Navigate / search

Безымянный раб by Виталий Зыков

Šī ir rakstnieka pati pirmā grāmata. Ilgus gadus bijusi lasāma internetā par brīvu līdz tai savus skatus pievērsuši izdevēji. Un tā ir Torna pasaules sērijas pirmā grāmata.

Viss sākas vienkārši – galveno varoni Jaroslavu no nelielas krievu pilsētiņas nozog pūķis kopā ar mikroautobusu un visiem tā pasažieriem. Šis pūķis vārdā Rošags izrādās citas pasaules iemītnieks, viņus izzadzis, lai veiktu rituālu savas dzīves pagarināšanai. Protams, ka Jaroslavam (tālāk viņu grāmatā sauc Jariks) tāds iznākums nepatīk un interesantu sakritību rezultātā pūķis beigts un pieci dzīvi palikušie mikroautobusa pasažieri dzīvi.

Bez Jarika Torna pasaulē nonācis Oļegs, Nastja un vēl divas blondīnes, kas grāmatā parādās epizodiski. Jariks no pūķa pārmanto superspējas un virzoties pie cilvēkiem noklīst no pārējā grupējuma. Oļegu un pārējo grupu „izglābj” Nolda salas magi. Oļegs sāk maga karjeru, Nastja mācās kultūru, bet Jariks blandās pa džungļiem un mācās maģiju, cīnoties ar dzīvniekiem un stažējoties izmirušās ķirzakcilvēku cilts pilsētā. Mācās tik labi, ka man jau ap 50 lapaspusi šķita, kur nu vēl tālāk – augstāk tikai dievi. Tomēr viņa labās dienas beidzās un Jariku ar viltību stepju klejotāju magi noķēra un paverdzināja.

Grāmatas autors ir izveidojis vienkārši izcilu fantasy pasauli, tajā ir gan daudz valstu, tautu un tradīciju. Iepriecināja uz vākiem uzzīmētās kartes, kas palīdz orientēties notikumos. Lielākā daļa no ballēm pienāksies tieši pasaulei, kurā norisinās darbība, tā ir pietiekoši neklišejiska, lai būtu interesanta. Tā man nedaudz atgādina Pehova Siālu un, ja autors jau pirmajā grāmatā spēj ko tādu izdomāt, tas ir daudzsološi.

Arī autora varoņi ir izstrādāti un pie tam sabalansēti, šad tad viņi pie sevis kaļ plānus, atceras notikumus no sava redzes punkta vēro un piedalās notikumos.

Tomēr galveno varoni autors nemīl – Jarikam tiek uzgrūstas visas pasaules nelaimes. No sākuma optimistisko un dzīvespriecīgo varoni iegrūž verdzībā. Nonācis verdzībā, Jariks manā skatījumā kļūst par bomžu filozofijas piekritēju – kur straume nesīs, tur arī peldēšu. Kā saimnieks Dargs liks, tā darīsim. Artefakts, ar kuru tiek nomāktas Jarika maga spējas, ir stiprs, bet salaužams, Jariks to atklāj jau pirmajās nebrīves dienās. Un kā Jūs domājat viņš cenšas tikt no tā vaļā? Nekā – viņš laiž gurķi un ar to nodarbojas tikai epizodiski, tikai beigās, kad sāk svilt pēdas, tad pacenšas. Tas viss mani nedaudz piebesī. Nedaudz mulsina arī varoņa iesauka Jariks, zinot krievu valodas īpatnības un sākumā pieliekot H un patskani sanāk lamuvārds (to ir pamanījuši daži krievu recenzenti).

Oļegs, savukārt topošais mags, kad tiek norīkots Jarika ķeršanā uzvedas kā īsts nepateicīgs maita, sak, kāpēc šis mūk un viņam pa mežu pakaļ jāvelkas. Lai kā arī nebūtu varoņi un sižets pievelk un aizrauj, ir diezgan daudz darbības vietām ir pretrunas, bet ja uz to piever acis labs lasāmgabals: lieku 8 no 10 ballēm.

