9 un 10 balles – tādām, kuras pēc laika lasītu atkal pats vēlreiz, bagātīgs faktoloģisks materiāls, interesants izklāsts, oriģināls sižets ieteiktu citiem.
7-8 balles – vēlreiz lasītu tikai dažas nodaļas, taču kopumā atzītu, ka ir lasāmas un iegādi nenožēloju. Iesakāmas citiem.
6-5 balles – stipri viduvēja grāmata, klišejiska, bet tomēr lasāma, citiem neieteiktu, šāda vērtējuma grāmatas jāizvēlas pašam vai ir vērts tērēt laiku.
3-4 balles – sviests, redzamas dažas autora saprāta pazīmes, bet ne vienmēr, nosaukums neatbilst tēmai, klišeja klišejas galā no tā nemaz nekaunoties, beigas paredzamas jau no pirmajām lapaspusēm, ja populārzinātniska grāmata vai stāsta par notikumiem, tad klaji meli vai totāli pekstiņi, lasīšana zemē nomests laiks un arī nauda.
1-2 balles – cerams ka nekad tā nenokļūdīšos grāmatas izvēlē, lai kaut ko tādu nopirktu. Bet domāju, ka totāls sviests. Es subjektīvi personīgi šajā vietā liktu piemēram Muldašova gara darbus, lai gan darbā sanāca diskutēt ar kolēģi, kas viņiem liku 10.
Šī ir kārtējā Diskzemes novele, kas ietilpst noveļu sērijā – Industriālā revolūcija.
Uz Diskzemes eksistē vieta, kurā atrodas daudzas mazas valstiņas. Visiem ir vienalga, kas tur notiek, ja vien viņas savā starpā karojot neiznīcinātu clack torņus, pārtraucot informācijas plūsmu no vienas kontinenta malas uz otru. Ir sācies ikgadējais karš starp Borogravia un Zlobenia valstiņām un Ankh-Morpork ir nolēmusi iejaukties.
Borogravia ir kara nomocīta; visa jaunatne dien armijā un karo. Polly nolemj atrast savu brāli Paulu, kurš arī iesaukts armijā un pazudis bez vēsts. Lai to paveiktu, viņa nogriež matus, iemācās staigāt kā vīrieši, treniņa nolūkos skujas ar neasu bārdasnazi, mācās regulāri urbināt degunu, nolaist gāzes. Viņai piemīt arī loģiska domāšana, skaidra situācijas apzināšanās un vēlme doties pieteikties kā brīvprātīgajam. Valstij ir vajadzīgi karotāji – patrioti, kas ir ar mieru krist kaujā par savu Hercogieni un dienests var sākties.
Polly un pārējie jaunie rekrūši nonāk pašā notikumu epicentrā. Viņi nejauši sakauj Zlobenijas grāfa kavalēriju un pēkšņi viņus visi grib notvert. Ankh-Morpork nav ieinteresēta stipras valsts izveidei šajā apgabalā un tā cenšas saglabāt abas valstis tādas kādas tās ir.
Šī grāmata ir mēģinājums rakstīt par feminismu un sieviešu tiesībām vīriešu sabiedrībā. Kontrasta dramatizēšanai autors ir izvēlējies armiju, kas tradicionāli ir bijusi vīriešu prerogatīva. Grāmatā tiek ieviesti jauni tēli, kas līdz šim nebija sastopami Diskzemes grāmatās, grāmatas galvenā varone Polly un seržants Jackrum. Nedaudz tiek pieminēts arī Ankh-Morpork sardzes priekšnieks Vimes (kā sūtnis Zlobenia), tomēr viņa darbība ir epizodiska un izskatās ieviesta, lai grāmata nezaudētu kopskaņu ar citām novelēm.
Prieks, ka William de Worde tēls no iepriekšējās grāmatas tiek turpināts, avīžniekiem tagad Diskzemē piemīt spēks. Atgriežoties pie feminisma tēmas, centrālā lieta ir: sievietes var visu to pašu ko vīrieši un iespējams pat labāk. Kā sieviešu tiesību galvenais ierobežotājs šeit tiek ievesti nevis tautas aizspriedumi, bet gan dzīvā dieva Nuggan Aizliegumi. Protams nevar aizmirst arī leitnantu Blouse, kas attēlots kā neko nesaprotoša tipiska oficiera tēls.
Grāmatu var lasīt arī nelasot no Diskzemes neko citu iepriekš. Neteikšu, ka būtu lielā sajūsmā par šo darbu, labs nenoliedzami, bet ne izcils. Visu laiku nedaudz atgādināja Šveiku, kur galvenais varonis ir sieviete. Neliels mīnuss likās arī sižeta paredzamība, bet nu labi, tā ir autora nodeva žanram kā tādam un tur neko ģeniāli jaunu vairs neizdomāsi. Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm.
