Spice: The History of a Temptation by Jack Turner

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, runa ir par garšvielām. Garšvielas tiek apskatītas trīs galvenos viduslaiku vēstures aspektos – pielietojums virtuvē, tautas medicīnā un dievu pielūgsmē.
Virtuves sadaļā daudz uzzināju par viduslaiku ēšanas paradumiem. Valda stereotips, ka viduslaikos ēdieniem daudz likuši klāt garšvielas, lai noslēptu sabojātas gaļas vai zivju garšu. Patiesībā viss ir vienkāršāk, tā laika galvenā konservācijas metode bija sālīšana un mēs jau paši labi zinām pēc kā garšo sālīta gaļa.
Izrādās ka vīnam un alum garšvielas gan lika klāt, lai uzlabotu to garšu. Šie produkti parasti sāka bojāties jau trešajā dienā pēc izgatavošanas un reizēm bija tik pretīgi, ka pat vietējie nabagi, kuriem tas žēlsirdīgi tika izdalīts, nespēja to iedzert.
Cits interesants stāsts ir par gavēņiem – viduslaikos, ja visus cītīgi ievēro sanāk gavēt veselas 200 dienas gadā. Tad, lai apietu situāciju, bebrs tika uzskatīts par zivi. Patiesībā garšvielas bija bagātības un statusa izrādīšana. Visaugstāk kotējās kanēlis, muskatrieksti un krustnagliņas. Romas impērijā piemēram, lai nopirktu 0,5 kg kanēļa centurionam nācās strādāt 6 gadus. Romas impērijai sabrūkot un piegādēm kļūstot sarežģītākām, progresīvs un reprezentabls kļuva pat pipars.
Tautas medicīnā – garšvielas tika lietotas pret visām iespējamām kaitēm. Sākot no mēra beidzot līdz iesnām. Vietām viduslaikos pat notikušas tiesas prāvas par ārstu un garšvielu tirgotāju sazvērestību. Cita izmantošanas joma bija balzamēšana. Šis pasākums jau sākās senās Ēģiptes laikos, Ramzesa II mūmiju atrada ar pipariem nāsīs. Ar balzamēšanu viduslaikos, rodas iespaids, ka nodarbojās pavāri. Taču pirmajā vietā viduslaikos garšvielas tika izmantotas seksuālo spēju uzlabošanā (ierīvēšana ar pipariem vai ingveru), krāna pagarināšanā (daudz jāēd kanēlis).
Dievu pielūgsme – kvēpināmie upuri, garšvielu sadedzināšana uz altāriem. Galu galā visi tak zin, ka dievu galvenā pārtika ir garšvielu smaržas. Te gan bija jāuzmanās, lai smaržas nonāktu pie adresāta, bet to nodrošināja pareiza rituālu izpilde.
Papildus ir arī nodaļas par Portugāles un Spānijas garšvielu sacensību. Interesantās lietas; strīdi, kam pieder Moluku salas. Par Kolumbu, kas atklājis Indiju nemaz nezina kāds izskatās kanēļkoks vai Muskatrieksts, taču apgalvo, ka tropu meži izskatījušies perspektīvi.
No grāmatas ieguvu daudz vairāk nekā biju gaidījis. Patiesībā es ļoti daudz jauna uzzināju par viduslaiku sadzīves aspektiem, seno un viduslaiku tirdzniecību, kuģošanu un protams garšvielām. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, lai arī satur daudz citātu no viduslaiku avotiem un vietām kļūst “sausa”, tomēr laba lasāmviela.