Tipiska krievu fantasy grāmata. Karelina grāmatas ir nācies lasīt agrāk, tā kā nekādus pārsteigumus šis autors man sagādāt nespētu. Sižeti viņam vienmēr ir taisni kā slotas kāti un galvenie varoņi ar īpašu iekšējo emocionālo dzīvi neizpaužas.

Rūķis vārdā Mirns dzīvo savā rūķu ciematiņā, kurā arī strādā par šahtas lifta uzraugu. Rūķim nav paveicies, jo tēvs viņam ir bijis cilvēks un jaukteņi šajā rūķu ciemā nav cieņā. Par brigadieri viņam nekļūt. Un te vienu dienu viņš atrod dīvainu akmeni, vēlāk sižeta gaitā uzzinām, ka šis akmens ir paša rūķu dieva Gnorma veidojums un sākotnēji domāts rūķu rases apvienošanai. Bet, kā saka, dievs domā, dievi dara un nekas nesanāca. Mūsu varonis neko par to nezina un jau pirmajā vakarā akmeni uzsit gaisā svešiniekam. Par labu naudu, starp citu. Un tad sākas ziepes – rūķis mēģina savās rokās dabūt gan magi, gan dēmoni, gan citi rūķi.

Darba struktūra tipiska žanram, galvenais varonis izveido komandu, kurā ieklīst dažādi dzīvē nesaprasti personāži, bet katrs ar savām unikālām spējām, kas sinerģiski palielina komandas izredzes izdzīvot grāmatas darbības laika. Rūķim šāds palīgs ir trollis Moz, kas pabeidzis filosofijas fakultāti.

Galvenais varonis, kā jau Kareļina grāmatās ierasts, peld līdzi notikumiem, pats neko īpaši neizvēlas – tik iet, bez mērķa un tālākiem plāniem. Ja kāds viņam stājās pretī, tad veiksmīgas apstākļu sakritības un pēkšņi parādījušās superspējas ar viņiem mierīgi tiek galā.

Grāmatas galvenais mīnuss ir stāstījuma nesakarība – viena rindkopa var būt pretrunā ar citu, hronoloģijā, piemēram. Ir arī vesela kaudze ar loģiskām problēmām. Galvenā varoņa komanda ceļo pārsvarā ar zirgiem, tomēr izrādās, ka viņiem nav nekādas pārvietoties ar portālu palīdzību. Vispār Rūķa pasaulē ar portāliem pārvietojas visi, kam nav slinkums. Mirns vienā nodaļā var sevi slavēt, kā personu, kuru ļoti interesē maģija, nākamā apgalvot, ka maģijas nodarbības viņam faktiski riebjas.

Arī galvenie labie un galvenie ļaunie ir ekstrēmi tēli, ļaunajiem tēliem nav nekādu citu motīvu kā vien valdīt pār pasauli un visiem parādīt (īsti psihopāti), arī lielās pasaules nemīlēšanas motivācija mums netiek izskaidrota. Labie tēli nav daudz „labāki”, lai arī mazākā apjomā, pilnīgi balti un pūkaini. Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm.