apdarīts sākas lidojums, pacelšanos praktiski nejūt un arī pašu lidošanu mana tikai pēc neliela pavēja, kas liek staigāt astei. Pilots ir īsts meistars un izrāda mums visus apkārtnes, klejojošos kamieļus un zirgus, izžuvušās upes. No helikoptera ir redzams pat Uluru un Olgas. Pati Kings Canyon apkārtne no augšas izskatās iespaidīgi. Visur klintis, smiltis, izžuvušas upes un krūmāji. Iesākumam aizlidojam pie viena izžuvuša bilabonga tur ganās kamieļi, tad dodamies uz Kings Canyon gar kalnu grēdas malu, pārlidojam aborigēnu nometni, tiem pat valdība pievilkusi klāt asfaltētu ceļu.

Virs Kings Canyon apmetam dažus lokus, esmu nedaudz vīlies, no augšas Kings Canyon izskatās tāds maziņš un sāku pat domāt vai vērts tur vilkties. Taču tik un tā smuks, no augšas apskatāmies Garden of Eden, kas atrodas Kanjonā un dodamies atpakaļ uz Kings Creek Station. Arī šī vieta izskatās miniatūra un mākslīgajā ezerā ūdens palicies tikai kādi 10%, pilots gan teica, ka artēziskie ūdeņi pie dzīvības noturēs, no worries. Nolaidušies zemā visi padalāmies ar iespaidiem un nolemjam braukt uz Kings Canyon pastaigā.

Kings Canyon stāvvietā atstājam auto un paši nolemjam veikt Rim walk, pasākums aptuveni 7 km garumā. Sākas taka ar uzkāpšanu klintī, lai tiktu pie kanjona malas. Kāpšana notiek pa stāvām akmenī izveidotām trepēm un paceļ mūs aptuveni 150 metru augstumā, tālāk atliek tikai iet apkārt kanjonam. Protams, ir karsts ap kādiem 30 grādiem un ūdens rezerves sarūk ātri, taču, „no worries”, grūtākais paveikts, varam baudīt skatu (patiesībā gan atpūtināt savas netrenētās sirdis).

Tālāk sākas taciņa, kas ved gar pašu kanjona malu, un skats tuvumā ir vismaz 10 reizes iespaidīgāks nekā no putna lidojuma. Pirmām kārtām ir skaidri saredzams augstums, no kura ir visas iespējas novelties, otrkārt ir redzamas sīkās detaļas.

Tā nu mēs īpaši nesteidzoties čāpojam, kamēr atrodam vietu no kurienes paveras skats uz kanjona otru sienu, kura izskatās kā taisni nošķelta siena. Atrodam arī smuku karnīzi uz kuras fotografēties.

Nekā sarežģīta – uzlien nedaudz klintī, tad ~150 metru augstumā pa 50 cm platu karnīzi pārlien uz 4 kvadrātmetrus lielu laukumiņu, sēdi, kamēr tevi nofočē, velcies atpakaļ un fotografē pats. Garām ejošie austrālieši gan izteicās: „Labi, ka to neredz Jūsu mātes”. Bet „No worries” nav jau nemaz tik traki.

Pagājuši vēl kādas desmit minūtes sasniedzam tiltiņu, kas ved pāri kanjonam, te nu ir izvēle nokāpt lejā un doties uz Garden of Eden vai kāpt augšā un turpināt ceļu. Mēs nolemjam Garden of Eden noskipot un lienam vien pa trepēm augšā uz otru kanjona malu. Tikuši augšā paņemam pāris minūtes atpūtas pauzi. Kaut kur tuvumā izskatās ir bilabongs, kur peldēties, jo daļa cilvēku skraida apkārt peldkostīmos. Atpūtušies dodamies tālāk, atrodam vietu kur smuki atbalsojas aš trīs reizes, izbļaustāmies un izsvilpjamies. Austrālieši vispār bļauj dīvaini, kā kaut kādas ķīvītes „ūūūīīī”, bet priekš atbalss tādi ķērcieni nekam neder, arī svilpt neviens tur lāga nemācēja. Vispār traki tev ir tāds rezonators un tu pat nobļauties nemāki, žēl to austrāliešu.

Rim walk beidzas ar kāpšanu lejā uz auto stāvvietu, te gan ir jāuzmanās, jo kājeles pēc divu ar pus stundu vazāšanos ir nogurušas un paklūpot var nākties ripot vai krist kādus 50 metrus. Bet lejā tiekam bez starpgadījumiem. Uzpildām ūdens pudeles, iekožam pa Snikeram, taču nolemjam iekost vēl burgerus Kings Creek un tad dodamies uz Alice Springs, līdz kuriem vēl jāveic 508 km. Pa ceļam bija iespēja ieekonomēt 120 km nobraucot 100 km pa granteni, taču no tās domas atteicāmies, jo nezinājām, kādas ir grantenes Austrālijā. Galu galā arī mašīnas īres līgums atļāva braukt tikai pa asfaltu.

Lai ceļš būtu tuvāks izklaidējāmies ar sarunām, galvenie temati bija: patēriņa kredīti Latvijā, profesionālie ubagi Rīgā un bezdarbnieki lūzeri. Tā nu diskutējot nonācām Alice Springs 18:30.

