Navigate / search

Mythago Wood by Robert Holdstock

MythagoWood

Neslēpšu, šo grāmatu tiku izlasījis jau pusaudžu gados, patikās, lai gan likās nedaudz dīvaina. Tagad, nedaudz paaudzies, šo grāmatu uztveru jau citā gaismā. Grāmatu izlasīt atkārtoti mani pamudināja šis rakstiņš. Tā nu pasūtināju grāmatiņu amazonē oriģinālvalodā un gaidīju.

Grāmatas galvenais varonis Stīvens Hakslijs (Steven Huxley) atgriežas savās tēvam mājās „Oak Lodge”, kurās dzīvo viņa brālis Christian, kurš pārņēmis sava tēva hobiju Rhyope Wood izpēti. Rhyope Wood ir viens no pēdējiem pirmatnējiem mežiem, kas saglabājies uz zemes. Mežam apkārt var apiet pāris stundās, taču ceļš līdz centram var vilkties mūžu. Šis mežs sevi sargā no cilvēkiem, varbūt cilvēkus no meža? Ne katrs var tajā iekļūt, lielākā daļa var tikai klaiņot gar meža malu. Šajā mežā tad arī dzīvo būtnes, kuras saucas Mythago. Mežs darbojas kā interfeiss starp tajā iegājušā cilvēka zemapziņu un apkārtējo pasauli. Būtnes – mītu arhetipi, kas tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē. Tā mežā parādās gan vēlīnā leģenda Robins Huds, karalis Arturs, Guiwenneth un radījumi no mītiem, kas radušies jau ledus laikmetā. Tomēr no jauna radītie mythago nav pasīvi radījumi, viņiem katram ir sava leģenda, kas jāpiepilda. Reiz radīti, viņi tik vienkārši nepazūd. Mežu var izmantot kā savas zemapziņas izpētes instrumentu, tomēr ir arī jāuzmanās, lai tava zemapziņa nepavērstos pret tevi pašu.

Grāmatas galvenā problēma ir civilizēta cilvēka sadursme ar mītisko, parādot to, cik viegli ir zaudēt civilizācijas slāni pirmatnējā vidē. Te piemērs ir Stīvena brālis Kristiāns, kas pārāk ilgi uzturoties mežā ir zaudējis lielāko daļu no savas cilvēcības, pat galvenais mērķis, kura dēļ viņš sāka meža izpēti – Guiwenneth atrašana viņam vairs neliekas būtisks, viņa dzīve ir pakārtota bēgšanai un cīņai ar Urscumug, tēva radīto mythago. Šī paša mythago Guiwenneth dēļ abu brāļu starpā rodas konflikts, kas Stīvenam liek doties Mythago meža dzīlēs, lai viņu atgūtu. Meža būtība ir sekojoša – jo dziļāk mežā, jo senāki mīti, lielāko daļu mūsdienu cilvēks vairs neatceras. Reizēm kļūt grūti saprast, kas tad ir situācijas kontrolētājs mīts vai viņš pats, kas nosaka un izvēlas notikumu gaitu – cilvēka apziņa vai zemapziņa.

Brīžiem šī grāmata šķiet kā vienkārša ķeltu laiku glorifikācija Britu salās, reizēm, ka tiek atstāstīts nodrāztais stāsts par divu brāļu sacensību vienas sievietes dēļ, reizēm paaudžu konflikts, reizēm K.Junga kolektīvās zemapziņas tēmas izvēršana. Lai lasītu šo grāmatu ir vēlams būt nedaudz informētam par ķeltu mitoloģiju, leģendām (pietiek arī ja daudz bērnībā būsi lasījis pasakas, jo lielākā daļa no leģendu tēliem ir rakstnieka izdomāti, vismaz netā viņus piemin tikai saistībā ar viņa darbiem), vēlams zināt arī kas ir arhetips un kolektīvā zemapziņa (šīs lietas eksistencei obligāti nav jāpiekrīt) un tad grāmata pārvēršas par ļoti aizraujošu lasāmvielu, kas ir pilna ar mistiku, seniem mītiem un aizmirstām leģendām. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, izlasīju vienā piegājienā.

Grāmata izdota arī latviešu valodā (Roberts Holdstoks, “Mitago mežs”, Sprīdītis, 1995).

Ziemas pasaka by Margarita Stāraste

Ziemas pasaka

Aizvakar iepirku šo grāmatu savam māsasdēlam kā Ziemassvētku dāvanu. Un nenoturējos neizlasot. Bērnībā mani šādas grāmatas reāli parāva. Ja neesi pats šo grāmatu lasījis, tad uzmanies teksts satur spoilerus (pastāsta sīkumos, kas notiek grāmatā).

Saturs sākumā šķiet visai triviāls – Salatēva mazmeita Sniegbaltīte kaut kādā veidā pagatavo piparkūku vīriņu ar nosaukumu „Kraukšķītis”. Projekta Kraukšķītis galvenais uzdevums ir nest „Bērniem” prieku, kā tas izpaudīsies grāmatā, nav paskaidrots. Te nu stāsts varētu arī beigties, Kraukšķīti nogādātu „Bērniem”, tiktu nests prieks un cauri.

Tomēr Kraukšķītis, kas radīts krāsnī un no tās iznācis jau ar visu glazūru, man tomēr šķiet kaut kāds nanobiotehnoloģiju produkts ar mākslīgo intelektu. Viņa prātā iekodētais imperatīvs nest Bērniem Prieku ir tik spēcīgs, ka prieks ir jānes nekavējoties. Netiek uzklausīti rūķu aizrādījumi, ka vēl jāpagaida, Kraukšķītis banālā veidā paņem vagu no Salatēva mājas. Savu lomu te, protams, nospēlē sniegpārsliņas, kas sajauc Kraukšķīša vēl nenobriedušo prātu ar tekstiem: tad tu esi džeks vai neesi? Grāmatā mēs vēl diezgan bieži redzēsim, kā, Kraukšķītis sastopoties ar problēmām, ņem vagu.

Sniegpārsliņu mudināts, Kraukšķītis dodas pie bērniem, bet tiek aprakts sniegā, sniegputeņa laikā. Te parādās viņa kiborga iezīmes, Kraukšķītis nenosmok kā lavīnā apraktie, nenosalst kā cilvēki, viņš vienkārši aiziet standby režīmā līdz viņu atrok lācis. Lācis piedāvā Kraukšķītim pārziemot pie viņa, ēst medu un dzīvot siltumā. Kraukšķītis saka stingru nē! Viņam ir jānes Prieks Bērniem nevis jāēd medus. Ticis līdz šai vietai es sapratu, ko man šīs stāsts atgādina! Nē, ne par lāci, kuram patīk cepumi, bet Jaunajā derībā aprakstīto Jēzus dzīves stāstu.

Fakti – Kraukšķītim nav miesiska tēva, viņš ir nācis nest pasaulei (Bērniem) Prieku, lācis šeit kalpo kā kārdinātājs: „Kraukšķīt! Atsakies no sava mērķa un ēdīsi medu visu ziemu. Prieks pagaidīs”. Šāds atteikums nepaliek nesodīts, lācis aizmieg ziemas miegā un Kraukšķīti nolaupa Lapsa. Šeit viņam sākas grūti laiki, viņš tiek mētāts un svaidīts, līdz sniega pikas veidā iemests Sniegavīru logos parādās atkal. Sniegavīri viņam izvirza apsūdzību huligānismā, bet Kraukšķītis, izstāstījis patiesību, tiek cauri sveikā, saēdas saldējumu, saņēmis apsolījumu jau rīt tikt nogādāts pie bērniem. Viss pajūk Žagata sabiedē Sniegavīrus ar Atkusni un Kraukšķīti uzmet.

Kraukšķītim pēdējais ceļa posms jāveic vienatnē, kas beidzas augstu koka zarā ziemas laikā sala laikā. Dzīvība cepumam ir sīksta un viņu stanby režīmā kārtējo reiz atrod suns. Kraukšķītis atkal nonāk laimīgā zvēru ciematiņā, kuri sola nogādāt Kraukšķīti pie Bērniem nest prieku. Tagad, kad viss, liekas, ir nokārtojies, Pīle nolemj kraukšķīti nomazgāt. Te notiek kaut kas dīvains; izrādās, ka tāpat kā Terminatoru var iznīcināt izkausēts metāls, Kraukšķīti var izšķīdināt ūdens. Kraukšķītis redzot Pīles aprobežotību, saprot, ka Sukstiņu ciematiņā ne viss ir tāds, kā no malas izskatās. Kārtējo reizi tiek ņemta vaga.

