8. februāris

No rīta ceļamies agri, ne jau tādēļ, ka baigi gribētos ēst, bet lai varētu visu paspēt. Pirmais, ko izdaru, izlienu uz terases un safotografēju Barselonu no devītā stāva augstumiem saullēktā. Pie reizes arī vizuāli identificēju objektus līdz kuriem šodien jānokļūst. Tad nedaudz pasmejamies par spāņu balkoniņiem, kuri apvienoti ar tajos samesto priekšmetu kopu izskatās pēc izgāztuves. Tad protams ejam brokastīs. Brokastis ir okei, nekas izcils, bet paēst var. Vislielākās aizdomas izsauc omlete, kurai ir zaļgana nokrāsa. Edijs izsaka aizdomas, ka tas tādēļ, ka omlete cepta izmantojot veca suņa taukus. Ja jau suņa tauki, tad veselīgi, pagaršoju, nē – garša ar nav laba.

Paēduši un saorganizējušies dodamies ārā no viesnīcas un slājam uz Kolumba statujas un/vai kolonas pusi. Pirmais šodienas apmeklējuma objekts ir bankomāts, lai atjaunotu eiro resursus savos maciņos. Tā apmeklējums ieplānots pa ceļam uz baznīcu Santa Maria Del Mar, arhitektūrā esot izmantotas viena no platākajām arkām Eiropā. Tad nu to es arī dodos ievērtēt. Ceļš līdz baznīcai ir tik elementārs, ka Ivaram nemaz neprasām, kur jāiet. Tikuši līdz jūrai pagriežamies uz citadeles parka pusi un ejam tik taisni. Pagājuši kādu gabaliņu atrodam arī bankomātus. Šķērsojot dažus laukumus, kuri izskatās nosaukti dažādu meksikāņu seriālu varoņu vārdos, nogriežamies šķērsielā un klāt esam.

Jāatzīst, ka no ārpuses nekas izcils nav -parasta liela mūra ēka, toties iekšpusē gan pavisam cita lieta, arkas tiešām platas. Iekšējās dekorācijas, gan neizskatās pārāks iespaidīgas, standarta atribūtika un viss. Pie durvīm stāv ubagotājs gandrīz kā Rīgā.

Nākamais mūsu pieturas punkts ir Museu Marítim de Barcelona, kas atrodas vecajās Barselonas kuģubūvētavas telpās. Muzeju atrodam veiksmīgi, uz to norāda arī spāņu pirmās zemūdenes makets, kas atrodas muzeja pagalmā. Zemūdene no dēļiem un ar cilvēka spēka dzītu dzenskrūvi izskatās interesanti, taču diez vai būtu gatavs ar tādu vizināties. Tās izdomātājs Narcís Monturiol i Estarriol nosaucis o veikumu par Ictineu I (tulkojas laikam zivs I), otrais projekts ar tvaika dzinēju noveda viņu bankrotā. Jau pie pašas kases sanāk neliels aplauziens esam sajaukuši durvis un ienākuši kaut kādā anatomijas muzejā. Atrodam pareizās durvis un dodamies pie kases. Arī te sanāk aplauziens, jo Kolumba statuja slēgta apmeklējumiem un jāiztiek tikai ar pašu muzeju.

Muzejā apskatām Kolumba Amerikas atklāšanas ekspedīcijas kuģu maketiņus. Nav aizmirsts arī Magelāna kuģis. Muzeja lepnums ir kādreizējas flagmanis karaliskā galera Juan de Austria, replika 1:1. Kuģa ekipāža ~400 cilvēki, no kuriem 200 katordznieki pie airiem. Drošības pēc šamos piekala pie soliem. Novērtējot airus un solus, sapratu, ka tajos laikos pat pie labas paikas, 10 gadi uz galerām, jau ir nāvessods.

Muzejā vēl aplūkojām iespaidīgu navigācijas instrumentu, kuģubūves rīku un tvaikoņu modeļu kolekciju. Bija arī sekcija par Barselonas ostas attīstību, bet tā kā tā nāca otrās apmeklējuma stundas laikā, tad entuziasms visu aplūkot jau bija zudis.