Iekārtojāmies viesnīcā tajā pašā kur pirmo reizi un nedaudz atpūtušies devāmies iekost. Šoreiz izvēlējāmies nopietnu restorānu. To, ka restorāns ir nopietns, atklājām, ieejot iekšā, mēs tur vienīgie bijām šortos un T-kreklos. Taču nekāda diskriminācija nenotika, apsēdināja pie galdiņa četrām personām, pieņēma pasūtījumus. Jāatzīst, ka vismaz maniem izvēlētajiem ēdieniem ar kvalitāti bija viduvēji, taču kopumā bija OK.

Paēduši un padzēruši dodamies ar kājām mājup. Pa ceļam vietējie aborigēnu sīkie, bariņš kādi 10 nāk pretī un taisa prikolu, katrs saka Good night, rēcīgi.

Un tapa vakars un tapa rīts – divpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIV

2007. gada 6. jūlijs (Uluru –> Kings Creek Station)

Naktī pamodos, nedaudz sala kājas. Tā jau ir pustuksnensī – pa dienu var dabūt saulesdūrienu, pa nakti apsaldēt nieres. Likās, ka ārā ir ap 0 grādiem. Noskaidrojis, ka ir ap 3 naktī, likos vien gulēt tālāk.

Cēlāmies 6:00, lai dotos uz Uluru ievērtēt saullēktu. Tad uz fikso apģērbušies, lecām iekšā mašīnā, jo saule tur lec 6:30. Maiju atstājām sargāt telti, viņa bija biku apslimusi un teica, ka nākot miegs.

Aizbraukuši līdz Uluru sākām meklēt saullēkta skata vietu, to atraduši, pamanījām, ka mums priekšā jau uz saullēktu ir nolasījusies vesela kaudze ar tūristu autobusiem. Tūristi standarta -vācieši un ķīnieši. Ķīnieši lielākoties brokastoja vai dzēra kafiju, vācieši ieņēma labākās vietas. Arī mēs pavadījām kādas 10 minūtes labas vietas meklēšanai, kur uzlikt trijkāji. Tā kā ārā bija +2 grādi, tad fotografēšana bez trijkāja deva izplūdušu rezultātu, pie vainas roku trīcēšana. Protams, labākās vietas jau bija aizņemtas. Tika izstrādāta stratēģija, papriekš labajā vietā iespraucas viens, tam seko otrs un trešais jau var nākt ar trijkāji.

Saullēktam sākoties bijām labi iekārtojušies un varējām visu safočēt un apskatīt. Skats tāds pats kā saulrietā, tikai krāsas mainās uz otru pusi. Vispār jau iespaidīgi, stāvēt un vērot kā akmens maina krāsu.

Pasaluši un paskatījušies dodamies atpakaļ uz kempingu, pabrokastojam, savācam telti un dodamies prom uz Olgām (Kata Tjuta). No kempinga, lai izčekotos, jāiemet viņiem kastē speciāla veidlapa, kas Uluru apmeklējuma laikā ļauj tev arī iegādāties alkoholu, vietējiem tur nepārdod. NT ir ieviests sausais likums.

Pabraukuši kādus 50 km esam tikuši pie Olgām. Nolemjam iziet Vēju ielejas dabas taku. Šamā ir kādas 10 kilometrus gara, bet izskatās daudzsološa.

Tā arī ir – Olgas tuvumā izskatās daudz interesantāk, nekā Uluru, akmens kupoli, lai ar mazāki, toties augstāki. Novietojam mašīnu stāvvietā un dodamies pastaigā. No sākuma ir nedaudz jāuzlien kalnā, kura galā vari ievērtēt skatu, kas paveras uz ieleju un Olgām. Tad lēnām taka sāk vīties starp atsevišķiem akmentiņiem, kas paceļas pat kādus 300 metrus virs galvām. Augšā kāpt nedrīkst, jo arī šamie akmeņi ir aborigēnu svētvieta. Nevienu aborigēnu tur nemanījām, laikam viņi tāpat kā latvieši savās svētvietās ierodas svētdienās.

Aptuveni pusceļā nonākot spraugā starp diviem lieliem akmeņiem, paveras superīgs skats uz leju, taču pēc tam viss tas gabals arī lejā ir jālien. Sajūta ir, ka tu blandies pa kalniem, lai gan visi tie ir vienkārši lieli akmeņi. Pēc aptuveni divu stundu ilga gājiena, satiekam latviešus – pirmos visa ceļojuma laikā. Tā kā mūsu grupa iet un skaļi runājas latviski, jo neviens tāpat nesaprot, esam visnotaļ izbrīnīti, kad izdzirdam tipiskā ārzemju akcentā izteiktus: „Sveiki tautieši!”. Izrādās šamie atbraukuši ar ģimeni atpūsties no Melnburnas. Apmaināmies ar pieklājības frāzēm un dodamies tālāk.

Nonākuši auto stāvlaukumā iekožam pa Snikeram un sākam braucienu uz Kings Canyon. Līdz tam vēl palikuši nieka 314 kilometri. Tad nu garāmbraucot uzmetam atvadu skatienus Olgām un Uluru.