Kraukšķītis iekļūt sniega vētrā un mirst nositoties pret priedi. Varētu domāt, ka nu stāstam ir beigas, galvenais varonis miris, Bērni palikuši bez Prieka, varam vērt grāmatiņu ciet. Izrādās nekā, kaut kādā mistiskā veidā vāveres atrod Kraukšķīša mirstīgās cepuma drupatas un nogādā tās pie Salatēva, kas turpat mežā, netālu tusējas ar zvēriem. Lieki piebilst, ka Kraukšķītis tāpat kā Jēzus tiek augšāmcelts no mirušajiem. Tomēr svētki ir beigušies, lai izpildītu savu misiju viņam jāgaida vesels gads.

Reizēm gan man liekas, ka Kraukšķītis nav tik dumjš kā izliekas, viņam ir pašsaglabāšanās instinkts. Domāju, ka tieši tādēļ viņš aizmuka no Salatēva, lai Bērni viņu neapēstu, lai iegūtu laiku. Iekšējai programmai viņš pretoties nespēj, tā viņu dzina pie Bērniem, viņu varēja izglābt tikai viens – novilkt laiku līdz Svētku beigām. Kraukšķītis tāds kā Running Man, tikai uz otru pusi. Bet jautājums paliek, vai Bērni vispār eksistē?

Ziemas pasaka by Margarita Stāraste

Turning Back the Clock by Umberto Eco

Turnig back the clock

Pēc ilgstošas dzīvošanās pa fantāziju pasauli, nolēmu radīt par sevi „dziļāka” cilvēka priekšstatu un nopirku šo grāmatiņu. Šī grāmata sevī satur pārdesmit esejas par dažādām tēmām, kuras Eco publicējis dažādās Itālijas avīzēs laika periodā no 1999.-2005. gadam. Eseju temati ir visdažādākie: karš, miers, daudznacionālā kultūra, internets, filmas, Itālijas politikas aspekti, preses brīvība, terorisms, retorika, antisemītisms, daži vēsturiski ieskati. Vienu vārdu sakot, lasāmais jebkurai gaumei.

Vislabākā lieta šajās mazajās esejās ir autora spēja parādīt lietu no visai neparasta skata punkta, reizēm šis skatpunkts ir ironisks kā „Some reflections on war and peace”, citos tiešs kā esejā „The Loss of Privacy”, kas veltīta jautājumiem, kādēļ cilvēki izliek savu privāto dzīvi publiski internetā. Ja godīgi, tad tā daļa no esejām, kas veltītas preses brīvībai Itālijā Berluskoni prezidentūrā mani pārāk neinteresēja, tomēr arī tās bija vērts palasīt.

Man lielākā daļa eseju šķita aizraujošas un interesantas, tādēļ lasīšanu stiepu garumā, ne vairāk kā pāris esejas vakarā, jo tās ir vērts pēc izlasīšanas apsmadzeņot. Piemēram, ar ko paleokari atšķiras no neokariem, mūsdienās karojošās puses nav gatavas dzīvā spēka zaudējumiem, to vienkārši nepieļauj mūsu masu mēdiju kultūra, jo „sabiedriskajam viedoklim” var nepatikt mūsu karavīru nāve. Mūsdienu masu mēdiji dzīvi ir pārvērtuši par nebeidzamiem svētkiem. TV rāda neskaitāmas spēles, kas piedāvā neko nedarot kļūt bagātam. Mūsdienu cilvēks par labāku uzskata izlikt savu privāto dzīvi publiskai apskatei, lai kļūtu imūns pret iespējamu kritiku vai nosodījumu.

