10. februāris

No rīta ceļamies diezgan agri un ejam brokastīs. Man šķita, ka tik knapas brokastis vēl nevienā viesnīcā neesmu redzējis. Paēst jau varēja, bet laikam esmu izvēlīgs. Tad vēl man brokastīs lika parakstīties uz kaut kādas lapeles. Izrādās, ka šajā viesnīcā standartā brokastis nav iekļautas, bet ja vēlies ēst, tas tev maksā 30 eiro. Mums par laimi brokastis jau bija cenā, to gan es noskaidroju tikai vakarā.

Paēduši dodamies uz Andoras pusi. Nolemjam braukt pa ceļiem parastajiem. Pirmais pieturas punkts ir pilsētiņa Vic. Ja godīgi tur piestājām kļūdas pēc, bilžu grāmatiņā Cardobas cietoksnis bija, virs paragrāfa Vic un loģiski, ka domāju, ka tas ir tur. Un ja jau pa ceļam tad jābrauc tik skatīties. Tā nu sanāca neliels aplauziens. Iesākumā Ivars mūs iedzina kaut kur vecpilsētā, un lika braukalēt pa stāvām vienvirziena ieliņām. Tad atstājām mašīnu un devāmies pastaigā pa vecpilsētu. Bija jau smuki tikai nedaudz auksti. Tā nu pablandījušies kādu pusstundu un nekādus cietokšņus neatraduši nolemjam doties tālāk. Ticis mašīnā atklāju savu kļūdu un nokaunos.

Tālākie ceļi mūs ved pa visnotaļ kalnainu apvidu, braucam cauri tuneļiem pētām kalnu nogāzes. Ar Ediju spriežam, kuras no mājām kalna galā varētu Peļu ķēniņa pils (personāžs no Riekstkoža). Skaidrībā protams netikām, lai gan dažas potenciālās vietas tika identificētas. Piestājam arī benzīntankā, lai ar Polo ēd maz, bet kaut ko jau lieto. Atverot durvis pretī uzvēdī aromāts, kas liecina, ka tuvumā ir pamatīga cūku kūts. Vispār šī ceļa daļa liekas ar tādiem iestādījumiem bagāta. Nopērkam benzīnu un protams kolu.

Tālākais mūsu ceļš kādus 50 km ved pa serpentīniem. Atvars nekad pa tādiem nav braucis un iesākumā mūsu ātrums ir 40 km/h. Man kā cilvēkam, kas sēž kraujas pusē, tas liekas pat ļoti pieņemami. Vietējie jau gan māk izspiest lielākus ātrumus, bet viņi jau zina, kas sekos aiz katra līkuma. Mums jau arī Ivars nedaudz palīdz, saprast jau var cik ass nākamais pagrieziens. Šur tur pa ceļam apstājamies paskatāmies kalnus, dažos pat redzams sniegs.

Tā nu stundas divas noblandījušies pa kalnu ceļiem, izbraucam vietā kur ceļi ir salīdzinoši taisni.

Tā nu arī braucot par šiem ceļiem nonākam Andorā, robežpunktos mūs neviens neapstādina un mēs dodamies un Andorra la Vella. Vis šis pasākums ir tikai ķeksīša pēc, tāpat apskatīties kāda izskatās pundurvalsts. Tā arī uzzinu, valstiņa atrodas kalnu ielejā, kurai pa vidu tek upe, visas vietas, kuras ir kaut cik plakanas ir apbūvētas ar mājām. Ivaram kaut, kas uznācis un grib aizvest mūs uz vecās pilsētas pašu centru, viņam 40 un vairāk grādu slīpumi neliekas šķērslis, Atvaram gan liekas un mašīna tiek atstāta pilsētiņas nomalē.

Tālākais plāns ir pavisam vienkāršs, aiziet paēst, nopirkt pāris suvenīrus un doties atpakaļ. Dodamies ar pa iespējams galveno ielu no malas uz centru. Iesākumā mērķis ir atrast Maķīti, lai uzņemtu taukskābes un ogļhidrātus, pa ceļam ieraugu šrotu. Un ne jau šādu tādu, bet zāles pļāvēju šrotu, kas arī ir loģiski, ja jau viņiem te zeme akmeņaina.

Citādi ko lai saka pilsēta, kas pilsēta. Mājas ielas bodītēs. Dažas dīvainā stilā izpildītas skulptūras. Kādā bankas skatlogā ievērtējam dzīvokļu cenas, bez pusmiljona eiro nemaz nav ko pasākt. Bet tā kā te dzīvot negrasos tad tas mani neuztrauc. Līdz Maķītim neizturam un iegriežamies KFC un paēdam tur. Sākam meklēt suvenīru bodes, bet neveicas, vienīgā atrastā ir slēgtā, pārējās ir smaržu bodes, alkohola un cigarešu bodes. Pie viņiem tak ir tax free zona, šnabi tik lētu no bērna dienām neatceros redzējis, un pats galvenais plauktā gozējas pat Moskovskasja Latvijas Balzama produkts.

Tā kā uz dzeršanu prāts nevelk un arī pīpēt negribu sākt mācīties brienam atpakaļ uz mašīnu. Ierausušies mašīnā nospriežam noparkoties centrā un kādu laiciņu pablandīties pa veikaliem. Tā nu arī es blandoties tiku, mirkļa vājuma vadīts, pie sava iPoda, sanāca ~30% lētāk nekā pērkot Latvijā, skidka un viss pārējais. Bodē prasu pārdevējam, vai šiem mošk ir arī kādi suvenīri pārdošanā? Sāmais saka, nē mums tikai elektronika, dzeramie un smēķi. Vēl nedaudz paganījušies ejam atpakaļ uz mašīnu un braucam atpakaļ uz Spāniju. Arī izbraucot robežsargi mūs pat neaptur.

Atpakaļ ceļā nekādu izmaiņu, vienīgais braukšana jau notiek ātrāk. Pa ceļam aijai ienāk galvā ideja ka obligāti jāapmeklē pilsēta Figueres, īsti gan nesapratu, ko mēs tur skatīsimies svētdienas vakarā, bet Atvars bija ar mieru braukt, tad arī braucām. Braukšana ievilkās ilgi un palika jau tumšs, beigās, kad bijām tikuši līdz tām Figueres, nevienam tā vairs nebija vajadzīga, izbraucām cauri centram un devāmies uz viesnīcas pusi.

Pie viesnīcas pagrieziena atkal sajaucām nobrauktuves un nu jau pierasti nobraucām vajadzīgos pāris kilometrus, lai apgrieztos un ar otro piegājienu trāpām pareizi.