Navigate / search

Рождение мага by Ник Перумов

Sākšu ar sliktāko – man šī sērija sāk nepatikt un tiek apsvērta ideja Perumova garadarbus vairāk nelasīt.

Stāsts risinās tālāk no vietas, kur iepriekšējā beidzās. Fess atjēdzas pavisam citā pasaulē – Evial. Labāko meksikāņu seriālu tradīcijas ieturot, viņam ir daļēja amnēzija. Neatceras vairs ne savas cīņas mākslas, ne maģijas pamatus. Tomēr maga talants saglabājies un viņš iestājas vietējā magu universitātē. Protams, ka nekāds zibensmetējs viņš nevēlas būt, un izvēlas nekromantu katedru. Sanāk konflikts ar Inkvizīciju. Uzrodas arī spēki, kas vēlas atgūt koka un dimanta zobenus.

Grāmatas sižets ir kļuvis spraigāks un lasās ātri. Tomēr lasāmvielai ir tāda kā narkotiska iedarbība, tu izlasi un domā: forši. Bet uzdodot sev jautājumu, kas bija forši, tu nespēj atrast atbildi.

Autors, lai mazinātu Fessa tēla pārāk strauju attīstību, ir nolēmis viņa spējas īslaicīgi samazināt, tomēr jau redzams, ka nepaies vēl divas grāmatas un Fessam pats dievs nebūs šķērslis. Protams arī risināmo problēmu apjoms paplašinās. Turpinās dažādu multiversu, paralēlo pasauļu, mistisku spēku parādīšanas. Izskatās, ka Perumovs pieturas pie idejas – jo vairāk, jo labāk.

Arī pašas pasaules nevar uzskatīt par oriģinālām, rūķi, elfi, goblini, tipisks tolkenisms. Nekā unikāla -standarta dekorācijas, standarta sižets. Labi, nav vēl gadījies lasīt garu stāstu sēriju, kurā galvenais tēls ir nekromants, bet tas neko nemaina. Autors gan cenšas ieviest dažādus spriedelējumus, cik grūti ir būt nekromantam un būt tumsas pusē, tai pat laikā cenšoties darīt labu. Man tas izskatījās ļoti patētiski, izvēlas lietu, kas man pēc būtības riebjas un tad sev cenšas attaisnot to ar kalpošanu cilvēcei kopumā. Jeb mazākā ļaunuma princips.

Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, nu nav tā vairāk pelnījusi, laba lieta, ja galīgi nekā cita nav ko darīt un ir vēlme padarbināt savas smadzenes tukšgaitā.

Science of Discworld III: Darwin’s Watch by T.Pratchett

Science of Discworld III

Kārtējā Diskzemes zinātnes grāmata, diemžēl arī pēdējā. Grāmatas uzbūve ir standarta. Viena nodaļa stāsta mums par Diskzemes burvju piedzīvojumiem mūsu zemeslodes simulācijā. Izrādās, ka Visumu, kurā mēs dzīvojam, ir radījis burvju skaitļojamā mašīna Hex. Nākamā nodaļa ir populārzinātnisks apraksts par to, kas ir kas un kāpēc.

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, šīs grāmatas galvenā problemātika ir Darvina evolūcijas teorija. Diskzemē burvji atklāj, ka Zemes iedzīvotāji tomēr nav uzbūvējuši kosmisko liftu, lai aizbēgtu no kārtējās kataklizmas, kas pārvērš zemi ledus bumbā (Snowball earth scenārijs). Izrādās, ka pie vainas ir Darvins, kas „Origin of Species” vietā saraksta „Theology of Species”. Burvji nolemj manipulēt ar zemes pagātni, lai glābtu cilvēci, tomēr izrādās, ka lieta nav tik vienkārša: te ir iesaistīti arī realitātes Auditori.