Vislabāk man patika esejas „The Loss of Privacy”, „From Play to Carnival”, „Hands of My Son!” – filmas „Kristus ciešanas” recenzija, „The Plot” – nedaudz DaVinči koda kritika un Templiešu ordeņa vēstures un „The taking of Jerusalem: An Eyewitness Account”.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, nešaubos, ka viņu vēl pārlasīšu daudzas reizes.

„Hence ninety-nine percent of the time spent by those people we see with a phone clamped to to their ear is spent playing. The imbecile who sits beside us on the train doing financial deals at the top of his voice is in reality strutting around like a peacock with a crown of feathers and a multicolored ring around his penis”

Intelektuāls jautājums LIII jeb Salatēva problēma

IMG_0102

Šoreiz šis būs visai vienkāršs jautājums, bet toties par Ziemassvētkiem.

Salatēvam ir problēma. Savā superīgajā leļļu rūpnīcā Ziemeļpola tuvumā Salatēvs gatavo bērniem lelles. Tomēr viņam ir problēmas atcerēties, cik no katra leļļu paveida viņam ir vajadzīgs. Viņš zina, ka kopā vajadzīgas 57 lelles, 27 no tām jābūt ar zilām acīm un 29 jābūt ar blondiem matiem. Viņa palīgs rūķis vēl atceras, ka dažām lellēm ir jābūt abām šīm fīčām, bet 3 bija jābūt ar blondiem matiem, zilām acīm un viņas nemāk teikt „Mamma”. Tas nedaudz paver vecā marazmātiķa Salatēva atmiņu, šis atceras, ka 34 lellēm bija jāprot teikt „Mamma”, no kurām 17 ir papildus aprīkotas ar blondiem matiem. Rūķis apsmadzeņojis šo informāciju, bet viennozīmīga atrisinājuma nenonāca. Tad nu šis mēģina izspiest no Salatēva papildus infu, lai arī cik nenozīmīga tā liktos. Salatēvs pavēsta vēl sekojošus faktus: kad pieņēmu pasūtījumu, es dzēru stiprināto alu „Apinītis”, katrai lellei obligāti ir viena no nosauktajām īpašībām, ir viena īpašību kombinācija, kura netika prasīta, daži bērneļi prasījuši lelles ar visām trijām īpašībām.

Tad nu jautājums, cik blondas lelles ar zilām acīm, kas māk teikt „Mamma” Salatēvam ir jāizgatavo?

The Dirt on Clean: An Unsanitized History by Katherine Ashenburg

The Dirt on Clean

Katrs no mums atceras bērnību, kad viens no pasākumiem, kas bija Obligāti jādara, un kurš ne vienmēr likās jēdzīgs, bija mazgāšanās. Nu vismaz man regulāri tika atgādināts, ka lienu gulēt ar nemazgātām kājām. Tad es vēl angliski lasīt nemācēju un šī grāmata vēl nebija iznākusi, tādēļ nezināju, ka atbildēt var arī sekojoši: „Mazgāšanās ir jāveic pēc iespējas retāk un, ja nekādi neiztikt, stingrā ārstu uzraudzībā”.

Kā jau var nojaust, grāmata apraksta mazgāšanās un higiēnas vēsturi. Uzmanība tiek pievērsta tikai Rietumu kultūrai ar retām atsauksmēm uz kādu Ķīnas vai arābu kultūras aspektu. Grāmatas sākums ir veltīts mazgāšanās tradīcijām senajā Grieķijā un Romā, tad cilvēki ir bijuši lieli pirtīs gājēji. Pirtī iešanas tradīcijas noturējās Eiropā vēl kādu laiku pēc Romas impērijas sabrukšanas. Tālāk kristietības ietekmē viss miesiskais tika nolemts iznīcībai un par mazgāšanos līdz krusta kariem tika aizmirsts. Tad sekoja neliels mazgāšanās uzplaukums, kuru radīja Austrumu kultūru ietekme, kas ar laiku pagaisa, lai atkoptos tikai 19. gadsimta sākumā. Svētie ar savu miesas mērdēšanu nemazgāšanos pacēla augstākā pakāpē. Spāņu Inkvizīcijai par vienu no punktiem, lai identificētu nelabā kalpus, kalpoja bieža mazgāšanās. Tajā laikā populārs bija teiciens: “A clean body and a clean dress mean an unclean soul”.