Bilde no Armada.

Un ja kādu interesē grāmatas autora blogs.

Citu blogu domas par šo grāmatu.

Intelektuāls jautājums XXVI jeb virinātājs

Šis uzdevums, kā jau vienmēr, neprasa nekādas priekšzināšanas kvantu fizikā un astroloģijā.

Iedomājamies garu viesnīcas koridoru ar simts numuriņu durvīm. Durvis ir sanumurētas pēc kārtas no 1 līdz 100. Sākumā visas durvis ir aizvērtas. Tad nākat jūs un pēc sekojošas sistēmas visas virināt. Jūs sākat no pirmās durvis un atverat visas durvis. Atvēršanu vai aizvēršanu turpmāk sauksim par durvju stāvokļa izmaiņu. Tas nozīmē, ka atvērtas durvis aizvērsim un aizvērtas durvis atvērsim. Tad ejat atpakaļ uz sākumu un sākot no otrās durvis izmainām durvju stāvokli katrai otrajai durvij – tas ir aizveram 2, 4, 6, .. 100. Tālāk trešajā reizē ejat atpakaļ un izmaināt durvju stāvokli katrai trešajai durvij, … simtajā reizē katrai simtajai. Tātad jautājums: kuras durvis pēc šis procedūras veikšanas paliek atvērtas? Ja tas liekas par vienkāršu, kuras durvis paliks atvērtas, ja koridorā būs 1000 durvis?

The Year of Living Biblically by A. J. Jacobs

Pilnais nosaukums „The Year of Living Biblically: One Man’s Humble Quest to Follow the Bible as Literally as Possible by A. J. Jacobs”

Ja tevi interesē kā ir būt cilvēkam, kas dzīvo pēc visiem Bībeles noteikumiem, tad šī grāmata ir lasāma. Parasti cilvēkiem Bībele asociējas ar desmit baušļiem, bet patiesībā likumi ir daudz vairāk – pāri par 1000. Tad nu grāmatas autors ir nolēmis ievērot visus, kurus ir iespējams ievērot. Uzreiz gan viņš atrunā, ka negrasās salauzt teļam kaklu neatklātas slepkavības vietā.

Patiesībā autors ir piegājis šai lietai ļoti nopietni, viņam ir reliģiskie konsultanti rabīni un daži dažādu draudžu mācītāji. Tie viņam palīdz izprast neskaidrās vietas.

Savu gadu autors sadala divās daļās – 8 mēneši tiks dzīvoti ievērojot Vecās derības likumus. Šajā laikā viņš apmeklē vienu no noslēpumainākajām ASV sektām –Amish people, aiziet uz kreacionisma muzeju, veic nominālu grēcinieku nomētāšanu ar akmeņiem (maziem olīšiem), aiziet izdejoties ar Hassidiem, satiek savu ultraortodoksālo tēvoci Gil Izraēlā, upurē cāli, lai izpirktu savus grēkus, maksā desmito tiesu. Vispār šī daļa man deva diezgan labu virspusēju ieskatu jūdaismā, kurā līdz tam īpaši neorientējos.

Labākais visā šajā ir, ka autors raksta ne tikai humoristiskā garā par tēmu kā es pavadīju iepriekšējo gadu, bet arī cenšas izskaidrot, kādēļ pēc autora domām šis vai otrs Bībeles likums ir jāievēro un kāda ir tā iespējamā vēsturiska izcelsme. Un tas viss tiek veikts turpinot darbu žurnālistikā, audzinot savu divus gadus veco dēlu un mēģinot pierunāt sievu viņu paciest visu šo gadu. Patikās arī tas, kā pārkāpjot bausli „Tev nebūs zagt”, cenšoties pieslēgties neaizsargātam WiFi pieejas punktam, autors nomet zemē datoru.

Pārējie četri mēneši tiek veltīti Jaunās derības likumu ievērošanai, tomēr no mana redzes punkta, tas neko daudz neatšķīrās no iepriekšējiem mēnešiem. Tā kā autora sieva šajā laikā gaida nākam pasaulē dvīņus, tad ari mēnešu apraksti saīsinās un vienīgais interesantais man likās čūsku pacēlāju baznīcas apmeklējums, ja tu tici Dievam čūskas tevi nesakodīs.

Šai grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, ļoti labi lasāms izklaidei. Šī grāmata nederēs cilvēkam, kas cer izlasīt dziļu teoloģisku spriedelējumu par Bībeli kā ideālas dzīves veidošanas rokasgrāmatu. Autors uz to nemaz nepretendē. Žēl vienīgais, ka beigās autors, lai arī atzīst, ka gada laikā ir kļuvis par labāku cilvēku, tomēr lēnām atgriežas pie saviem grēkiem.

Bībele jau mūs māca Pētera 2. Vēstulē:

„21 Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. 22 Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos.”

Starp citu ja kādam ir interese autora blogu var aplūkot šeit.

Bilde no Amazon.

ЖНЕЦЫ ВЕТРА by Алексей Пехов

Šī ir cikla Vējš un Dzirksteles trešā grāmata un izskatās, ka ne pēdējā. Pirmās divas izlasīju jau 2005. un 2006. Gadā, kad šis blogs vēl nepastāvēja.

Haras Dienvidu impērijā noris karš. Tajā ir iebrukuši nabatori Nolādēto virsvadībā. Nolādētie reizi bija Impērijas magi, taču sarīkojuši 500 gadus atpakaļ revolūciju tika padzīti. Nu ir pienācis laiks viņiem atgriezties un parādīt, kas te ir saimnieks/-ce.

Grāmatas galvenais varonis Ness, iepriekšējā grāmatā zaudējis savu sievu Laen, ir nolēmis atriebties Nolādētajiem par viņas nāvi. Viņš apvieno savus spēkus ar vienu no Nolādēto nometnes pārstāvi Tia, kurai ir savas intereses konkurentu likvidēšanā. Protams viņam ir vēl palīgi: Šens, daudzsološs mags vīrietis, pirmais tāds kopš Skulptora laikiem. (Skulptors – lielākais Haras mags, viss, kas ievērības cienīgs saglabājies, ir viņa radīts.) Puikam ir talants un izskatās, ka turpmākajās grāmatās aizies Skulptora pēdās. Rona mags, Gbabaks „varžu” cilts karotājs un citi.

Hara ir jaunā Pehova pasaule, kuru viņš ir izstrādājis patiesi detalizēti. Tieši šī notikumu un vēstures detalizācija vien padara šo darbu lasīšanas vērtu. Pašu sižeta līniju diez vai var nosaukt par kaut ko jaunu un unikālu. Galvenais varonis, atriebes pārņemts, profesionāls kareivis, kuram ir artefakti ar kuriem var nogalināt Nolādētos. Nolādētie, kuri 500 gadu laikā ir zaudējuši visus savus ideālus un pievērsušies sava pašlabuma meklēšanai. Vairāk vērpjot intrigas vienam ar otru, nevis cīnoties pret impēriju.

Magu ordenis, Staigājošās, uzskata, ka jādominē tikai vienam maģijas veidam, bez žēlastības tiek iznīcināti visi citādi domājošie. Sdis nekromanti, kuru galvenais ierocis ir mirušie. Tad nu visā šajā putrā noris grāmatas darbība.

Godīgi sakot, kopš autora vampīru cikla, domāju, ka viss – nekā diža vairs nesagaidīsim. Tomēr, lai arī stāsta kvalitāte nav tik laba kā Siālas cikla grāmatās, tomēr ir virs vidējā līmeņa.

Jāatzīst uzreiz, ka grāmata spēj aizraut, tieši daudzo detaļu dēļ. Sākot lasīt ir grūti apstāties, sižets rit raiti, netiek stiepts garumā. Diemžēl „dievs no mašīnas” koncepts netiek pamests novārtā. Autors ir ieviesis Nessam pravietiskus sapņus un regulāri organizē tikšanos ar vietējo dievu zagli Garretu. Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm.

Bilde no armada.

Mani bērnības lasīšanas paradumi

Lasīt iemācījos jau ~3,5 gadu vecumā un sākot iet skolā jau biju pamanījies izlasīt pāris grāmatas. Jā tajās bija daudz bilžu un maz burtu, bet tomēr.

Kā pirmā grāmata, ko esmu spējīgs atcerēties – paša lasītu, man prātā nāk M.Stārastes „Lācīša Rūcīša raibā diena”. Atceros to tikai tādēļ, ka laikam no viņas esmu guvis arī pirmo bērnības traumu, kas saistīta ar grāmatām. Tur ir viena lapaspuse, kur lācītis Rūcītis satiek mežacūku. Tad, lūk, lasot šo grāmatu, šis atvērums lasīts netika, bet gan tika šķirts pāri. Mežacūkas atvērumā zīmējums bija tik baiss, ka man vienkārši nebija iekšās to pētīt vēlreiz. Bet grāmatai varētu dot 10 no 10 ballēm.

Skolā, nullītē, pirmā lasāmā grāmata saucās „Valodiņa” varbūt arī „Ābece”, reāli garlaicīgs pasākums, jo lasīt es jau mācēju. Spēju lasīt 33 vārdus minūtē skaļi, pie sevis klusu noteikti ~120 vārdiem. Tad nu tā, kamēr citiem bija jāvelk ar pirkstiem līdzi dīvainām strīpām, izsakot dīvainus teikumus, es reāli garlaikojos, grāmatā lasāmā bija maz un līdz vasarai es viņu biju izlasījis un izšķirstījis n reizes.

Šajā laikā man TOP lasāmviela bija, grāmatas autoru neatceros, bet stāstīja par zvēriem mežā, vilks bija ļaunais postītājs, saucās „Ziema” un „Vasara”, tad protams visādas „Ieviņas Āfrikā” un nezinu kāpēc, bet dikti patikās Baltvilka dzeļoju krājums „Skrejvabole pieliek soli”.

Tai pat laikā visu bērnību biju apsēsts ar dinozauriem un arheoloģiju, kur es par viņiem biju uzzinājis, tā arī vēl neesmu atkodis, jo grāmatas par šādu tēmu man bērnībā nebija. Toties tai laikā es veicu izrakumus, tā vismaz man vecāki apgalvo, veiksmīgākais atradums esot bijis cūkas žoklis (labais, to es atceros), kuru es uzskatīju par autentisku dinozaura kaulu, ceru ka Duksis par krājumu izlaupīšanu neapvainojās. Pirmo reālo grāmatu par dinozauriem es izlasīju tikai 3. Klasē, kad mājās atradu grāmatu par Saules sistēmas rašanās vēsturi un dzīvība attīstību. Izdota piecdesmitajos, kā viņu sauc, neatceros, reāli patikās Pompeju nopostīšanas bildes un protams dinozauri.

Pirmā grāmata, ko pakāsu bija pirmās klases „ĀBECE”. Biju ielikts pagarinātās dienas grupā un pēkšņi vienu dienu atklāju, ka visiem citiem klasē ir Ābice, bet man nav. Izrādījās, ka Ābece mājās ir jālasa un tad skolā atprasa. Tā kā savu biju pakāsis, tad nācās vien atprasīšanas brīdī aizņemties no solabiedra un lasīt no viņa Ābeces. Pēc kāda mēneša savu ābeci atradu uz skolotājas galda grāmatu čupā, laikam kādreiz būšu to aizmirsis savākt skrienot uz „strādnieku” autobusu.

Read more

Going Postal by Terry Pratchett

Šī ir Diskzemes novele, kas ietilpst noveļu sērijā – Industriālā revolūcija.

