Navigate / search

Barcelona III

9. februāris

No rīta paēduši brokastis, omlete joprojām nebija mainījusi savu krāsu, izčekojāmies no viesnīcas un devāmies uz Park Guel. Man no rīta jau bija ienākusi galvā doma, ka ar to Barcelona Card mums būs problēmas. Nopirkuši mēs bijām 2 dienu, uz kartes uzrakstīts datums, tātad arī agregāti identificē pēc datuma, kas nozīmē ka kartes “useful life” priekš mums bija tikai vienu reālo dienu. Nonākuši metro par to arī pārliecināmies. Nekas nākas pirkt parasto biļeti. Biļešu automāti gandrīz tādi paši kā Singapūrā un pie reizes tiekam vaļā arī no smagās sīknaudas.


Aizbraukuši vajadzīgajā stacijā izejam virszemē un sakām Ivaram: “Ved”. Ivars arī ved, vešana gan notiek kalnā, kas agrā rīkā neliekas īpaši pievilcīgi, bet kā ir tā jādzīvo. Bišķi traucē arī mugursoma, kas jāvazā līdz un saulīte ar silda labi. Lai nu kā tiekam līdz augšai.

Atkal esam ievilkušies parkā pa sētas durvīm un tādēļ īsti nevaru saprast, kas te tik kruts, ja vien neskaita skatu uz pilsētu. Uzlienam pašā kalna galā, tur uzstādīts krusts līdz kuram var uzkāpt pa trepēm, kuras tradicionāli ir bez margām. Skats uz pilsētu ir jauks, tikai diemžēl jāskatās pret sauli un tas nedaudz traucē. Tad nu dodamies meklēt slaveno kolonādi, kura gan diemžēl paredzētos izbūves apjomus tā arī neesot sasniegusi. Pa ceļam atrod pakalnā noslēptas slepenas durvis, kuru funkcija nav īsti izprotama.

Tā kā kāpjam no augšas tad sākumā apmeklējam placīti, kuru slavenā kolonāde balsta. Ļaužu vēl nav daudz, skats uz pilsētu skaists, palmas un arhitektūra iespaidīga. Laukumā viens trompetists, kurš spēlē reti švaki, pat švakāk nekā onkulis Vērmanes parkā, mēģina pelnīt naudiņu.

Visu nopētījis kāpju zemāk ievērtēt kolonas. Tas, kas uzbūvēts izskatās iespaidīgi, var pat atrast skata punktu, kur kolonas izskatās kā siena. Tagad jau arī tūristi saradušies, pārsvarā japāņi, kas ierastie skanē visu apkārtni ar saviem fotoaparātiem. Ja gribi nofotografēties pie ķirzakiem, tad jāpastāv rindiņā.

Pie galvenās ieejas stāv kārtējais advancētais ubags, nosmērējies bronzas krāsā un par nelielu samaksu ļauj fočēties ar sevi, izbrīna, ka ir arī gribētāji. Te es aizdomājos, kad šamais iet uz tualeti.

Tālāk mūsu ceļi ved uz Cosmocaixa muzeju, zinātne ir jārespektē. Nolemjam turp doties ar kājām tāpat nekur jāskrien nav. Pa ceļam Ivars dažas reizes apmaldās un mēs zaudējuši viņam uzticību ejam izmantojot karti. Redzam arī vecu žiguļa prototipu, kuru rotā Fiat zīme. Uz beigām jau biju zaudējis cerību atrast muzeju, taču beigās klāt biju.

Pirmais, kas mani izbrīna muzejā ir tas, ka tajā laiž iekšā bez maksas, laikam sestdienās tā ir pieņemta prakse. Otrs ir muzeja plašums, tik plašā muzejā ar tik augstiem griestiem nekad vēl neesmu bijis. Galvenā tēma, kas burtiski caurvij muzeju, kristiešiem tālāk nelasīt, ir evolūcija. Velkas cauri tāda plastmasas truba ar gadu tūkstošiem un pie katra pretī kāds skeletiņš vai fosilija. Visi jau zin, ka pirmie 1.5 miljardi gadu bija pa tukšo un tādēļ pa lielu spirālveida “nokāptuvi” veicot 1.5 miljardus gadu nonākam pie pirmās baktēriju fosilijas.

Tālāk evolūcija turpinās, bet to pilnībā nomāc fizikālo eksperimentu modeļi. Pirmais ir tardicionālais fuko svārsts, kas lēnā garā gāž metāla stabiņus. Zinot fiziku un ir skaidrs, ka zem svārsta ir magnētiskais lauks, citādi šamais nespētu saglabāt frekvenci. Tālāk apmeklēju veselu kaudzi ar atrakcijām, izprovēju viļņu radīšanu, dzenāja gaisa burbuļus eļļā, apmeklēju amazones mūžameža siltumnīcu, pētu trilobītu atstātās pēdas, spēku pārdali arhitektūrā, mūzikas instrumentu uzbūvi un daudzas citas lietas. Kopumā muzejā pavadām pāris stundas tā ir lieta, kas Barselonā jāapmeklē obligāti.

Tālāk es noklīstu viens, un miskomunikācijā ar bračku, saprotu, ka šie ir pie izejas. Ieju ārā no muzeja arī es, nevienu neredzu, sēžu saules pulkstenī un gaidu. Pēc kādām desmit minūtēm piegriezās un zvanu vēl, izrādās šamie blandās pa suvenīru bodi. Velkos uz turieni arī es nekā interesanta, nopērku grāmatiņu par H2O, ko palasīties.

