Navigate / search

Kruīzs III

13. septembris

No rīta pamostos labi izgulējies. Kuģi naktī tikpat kā nešūpoja un tas patiesībā miegam tikai nāca par labu. Reizēm gan bija tāda sajūta it kā kuģis brauktu pa veļas dēli, bet pie tā ātri pierod. Protams pēc pamošanās pirmais jautājums ir: “kur dabūt ēst?”. Uz grīdas tiek atrasta arī kuģa avīze “Costa Today”, kurā viss aprakstīts. Ir pat aprakstīts otrais mani nomokošais jautājums: “Kad dosimies ekskursijā?”.

Brokastis mēs ar Maiju tradicionāli devāmies ēst uz devīto klāju. Cilvēkiem uz kuģa vispār patīk nodarboties ar ēšanu, rinda pie bufetes ir vienmēr. Ēdienu izvēle ir milzīga, domāju, ka katram tur sev ir iespējams atrast normālu paēdienu, pat tādam, kas ēd tikai speķi. Ar rupjmaizi gan ir problēmas, tā kā jāņem vien kruasāns. Par brīvu ir dabūjama kafija, tēja, greipfrūtu un apelsīnu sula. Ja gribas sākt dropēt jau no rīta, tad jāmaksā papildus.

Paēdis ķēros pie rīta otrā pasākuma, nē ne spļaušana jūrā no kuģa augstākās vietas, bet kredītkartes reģistrēšana. Process, kura rezultātā tava pasažiera karte “Costa Card” kļūst par vietējas nozīmes kredītkarti ar piesaisti tavai īstajai kredītkartei. Par šo lietu ir dzirdēti dažādi stāsti, vācu pensionāri iedomājoties, ka uz kuģa viss ir “na haļavu”, pērk un uzdzīvo uz nebēdu un beigās redzot gala rēķinu nokrīt ar sirdi. Pats reģistrācijas pasākums notiek nedaudz haotiski. Pie ieejas stāv numuru izsniegšanas mašīnīte, paņemu numuru un eju iekšā. Tur daži cilvēki stāv rindā (he duraki nodomāju), daži sēž un gaida savu kārtu. Sēžos arī es, vietējais personāls pēc pāris minūšu rosības paziņo, ka numuru mašīna nestrādā un visi var stāties rindā. Nu ko – stāvu ar. Pats reģistrācijas process neaizņem daudz – aptuveni minūti, Tavu karti novelk karšu lasītājā, Tu paraksti līgumu, ka apmaksāsi savus tēriņus un brīvs. Praksē gan viss ir sarežģītāk, karšu lasītājs pie datoriem tiek pievienots ar USB vadu, kuram kā starpsavienojumi kalpo vēl vesela čupa ar vadiem. Cilvēkam, kas nolasa karti ir jāatrisina neliela mīkla, kā visus vadus sastiķēt, laimīgais, kas to atrisinājis neapkalpo klientus, bet palīdz citiem kolēģiem, tā rinda kādas minūtes 10 nekust ne no vietas.

Tālāk nolemjam izmēģināt spēkus kuģa viktorīnās. Tas tur viens no tādiem izklaides veidiem. Ja nav nekā cita ko darīt, vari doties noteiktā laikā uz norādīto vietu un atbildot uz 10 jautājumiem iespējams arī kaut ko laimēt. Mēs ar Maiju aizgājām uz 2 šādiem pasākumiem abas reizes palikām otrie. Ģeogrāfijā “nolohojāmies” paši, bet Mūzikā viktorīnas vadītāja mūziķu uzvārdus izrunāja tik dīvaini, ka bija problēmas ar saprašanu, par ko iet runa.

ischia

Tuvojoties Neapolei varējām apskatīt Ischia salu, tikai garāmbraucot. Tā kā tā bija dienas pirmā ievērojamā izklaide, tad gar kuģa labo bortu (angļiem pat ir speciāls vārds starboard) ir grūti atrast sev vietu, kur nomesties. Kā jau viss ar laiku cilvēkiem, tas apnīk un bads dara savu, iebraukšana Neapoles ostā jau tiek vērota no pusdienu galda perspektīvas. Ostā ir redzams vēl viens kruīza kuģis, tas izskatās šikāks par mūsējo, bet nekas – mūsējais tomēr foršāks. Ostā vēl ir vērā ņemams ASV “demokratizators” – neliels kara kuģis, kuru izdaiļo uz klāja izdzītas Hummer mašīnītes.