Populārzinātniskā daļa sniedz mums ieolūcijas teorijas pamatos, pa ceļam analizējot laika mašīnu uzbūvi, paralēlos visumus, bezgalības konceptus un daudzas citas interesantas lietas. Kā jau iepriekšējās Diskzemes zinātnes grāmatās, arī šī man šķita vienkārši perfekti sarakstīta. Sevišķi patikās nodaļa, kura pieskārās Evereta daudzo pasauļu teorijas interpretācijai. Šī ideja mani nodarbina jau kādus desmit gadus (ne jau tā, ka par to vien domāju, bet ja ir iespēja tad šad tad palasu polemiku par šo tematu).

Grāmatai lielu plusu dod arī aoniskais skatījums uz lietu mānīgo vienkāršību, atšķirību kā ir patiesībā un ko mums māca skolā. Jāatzīst, ka pats ieguvu diezgan daudz jaunu informāciju par evolūcijas teorijas pašreizējo attīstības stadiju. Autori arī nebaidās sniegt apskatīto problēmu alternatīvās teorijas, salīdzināt tās savā starpā paplašinot lasītāja redzesloku.

Kopumā pēc visa augstāk minētā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, un domāju, ka tuvākā gada laikā pārlasīšu visas trīs Diskzemes zinātnes grāmatas.

Neliela blandīšanās pa Franciju I

Tā kā nekad savā mūžā uz Franciju nebiju bijis, tad piekritu šovasar vienu no atvaļinājumiem pavadīt tieši tur. Ceļojuma galvenie mērķi bija apskatīt slavenas franču pilis, izbraukāties ar velosipēdu un, ja paliek laiks, apskatīt arī Parīzi.

Mazāki mērķi bija atrast varžu kāju ēšanas vietas, nedaudz iemācīties franču valodu, paskatīties kā cilvēki dzīvo revolūcijas šūpulī un pie izdevības apēst kādu gliemezi.

Gatavošanās ceļojumam jau notikās pērn, tika nopirktas aviobiļetes. Viesnīcas un mašīna gan tika rezervētas tikai mēnesi iepriekš. Kā jau katru reizi, īpaši ar bagāžas līdz ņemšanu neaizrāvos, cik varēja ielikt mugursomā tik arī paņēmu. No brāļa tika aizlienēts Ivars, kuram bija jābūt galvenajam ceļojuma plānošanas atspaidam. Karte gan nebija no jaunajām, bet kas tad tādā frančzemē mainās? Braucām nelielā grupiņā es, Atvars, Maija un Aija. Četri cilvēki vēl ir tas cilvēku daudzums, kuri spēj laicīgi noorganizēties un savākties noteiktā laikā.

Braucot uz Rīgas lidostu, lietutiņš bija sadomājis, ka nu Jāņiem tuvojoties ir nedaudz jāsarauj un lija tā neko. Tradicionāli pie iečekošanās kasēm rindās nestāvējām, jo šo lietu tak var izdarīt elektroniski no mājam, gājām vien uz drošības kontroli. Drošības kontrolē, kā jau vienmēr, Atvaram tika nedaudz patīrīts mugursomas saturs, atņēma viņam skuvekļus – laikam, lai nepārgriež lidmašīnā visiem rīkles. Es atkal kārtējo reizi pārliecinājos, ka manu jostas sprādzi nedektetē.

Charles de Gaulle

Līdz izlidošanai bija kādas četrdesmit minūtes, kuras pavadīju lasot kārtējo pasaku grāmatu. Pie iekāpšanas pasažieri kārtējo reizi bija nolēmuši, ka laikus neiestājoties rindā tev var nepietikt vietas lidmašīnā, neatkarīgi no tā, kas rakstīts uz biļetes. Tad nu visi draudzīgi šturmēja lidaparātu. Notika brīnums – vietas pietika visiem un pat palika pāri.

Lidmašīnu pilots gaisā dabūja ar pirmo piegājienu, visas tualetes durvis bija izdevies aizvērt, lidmašīnā bija arī viens aptuveni divgadīgs bērns, kas nozīmēja, ka lidojums nebūs garlaicīgs. Bērns sevi attaisnoja, lidojuma laikā kliedzot vismaz piecpadsmit minūtes no vietas, tīrais sīkums salīdzinot ar pāris zīdaiņiem, kas tika dzirdēti lidojumā uz Singapūru. Tad nu labi palasījis grāmatu sagaidīju nolaišanos Charles de Gaulle lidostā. Tur nācās nedaudz pagaidīt lidmašīnas piebraukšanu pie izkāpšanas geita, bet pa ceļam varējām apskatīt Concorde lidmašīnu, kas visu pamesta stāvēja lidostas teritorijā.