Nākamā pietura mums ir mazā miestiņā Curtin Springs, pāris mājeles un benzotanks, kurš starp citu pat pārdodas. Tā kā pulkstenis ir 14:05 un kafūzis taisās ciet 14:00 izdarām secinājumus, ka ir ciet. Tā arī izrādās. Tad nu dabonam benzīntankā uztankoties ar sviestmaizēm un kolu. Dodamies tālāk.

Pēcpusdienā pa visnotaļ līkumainu un kalnainu ceļu esam nonākuši Kings Creek Station. Šeit mums jau ir rezervēta naktsmītne, kamieļu izjāde un lidojums ar helikopteru. Tā kā vakars jau nāk, nolemjam uz Kings Cayon nedoties, bet nobumbulēt vakaru stacijā. Iesākumam ievērtējam mums ierādītos mājokļus. Mājokļi izrādās parastas divvietīgas stacionāras teltis. Ierādītāja mums gari un plaši apstāsta, kā lietot eļļas radiatorus un priekš kam tie domāti. Mēs sakām, ka esam no Eiropas un viņu pielietojumu zinām. Pēc tam dodamies uz vietējo kafejnīcu ievērtēt vakariņu iespējas, izvēlamies burgerus un kafiju. Kings Canyon ir devīze ir „Everyone can make coffee, but we make the best” un nemaz neliekuļo, tā arī ir.

Apstaigājam piedāvātās atrakcijas, kvadricikli – baisā cena minimums laika, neņemam, brauciens ar Harley Davidson – sviests, neņemam, kamieļu izjāde, daži nolemj braukt no rīta. Helikopters visi lidojam rīt, atliek tikai ķenguru barošana.

Ķenguru barošana ir visai interesanta lieta. Nopērc turziņu ar zāles granulām, ieber saujā un pasniedz ķenguram. Ķenguri ēd no rokas, lielie ir nagliji un atbalstās pret tavu roku ar ķepām. Mazie savukārt raustās, var redzēt gribās šamiem, bet bail. Pabarojuši ķengurus pastaigājam pa apkārtni (fotografēšanās uz šosejas, helikoptera nopētīšana). Noskatāmies saulrietu un paskatījušies zvaigznes dodamies gulēt. Tā kā telts sieniņas ir plānas var dzirdēt visu, kas apkārtnē notiek, bet nekas, aizmigu ātri.

Un tapa vakars un tapa rīts – vienpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Dīvains fenomens

Vakar staigājot pa Rīgas ielām, pamanīju dīvainu fenomenu. Uz gājēju taciņām izlieta lipīga viela. No sākuma domāju, būs uzsprāgusi kāda konditorejas mašīna, kas vedusi sīrupu. Taču ejot uz dzīvokli sāka likties, ka Rīgā ir uzsprāgusi vesela kolona ar cukura sīrupa mašīnām. Pēc tam tika veikts novērojums, ka lipīgā viela atrodas tikai zem liepām. Kapēc tā?

Riding the Iron Rooster By Train Through China by P.Theroux

Grāmata stāsta par Ķīnu 1988. gadā. Autors ir nolēmis apbraukāt lielo komunisma cēlāju valsti ar vilcienu. Grāmata domājams labi apraksta tā laika Ķīnu, kas lēnām virzās uz kapitālismu. Dikti jau nu daudz autors spiež uz tā saucamo Kultūras revolūciju, gandrīz katram, ko šamais satiek tiek apjautāts: “Kā tev tai laikā gāja”. Bet visumā jauks ceļojuma apraksts, māk nodot tālāk satikto cilvēku personības. Dodu 9 no 10 ballēm.

ТЕНЬ ВЛАСТИ by Николай Степанов.

Galvenais grāmatas varonis Miķelis ir puika, kas nonāk burvju valstībā, un ne jau pirmo reizi. Tur viņam ir dažādi paziņa un ienaidnieki un valstība atrodas, kaut kādā paralēlā pasaule. Šī ir otrā cikla grāmatā un kā jau pierasts, lai puika varētu risināt globālākas problēmas, viņam iedotas dažas papildus superspējas un garantēts pačots no bijušajiem ienaidniekiem. Tagad uz viņa personību uzbrauc viens sirms večuks, kas izskatās kūrē visu rajonu un ir kā minimums dievelis. Nu meitene Miķelim jau ir nozagta, šis jau ir pusceļā uz tas atgūšanu savā valdījumā. Dodu 7 no 10 ballēm, patīk man Stepanovs, labi raksta.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIII

2007. gada 5. jūlijs (Alice Springs –> Uluru)

No rīta ceļamies augšā jau 6:00, lai ietu brokastīs. Mums šodien ceļamērķis ir Uluru akmens un attālums līdz tam ir 461 kilometrs. Iekožam, savācam mantiņas un ap 7:00 jau esam ceļā. Braucienā ceļa apkārtne sāk kļūt arvien tuksnešaināka un sarkanāka. Tā kā Yularā ir tikai viens kempings, mūsu uzdevums ir nokļūt tur pēc iespējas ātrāk, lai paspētu dabūt normālu telts vietu. Par kempinga mājiņām nav ko sapņot, tās tur rezervētas jau gadu uz priekšu. Arī viesnīcas numura cena ir nežēlīgi dārga.