Mūsu izvēlētā ekskursija saucas “Capri and Anacapri” no cilvēka tas papildus izmaksāja 70 eiras (nerakstu tāpēc, lai lielītos, bet tāpēc, ka cilvēkus šāda tipa informācija ļoti interesē) . Tikšanās angļiem nozīmēta Ocean bar, angļu grupa mazskaitlīguma dēļ tiek pievienota Itāļiem, visiem izsniegts numuriņš 4 un parādīts ceļš nost no kuģa. ‘Deborah, sieviete, kas atbildīga par visiem angliski runājošiem, iesaka visiem somas iespiest padusē, lai Neapoles zaglēni neapzagtu.

Costa europa

Nokāpuši no kuģa, attopamies pasažieru terminālī, tur sagaidām gidi, sapulcējamies un dodamies ceļā. Gide varonīgi ved visus uz kuģīti, kas vedīs mūs tālāk uz Capri salu. Es gan nedaudz izbrīnījos, kad kuģītis nākot tam tuvāk, sāka izskatīties pēc parastā ķīmisko kravu kuģa. Mūsu pasažieru katamarāna tipa kuģelis atrodas otrpus žoga. Tā kā cauri žogam neviens izet nemākam, nākas iet atpakaļ un sākt visu no sākuma pa citu ceļu. Mūsu grupiņa pie katamarāna nonāk pirmā un mēs arī pirmie ieņemam labākās vietas. Atrodu labu vietu pie loga apsēžos un gaidu, kad kuģītī sakāps arī pārējās grupas. Beigu beigās kuģītis pilns un brauciens var sākties.

Capru passenger ship

Kamēr kuģītis tiek ārā no ostas aizvēja, cilvēki jautri runājas, smejas, apbrīno Vezuvu, man pat sāka šķist, ka labāk tomēr vajadzēja kāpt augšā Vezuvā, bet visu jau nevar paspēt. No Maijas paspēju uzzināt, ka Capri un Anacapri nav vis divas salas (tā es domāju), bet Anacapri ir ciematiņš salas otrā galā. Un tad kuģītis izbrauc jūrā, kur protams arī vilnīši ir pavisam citi. Kuģis mazs, viļņi šūpo un cilvēki – cilvēki vemj. Nekad nebiju iedomājies, ka no šūpošanās tiešām nāk vēmiens, man personīgi nekādu efektu tas viss neatstāja. Kad kļuva dzirdama pirmā rīstīšanās, kuģīša apkalpes loceklis visiem, kas vēlējās izdalīja pa plastmasas maisiņam, lai pusdienas būtu vienuviet. Brauciens ilga kādas 45 minūtes, no kurām pusstunda noritēja ar vemšanas trokšņiem fonā.

Capri island

Kāpjot ārā gide mums liek doties uz pilsētas pusi un piestātnes galā pagaidīt. Aizdodamies un kādas desmit minūtes gaidām, kamēr visi ekskursanti sapulcēsies. Pati sala atstāj diezgan jauku iespaidu, uz visai pastāva kalna nogāzes uzbūvēta itāļu pilsētiņa. Mūsu pirmais mērķis ir Anacapri, vēl precīzāk Aksela Muntes māja.

Lai tur nokļūtu mēs tiekam sasēdināti autobusiņos, izskatās kā neizauguši satiksmes autobusi un kādas 15 minūtes tiekam vesti pa līkumotajiem kalnu celiņiem. Iesākumā pat izbraucam cauri Capri pilsētiņai. Tā kā visu mūsu grupiņu varēja ietilpināt trijos autobusos, tad augšā netālu no A.Muntes mājas mēs atkal pavadām 10 minūtes gaidot pārējos. Ārā ir jau ap 40 celsija grādiem saulē, ēnas jau aizņēmuši ķīnieši. Kad nu visi sagaidīti gide nolasa mums nelielu lekciju par Capri salas vēsturi, kā te jau romiešu imperatori atpūtušies, pastāsta par vietām, kuras mēs neapmeklēsim un varam doties uz A.Muntes māju.

A.Munte home

Pa ceļam uz māju mēs tiekam iepazīstināti ar vietējo sandaļu meistaru veikaliņu un izrādās, ka te par brīvu dod degustēt citronu liķieri. Pie mājas mūs sapulcina, itāļiem nolasa lekciju 5 minūšu garumā, angliski to pašu var pastāstīt divās minūtēs, protams, pusi izlaižot. Īsumā vietējie ar A.Munti ļoti lepojas jo viņš ir:

a) Uzrakstījis grāmatu par savu dzīves posmu Capri salā – Sanmikela;

b) Kādu laiku tur ārstējis cilvēkus;

c) Atstājis lielu māju, kurā sanācis labs memoriālais muzejs;

d) Viņiem vairs nav jāiztiek tikai ar Zilo grotu.

Capri harbour

Tā ka mājā neieiet nevarējām, cilvēki memoriālos muzejus apmeklē tāpat citās zemēs kā pie mums, tas ir ar neitrālu sejas izteiksmi lēnā gaitā izsoļojot cauri ekspozīcijas istabām, ja ir fotoaparāts, tad tiek fotografēts uz nebēdu. Es daru tāpat un tad steidzos uz dārza galu, kurā ir jauks skats uz Capri. Tur arī ir neliela rinda, bet, nedaudz palienot, jau esi ticis pie margām. Munte ir zinājis, kur vislabāk būvēt māju. Skats kas paveras ir vienkārši brīnišķīgs un, ko tu domājies? Capri ostā ieraugu jahtu, kas manuprāt pieder pašam Raikonenam!

Raikonen yacht

Pie mājas svētnīcā ir arī kaut kāda sfinksas, kurai pieskaroties laime un vēlmju piepildījums garantēts. Uz turieni neraujos, nav man ticības brīnumiem. Tā kā mums ir dotas 20 minūtes laika pašiem sev nopērku dažus suvenīrus, nosmēķēju citronu liķieri. Kā jau gide mums stāstīja Capri balstās tikai uz tūrismu, paši šo to uzmeistaro un pārdod tūristiem.

Capri other side

Paslaistījušies pa Anacapri, dodamies ar tiem pašiem autobusiņiem uz Capri. Tur mums tiek dots brīvais laiks un varam darīt ko vēlamies. Mēs ar Maiju izstaigājam pilsētiņu krustām šķērsām, vairāk gan gareniski. Redzam arī pāris vietējos, kas nodarbojas ar nekā nedarīšanu. Mūsu mērķis iesākumā bija uzrāpties pēc iespējas augstāk, cik nu sanāca laiks, tik tālu arī aizgājām, ja godīgi, tas nebija neko daudz. Pa ceļam izdevās arī atrast veikalu, kurā iepērkas vietējie, tādu kur kolas bundžiņa nemaksā eiro un pamatīgi uztankoju savus Coca-cola krājumus. Tad devāmies atpakaļ uz galveno laukumu 20×20 metru liels pleķītis, palūkojāmies uz ostu. Tad nu arī pienāca brīdis doties atpakaļ uz autobusu pieturu un braukt uz ostu. Mums visiem bija pieteikts nekavēties – kuģis negaidīšot.

Naples sunset

Pa ceļam uz kuģīti iečekoju vēl suvenīru bodītes, nez kāpēc te tiek tirgots arī Hitlera „Mein Kampf”, laikam ir pieprasījums, ir arī ķīniešu rotaļlietu piedāvājums. Man gan viss ir apnicies un dodos uz kuģīti, kas vedīs mūs atpakaļ uz Neapoli. Tagad gan izvēlos sēdēt pašā kuģa priekšā tur ir interesantāk, kad Šamais lēkā pa viļņiem un arī vēmēji tur vairs nelien. Kuģītim paredzētais atiešanas laiks tiek kavēts, jo vien tantuks ar debīlu cepuri izšūtu ar spīgulīšiem nejēdz laicīgi atvilkties uz piestātni, nokavējam 10 minūtes.