Grāmatā izmantotas laikabiedru atsauksmes par situāciju mazgāšanās un higiēnas jomā. Dažas paražas mūsu dienās liekas neiedomājamas, ieteicamais vannošanās režīms bija divas reizes gadā – ap Ziemassvētkiem un ap Lieldienām, bet, ja nejūt nepieciešamību, tad mierīgi var nevannoties. Interesanti ir palasīt Ž. Ruso atstāstījumu par balli, kuras laikā viņš nekādi nav varējis atrast mierīgu vietu uz kāpnēm, kur pačurāt. Ja cilvēks pēc pakakāšanas noslaucīja dibenu, tad viņš jau skaitījās švīts.

Arī dušas ieviešana nav bijis viegls pasākums. Valdīja uzskats – ūdens krišana uz galvas rada paliekošu efektu. Un tad atnāca amerikāņi un ar savu biznesa pieeju visu izmainīja, atklājās, ka nemazgāti cilvēki smird un pat mazgājies cilvēks ož pēc sevis, nevis izplata rožu smaržu. Parādījās ūdensvadi un santehnika, un cilvēki lēnām kļuva tīrāki, ASV ātrāk, Eiropa vēlāk. Tas tomēr ir radījis dažas problēmas, astmas un alerģijas palielināšanās valstīs, kur cilvēki mazgājas biežāk.

Neteikšu, ka aizraujošākā lasāmviela. Rakstnieces stilā kaut kas man nepatika, stāstījums atskaitot pāris spilgtus citātus, šķita tāds garlaicīgs. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ir vērts izlasīt.

Mani Ziemassvētku plāni

Switzerland_map

Parasti Ziemassvētku sajūtas radīšanai uzliku dziesmiņas „Peļu Ziemassvētki” izpildījumā un cepu piparkūkas. Pēdējos gados gan viss ir mainījies, ap šo laiku parasti tinos prom no Latvijas. Pērn biju aizkūlies uz Berlīni, šogad ieplānots apmeklēt Šveici. Šajā valstiņā pabijis vēl neesmu un loloju cerību apskatīt Alpus ziemā. Tad nu Maija visu saplānoja, man ir tikai jābrauc viņai līdzi.

Ceļojums sāksies ar ielidošanu Ženēvā, tālāk ar dzelzceļa palīdzību dosimies uz Cermatu, tad uz Interlakenu, Lucernu, Berni un tad Cīrihi. To visu ieplānots apskatīt četru dienu laikā. Ar nekādu slēpošanu nodarboties netaisos, bet pa kādām kalnu takām gan paklīdīšu, cerams, ka viņiem sētnieki tur strādā. Arī Raiņa trimdas vietu skatīties nebraukšu.

Das krokodil

Protams, man plāni nav pat uz pusi tik kruti, kā manam jaunākajam brālim Edijam, kas šogad nolēmis veikt ceļojumu Gambija – Gambija labdarības rallija Plymouth – Banjul ietvaros, un blandīsies pa pasauli veselu mēnesi. Komanda saucas „The Dukes of Kurland” mašīna „Das Krokodil”. Ar Ediju ir arī noslēgta vienošanās, ka par savu ceļojuma gaitu viņš mani telefoniski informēs (ja vien tuksnesī būs mobilo sakaru torņi). Tas savukārt ļaus radiem un citiem interesentiem sekot līdzi „Das Krokodil” piedzīvojumiem Āfrikā šajā blogā.

PS. Karte spēcināta izmantojot MS Paint.

Прелесть by Клиффорд Саймак

Prelesyt

Tā kā diezgan pamatīgi biju uzsēdies uz slāvu fantastiskā bojevika grāmatām, nesen ienāca galvā doma atcerēties vecmeistarus. Tos, kas bērnu dienās lika grāmatiņu pārlasīt vēl un vēl un saprast, kas tad viņos ir tik labs, ka nav mūsdienu rakstniekos. Tad nu paskatījos savā grāmatu plauktā nelasīto sadaļā un atradu šo grāmatiņu.

Grāmata satur piecdesmit autora īsstāstus un pavisam jārēķinās ar 1300 lapaspusēm lasāmā. Nav jau tā, ka nevienu no tiem nebiju lasījis. Dažādos stāstu krājumos ar 30% no grāmatas satura jau biju paguvis sastapies. Tomēr man neraksturīgi, zinot sižetu bezmaz no galvas lasīju, katru stāstiņu kā pirmo reizi. Kā jau tādā stāstu krājumā gadās, daži stāsti ir teicami, daži ļoti labi, bet visi ir dažādi.

Protams, ir arī šis tas vienojošs. Galvenais vienojošais elements ir personāžu cilvēcīgums. Saimaka varoņi nav nekādi supermeni, ar kosmiskajā desantā pavadītiem gadiem, viņi ir parasti pelēki Zemes iedzīvotāji, kas, nokļuvuši neparastos apstākļos, tik un tā nezaudē savu cilvēcīgumu. Cauri vijas arī neliela ‘ksenofobija”- lielākā daļa no stāstiem rakstīti laikā, kad likās tūlīt, tūlīt un tiks iekarotas arī zvaigznes. Saimaks liek saprast, ka kontakts ar citplanētiešiem cilvēcei nebūs viegls un vēl nemaz nav īsti skaidrs, kurš būs iekarotājs – cilvēks vai citi. Tomēr viņa stāstos vīd cerība, ka visiem Visuma iedzīvotājiem pamatā tomēr ir jābūt vienotai ētikai, kas palīdzēs mums saprasties.

Par zinātnisko fantastiku šajos stāstos runājot, uz to netiek likts īpašs uzsvars, mēs vienkārši uzreiz tiekam iemesti viņā iekšā. Ja darbība notiek nākotnē, tad nākotnes pasaule tiek uzburta pietiekami reālistiska un aizraujoša. Ja tagadnē, tad jauno ideju nesēji ir citplanētieši. Autors nepretendē uz skaidrojumiem, kā tas viss tiek sasniegts, viņš tikai ieskicē vīziju. Mūsdienu datorlaikmeta cilvēkiem, dažas koncepcijas varētu šķist jocīgas, bet jāatceras, ka tajos laikos datu nesēji tomēr bija perfokartes un magnētiskās lentes. Saimaks neiet arī Azimova pavadā un viņa roboti ir apveltīti ar brīvu gribu un vietām izskatās nav ierobežoti ne ar ko (parasti, lai apspēlēto iespējamo cilvēces konfliktu ar paša radībām, kā stāstā „How-2”.

Stāstiņi sevī ietver arī vieglu ironijas devu par tā laika aktualitātēm, militārā pārsvara iegūšanas mēģinājumiem, stāstā „The Big Front Yard” par cilvēku, kura māju cilvēki ir izdomājuši izmanot par teleportu starp planētām un „Operation Stinky”. Iedvesmas problēmām rakstniekiem stāstos „Earth for Inspiration” un „So Bright the Vision”. Pats par labākajiem stāstiem šajā krājumā uzskatu „Jackpot”, atrodams arī latviski izdotajā krājumā „Naudas koks”, „The Thing in the Stone” un „Immigrant”.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt katram.

Intelektuāls jautājums LII jeb Lielās Depresijas laiku uzdevums

Monkey

1929. gada 9. oktobrī, kad laiki bija tikpat grūti kā šodien vismaz kapitālistiskajās zemēs, Ben Ames Williams laikrakstā „The Saturday Evening Post” publicēja sekojošu stāstiņu:

Pieci vīri un pērtiķis pārcietuši kuģa katastrofu nonāk uz neapdzīvotas salas. Pirmo dienu viņi pavada lasot kokosriekstus pārtikai. Salikuši salasītos kokosriekstus kaudzē, viņi liekas uz auss un aizmieg.

Tomēr nakts vidū viens no vīriem pamostas norūpējies, ka rīt iespējams sāksies ķīviņš par pareizu kokosriekstu sadalījumu, nolemj savu kokosriekstu daļu savākt uzreiz. Kokosriekstus viņš sadala piecās vienādās kaudzēs, viens paliek pāri, to viņš atdod pērtiķim, bet savu daļu noslēpj un liekas gulēt tālāk.