Neskatoties uz steigu, daba tomēr prasa savu un nākas ceļa malā piestāt. Tad aptuveni 100 metrus no ceļa malas atradām sadauzītu automašīnas vraku, dzelkšņainus krūmus un asu zāli. Tuksnesī vispār visi augi ir tikai dzelkšņaini un asi. Nesaprotu, kā pirmie pētnieki uz kamieļiem tur varējuši pārvietoties. Ir jau arī savi plusi – tur nav krokodilu.

Turpinot braucienu, mana draudzene (tagad jau sieva), apgalvo, ka ir redzējusi kaut ko Uluruveidīgu. Tas visus nedaudz izbrīna, jo atlikuši kādi 200 km brauciena. Tā arī izrādās, ka tas ir neīsts Uluru. Aptuveni 150 kilometrus pirms Uluru atrodas Mount Conner. Šis kalns ir Uluru sarkanajā krāsā, taču patiesībā ir klints ar plakanu augšu, nevis akmens kā Uluru. Bet, neskatoties uz to, piestājam ceļa malā un papētām šo ģeoloģisko veidojumu, kas tautā vēl tiek saukts par „muļķu Uluru”.

Tuvojoties Yulara pirmo reizi pamanām arī pašu Uluru. Visi jau to ir redzējuši uz bildēm un nav jau arī nekāds augstais 300 metri ar kapeikām, taču krāsa dabā un monumentālisms ir iespaidīgs. Cilvēks kaut kam tādam nevar iepriekš sagatavoties, Gaiziņš nobāl. Tālumā ir redzamas arī Olgas, kas pēc struktūras ir līdzīgas Uluru, un ir 500 metru augstas taču nav monolīts. Tās sastāv no 15 akmeņiem. Ierodoties kempingā, stundenieks jau rāda 11:30, taču telts vietu vēl var dabūt par sakarīgu samaksu. Tiek nolemts uzcelt telti uzreiz, lai tā vēl izžūst un dodamies uz Uluru.

Uluru atrodas Uluru – Kata Tjuta nacionālajā parkā, kurš pieder aborigēniem. Mēs arī domājām, ka pie iebrauktuves parkā sēdēs aborigēns un iekasēs piķi, bet nekā, naudiņu iekasēja baltais cilvēks. Biļete maksā 25 AUD uz vienu personu un ir derīga trīs dienas.

Pabraukuši garām kultūras centram apstājamies pie Uluru galvenajā stāvlaukumā. Tepat sākas taka, pa kuru var uzkāpt Uluru virsotnē. Vietējie aborigēni, gan iesaka to nedarīt jo tas ir viņu svētais akmens, taču balto cilvēku tas nevar atturēt. Taka ir aptuveni 45 grādu leņķī, vietām stāvāk, vietām lēzenāk, un, lai atvieglotu uzkāpšanu, novilkta ķēde, pie kuras pieturēties. Uzkāpšana parasti aizņemot stundu. Mēs nolemjam ignorēt vietējos ķenguru pielūdzējus un arī gatavojamies rausties augšā. Mana draudzene nolemj labāk apskatīt kultūras centru.

Kāpienu uzsākam naskā tempā un pēc 10 minūtēm jau esam pusceļā, tikai diemžēl spēki jau arī ir izsīkuši.

Pasēžam pusceļā un iečekojam apkārtni, viss ir viens vienīgs līdzenums, tomēr 50 kilometru attālumā redzamas Olgas un vēl tālāk, kaut kādi citi kalni. Apspriežamies un nolemjam kāpt lejā. Lejā kāpšana ir vēl grūtāks pasākums kā uzkāpšana, sanāk vai nu iekārties ķēdē un kāpties atmuguriski, vai neturoties tipināt, cerot, ka botu protektori nenotrūks. Viena lieta gan pozitīva, kāpēju apavi ir atstājuši gumijas taciņu un akmens neslīd. Bet, ja kāds sadomā velties zemē, tad nobremzēt ir reāli tikai pakājē.

Nokāpuši uz zemes, atvelkam elpu un izlemjam noiet Base Walk, 10 kilometrus ap visu Uluru. No mašīnas tiek paņemtas ūdens pudeles, kolas bundžas un dodamies ceļā. Gar ceļa malu salikta zīmes aborigēnu svētvieta fotografēt aizliegts. Tas nozīmē, ka pirms fotografēšanas jāpamet acis riņķī, vai nav kāds parka darbinieks un tikai tad fočēt. Arī pie pakājes akmens ir iespaidīgs. Protams, ka kartupeļus šeit stādīt nevar un nedod Dievs, ja kādam zemniekam šitāds akmens gadās uz lauka. Redzam arī kādu vietējo hipiju, kas cītīgi vāc ceļmalā nomestos papīrus, iepakojumus, tas laikam ir viens no tiem, kuriem apmeklējot Uluru no kosmosa atnāk atklāsme, palikt te līdz mūža beigām. Šamais uzrāpies uz Uluru kaut ko meklē, viņu pamana parka darbinieks un bļauj: „Ko tu tur dari?”, abi nedaudz palamājas, bet ar ko tas beidzās nezinu.