Cruis ship night

Atpakaļbrauciens ir vēl viļņaināks un lietaināks, cilvēki, kas vēl var pavemt izmanto iespēju uz pilnu klapi. Lielais kruīza kuģis galu galā nokavē atiešanu par pusstundu, mēs savukārt knapi paspējam uz vakariņām. Minguels šovakar reti satraucies, dakšas krīt ārā no rokām. Es pasūtu siera salātus, man atnes siera plati un arī salātus, nav slikti. Pēc vakariņām izejam paskatīties jūru, mūsu kursam paralēli peld vēl viens kruīza kuģis, naktī tiešām neizskatās slikti – kā pils uz ūdens.

Rītdien nekur nepiestāsim, jo ir sācies divu dienu pārbrauciens uz Aleksandriju. Es liekos gulēt, atkal uz šoviem neejam.

Turpinājums sekos…

КОНКЛАВ БЕССМЕРТНЫХ by Виталий Зыков

Konklav bezsmertnih 1

Konklav bezsmertnih 2

Šī rakstnieka darbus jau biju lasījis. Lai arī raksta saistoši, reizēm likās, ka puisis stiepj gumiju un arī galvenie varoņi tādi ofisa planktoni vien bija. Arī atsauces par šīm grāmatām diez ko labas nebija. Tomēr nolēmu paņemt līdzi šīs grāmatas kruīzā „В краю далеком” un „Проба сил”, lai būtu pa ceļam, ko palasīt.

Grāmatas pamattēma fantasy darbos nav nekas jauns. Uz Zemes notiek kataklizma, kuras rezultātā daļa krievu pilsētiņas Sosnovska tiek pārnesta uz citu pasauli, kura ir savādāka nekā Zeme. Te ir gan maģija, gan daudz dažādu noslēpumu. Cilvēkiem atliek izvēlēties apvienoties, lai izdzīvotu, vai turēties katram atsevišķi.

Galvenie apvienojošie elementi pilsētā ir divi. Kardināls – mutants cilvēks ar superspējām, kas ap sevi pulcē sev līdzīgos, un kuri veidos jauno pasauli. Otrs spēks ir Mirušās pasaules bērni, kas arī mīl niekoties ar maģiju, neskopojas ar cilvēku upuriem. Ir vēl dažas citas frakcijas, tomēr tās acīmredzot tiek taupītas nākamajām grāmatām.

Galvenais grāmatas varonis ir Artjoms, bijušais mākslinieks, kādus pāris mēnešus bomžojies pa Sosnovsku, kamēr sevī neatklāja spējas nodarboties ar maģiju. Viņam piepalīdz Kardināls, kurš gan puiša spējas nenovērtējis, iemanto tā naidu. Otrs varonis ir Zahars, izbijis apsargs, kļuvis par mutantu, daudz par dzīvi nespriež, dara ko liek un pretī nerunā.

Varētu jau teikt, varoņi tādi viendimensionāli, filozofiskām pārdomām nenododas. Artjoms, štuko kā reiz parādīs Kardinālam viņa vietu, viņam visu laiku šķiet, ka tiek uzmests. Taisnība jau viņam ir. Tomēr, ņemot vērā apstākļus, jāatzīst, ka visu cilvēku uzdevums ir izdzīvot viņiem naidīgā vidē, tādēļ nekādu citu īpašību parādīšanās, kā vien izdzīvošanai nepieciešamās diez vai ir reālas.

Grāmatas kalpo kā ievads jaunajā Zikova pasaulē, kas patiesībā ir tā pati vecā no „Безымянный раб” laikiem. Tomēr šī ir tāda dinamiskāka ar mērķi galā un šim darbam lieku 9 no 10 ballēm, viens no labākajiem krievu rakstnieku darbiem, kuru esmu pēdējā laikā lasījis. Gaidīšu Konklāvu turpinājumus.

%d bloggers like this: