ТЕМНЫЙ БОГ by Сергей Карелин
Pirmo grāmatu par rūķa Mirna piedzīvojumiem es jau izlasīju un aprakstīju, un pēc inerces izlasīju arī otro daļu. Rūķa Mirna piedzīvojumi turpinās, ticis labā maizē, šis dzīvo cepuri kuldams, tomēr ļaunie tēli viņu nemaz nav aizmirsuši un joprojām kāro iegūt savā īpašumā Gnorma akmeni. Parādās galvenais ļaunais tēls tumšais dievs Inindra, kas plāno sagrābt varu visā Enikejas pasaulē. Tad nu Mirnam vispasaules miera labā nākas stāties pretī ļaunajiem un nobeigt Gnorma akmens lietu līdz galam.
Parasti es pēc diezgan paknapas pirmās grāmatas otro nelasu. Šoreiz kaut kā bija nopirkušās abas grāmatas uzreiz, un kaut kā bija žēl grāmatu antikvariātā iztērētie 50 santīmi, un tomēr izlasīju. Galvenais pozitīvais grāmatā ir salīdzinoši lielie drukas burti un mazais lapaspušu skaits. Pats sižets no taisnvirziena ir kļuvis par tādu kā bezmērķīgu klaiņošanu no viena varoņdarba uz otru.
Galvenais, kas apbēdina, lasot grāmatu, rodas sajūta, ka autors lasītāju uzskata par totālu idiotu, kas nespēj atcerēties iepriekšējā rindkopā rakstīto. Visas grāmatā aprakstītās pilsētas ir ar augstiem, neieņemamiem mūriem, tomēr magi spēj atvērt portālus un teleportēties visur. Tātad no mūriem nekad nav bijusi nekāda jēga un arī nav (tikai kā vieta no kurienes vērot kaujas). Rūķis Mirns, izmests nezināmā apkaimē no teleporta, nosaka atrašanās vietu ar maģijas palīdzību, taču nākamajā rindkopā secina, ka maģija šajā mežā nestrādā.
Joprojām varoņi tā vietā, lai teleportētos, labprāt pārvietojas ar zirgiem. Jaunais gaišais tēls Vorfols vispār pārvietojas ar lidojošu tepiķi un tādu sarūpēt viņam nekad nav problēmas, taču īpaši steidzamos gadījumos visi riskē ar dzīvību braucot ar dzīvību. Izskatās, ka grāmatai redaktors nav bijis vispār, lai gan beigās tiek pieminēts. Inindra kā ļaunais tēls ir kā multeņu varonis, absolūti ļauns un viltīgs, bet nez kāpēc nekādu pievienoto vērtību sižetam nedod, lai arī ir visas šīs jezgas vaininieks. Arī taisnības cīnītājs Mirns ar aktīvu līdzdalību neizceļas, bet peld līdzi straumei. Kā būs tā būs un, ja ir ziepes, tad gan jau kāds izglābs. Grāmata ir pilna ar tādām lažām un brīnumainiem sižeta pavērsieniem, ka sižets pārvēršas farsā jau pēc pirmajām piecdesmit lappusēm.
Tagad rodas jautājums, kādēļ es tādu „ļoti švaku” darbu vispār esmu lasījis? Viens no iemesliem, es nevarēju noticēt, ka cilvēks var tādu sviestu dzīt četrsimt lapaspuses, kļūdījos. Var un dzen mierīgi. Otrs iemesls ir viņa agrākais grāmatu cikls „Šandalas hronikas”, kas bija diezgan baudāms gabals tālajā 2001. gadā. Kopā grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, pat iepriekšējā „ГНОМ” ir daudz labāka.