Pirmais plāniņš, nonākot Francijā, bez tualetes apmeklēšanas, bija automašīnas atslēgu dabūšana. Mēs jau Europcar bijām rezervējuši VW Golf IV TDI, bet, protams, ka nekas tāds mūs tur negaidīja. Biroja darbinieka izvilktās atslēgas liecināja, ka būs mums jāsamierinās ar Renault markas automašīnu. Kā par brīnumu Atvara dati viņu datubāzē atradās uzreiz, tomēr sākās daži sīkumi, Atvara kredītkartes termiņš bija beidzies un mums lika saprast, ka nekas nespīd, vajadzīga tieši šofera kredītkarte.

Tā kā situācija neizskatījās diez ko cerīga, nolēmu nedaudz pamanipulēt ar patiesību. Iedevu ofisa darbiniekam savu mācību braukšanas atļauju, pasi un kredītkarti, teicu, lai formē uz mani. Risks gan bija, jo šamais pāris minūtes atpakaļ bija redzējis, kā izskatās īstas Latvju tiesības, tomēr viss process tālāk risinājās bez aizķeršanās un es tiku pie nomātas mašīnas bez autovadītāja apliecības. Mācība – ES vecajās valstīs, lai iznomātu mašīnu un braukātu ar to, autovadītāja apliecība nav obligāta. Braukšana gan tika uzticēta Atvaram. Vienīgais, kas samaitāja prieku bija garantijas depozīta novilkšana no kartes 1000 EUR apjomā, parasti šamie ņem tikai nomas maksu.

Bānis

Iesākumā nedaudz pablandījāmies pa autostāvvietu līdz atradām savu mašīnīti, tā bija Renault Scenic 1.6 litru benzīnnieks, uz kuru paskatoties bija skaidrs – jauns mironis. Bet kā tautā saka – kā ir, tā jādzīvo,. Sēdāmies iekšā, Ivaram likām atrast La Rochelle un devāmies savā 500 kilometru pirmās dienas ceļojumā. Gandrīz divas stundas nosēdējām Parīzes apvedceļa sastrēgumos, kur arī Atvars apguva nepieciešamās iemaņas braukšanai Francijā, galvenā atšķirība no latvju zemes, motociklistiem tiek atstāta brīva vieta, šaura papildjosla, starp otro un trešo joslu. Izlīduši no Parīzes pa bāni diezgan brašā tempā devāmies uz La Rochelle pusi, pa ceļam nedaudz iekodām benzīntankā un ap pusdesmitiem vakarā bijām jau savā viesnīcā. Pareizāk sakot, uz trīs naktīm izīrētā dzīvoklī. Ēdot benzīntankā bija jāatzīst, ka cenas Latvijā un te nemaz neatšķiras un Eiropas cenu līmenis mums jau ir sasniegts.

La Rochelle

Iekārtojušies dodamies uz La Rochelle slavenajiem tornīšiem, kas iebūvēti ostas teritorijā. Kādreiz starp viņiem varējuši novilkt ķēdi un nelaist ostā nevienu iekšā. Jāatzīst, ka skats vakarā tiešām ir visnotaļ iespaidīgs un smuks. Uz vācu zemūdeņu dokiem gan jāatzīst, ka tā arī neaizgājām. Pastaigājām nedaudz pa promenādi, ievērtējām dažas ieliņas, nopirkām vakariņās kebabu un devāmies pie miera.

Jāatzīst, ka pirmajā dienā nevienu īstu francūzi, izņemot pārdevējus veikalā, nemaz neredzēju, un tā teikt dabiskos apstākļos izņemot šoseju viņu nenovēroju. Uz šosejas viņi uzvedas godīgi, ātrumu nepārsniedz, apļveida krustojumos nerāda pagriezienus, motociklisti uzskata, ka viņiem ir priekšroka, paldies saka paceļot labo roku (avareiku vietā).