Avantūrists, blēdis un krāpnieks Moist von Lipwig saņem mūža iespēju kļūt par Ankh-Morpork pasta vadītāju. Piedāvājumu izsaka pats pilsētas vadītājs Vetinary un no viņa piedāvājumiem nav iespējams atteikties.

Ir tāda lieta, ka Ankh-Morpork pasts nav pienācīgi darbojies gadus četrdesmit (Latvijas Pastam līdz tam vēl tālu). Ir uzkrājušies nenosūtīto vēstuļu kalni, pareizāk sakot, ar tām ir piebāzta visa pasta ēka. Viņas grib tikai vienu dienu tapt nosūtītas, neskatoties ne uz sniegu, lietu, alus pudelēm vai suņiem.

Ir attīstījušies arī citu sakaru veidi, The Grand Trunk – semaforu signālu torņu (clack tower)kompānija , kas patiesībā sevī apvieno oligopolu. Šīs kompānijas galvenais mērķis ir izmaksu samazināšana un peļņas palielināšana. Protams, ka viņi mistera Gilt Reacher personā, nevēlas konkurenci. Moist van Lipwig saprot, ka Glit ir tāds pats blēdis kā viņš tikai augstākas raudzes un cīņa par Diskzemes sakaru tirgu var sākties.

Read more

Intelektuāls jautājums XXV jeb trakais gads

Šoreiz uzdevums būs vieglāks par vieglu. Risinātājam ir jāprot tikai saskaitīt. Lai neapvainojas tie, kuriem labāk patīk atņemšana un dalīšana.

Tātad ir gada skaitlis 1978, kuram ir tāda interesanta īpašība: 19+78 ir 97. Jeb vispārināti, dots skaitlis abcd kur ab+cd=bc. Un nu jautājums, kāds ir nākošais gada skaitlis aiz 1978 ar šādu īpašību? Un ja tas liekas par vieglu, kāds ir iepriekšējais gads ar šādu īpašību?

Pirmais 100

Šajā blogā grāmatu apskatus publicēju jau gandrīz gadu. Un šajā laikā esmu izlasījis jau veselas 100 grāmatas, kuru aprakstus Jūs šeit varat atrast. Jāatzīmē, ka pateicoties šim blogam, man tagad ir pieejama nopietni sasistematizēta informācija par saviem lasīšanas paradumiem.

Līdz šim man pašam nebija ne mazākās nojausmas, cik daudz gada laikā es patiesībā izlasu. Zināju, ka izlasītais grāmatu apjoms svārstās no 100 – 500, bet kāda ir precīza patiesā situācija nezināju.

Tagad pēc pirmā simtnieka izlasīšanas varu pateikt:

Laika periodā no 2007. gada 2. jūnija līdz 2008. gada 17. maijam esmu izlasījis 100 grāmatas vai arī 37’316 lapaspuses.

Vidēji izlasīta viena grāmata 3.5 dienās vai nedēļā divas grāmatas.

Vidēji dienā esmu izlasījis 107 lapaspuses.

Vidēji dienā esmu lasīšanai patērējies ~ 1.5 -2 stundām.

Visvairāk grāmatas 13 esmu izlasījis 2007. gada oktobrī un 2008. gada aprīlī.

Visbiezākā izlasītā grāmata ir Harry Potter and the Deathly Hallows by J. K. Rowling 784 lapaspuses.

Visplānākā izlasītā grāmata ir 100 gudro galvu un citi zvēri by Lato Lapsa 136 lapaspuses.

Pilnu izlasīto grāmatu sarakstu varat redzēt šeit.

Balstoties uz tagadējiem datiem un zinot, ka tagad lasu daudz mazāk nekā agrāk. es lēšu, ka savā dzīvē esmu izlasījis ap 4000 grāmatu. Ceru arī, ka manis rakstītie grāmatu apskati nav bijuši interesanti tikai man pašam.

ЗАТЕРЯННЫЕ by Алексей Пешков

Uz Zemes rit 2053. gads. Pasaule ir sadalījusies piecās interešu zonās – Amerikas Eiropas grupa (augstās tehnoloģijas un racionālisms), arābi (tehnoloģiski atpalikusi, taču ticībā stipra nācija), Latīņamerika ( savu nākotni redz bioloģiskās organismu modifikācijās), Ķīnas Japānas apvienība (kiborgu un augsto tehnoloģiju piekritēji) un Krievija (visa iepriekšminētā sabalansēts apvienojums plus cilvēku ekstrasensoro spēju attīstīšana). ANO ir sabrucis jau 2009. gadā, ir pārdzīvoti daudzi konflikti un kari. Grāmatas galvenais varonis – krievu superdiversants Nikolajs Kučerenko, ar specializāciju zemūdens diversijās, tiek nosūtīts uz amerikāņu slepeno objektu, zemūdens bāzi „Nautilus”.

„Nautilus” nodarbojas ar kaut kādiem interesantiem pētījumiem, oficiāli saucas zemūdens arheoloģija, bet patiesībā visiem ir aizdomas, ka tur atrasts kāds nezināmas izcelsmes artefakts. Tad nu krievu specdienesti uzrīko informācijas nopludināšanas kampaņu, kas liek visām Zemes lielvaru interesēm sadurties šajā bāzē.

Protams, ka pārējie kalpo tikai kā aizsegs, lai Nikolajs varētu nemanīts iekļūt bāzē, kaujas laikā. Nikolajs tiek aprīkots ar visjaunāko un vismodernāko tehniku, kombinezonu simbiotu un laika mašīnu, kas ļauj viņam atgriezties pagātnē un sākt visu no jauna, sava veida saseivošanās. Tā nu viņš visas grāmatas garumā dodas uz savu mērķi noskaidrot, kas ir bāzes „Nautilus” izpētes objekts.

Grāmata tiek ieturēta tipiskā „fantastiskā bojevika” stilā. Iet, šauj, dur un kauj, lielvaras cīnās par savu vietu zem saules, bet visam apakšā ir mazie cilvēki, kas šīs lietas bīda. Arī galvenais varonis ir standarta – cilvēks ar lielu veiksmes rezervi, šādām tādām superspējām, labu tehnisko nodrošinājumu. Pozitīvi, ka galvenais varonis tomēr ir nedaudz izstrādāts un šo to par viņu mēs uzzinām.

Negatīvi, ka autors manipulē ar tādiem jēdzieniem kā ceļošana laikā un dvēseles eksistence. Viss jau būtu labi, kurš tad šajā žanrā nemanipulē ar to. Autors iet vēl tālāk, viņš velta desmit lappuses „izskaidrojot” kā tas viss darbojas. Labi par dvēseli, bet par laika mašīnu tur gan varēja redzēt, ka puika īsti nesaprot kā ir interpretējami kvantu mehānikas procesi. Viss viņam balstījās uz Šrēdingera kaķa eksperimentu, kas patiesībā ir prāta eksperiments un nav attiecināms uz makro-objektiem.

Nākamais, kas mani kaitināja, bija divu oficieru saruna, stacijas „Nautilus” komandiere un viņas vietniece. Jautājumi un atbildes, kur viena otra skaidroja, kāds apbruņojums ir katrai vienībai. Saprotu, ka autors ir vēlējies to izmantot kā ilustrāciju tā laika tehnikai. Taču man kā lasītājam izskatījās, ka komandējošais sastāvs tur ir totāli auni/aitas – nostrādāt desmit gadu par komandieriem un nezināt, kāds ir apbruņojums viņu pakļautajām vienībām.

Tas viss kopumā neļauj man šim darbam likt vairāk kā 6 no 10 ballēm, lielākā daļa pienākas tieši par latīņamerikāņu biomonstru izgudrošanu un aprakstu un par sižetā reti sastopamo darbības vietu – zemūdens pasauli. Grāmata ar šo izskatās, ka nebeidzas, bet sagaidāmi turpinājumi.

Bilde no Armada.