Izgājuši no muzeja nolemjam uzrāpties Montjuïc kalnā, kas gan tāds pakalns vien ir. Shēma pavisam vienkārša apskatās uz kuru pusi kalns un dodās tik augšā. Vienu reizi gan pētīju karti, lai noteiktu azimutu, tad klāt man pienāca izpalīdzīgs spānis, kas prata arī angliski un pateica: „Redzi kur iela beidzas, tur būs trepes un kāp vien augšā”. Tad nu arī lēnā garā līdām augšā.

Kāpjot augšā pa serpentīnu ievērtējam skatu uz pilsētu tas ir superīgs. Izskatās ļoti jau nu saspiesti. Ievērtējam arī spāņu mākslu parkoties, bamperis pie bampera, lai tiktu ārā izskatās, šamie acīmredzot brauc līdz atdurei un tad griež stūri. Vēlāk par nelielu sportu kļuva mēģinājumi atrast nesabuktētu auto, atrastie lielākoties bija taksometri.

Uzrāpušies augstā redzam ka funikulieris tiek remontēts un labi, ka kāpām nevis braucām ar to. Jāatzīst ka karstums pamatīgs tuvu pie 20 grādiem. Tā nu stundas laikā aizkļuvām līdz nelielam fortam, kas uzbūvēts pašā Montjuïc kalna galā. Tur iepērkam kolu atspirdzināmies, ievērtējam lielgabalus, fortu un skatu uz ostu.

Osta izskatās iespaidīga un apskatot konteineru termināla lielumu uzreiz ir skaidrs, kāds piķis te apgrozās. Forta iekšpusē atrodas militārais muzejs, to gan nolēmām neapmeklēt, zobeni un musketes, varbūt kāda mortīra.

Nospraužam nākošo galamērķi Museu Nacional d’Art de Catalunya, tam jāatrodas kaut kur tepat kalna pakājē. Iešana notiek pa serpentīnu, liekas reāli stulbi piecas reizes iet garām, kamēr nonākt pie muzeja. Pa taisno nav iespējams priekšā žogs. Pa ceļam gan vēl iemaldāmies Barselonas Olimpiskajā stadionā. Ja godīgi mani tas pārāk neaizrāva, stadions kā stadions.

Beidzot esam tikuši līdz muzejam, uz muzeju no pilsētas ved foršas trepes, kuras gan tagad pilnībā nevar novērtēt, jo laukumā zem muzeja sarosījušies mobilo industriju pārstāvji un viņu nolīgtie strādnieki cītīgi būvē savas suņubūdas, kurās rīkot megaprezentācijas. Pie muzeja esošajām bronzas sieviešu skulptūru bistēm krūšu rajons reāli nopulēts, laikam viņi te trenējas.

Muzejā paspēju nobildēt tikai Jēziņu, kas rāda peace, kad mani gandrīz izdzen ārā. Izrādās te fočēt nedrīkst. Tas mani nedaudz saskumdina, jo ja jau mākslu neļauj fočēt, tad jau laikam nekā prātīga nav sanācis. Sākam ar gotiskā sektora apmeklējumu, Šamais izvēršas ļoti interesants, daudz esmu lasījis par reliģijas simboliku ir arī audioguide, tad nu var uzzināt visādas labas lietas. Bet vienu lietu ko tur nestāstīja, bet kuru es zināju, kas ir dīvainie lāči dažās bildēs? Patiesībā problēmas atrisinājums ir vienkāršs, Bībeles sižetos bieži figurē lauvas, bet kur lai nabaga kataloņu mākslinieks būtu redzējis lauvu, tad nu džeki izpaudās ar krēpainiem lāčiem utml.

Muzejā nedaudz piebesīja, ka katrā nākošā izstādes ekspozīcijā baroks, numinismātika, mēbeles, tev prasa uzrādīt biļeti. Biļeti es pamanījos iegrūst kādā no neskaitāmajām kabatām un atrašana bieži vien vilkās pāris minūtes. Galu galā muzejs bija izstaigāts, vislabāk man patika kāda glezna, kurā attainota zvejnieku laiva krastā, taču no attāluma izskatījā pēc gleznas, kurā attainots notriekts helikopters „Black Hawk Down”.

Izkļuvuši no muzeja, nolemjam doties apskatīt Gaudi arhitektoniskos veikumus. Pirmais punkts plānā ir slavenās Casa Mila apskate. Aizbraucam ar metro, nedaudz pablandāmies un esam klāt. Māja savdabīga, tieši tāda pati kā uz bildēm, rindā nestāvam, iekšā neejam, jo mums vēl jāpaspēj uz Sagrada Família.

Ceļu uz turieni uzticam rādīt Ivaram, kādu laiku ejot saprotam, ka Ivars ceļu tomēr nezin un nākas vadīties pēc kartes. Man personīgi visu laiku likās, ka ejam totāli nepareizi, taču galu galā pie mūžam celtās baznīcas nonācām (izskatās, ka ar Z-torņiem būs tas pats). Iespaids ir grandiozs, tik interesantu baznīcu nekad mūžā neesmu redzējis.

Pērkam biļetes, izrādās ar kājām kāpt torņos nevienam neļauj, laikam trepes bez margām, bet lifta rinda jau stāvot līdz vakaram. Nekas pētām baznīcu tāpat no ārpuses, Jēziņam kā vienmēr nav noveicies uzlikt uz krusta, interesants liekas maģiskais kvadrāts, kas skaiti kā grib dod 33. Iekšpusē sagaida vilšanās, zināju jau, ka vēl ceļ, bet fakts, ka arī iekšā nekas nav pabeigts šokēja.

Tāpat izrādās, ka visi griestu dekori, tā vietā lai būtu kalti akmenī, patiesībā ir ģipsis apšūts ar reģipsi.
Pablandījušies stroikā dodamies uz muzeju. Tas sniedz ieskatu Gaudi daiļradē, ļauj saprast dažādas asprātīgas tehnikas, kā noteikt spēku sadalījumu celtnē, bildes no pirmsākumiem utt. Ir vērts apmeklēt. Apmeklējam suvenīru bodīti un dodamies prom.

Iekožam Maķītī blakus baznīcai un ar metro dodamies uz viesnīcu. Viesnīcā atpūtinām kājas un dodamies vakara pastaigā pa la Rambla. Sākam vērienīgi ķemmēt suvenīru un citas bodes. 50% bodēs pārdoto sortimentu var nopirkt arī origo sīkumbodēs. Atvars vienā bodē aizvaino turku tirgoņa jūtas, paceļot krūzīti un sakot man: „Made in China”, pārdevējs gandrīz noģībst no tādas nekaunības un cenšas ieskaidrot, ka nav gan tā. Citā bodē Atvara izvēlētais krekls laikam no 7 eiro, kamēr nokļūst līdz kasei, jau maksā 9 eiro, kopumā beigās bodeles sāka izraisīt riebumu.

Pēc pastaigas nolēmām uzēst vakariņas, iegājām kaut kādā ielmalas restorānā. Ēdieniņš tur bija tāds nekāds, ceņņiks labs, bet kvalitāte zema. Pie tam tev uz galda saliek visādas uzkodas, kuras tu neesi pasūtījis, bet par kurām tev jāmaksā. Tas mani nedaudz sakaitina un oficiantam reāli lieku atreferēt katru pozīciju par ko kas jāmaksā. Lieku arī paskaidrot, kāpēc viņš mums stiepis to ko neesam sūtījuši. Šamais saka dāvana no īpašnieka, reāli rupji uzbraucu, ka pirmo reizi dzirdu, ka pa dāvanām jāmaksā. Zinu, ka riebīgi, bet, lai tad savu naudiņu ar atpelna. Dodos atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam papētu cilvēkus skulptūras, uzskatu to par advancētu ubagošanu, un protams arī tradicionālā ubagošana netiek pamesta novārtā.
Teļukā joprojām tikai spāņu programmas un nākas vien likties uz auss.