Tālāk ceļš ved uz metro staciju. Pa ceļam Edija ar Atvaru nolemj novērtēt pilsētā augošos mandarīnus. Atrod un plūc nost. Es gan iebilstu, ka šajos mandarīnos svins noteikti ir vairāk, nekā kronas bačenē, bet kas tad gudrus padomus klausa. Noprovējuši, mandarīni tiek atzīti par negaršīgiem un skābiem. Pa ceļam ieejam bodē, nopērkam kaut kādas karstmaizes un kolu, uzņemdami veselīgus ogļhidrātus dodamies tālāk. Nonākuši pie metro braucam uz centrālo dzelzceļa staciju, dodamies uz lidostu, kur mūs gaida rezervēta mašīna.

Nonākuši lidostā pie Eurocar rezervācijas, mums tiek Volkwagen Polo, Hammeri beigušies. Atklājas arī, ka beibe, kas reģistrējusi rezervāciju salaidusi šo to grīstē un atslēgu izsniedzējs, paris minūtes, mēģina tikt gudrs, kas un kā. Lai vai kā, tikuši pie atslēgām dodamies uz plača pēc mašīnītes. Pirmais nočekojam bojājumu sarakstu, atrodam pāris neminētas buktes, papildinām sarakstu un braucam prom.

Mūsu nākošā pieturas vieta ir Novotel , četru zvaigžņu vieznīca autostrādes malā netālu no Girona (turpmāk Žirona). Ivars rāda mums ceļu un līdz viesnīca nokļūstam visai ātri, no maksas ceļiem nevairāmies un kapājam normālā ātrumā.

Pats hotelītis man personīgi labu iespaidu neatstāj. Viss tād kaut kāds dīvains, vannas istaba appelējusi un arī ļočenes dzirdamas pie starta, 15 kilometru attālajā lidlaukā. Nometuši mantas nolemjam doties uz Žironu paēst vakariņas. Arī uz Žironu mums ceļu rāda Ivars, lai gan vietām sabūvēti jauni ceļi kuros, šamais neorientējas. Pašā Žironā problēmas sagādā autostāvvietu atrašana, nobraukalējam pāris kilometrus, kamēr atrodam brīvu vietu, kur nomest mašīnu.

Mašīnu noparkojuši aunam kājas un dodamies ievērtēt labāko Žironas apskates objektu, māju fasādes, upītes malā. Diemžēl ir jau nedaudz satumsis, lai smukumu spētu novērtēt pilnībā, tomēr arī pustumsā izskatās tā neko.

Nākošais objekts ir Žironas katedrāle, kas pārsteidz ar savām mega trepēm. Nezinu, kā pavecāki tantuki tur uz mesu var tikt, jo lifta tur nav. Pati vecpilsēta atstāj tādu pašu iespaidu kā datorspēlīte “Thief I”. Šauras tumšas ieliņas, vitām spīd blāvas lampiņas, kaltas metāla durvis utt. Kopumā iespaids izcili, Edijs ar Atvaru ierēc, ka bruģis likts ievērojot Leskavnieka Kārļa skolas tradīcijas.

Tālāk norisinās pieklājīgas ēstuves meklējumi, lielākā daļa jau/vēl slēgtas, beidzot atrodam vienu jauku krodziņu, kur pa 12 eirām var dabūt pirmo, otro un vēl desertu, plus vinčuks bonusā. Vīnu gan nosmādēju un ņemu alu, kopumā paēdam reti labi un nu jau paēduši varam pablandīties pa vecpilsētu. Ziņkāri apmierinājuši dodamies atpakaļ uz hoteli, pa ceļam sajaucam ceļus un izmetam liekus 10 kilometrus. Noskaidrojam, ka brokastis sākas 6:00 ejam gulēt.

Comments

Atvars
Reply

Kārtējo reizi Gvidels kavējas ar komentāriem, šoreiz noteikti pie TV Tomiņam vāciski māca mēli locīt… 🙂

Gvic
Reply

Jaa laikam tieshaam svins tajos mandariinos bijis padaudz, jo sekas redzamas, Atvars nebeidz triitiespar par to ka es kaveejos ar komentiem! 🙂
Antra teica, ka fotka ar maaju fasaadeem upiites malaa Aijai draugos esot labaaka! 🙂

asmo
Reply

Bet graudaina, ziepīši jau tādu ISO lāga netur!!!

Gvic
Reply

Nupat paluureeju vai tieshaam graudaina jo kaa jau teicu to saciija Antra! Laikam jaapiekriit nedaudz ir graudainaaka bet nezinu vai tur ar ISO vein ir problema ISO var atstaat kads ir nedaudz palielinot ekspoziiciju un atverot fokusu arii sanaaktu tiiri labi bet vajag statiivs! 🙂

asmo
Reply

CIk zinu tad graudu dod ISO, bet uz rokas gara ekspozīcija vairāk izsmērē bildi 😀

Atvars
Reply

Labi ka Sašiņš šito jūsu diskusiju nelasa… 🙂

asmo
Reply

Tas tiešām ir labi, citadi te nevienam maz neliktos 😀

AIJA
Reply

par mandariiniem no aculieciniekiem: eest cella malaa pluuktus mandariinus- tas pats, kas no Latvijas mezzaabeleem aabolus grauzt; vai arii, ja neesot pieejamas mezzaabeles, varot arii baltmaizes sskkeeli pielikt pie automassiinas izuuteeja.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website