ā attālā kalnu ciematā mazajam Pēcim ir palicis slikti. Puika tā apslimis sūkājot lāstekas, ka viņa brāļi -Pidriķis, Indriķis un Jēpis jūt – nebūs labi. Par laimi viņu tēvs ir profesionāls tautas dziednieks ar visu sertifikātu. Prot noņemt un uzlikt lāstu pēc fotogrāfijas (nu jūs jau sapratāt).

Bet kā par skādi ttieši šajā dienā atrodas kalna otrā pusē, vācot dažādas ārstnieciskas un ne tikai zālītes. Lai nokļūtu pie tēva pēc iespējas ātrāk, puikas nolemj sadalīties un katrs doties pa savu ceļu. Pidriķis brauks pa upi ar plostu, Indriķis jās ar zirgu, bet Jēpis kāps pa taisno kalna korē un tad uz leju.

Plosts pa upi brar ātrumu 22 kilometri stundā, ūdensceļa garums ir 40 kilometri. Ir gan viena problēma, upē ir trīs vietas, kurās Pidriķis katrā zaudēs 0.4 stundas, stiepjot plostu uz muguras, lai apietu ūdenskritumus. Indriķa zirgs jāj ar ātrumu 15 kilometri stundā pa 32 kilometru garā ceļa līdzeno daļu, bet tikai 8 kilometrus stundā pret kalnu, ceļš pret kalnu ir 30% no kopējā ceļa. Alpīnistam Jēpim ceļa gabals ir visīsākais – tikai 14 kilometri, vidējais ātrums 5 kilometri stundā, kalna galā tiek paņemta arī pīppauze 10 minūšu garumā.

Pieņemot, ka Pidriķis neaizguļirms ūdenskrituma, Indriķa zirgs nesalauž kāju un Jēpis nepakļūst zem lavīnas, kurš no viņiem tiks līdz tēvam pirmais (pieņemam, ka viņiem visiem ir viens tēvs)?