Tā kā nekad savā mūžā uz Franciju nebiju bijis, tad piekritu šovasar vienu no atvaļinājumiem pavadīt tieši tur. Ceļojuma galvenie mērķi bija apskatīt slavenas franču pilis, izbraukāties ar velosipēdu un, ja paliek laiks, apskatīt arī Parīzi.

Mazāki mērķi bija atrast varžu kāju ēšanas vietas, nedaudz iemācīties franču valodu, paskatīties kā cilvēki dzīvo revolūcijas šūpulī un pie izdevības apēst kādu gliemezi.

Gatavošanās ceļojumam jau notikās pērn, tika nopirktas aviobiļetes. Viesnīcas un mašīna gan tika rezervētas tikai mēnesi iepriekš. Kā jau katru reizi, īpaši ar bagāžas līdz ņemšanu neaizrāvos, cik varēja ielikt mugursomā tik arī paņēmu. No brāļa tika aizlienēts Ivars, kuram bija jābūt galvenajam ceļojuma plānošanas atspaidam. Karte gan nebija no jaunajām, bet kas tad tādā frančzemē mainās? Braucām nelielā grupiņā es, Atvars, Maija un Aija. Četri cilvēki vēl ir tas cilvēku daudzums, kuri spēj laicīgi noorganizēties un savākties noteiktā laikā.

Braucot uz Rīgas lidostu, lietutiņš bija sadomājis, ka nu Jāņiem tuvojoties ir nedaudz jāsarauj un lija tā neko. Tradicionāli pie iečekošanās kasēm rindās nestāvējām, jo šo lietu tak var izdarīt elektroniski no mājam, gājām vien uz drošības kontroli. Drošības kontrolē, kā jau vienmēr, Atvaram tika nedaudz patīrīts mugursomas saturs, atņēma viņam skuvekļus – laikam, lai nepārgriež lidmašīnā visiem rīkles. Es atkal kārtējo reizi pārliecinājos, ka manu jostas sprādzi nedektetē.

Līdz izlidošanai bija kādas četrdesmit minūtes, kuras pavadīju lasot kārtējo pasaku grāmatu. Pie iekāpšanas pasažieri kārtējo reizi bija nolēmuši, ka laikus neiestājoties rindā tev var nepietikt vietas lidmašīnā, neatkarīgi no tā, kas rakstīts uz biļetes. Tad nu visi draudzīgi šturmēja lidaparātu. Notika brīnums – vietas pietika visiem un pat palika pāri.

Lidmašīnu pilots gaisā dabūja ar pirmo piegājienu, visas tualetes durvis bija izdevies aizvērt, lidmašīnā bija arī viens aptuveni divgadīgs bērns, kas nozīmēja, ka lidojums nebūs garlaicīgs. Bērns sevi attaisnoja, lidojuma laikā kliedzot vismaz piecpadsmit minūtes no vietas, tīrais sīkums salīdzinot ar pāris zīdaiņiem, kas tika dzirdēti lidojumā uz Singapūru. Tad nu labi palasījis grāmatu sagaidīju nolaišanos Charles de Gaulle lidostā. Tur nācās nedaudz pagaidīt lidmašīnas piebraukšanu pie izkāpšanas geita, bet pa ceļam varējām apskatīt Concorde lidmašīnu, kas visu pamesta stāvēja lidostas teritorijā.

Pirmais plāniņš, nonākot Francijā, bez tualetes apmeklēšanas, bija automašīnas atslēgu dabūšana. Mēs jau Europcar bijām rezervējuši VW Golf IV TDI, bet, protams, ka nekas tāds mūs tur negaidīja. Biroja darbinieka izvilktās atslēgas liecināja, ka būs mums jāsamierinās ar Renault markas automašīnu. Kā par brīnumu Atvara dati viņu datubāzē atradās uzreiz, tomēr sākās daži sīkumi, Atvara kredītkartes termiņš bija beidzies un mums lika saprast, ka nekas nespīd, vajadzīga tieši šofera kredītkarte.

Tā kā situācija neizskatījās diez ko cerīga, nolēmu nedaudz pamanipulēt ar patiesību. Iedevu ofisa darbiniekam savu mācību braukšanas atļauju, pasi un kredītkarti, teicu, lai formē uz mani. Risks gan bija, jo šamais pāris minūtes atpakaļ bija redzējis, kā izskatās īstas Latvju tiesības, tomēr viss process tālāk risinājās bez aizķeršanās un es tiku pie nomātas mašīnas bez autovadītāja apliecības. Mācība – ES vecajās valstīs, lai iznomātu mašīnu un braukātu ar to, autovadītāja apliecība nav obligāta. Braukšana gan tika uzticēta Atvaram. Vienīgais, kas samaitāja prieku bija garantijas depozīta novilkšana no kartes 1000 EUR apjomā, parasti šamie ņem tikai nomas maksu.

Iesākumā nedaudz pablandījāmies pa autostāvvietu līdz atradām savu mašīnīti, tā bija Renault Scenic 1.6 litru benzīnnieks, uz kuru paskatoties bija skaidrs – jauns mironis. Bet kā tautā saka – kā ir, tā jādzīvo,. Sēdāmies iekšā, Ivaram likām atrast La Rochelle un devāmies savā 500 kilometru pirmās dienas ceļojumā. Gandrīz divas stundas nosēdējām Parīzes apvedceļa sastrēgumos, kur arī Atvars apguva nepieciešamās iemaņas braukšanai Francijā, galvenā atšķirība no latvju zemes, motociklistiem tiek atstāta brīva vieta, šaura papildjosla, starp otro un trešo joslu. Izlīduši no Parīzes pa bāni diezgan brašā tempā devāmies uz La Rochelle pusi, pa ceļam nedaudz iekodām benzīntankā un ap pusdesmitiem vakarā bijām jau savā viesnīcā. Pareizāk sakot, uz trīs naktīm izīrētā dzīvoklī. Ēdot benzīntankā bija jāatzīst, ka cenas Latvijā un te nemaz neatšķiras un Eiropas cenu līmenis mums jau ir sasniegts.

Iekārtojušies dodamies uz La Rochelle slavenajiem tornīšiem, kas iebūvēti ostas teritorijā. Kādreiz starp viņiem varējuši novilkt ķēdi un nelaist ostā nevienu iekšā. Jāatzīst, ka skats vakarā tiešām ir visnotaļ iespaidīgs un smuks. Uz vācu zemūdeņu dokiem gan jāatzīst, ka tā arī neaizgājām. Pastaigājām nedaudz pa promenādi, ievērtējām dažas ieliņas, nopirkām vakariņās kebabu un devāmies pie miera.

Jāatzīst, ka pirmajā dienā nevienu īstu francūzi, izņemot pārdevējus veikalā, nemaz neredzēju, un tā teikt dabiskos apstākļos izņemot šoseju viņu nenovēroju. Uz šosejas viņi uzvedas godīgi, ātrumu nepārsniedz, apļveida krustojumos nerāda pagriezienus, motociklisti uzskata, ka viņiem ir priekšroka, paldies saka paceļot labo roku (avareiku vietā).