Lasīt iemācījos jau ~3,5 gadu vecumā un sākot iet skolā jau biju pamanījies izlasīt pāris grāmatas. Jā tajās bija daudz bilžu un maz burtu, bet tomēr.

Kā pirmā grāmata, ko esmu spējīgs atcerēties – paša lasītu, man prātā nāk M.Stārastes „Lācīša Rūcīša raibā diena”. Atceros to tikai tādēļ, ka laikam no viņas esmu guvis arī pirmo bērnības traumu, kas saistīta ar grāmatām. Tur ir viena lapaspuse, kur lācītis Rūcītis satiek mežacūku. Tad, lūk, lasot šo grāmatu, šis atvērums lasīts netika, bet gan tika šķirts pāri. Mežacūkas atvērumā zīmējums bija tik baiss, ka man vienkārši nebija iekšās to pētīt vēlreiz. Bet grāmatai varētu dot 10 no 10 ballēm.

Skolā, nullītē, pirmā lasāmā grāmata saucās „Valodiņa” varbūt arī „Ābece”, reāli garlaicīgs pasākums, jo lasīt es jau mācēju. Spēju lasīt 33 vārdus minūtē skaļi, pie sevis klusu noteikti ~120 vārdiem. Tad nu tā, kamēr citiem bija jāvelk ar pirkstiem līdzi dīvainām strīpām, izsakot dīvainus teikumus, es reāli garlaikojos, grāmatā lasāmā bija maz un līdz vasarai es viņu biju izlasījis un izšķirstījis n reizes.

Šajā laikā man TOP lasāmviela bija, grāmatas autoru neatceros, bet stāstīja par zvēriem mežā, vilks bija ļaunais postītājs, saucās „Ziema” un „Vasara”, tad protams visādas „Ieviņas Āfrikā” un nezinu kāpēc, bet dikti patikās Baltvilka dzeļoju krājums „Skrejvabole pieliek soli”.

Tai pat laikā visu bērnību biju apsēsts ar dinozauriem un arheoloģiju, kur es par viņiem biju uzzinājis, tā arī vēl neesmu atkodis, jo grāmatas par šādu tēmu man bērnībā nebija. Toties tai laikā es veicu izrakumus, tā vismaz man vecāki apgalvo, veiksmīgākais atradums esot bijis cūkas žoklis (labais, to es atceros), kuru es uzskatīju par autentisku dinozaura kaulu, ceru ka Duksis par krājumu izlaupīšanu neapvainojās. Pirmo reālo grāmatu par dinozauriem es izlasīju tikai 3. Klasē, kad mājās atradu grāmatu par Saules sistēmas rašanās vēsturi un dzīvība attīstību. Izdota piecdesmitajos, kā viņu sauc, neatceros, reāli patikās Pompeju nopostīšanas bildes un protams dinozauri.

Pirmā grāmata, ko pakāsu bija pirmās klases „ĀBECE”. Biju ielikts pagarinātās dienas grupā un pēkšņi vienu dienu atklāju, ka visiem citiem klasē ir Ābice, bet man nav. Izrādījās, ka Ābece mājās ir jālasa un tad skolā atprasa. Tā kā savu biju pakāsis, tad nācās vien atprasīšanas brīdī aizņemties no solabiedra un lasīt no viņa Ābeces. Pēc kāda mēneša savu ābeci atradu uz skolotājas galda grāmatu čupā, laikam kādreiz būšu to aizmirsis savākt skrienot uz „strādnieku” autobusu.

 Pirmajā klasē uzzināju arī par tādu lietu kā bibliotēka. Lasītāju karti dabūju gan skolas, gan ciema bibliotēkā. Šajā laikā nebija izlasīts arī grāmatu skapis mājās. Tā nu šīs grāmatu krātuves nodrošināja mani ar lasāmvielu līdz 16 gadu vecumam.

No tādām tipiskām bērnu grāmatām pirmajā vietā liktu ciklu par Nezinīti. Pirmā no grāmatām „Nezinītis Saules pilsētā” reāli aizrāva ar savu burvju nūjiņas izmantošanas koncepciju. Un absolūto beznaudas ekonomiku. Kaut kā atmiņā iespiedusies aina ar kombainiem, kas novāc ražu paši. Tūlīt tika izlasīts arī „Nezinītis uz Mēness” (nevis vēlākais izdevums plānajos vākos, bet vecais ar foršajām bildēm), kurā nežēlīgi tika izsmiets kapitālisms, biržas un Skopumfīlds. Reāli saškroboja Apalīša veiksmīgā sāls biznesa krahs.

Nākamais bloks, kas nāk atmiņā ir krievu adaptācija „Ozas zemes burvis” , latviski saucās „Smaragda pilsētas burvis”, šī grāmatu sērija mani reāli parāva, mājās man no šīs sērijas bija tikai grāmata „Dzeltenā migla”, ciema biblenē nemaz visas nebija. Tad vēl pa TV redzēju, ka V.Volkovam iznākusi šī cikla grāmata, kurā uz vāka uzzīmēta raķete (krievu valodā), bez maz aiz skaudības nomiru. Tagad rakstot ienāca galvā doma, grāmatas noteikti var dabūt krieviski grāmatu veikalos. Varbūt paskatīties? Bet diez vai viņas mani spēs tagad paraut.

Tad man skolā par labu mācīšanos piešķira grāmatu „Herbe ar lielo cepuri” grāmata reāli parāva un Herbes piedzīvojumus pārlasīju regulāri. Lai gan mani tagad māc šaubas, kurš tur bija vairāk hominīds Herbe vai Pinkaste.

Pēc tam seko Z.Ērgles darbi par pionieru un oktobrēnu varoņdarbiem „Mūsu sētas bērni”, „Vecās kannas noslēpums” un citas. Ja tagad atskatās, tāda padomju propaganda vien lielākoties bija, tomēr bērnībā reāli patikās – varēju lasīt un pārlasīt.

Un protams Brīnumzemes pasaku cikls. No tām esmu izlasījis gandrīz visas grāmatas, cik nu viņas tur bija ap 10 bija atrodamas mājās, pārējās paņēmu no bibliotēkas. Pasakas man vispār patika – izlasīju visas, kas bija mājās un daudz tika ņemts no biblenes. Kā TOP grāmata man patika pasaku krājums „Par tiesām un tiesnešiem” otra top grāmata bija Indiešu pasaku krājums, par radžām, rakšasiem un citiem Indijas folkloras tēliem.

Ja man tā uzreiz jāatceras no nopietnajām grāmatām bez bildēm, man pirmā atmiņā nāk H.Velsa „Pasauļu kari”. Manuprāt pirmā grāmata fantastikas žanrā, kuru izlasīju. Sižets mani reāli aizrāva, izlasījis vienreiz tūlīt izlasīju otrreiz. Otra grāmatas daļa, kas saucās „Kad pamostas guļošais” mani kaut kā neaizrāva. Nepatika man tās revolūcijas nākotnē.

Tā nu iepazinies ar zinātniskās fantastikas labumiem, ķēros klāt visām sērijas Fantastikas pasaule grāmatām. Nākamā kas iekrīt atmiņā ir H.Velsa „Pirmie cilvēki uz Mēness”, protams, tai laikā es zināju, ka uz Mēness nekā tāda neaug un nedzīvo, tomēr „ja nu tomēr” princips manī vēl nebija nomiris. Tika izlasīta arī grāmatas otra daļa „Dievu ēdiens”.

Tad nāca Žila Verna ēra. Pirmais ko lasīju bija „Kapteiņa Granta bērni”, likās, ka dikti bieza, bet toties interesanta. Izlasījis domāju, kādēļ to gudro pētnieku-tulkotāju Paganelu neviens nepārsvieda pār bortu, džeks tak visu bija salaidis grīstē. Šo grāmatu šķiet esmu lasījis kādas 4 reizes noteikti. Nākamais darbs bija „20 000 ljē pa jūras dzelmi”, kaut kāda impulsa vadīts rūtiņu burtnīcā izrakstīju Anoraksa (varbūt kļūdos) citēto zivju sugu klasifikāciju. Tad sekoja „Noslēpumu sala” deviņpadsmitā gadsimta „Lost” variants. Uzzināju kā no taukiem pagatavot nitroglicerīnu un kā pa Jāņiem var aprēķināt platuma un garuma grādus. Šokēja kapteiņa Nemo atgriešanās. Man bija kaut kā licies, ka lielo cilvēku grāmatās katrs stāsts beidzas līdz ar pēdējo lapaspusi.

Bildes no Jāņa Rozes grāmatnīcas.

Turpinājums sekos….