Tad man izdodas sazvanīt draudzeni un viņa arī nolemj iziet Base Walk, tā nu man jādodas, kāds kilometrs atpakaļ uz sākumu, lai sāktu iešanu no jauna. Ceļabiedri nolemj, lēnu garu iet riņķī, gan jau mēs šos panākšot.

No sākuma sanāk iet pa saules pusi un karstums ir pāri četrdesmit grādiem. Tāpat ir skaidrs, ka katra iedobe akmenī ir aborigēnu svētvieta, kuru fotografēt nedrīkst. Protams, ir arī eskorts, mazas tuksnešu mušiņas, viņas nekož, bet izmanto tavu kreklu par lidlauku, mēģina ielīst mutē, acīs vai degunā. Viņas arī pamanās tikt nofočētas, nejauši ielidojot kadrā. Nekaitīgas, bet kaitinošas gan. Ievērojām, ka gidiem bija speciāls vēdeklītis ar ko viņas gaiņāt. Ik pa gabalam ~2 kilometriem ir vietas, kur paņemt ūdeni, lai nenoslāptu.

Nogājuši kādus 5 kilometrus nonākam akmens ēnā, kur valda patīkams 20 grādu vēsums un arī mušas mūs pamet, ēnā atrodam arī aborigēnu mākslas galerija un piktogrammas. Arī ar rakstīšanu šiem bijis kā māku tā rakstu. Vairums zīmju ir nullītes līmeņa uztīts kamolītis kas nozīmē ūdeni, dzeršanas reizes, naktis un vēl visu ko citu, tas atkarīgs no paša zīmētāja. Tad nu nesapratu kā var atšķirt uzrakstu „vieta ar 3 avotiem” no „3 dienu pārgājiena laikā”.

Ceļā pavadot pāris stundas esam atgriezušies sākuma punktā. Uz Uluru ir arī piemiņas plāksne tiem, kas rāpjoties augšā ņēmuši galu. Vai nu pakrītot un noripojot lejā, vai nokrītot ar sirdi. Pēc tam Alice Springs Royal Flying Doctors centrā mums teiks, Uluru ir ārsts un viņam katra diena ir saspringta darba diena.

Tā kā pulkstenis tuvojas pieciem, nospriežam aiziet uz kultūras centru paēst, taču nokļūstot tur ēdamvietas, jau ir slēgtas, un vienīgais var paklaiņot pa suvenīru bodēm un papētīt Didgeroo (vietējais mūzikas instruments, doba boze, ar kuru var gan uzspēlēt, gan pa galvu iegāzt) jaunos modeļus. Kādu stundu tur paslaistījušies braucam uz vietu, kur vēro Uluru saulrietā.

Saulrieta vērotāji ir daudz pāris simti. Profesionālākie uzrīko pikniku. Mēs iekožam čipsus, siermaizes, uzdzeram kolu un noliekam fotoaparāta statīvu, kamēr vēl ir vieta. Pats saulriets tiešām ir brīnišķīgs Uluru krāsa mainās no gaiši brūnas uz koši sarkanu un beigās kļūst melns. Šitā ir lieta, ko es vēlreiz labprāt noskatītos.

Tālāk dodamies uz kempingu, kļūst vēss ap 15 grādiem, kempingā iedzeram kafiju nomazgājamies un vērojam zvaigznes. Tuksneša dzidrajā gaisā tās ir tūkstošiem un Piena ceļš ir iespaidīgs.

Un tapa vakars un tapa rīts – desmitā diena.

Turpinājums sekos …

Magnetix

Tā kā laikam man no bērnības izaugt tā arī nav izdevies tad, pēdējā izklaide ir veidot ģemetriskas figūras no magnētiskiem stienīšiem un dzelzs lodītēm. Magnētiņi ir visnotaļ stipri no neodīma, kas pārklāts ar niķeli, tā ka veidojamie objekri turās kopā labi. Protams, ir arī savi mīnusi, stienīšu vienmēr ir par maz un to skaits regulāri jāpapildina.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XII

2007. gada 4. jūlijs (Tennant Creek -> Alice Springs)

Pieceļamies ap 7:30, iekožam brokastis un jau 8:30 dodamies prom no Tennant Creek. Pirms tam uztankojamies ar kolu. Kola gan ir diētiskā un dienas laikā noskaidrojam, ka diētiskā kola ir tas pats, kas zeķe bez cauruma. Švaks dzeramais. Tomēr Austrālija ir iespēju zeme, jo kolas bundžiņas ir lielākas nekā latviešu.

Mūsu pirmais apskates punkts ir Devils Marbles, 114 kilometrus no Tennant Creek. Mēs jau no bērnu dienām Latvijā zinam, ka Ventas rumba ir velna darbs, un velniem patīk staipīt pa nakti akmeņus, lai veidotu ģeoloģiskus brīnumus. Tad arī Devils Marbles ar tiek uzskatīts par velnu roku darbu.

Devils Marbles aizņem aptuveni kādus pārdesmit hektārus ar dīvainiem akmens krāvumiem, no kuriem daži ir pat kādu 30 metru augsti. Sen senos laikos, tur esot bijusi monolīta klints, taču vēja un ūdens ietekmē akmens izdēdējis un noslīpējis smukas lodes, bluķus un citas ģeometriskas figūras, ka tas tiešām izskatās kā cilvēka ienaidnieka roku darbs.

Mēs atstājām mašīnu pirmajā stāvvietā un dodamies izpētīt šos akmeņus. Akmeņi ir visnotaļ drupani un izskatās kā vaļīgi sapresēti granīta gabaliņi. Nopietnāk iesperot ar kāju akmens var mierīgi sadrupt. Vienu tādu nodrupušu gabaliņu atvedu uz Latviju. Protams, apmeklējam akmeņus, kuri redzami uz visām Devils Marbles bildēm. Neviens tur neko nesargā un mierīgi var lodāt, kur vien vēlies un skatoties no vēlmes riskēt ar lauztu kaklu. Arī čūskas vietējā kamolzāles ekvivalentā nemanījām, tomēr zāle tur tāda asa, ejot ar plikiem stilbiem, tad dursta kā ar adatām.

Pastaigājušies kādu stundu pa akmeņiem, ap tiem un uz tiem, izlasījuši informācijas stendu, kur visi velna darbi piesieti vējam un ūdenim, nolemjam, ka jādodas tālāk.

Nedaudz pabraukuši kartē ievērojam UFO landing site, sapriecājamies, jo domājam, ka tur būs kaut kas līdzīgs Baikonuras kosmodromam. Izrādās, ka tas viss ir vispliekanākais tūristu pievilināšanas mēģinājums, kāds līdz šim Austrālijā redzēts. Salikti zaļi plastmasas vīreļi ceļa malā, bārs apzīmēts ar lidojošiem šķīvīšiem utt. Skaidrs, ka neviens Zorgu civilizācijas pārstāvis tādā vietā nemaz nenolaistos. Mēs arī tik zemi nenolaižamies un dodamies tālāk nepiestājuši.

Ap pusdienas laiku cilvēki sāk izrādīt vēlmi ēst, ar jautājumiem, nez kur nolikti cepumi, žēl, ka kolai cukura līmenis nulle utt. Tiek nolemts Barrow Creek piestāt un paēst. Barow Creek izrādās vieta, kur ir aptuveni četras mājas vienā rindā un kur visi ir aborigēni. Palūrot ēstūzī saprotam, ka tik ļoti jau ēst mums nemaz negribas. Un, ja jau vietējos intervē sociālās palīdzības dienesti, tad ko tad nu mums te vēl darīt. Kāpjam iekšā mašīnā un uzmanīgi, lai nenobrauktu kādu no vietējiem suņiem, dodamies uz Ti Tree pusi, kas ir tikai pēc 90 km.

Ti Tree arī ir miestiņš ar pāris mājelēm, taču ēdināšanas iestāde ir labā līmenī. Ēdamais ir garšīgs, tikai ar majonēzi priekš kartupeļu free gan ir paknapi. Visi paēdam, izcilājam vietējo darinātus bumerangus, šķēpus un sitamās nūjiņas, izmantojot iespēju pašausmināmies par mākslas darbu cenām.

Māksla viņiem ir tāda pašvaka un nemaz nav tik grūti uzzīmēt pašam. Ja, piemēram, tavs mērķis ir attainot ķenguru, tad paņem irbulīti nedaudz okeru un uzvelc, kaut ko, kas tev liekas ir ķengurs, tad sazīmē ar krāsu norobežotajā laukumā, visu, kas pēc tavām domām atrodas ķengurā iekšā, un gatavs. Otra iespēja ir likt vienkārši dažādu krāsu punktiņus uz neliela audekla gabala, veidojot smukus ornamentus. Nosauc iznākumu, Jauna vīrieša ceļš uz ezeru iekš Dreamtime un viss sit gaisā par 400 – 2500 AUD.

Paēduši sākam mērot vēl atlikušos 192 kilometrus līdz Alice Springs pilsētai. Ceļš vietām kļūst nedaudz kalnaināks un arī eikalipti kļūst zemāki un retāki. Taču vidējais nobraukto ķenguru daudzums ceļmalās gan nemainās. Un tagad tie jau tiešām ir ķenguri nevis valabiji. Nolemjam apstāties un iemūžināt šos nelaimē nonākušos dzīvniekus nākamajām paaudzēm. Apstājušies saprotam, ka tā nav laba ideja, jo nobraukts ķengurs ir ne tikai uzpūtīgs maitasputnu draugs, bet arī trūdošas gaļas smakas avots.

Netālu no Alice Springs apstājamies kalna galā un kādas padsmit minūtes vienkārši skatāmies apkārtni ir smuki sarkanas smiltis, daži krūmeļi, kas zied. Mans priekšstats par tuksnesi bija pavisam citāds.

Mūsu pirmā pietura Alice Springs ir telegrāfa stacija. Īstenībā liekas reāli dīvaini, bet fakts, jau 19. gadsimta beigās no Londonas uz Sidneju bija nepārtraukta telegrāfa līnija. Alice Springs stacija bija viens no šīs garās ķēdes posmiem. Telegrāfa stacijas tuvumā tad arī bija tie slavenie Alises avoti, kas par tādiem tika uzskatīti kļūdas dēļ. Jo slapjajā sezonā smiltis tā piesūcas ar ūdeni, ka apakšzemes upe sāk izplūst virszemē un liekas, ka tur ir lieli avoti, lai gan sausajā sezonā tur ir tikai sausa upes gultne, kā Austrālijā pienākas.

Pa telegrāfa staciju mūs vadāja gids ietērpies tā laika tērpā un stāstījums bija visnotaļ vienmuļš. Labākā lieta ko izdevās dzirdēt bija problēmas ar telegrāfa līniju. Iesākumā visi stabi bija no eikalipta, taču tos ātri vien apēda termīti. Tad, uzstādot normālus stabus, problēmas radījuši vietējie, kas priekš saviem šķēpiem zaguši porcelāna izolatoru, to šķembas ir asākas par krama šķembām.

Pavadījuši šajā 19. gadsimta modemā kādu stundu, dodamies uz pilsētu. Hoteli, kas tika rezervēts jau iepriekš mums izdodas atrast uzreiz, nokārtojam formalitātes un nonākuši istabiņās nedaudz atpūšamies pirms vakariņām.

Pirms vakariņām nolemjam aiziet uz Anzac Hill, kas paceļas pāri visai Alice Springs pilsētai un ir laba vieta, lai vērotu saulrietu kalnu ieskautajā Alice Springs. Anzac Hill ir memoriāls, kas celts par godu Otrajā pasaules karā kritušajiem Austrālijas un Jaunzēlandes karavīriem, angļi viņus izmantoja, lai dzītu uz ložmetējligzdām, taupot savus karavīrus.

Saulriets, kā jau visur Austrālijā, ir superīgs. Ilgst aptuveni 30 minūtes. Ir jūtams, ka esam tuksnesī norietot saulei, kļūst nedaudz vēss pēc vietējiem mērogiem, kur jau 10 grādi ir visu laiku aukstākais laiks. Un 1950jos gados kalnos pat esot bijis sniegs. Tālāk dodamies meklēt kādu pienācīgu restorānu, kurā vakariņot. Mūsu izvēle krīt uz itāļu restorānu. Ļoti jauka vietiņa, it kā spiež uz itāļu ēdieniem, taču bija pieejams ķengura steiks. Mēs visi otrajā izvēlējāmies ķengura steiku. Tā kā ķengura gaļā ir maz tauku, tad steiks jāņem vidējas kondīcijas, citādi gaļa paliek sausa. No sākuma ķengura gaļa likās dīvaina, taču ar laiku iegaršojās, bija ok.

Paēduši devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai kārtīgi izgulētos, jo rītdiena mums solīja galveno ceļamērķi Uluru!

Un tapa vakars un tapa rīts – devītā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XI

2007. gada 3. jūlijs (Katherine -> Tennant Creek)

Aptuveni 6:40 visi slienamies augšā, meklējam dvielīšus un dodamies uz Katherine thermal pools. Mūsu aprēķins ir izrādījies pareizs! Neviens vācu pensionārs šajā laikā tur nav atrodams un visi termālie ūdeņi pieder tikai mums. Tad nu to arī izmantojam uz pilnu klapi, ūdens gan nedaudz ož pēc sēra, bet ir ok. Plunčājamies pa nopietnam, pats baseins ir sekls, kaut kur pusotrs metrs, ne vairāk. Ūdens temperatūra pāri trīsdesmit grādiem, kas āra gaisam liek šķist vēsam. Pamatīgi izbradājušies un uzmērījuši dziļumus, dodamies uz tālāko galu, kur ir neliels ūdenskritumiņš.

Zem tā tad visi arī palienam un ļaujam, lai krītošais ūdens izmasē mums plecus un muguru. Viens no ceļabiedriem nolēma nekāpt ārā no baseina, lai palīstu zem ūdenskrituma, bet nolaisties pa to lejā. Protams, ka tika apdauzīta kāja. Arī pārējie lienot ārā no baseina neņēma vērā ūdens gaismas laušanas īpatnības un nobrāza ceļgalus mēģinot uzkāpt uz trepēm, lai tiktu ārā.

Izplunčājušies saģērbjamies un dodamies projām. Ceļā uz kempingu redzam tikai dažus cilvēkus, kas dodas uz termālo ūdeņu pusi. Sakravājam mantas, paēdam brokastis, atdodam atslēgas un dodamies uz mūsu nākošo apskates objektu Cutta Cutta Caves, kas atrodas 28 km atālumā no Katherine.

Nosaukums alām cēlies sekojoši. Reiz, sen senos laikos, kāds aborigēns atradis to alu un skrējis stāstīt citiem. Pārējie neticējuši un likuši, lai rāda. Atradējs tad vedis šamos pa to apgabalu un nav varējis alu vairs uzreiz atrast. Līdznācēji šim jautājuši: „Ku ta i? Ku ta i?” un beigās jau „Kuta kuta”. Kad ala atrasta tad tā arī nosaukta.