Citāts
„‘Their religion’s gone bad on them. Have you seen the latest Abominations? They Abominate the smell of beets and people with red hair. In rather shaky writing, sir. And root vegetables are a staple here. Three years ago it was Abominable to grow root crops on ground which had grown grain or peas.’”
Šis uzdevums būs nedaudz sarežģītāks nekā iepriekšējie divi (būs jārēķina) un pareiza atbilde būs tikai viena. No uzdevuma risinātājiem – jāatzīst bulciņu un huligānu esamību.
Tātad tu esi aizgājis uz veikalu pēc bulciņām, taču ejot mājās, tev jāiet garām 7 vietām, kurās tusējas huligāni. Protams, katrā no šīm vietām huligāni vēlas, lai tu ar savām bulciņām padalies. Padalīšanās nozīmē, ka tu viņiem atdod pusi no savām bulciņām. Taču huligāni ir arī augstsirdīgi. Augstsirdība nozīmē, ka no tavām iedotajām bulciņām viņi vienu atdod tev atpakaļ.
Tātad cik bulciņu tev bodē jānopērk, lai mājās aiznestu precīzi divas?
Kā jau var noprast no nosaukuma, grāmatiņa ir par Jēzu. Autors ir izvēlējies mums nestāstīt standarta kristīgās baznīcas evaņģēliju interpretāciju. Autors mēģina saskatīt Jēzu – cilvēku, kas, iespējams, paslēpts Jaunās derības tekstos.
Cilvēki, kuri uzskata, ka Bībeli ir diktējis pats Dievs, tālāk nelasa. Read more
Šis uzdevums būs nedaudz sarežģītāks nekā iepriekšējais, bet tikai nedaudz.
Kāds vīrs atrodas istabā no kuras izkļūt var tikai caur divām durvīm. Vienas ved uz istabu, kuras sienas izgatavotas no palielināmā stikla un katru, kas ieiet istabā sadedzina saules stari. Otrā istabā atrodas pūķis, kas sadedzina visus, kas tajā ienāk. Kā vīram izbēgt no šī slazda?
Grāmatu nopirku, maija brīvdienās nejauši iegājis grāmatu bodē. Biezuma un cenas attiecība likās atbilstoša un tādēļ, daudz neskatoties, ieguvu to savā īpašumā.
Grāmatas autors ir katolis un Kristietības vēstures profesors Kembridžas Universitātē. Tas radīja zināmu risku, ka grāmatas saturs būs centrēts uz Romas Katoļu Baznīcas (RKB) labajām pusēm un autors nebūs objektīvs. Tomēr izrādījās, ka man nebija taisnība.
Grāmata 400 lapaspusēs mēģina mums pastāstīt RKB pāvestu vēsturi 2000 gadu garumā. Pieminēts tiek katrs pāvests un viņa darbi pasaules vēstures kontekstā. Ierobežotā grāmatas apjoma dēļ lasītājam ir jābūt erudītam viduslaiku Eiropas vēsturē, jāzina katra laikmeta politiskie noskaņojumi un jābūt speciālistam RKB teoloģijas niansēs. Read more
Sen senos laikos dzīvoja parasts lauķis vārdā Oriks. Oriks uzkalpojās par parastu karavīru un patiesībā nebija gudrāks par zābaku. Taču reiz, rokoties vecā apbedījumā, Oriks atrada titāna galvaskausu un izveidoja no tā bruņucepuri. Ar tās palīdzību viņš iekaroja gandrīz visu pasauli.
Grāmatas galvenais varonis Alberts ir maģisku mantu meklētājs. Tautā viņus sauc par Ķērājiem. Strādā viņš dažādu magu un burvju uzdevumā, iegūstot dažādus artefaktus. Šoreiz viņš dodas Margona uzdevumā atrast leģendāro КОСТЬ ВОЙНЫ (var redzēt uz grāmatas vāka), lai aizkavētu tumšo spēku ienākšanu pasaulē. Viņa galvenais pretinieks Sets arī dodas meklējumos ar šo pašu mērķi tikai ļauno spēku protogonista Eolles uzdevumā.
Lai lasītājām būtu interesantāk un sižets liktos saistošāks, Albertam līdzi dodas Semuels – izgudrotājs un ķīmiķis un Marta – sievišķis, kas māk kauties, un Alberta civilsieva. Tā nu grāmatas autors ved savu lasītāju pa savu izdomāto pasaku valstību no piedzīvojuma uz piedzīvojumu, līdz gala cīņai.
Šo grāmatu diez vai varētu saukt par ļoti labu, apzīmējums ‘interesanta’ būtu vairāk piemērots. Sākums likās kā Pehova sākotnējiem darbiem, tomēr nedaudz kaut kas pietrūka.
Pozitīvi, ka varoņi nedzīvo melnbaltā pasaulē, kur labie ir absolūti labi un sliktie tik pat absolūti slikti. Šeit bija panākts balanss: nebija ne labo, ne slikto, vienkārši katram bija savas intereses, tas, ka kaut kur augšā viņi personificēja Tumsas un gaismas mūžīgo cīņu, stāstu nemaitāja. Par brīnumu galvenā varoņa tēls bija daudz maz izstrādāts un viņa rīcības pamatojumu tādējādi bija vieglāk saprast. Varoņi arī ir tādi cilvēcīgi ar vājībām nevis supervaroņi hit-and-slash stilā. Arī pašam Albertam vienīgā superspēja ir briesmu sajušana, pārējais viss tiek panākts ar viltību un izveicību. Nekādu tur superzobenu vai mega superspēju.
Nepatikās, ka autors jau grāmatas vidū nogalina savu varoni un pēc tam to atceļ atpakaļ dzīvo vidū. Protams, ar brīnuma palīdzību. Šai rīcībai sižetā man tā arī neizdevās atrast pievienoto vērtību, kādēļ tas bija vajadzīgs. Arī galvenais tumšā torņa motīvs, kurā beidzas viss, man likās tāda nedaudz novazāta ideja, kas neizceļas ar oriģinalitāti. Nedaudz par biežu tiek veikti brīnumaini sižeta pavērsieni, lai izpestītu galveno varoni no ķezas, kurā tas ievests desmit lappušu garumā. Lai vai kā šajā literatūras žanrā es šo grāmatu vērtēju ar 7 no 10 ballēm.
Rūķi esot atklājuši kā svinu pārvērst zeltā, patiesību tagad varēs uzzināt, izlasot to uz papīra lapelēm. Grāmata ir otrā no Industrializācijas cikla un tā mums stāsta par tipogrāfijas un žurnālistikas attīstību Ankh-Morpork.
Grāmatas galvenais varonis William de Worde ir pirmais žurnālists Ankh-Morpork, pirmais avīzes īpašnieks, redaktors un menedžeris. Viņa moto – „Cilvēkiem ir jāuzzina patiesība, lai kāda tā nebūtu”. Tai pat laikā pilsētas valdnieks Vetinari tiek apsūdzēts smagos noziegumos, sulaiņa nogalināšanas mēģinājumā un pilsētas kases apzagšanā. William paralēli Sardzei veic savu izmeklēšanu, kuras gaitu viņš publicē avīzē „Times”, tādējādi iegūstot daudz ienaidnieku un arī jumtu.
Izrādās, ka pilsētas aristokrāti ir nolēmuši mainīt valdību. Zombijs advokāts Slant klientu uzdevumā vēršas pie ”Jaunā Firmas”, kuri šo jautājumu nokārtos. „Jaunajā firmā” strādā divi uzņēmīgi cilvēki Mr. Pin firmas smadzenes un īsts neģēlis, Mr. Tulip firmas muskuļi, pilnīgs idiots un tik pat ģeniāls mākslas pazinējs.
Parādās arī „Times” konkurents „Inquirer”, kura būtību izsaka sekojoši virsraksti – „Elfi nolaupīja manu vīru” un „Sievietei Lankrā piedzimst kobra”.
Šī ir viena no labākajām grāmatām, ko šajā sērijā esmu lasījis. Var redzēt ka Autors kā jau rakstnieks par šīm lietām ir domājis un saprot, ko raksta. Grāmata nav tikai „action” detektīvromānu stilā, kur galvenais izmeklētājs ir žurnālists. Grāmata ir arī pārdomas par cilvēku un ziņām. Kas ir ziņas? Cik ilgi ziņas ir aktuālas? Kādas ziņas labprāt lasa cilvēki (mīļas kaķēnu bildes, fantastiski apgalvojumi, otras puses aplikšana, „kritizēšana”)? Un pats galvenais, kādēļ cilvēki raksta ziņas.
Pats William de Worde uzskata, ka viņš raksta patiesībai, taču viņa padotie uzskata, ka tā ir tikai aristokrātiska hobija izpausme, jo viņi strādā, lai nopelnītu naudu Rūķu pārim, kam pieder tipogrāfija, nauda nepieciešama, lai apprecētos, sekretārei, lai uzturētu savu tēvu. Tikai pats William var atļauties domāt par Patiesību un Sabiedrības interesēm, tomēr arī viņš beigās ir spiests stāstīt ne visu Patiesību to pašu savu interešu dēļ.
Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, jo ir ne tikai laba grāmata ar interesantu sižetu , bet arī rada vielu pārdomām.
Citāts, kas man reāli patikās, jo raksturo labi vidējo cilvēku visā pasaulē:
„‘You think you’re writing words that’ll last for ever? It’s not like that. This newspaper stuff . . .
that’s words that last for a day. Maybe a week.’
‘And then they get thrown away,’ said William.
‘Perhaps a few hang on. In people’s heads.’
‘That’s not where the paper ends up,’ said William. ‘Quite the reverse.’
‘What did you expect? These aren’t books, they’re . . . words that come and go…”
