Tā kā diezgan pamatīgi biju uzsēdies uz slāvu fantastiskā bojevika grāmatām, nesen ienāca galvā doma atcerēties vecmeistarus. Tos, kas bērnu dienās lika grāmatiņu pārlasīt vēl un vēl un saprast, kas tad viņos ir tik labs, ka nav mūsdienu rakstniekos. Tad nu paskatījos savā grāmatu plauktā nelasīto sadaļā un atradu šo grāmatiņu.

Grāmata satur piecdesmit autora īsstāstus un pavisam jārēķinās ar 1300 lapaspusēm lasāmā. Nav jau tā, ka nevienu no tiem nebiju lasījis. Dažādos stāstu krājumos ar 30% no grāmatas satura jau biju paguvis sastapies. Tomēr man neraksturīgi, zinot sižetu bezmaz no galvas lasīju, katru stāstiņu kā pirmo reizi. Kā jau tādā stāstu krājumā gadās, daži stāsti ir teicami, daži ļoti labi, bet visi ir dažādi.

Protams, ir arī šis tas vienojošs. Galvenais vienojošais elements ir personāžu cilvēcīgums. Saimaka varoņi nav nekādi supermeni, ar kosmiskajā desantā pavadītiem gadiem, viņi ir parasti pelēki Zemes iedzīvotāji, kas, nokļuvuši neparastos apstākļos, tik un tā nezaudē savu cilvēcīgumu. Cauri vijas arī neliela ‘ksenofobija”- lielākā daļa no stāstiem rakstīti laikā, kad likās tūlīt, tūlīt un tiks iekarotas arī zvaigznes. Saimaks liek saprast, ka kontakts ar citplanētiešiem cilvēcei nebūs viegls un vēl nemaz nav īsti skaidrs, kurš būs iekarotājs – cilvēks vai citi. Tomēr viņa stāstos vīd cerība, ka visiem Visuma iedzīvotājiem pamatā tomēr ir jābūt vienotai ētikai, kas palīdzēs mums saprasties.

Par zinātnisko fantastiku šajos stāstos runājot, uz to netiek likts īpašs uzsvars, mēs vienkārši uzreiz tiekam iemesti viņā iekšā. Ja darbība notiek nākotnē, tad nākotnes pasaule tiek uzburta pietiekami reālistiska un aizraujoša. Ja tagadnē, tad jauno ideju nesēji ir citplanētieši. Autors nepretendē uz skaidrojumiem, kā tas viss tiek sasniegts, viņš tikai ieskicē vīziju. Mūsdienu datorlaikmeta cilvēkiem, dažas koncepcijas varētu šķist jocīgas, bet jāatceras, ka tajos laikos datu nesēji tomēr bija perfokartes un magnētiskās lentes. Saimaks neiet arī Azimova pavadā un viņa roboti ir apveltīti ar brīvu gribu un vietām izskatās nav ierobežoti ne ar ko (parasti, lai apspēlēto iespējamo cilvēces konfliktu ar paša radībām, kā stāstā „How-2”.

Stāstiņi sevī ietver arī vieglu ironijas devu par tā laika aktualitātēm, militārā pārsvara iegūšanas mēģinājumiem, stāstā „The Big Front Yard” par cilvēku, kura māju cilvēki ir izdomājuši izmanot par teleportu starp planētām un „Operation Stinky”. Iedvesmas problēmām rakstniekiem stāstos „Earth for Inspiration” un „So Bright the Vision”. Pats par labākajiem stāstiem šajā krājumā uzskatu „Jackpot”, atrodams arī latviski izdotajā krājumā „Naudas koks”, „The Thing in the Stone” un „Immigrant”.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt katram.