Intelektuāls jautājums XXX jeb vizināšanās

Šis būs pavisam vienkāršs jautājums, kas, domājams, viegli risināsies pēcjāņu piektdienā.

Tātad uzdevums sekojošs. Teiksim, starp diviem punktiem A un B (Talsi – Rīga) ir 100 kilometru attālums. Brauciens starp šiem punktiem tiek veikts ar automašīnu. Tad nu automašīna brauc pirmo kilometru ar ātrumu viens kilometrs stundā, otro ar diviem kilometriem stundā, … simto ar simts kilometri stundā. Cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai ar automašīnu veiktu visus simts kilometrus?

Алмазный меч, деревянный меч II by Ник Перумов

Par pirmo grāmatu jau rakstīju. Šī ir cikla „Lūzuma Hronikas” otrā grāmata.

Ja iepriekšējā grāmatā viss gāja uz lielu “action”, tad šajā tas ir sācies. Imperators uzsāk bezkompromisa cīņu ar magu ordeņiem. Impērijā ir jābūt tikai vienam valdniekam. Gan koka, gan briljanta zobens nonāk pie to īstajiem saimniekiem. Protams, ka īstie saimnieki ir gatavi ar šo artefaktu palīdzību iznīcināt visus cilvēkus.

Papildus tiek ieviest jauni spēlētāji, paralēlās pasaules magu Ieleja, Ceļa būvētāji, kas savā ceļā iznīcina realitātes, ex-dievs utt. Darbība risinās ļoti spraigi un lasītāju aizrauj jau no pirmās lapaspuses, mani līdz 150, tikai tad attapos, ka jāiet arī kaut kad gulēt.

Autora rakstīšanas stils joprojām liekas saistošs, arī daudzās sižeta līnijas vairs nekaitina un liekas interesantas, jo ir iegūts kopskats. Nedaudz kaitina autora tendence nosaukumos visur censties iebāzt debīlus burtu savienojumus, tas laikam skaitās ekstra, bet var redzēt, ka autoram nav ne jausmas kā šīs zīmes jālasa.

Tāpat autors ir aizgājis pa standarta problēmu eskalācijas taku. Galvenais varonis Fess, kurš izskatījās kā parasts slavenas magu dzimtas atvase, izrādās mega super magu ielejas iedzīvotājs, kurš septiņus Impērijas magus nosit kā mušas vienā piegājienā. Pie tam viņš pat lāgā nav gājis skolā. Ja godīgi, man bail iedomāties, kas šis būs par vīru pēdējā grāmatā.

Tad vēl galvenie varoņu raksturi ir tādi nedaudz dīvaini, viņi mīl filosofēt par labo un ļauno, dzīvi skatās “po poņaķijam”, tu man – es tev. Rases savā starpā piekopj tādu genocīdu, kāds Hitleram nemaz nav sapņos rādījies (zīdaiņu bradāšana ar kājām ir topā). Nekromanti vispār darbojas doktora Mengelas labākajās tradīcijās. Lai ar izņēmumiem, lielākā daļa varoņu ir kaut kādu ideju apsēsti un ir tikai labi vai ļauni.

Protams, visādas paralēlās pasaules un super magi liekas nodrāzts temats, taču atslodzei ir pašā laikā. Ja tu gada laikā nelasi vairāk par piecām grāmatām, tad šo par lasāmo neņem – ir pasaulē labākas un noderīgākas grāmatas. Es lieku 7 no 10 ballēm.

Autora mājas lapa.

Алмазный меч, Деревянный меч I by Ник Перумов

Šī grāmata, kā jau var noprast pēc nosaukuma, ir par diviem zobeniem – koka un dimanta. Visa darbība noris Impērijā; impērija ir cilvēku veidojums, kas pāris gadsimtus atpakaļ ir parādījusi, kurš šeit ir visstiprākais un visgudrākais. Parādījusi elfiem, rūķiem, troļļiem un veselai kaudzei citu rasu.