Nonākuši alās 9:00 pie alām, izrādās, ka vietējais gids vēl nemaz nav ieradies un nācās viņu kādas 10 minūtes pagaidīt. Sagaidījuši gidu un kasieri vienā personā, dodamies alas apkārtnes izpētē. Izpēte ir piespiedu pasākums, jo ala atrodas puskilometru no ieejas. Atkal redzam dažus valabijus joņojam pa parka teritoriju, dīvainus iežus. Kartupeļus šajā zemē iestādīt nevar.

Kad visi sapulcējas pie alas, pa šortkatu ierodas arī gids. Gids noskaidro nacionālo piederību ir beļģi, latvieši un austrālieši. Gids iesaucas forši jo flāmu un latviešu valodas ir tās svešvalodas, ko šamais pārzinot. Izrādās, ka tas ir dežūrjoks. Tad nu dodamies iekšā alā. Nokāpjam kādus desmit metrus zemāk un esam iekšā pašā alā. Mums tek apstāstīta īsumā alas pusmiljardu gadu vēsture. Nekā īpaša, ūdens izskalojis (nav slikta biogrāfija alai). Tad kara laikā izmantota par tusēšanas vietu armijniekiem, vēl tagad var novērot aplauztos Stalaktītus un Stalagmītus. Noskaidrojas arī, ka vietējo valodā Cutta Cutta nozīmē daudz zvaigznes. Nosaukums tāds tādēļ, ka, ja alu apgaismo, tad kaļķa kristāliņi sāk mirdzēt kā mazas zvaigznītes. Tiekam izvadāti pa visu alas garumu, kas izgaismota ar elektrību. Vietām ir visai šauri un izlīst var tikai sāniski. Arī te gids gribēja izspēlēt veco triku ar gaismas izslēgšanu, bet nekas nesanāca, pēkšņi uzradās vietējais elektriķis un sāka remontēt spuldzi.

Pēc stundas alas apskate beidzās un devāmies tālāk uz Tennant Creek jeb rēķinot kilometros, mums vēl bija jāveic 645 kilometri. Tad nu braucam, izklaides ir sarunas, nobraukto valabiju skaitīšana un benzīna rādītāju komentēšana.

Ap pusdienas laiku nobraukuši 274 kilometrus, nospriežam, ka nebūs pa sliktu paēst un arī uztankoties. Tā kā tieši pa ceļam ir Daly Waters ciems, tad griežam iekšā. Ēstūzis ir Daly Water pub, kurā es no sākuma iespītējos un atsakos ēst. Taču mani pielauza un jāatzīst, ka man nebija taisnība. Krodziņš dibināts 1930.gadā un ir piebāzts ar mantām, kuras tūristi tur saveduši no visas pasaules, pie sienām sakārtas dažādu valstu naudaszīmes, karogi, vimpeļi utt. Bet baro tur labi vismaz par saviem Fish and Chips neko sliktu nevaru teikt.

Ieturējušies nolemjam apskatīt slaveno Stuart tree. Ar nedaudz pariņķojot atrodam sen nokaltušu koku uz kura izgriests „S”. To esot paveicis pats lielais Austrālijas pētnieks Misters Stuarts. Jāatzīst, ka šamais ir bijis iniciāļu atstāšanas meistars. S burts ir aptuveni pus kvadrātmetra platībā. Nav nekāds brīnums ka koks nokaltis. Tas tev nav nekāds J+K sirsniņā iegriezts.

Tad atrodam modernu benzīna tanku un dodamies uz Tennant Creek pusi. PA ceļam gadās arī reāla izklaide iebraucam siseņu barā. Siseņu bari nebija vēl tādi, ka aizsedz mākoņus, taču Latvijā tādus redzēt vispār nevar.

Vakarpusē ierodamies Tennant Creek pilsētiņā. Tā ir bijusi plaukstoša zeltraču pilsētele gadsimta vidū, bet tagad izskatās aizmirsta un pamesta. Mums vēl izdodas atrast vietu motelī „Desert Sands” par ļoti sakarīgu cenu un ļoti labā kvalitātē. Pavakariņojam, paskatāmies televizoru, nu jau mums ir parādījušies favorite šovi un ziņu pārraides, un liekamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – astotā diena.

Turpinājums sekos …

Blink: The Power of Thinking Without Thinking by M.Gladwell

Grāmatiņu nopirku Singapūrā. bet līdz lasīšanai tiku tikai tagad. Pērkot nezināju, kāds ir grāmatas saturs, bija it kā dzirdēta, bet nekā konkrēta. Sāku lasīt un izrādās, ka runa ir par intuīciju un tās nozīmi lēmumu pieņemšanas procesā. Grāmatā tiek aprakstīti visādi psiholoģijas eksperimenti, secinājumi, kas no tiem izriet. Pagaidām izskatās, ka grāmatas autors uzskata, ka lēmumi nemaz racionāli netiek pieņemti, bet visu kruķī zemapziņa. Dodu 9 no 10 ballēm, sen nekas tik jauks nav lasīts par cilvēka saprāta darbību.