Impēriju nomināli pārvalda Imperators, bet faktiski Magu ordeņi. Tā tas ir bijis gadsimtiem, taču laiki mainās. Jaunais Imperators nolemj tikt vaļā no Magu diktāta. Magi iegūst koka zobenu (danu rases artefaktu) un nolemj tikt vaļā no Imperatora. Rūķi, savukārt, tiek pie dimanta zobena un ir gatavi parādīt visiem.

Patlaban izskatās, ka grāmatas primārās sižeta līnijas ir par Imperatoru un viņa revolūciju un Fessu, Pelēkā ordeņa algotni, kas darbojas Imperatora uzdevumā. Papildus risinās vēl vismaz četras mazākas nozīmes līnijas. Iesākumā šī lēkāšana starp sižeta līnija man diezgan maisīja prātu.

Kā jau pirmajām grāmatām ierasts, tajā lasītājs tiek iepazīstināts ar vispārējo situāciju, ieskicētas galvenās sižeta līnijas. Perumova pasaule ar oriģinalitāti neizceļas, bet mūsdienās ko jaunu izdomāt jau izskatā nereāli. Ir standarta rūķi, elfi – neierasti, bet apspiedēju lomā ir cilvēki. Kaut kad pagātnē viņi ir izcīnījuši savu vietu zem saules, bet piedevuši nav nevienam. Ir dažas interesantas idejas kā lietus, kas iznīcina visu dzīvo, dažādu mošķu faunas pārbagātība.

Diemžēl jāatzīst, ka Perumovs aiziet pa standarta taku. Galvenos varoņu saviem mērķiem izmanto kaut kādi ārēji spēki, kas grāmatā neatklājas, bet viņus visu laiku var manīt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka turpmāk problēmu apjoms kļūs arvien globālāks un, lai nepaliktu aizdurvē, varoņi uz grāmatas beigām kļūs dieviem līdzīgi. Tā lieta mani šajās grāmatās ļoti kaitina, pirmās tendences jau pamanīju Fessa stāstam attīstoties, sāka parādīties cik kruts patiesībā Fess ir, kādi viņam radi un kādi gali. Protams, ir arī daudzas standarta klišejas, lielai maģijai nepieciešamas bērnu asinis, elfi labi šauj ar lokiem, rūķi kalnrači, pazemes mošķi lielākoties ir kukaiņveidīgi, nezināmiem spēkiem uz galvas aug ragi un ir šķelti nagi. It kā varētu domāt, vai dies kur primitīvi, tomēr, no otras puses tas palīdz autoram bez īpašas iespringšanas un daudzu lappušu aprakstiem, palīdzēt lasītājam iejusties viņa izgudrotajā pasaulē.

Ņemot vērā visu augstāk minēto grāmata ir pelnījusi stabilas 7 no 10 ballēm, jo dažas Perumova grāmatas esmu jau lasījis un zināju uz ko parakstos.

Rakstnieka mājas lapa.

Inelektuāls jautājums XXIX jeb ganuzēns un velns

Pavisam vienkāršs uzdevums, izvēlēts rūpīgi, lai jau tā siltajā laikā nevienam nepārkarstu smadzenes.

Tu nomirsti un nonāc ellē (tā nu sanāk). Velns tev piedāvā iespēju tikt uz debesīm. Lai tur nonāktu tev tikai jāuzvar velns, sekojošā spēlē.

Jūs sēžat pie ideāli apļa galda. Tev ir bezgalīgs skaits divlatnieku un velnam ir bezgalīgs skaits divlatnieku. Jūs abi pēc kārtas liekat uz galda vienu divlatnieku, tā, lai ar tiem pēc iespējas pilnīgāk noklātu visu galdu. Divlatniekus liek tikai vienā kārtā un tie nedrīkst pārklāties. Pirmais, kuram vairs nav kur likt savu divlatnieku, zaudē.

Velns vēlas sākt pirmais, tomēr tu, ļoti gudrs cilvēks, pieprasi godu iet pirmajam sev. Tā kā tu esi ļoti gudrs, kāda ir stratēģija, lai pirmajam sākot tu uzvarētu?

Physics of the Impossible by Michio Kaku

Pilnajā nosaukumā: „Physics of the Impossible: A Scientific Exploration into the World of Phasers, Force Fields, Teleportation, and Time Travel” by Michio Kaku

Šī šogad jau ir otrā M.Kaku grāmatu, ko lasu. Pirmā bija „Visions”, kas sarakstīta desmit gadus atpakaļ. Šoreiz biju nedaudz uzmanīgāks un, izvēloties grāmatu, veltīju uzmanību arī tās iznākšanas gadam.

Šī grāmata ir autora mēģinājums aprakstīt cilvēkiem sen interesējošus fenomenus ar fizikas likumiem. Šie fenomeni tiek iedalīti trīs klasēs.

Pirmās klases neiespējamības sevī ietver tehnoloģijas, kuras šodien ir neiespējamas, bet nepārkāpj mums zināmos fizikas likumus. Par tādām autors uzskata – Spēka laukus, Neredzmību, Teleportāciju, Telepātiju, Psihokinēzi, Saprātīgus robotus, NLO, Starpzvaigžņu kosmosa kuģus un Antimatēriju.

Otrās klases neiespējamības ir tehnoloģijas kuras atrodas mūsdienu zināšanu pašā perifērijā, kuras, ja arī ir iespējamas, to realizācija varētu notikt labi, ja pēc tūkstoš gadiem. Par tādām autors uzskata – Ceļošanu ātrāk par gaismu, Laika mašīnu, Paralēlo visumu detektēšana un ceļošana tajos.

Trešās klases neiespējamība ir tehnoloģijas, kuras ir pretrunā ar fizikas likumiem un kuru realizācija prasītu kardinālu fizikas izpratnes maiņu. Tie ir Mūžīgie dzinēji un Nākotnes notikumu zināšana.

Katram no šiem fenomeniem – tehnoloģijām autors velta pārdesmit lapaspuses, parādot no kurienes nāk pati ideja, ja ir veikti kādi pētījumi šajā nozarē, tad īsumā tiek aprakstīti arī to rezultāti, tālāk tiek apskatīti fizikas likumi, uz kuriem balstoties šo tehnoloģiju varētu izveidot, iespējamās sekas un kas no tā sanāktu.

Sen mani neviena grāmata tā nebija aizrāvusi, tie, kas šad tad lasa manu blogu , būs pamanījuši, ka manu lasāmo grāmatu sarakstā, šāda tipa grāmatas ir vairumā. Bet šī ir tāda, kas saliek visu pa plauktiņiem. Tā atbildēja uz manu jautājumu, cik ātra ir gravitācija. Izrādās gravitācija izplatās ar gaismas ātrumu. Uzzināju īpatnēju koncepciju, ka antimatērija patiesībā ir matērija, kas vienkārši virzās atpakaļ laikā, šo lietu es papētīšu dziļāk, visticamāk, ka izlasīšu šai tēmai veltītu darbu.

Jauka lasāmviela ir arī CIP pētījumu apraksts, kuros viņi mēģina atrast cilvēkus ar ekstrasensorām spējām, gudro Hansu –zirgu telepātu, mūžīgo dzinēju bumu agrāk un mūsdienās.

Dažām lietām es autoram īsti nepiekritu, viņa skatījums likās pārāk optimistisks, kaut vai tajos pašos kodolsintēzes reaktoru izstrādes tempos un jautājumos par AI (mākslīgais intelekts). AI jautājumos es tomēr vairāk esmu Penrose, ka nav iespējams izveidot AI uz esošo datoru un skaitļošanas tehnikas bāzes, mēs varam radīt izcilu ekspertsistēmu, bet viņai nebūs apziņas. Grāmatu novērtēju 10 no 10 ballēm un tiešām ieteiktu izlasīt visiem, kurus šie jautājumi interesē. Tā atbildēs uz daudziem jautājumiem par šo tēmu un dos papildus zināšanas aspektos par kuriem līdz šim pat neesi spējis iedomāties.