Protams, ka šāda problēma nenomāc viņu vienu pašu, pēc kāda laika pamostas otrs vīrs un ar atlikušajiem kokosriekstiem izdara tādu pašu manipulāciju, kā minēts agrāk. Sadala kokosriekstus piecās vienādās daļās, viens paliek pāri, to atdod pērtiķim, savu daļu noslēpj. Tā pat dara arī trešais, ceturtais un piektais vīrs. Vienīgi pērtiķim vai nu miegs bija diezgan labs vai arī ar dalīšanu švaki, viņam tika tikai atsviestie kokosrieksti. No rīta, kad visi pamodušies, notiek atlikušo kokosriekstu galējā sadale. Izrādās, ka kokosrieksti tagad dalās precīzi ar pieci un pērtiķim vairs nekas netiek. Protams, katrs viltnieks tur muti un domā, ka tikai viņš vienīgais ir dalījis kokosriekstus naktī .

Tagad jautājums cik tad kokosriekstu tika pavisam salasīti iepriekšējā dienā?

PS. Vienkāršības (jeb sarežģītības) labad pieņemsi, ka kokosriekstu daudzums ir nenegatīvs, lielāks par nulli un vesels skaitlis.

PSS. Šis stāstiņš pat oriģinālā bija viduslaiku uzdevuma adaptācija.

The Fatal Shore: The Epic of Australia’s Founding by Robert Hughes

fatal shore

Šogad jau otrais šī rakstnieka darbs, ko esmu izlasījis. Iepriekšējais saucās „Barcelona”. Grāmata tika nopirkta jau divus gadus atpakaļ, kad plānoju doties uz Austrāliju, tomēr viņa tā arī stāvēja neizlasīta. Tā nu aizbraucu un atbraucu, bet ar lasīšanu nesteidzos.

Pati grāmata ir nopietns darbs par Austrālijas vēsturi, tā kā nekādu lielu izklaidi un daudzus smieklīgus atgadījumus neatradīsi. Grāmata sevī ietver laika periodu no 1787-1868. gadam, kas sevī ietver Austrālijas agrīno kolonizāciju, ieslodzīto pārvešanu no Anglijas, apmetņu dibināšanu, vietējo pamatiedzīvotāju iznīcināšanu un, protams, sociālo dzīvi agrīnajā Austrālijas sabiedrībā, kad par visniecīgāko pārkāpumu varēja dabūt vismaz 50-2000 pletnes sitienus pa muguru. Diezgan detalizēti tiek aprakstīti arī tā laika Gulaga prototipi, kuros nonāca ieslodzītie, kas izdarīja smagus un ne tik smagus likuma pārkāpumus jau atrodoties Austrālijā – Norfolk Island, Port Arthur, and Macquarrie Bay.

Pamatīga grāmatas daļa tiek veltīta ieslodzīto transporta organizācijai no Anglijas. Tiek apskatīti faktori, kas to izraisīja, pārpildīti cietumi, noziedzības līmenis un vēlme attīrīt sabiedrību no „nevēlamajiem elementiem”. Interesantākie lasāmie gabali un reizē arī šausminošākie ir ieslodzītie bēgšanas mēģinājumu apraksti. Tajā laikā cilvēku ģeogrāfijas zināšanas bija visnotaļ rudementārā līmenī. Ieslodzītie ticēja, ka no Sidnejas mierīgi var ar kājām aiziet uz Ķīnu, tikai nevienam tas neizdevās. Interesanti aprakstītas arī brīvo cilvēku un ieslodzīto attiecības, vietējās aristokrātijas veidošanās.

Grāmata sagrauj arī dažus mūsdienīgus mītus, kurus kultivējuši paši mūsdienu Austrālijas iedzīvotāji, ka Austrālijas pirmie nometinātie ieslodzītie, esot bijuši nepatiesi apsūdzēti un lielākā daļa no tiem politieslodzītie, pastāsta mums pilnībā Tasmānijas pamatiedzīvotāju traģēdiju.

Grāmata ir pārpildīta ar citātiem un atsaucēm no pamatavotiem, tā laika vēstulēm, dienasgrāmatām. Jāatzīst, ka šīs grāmatas izlasīšana man paņēma vairāk par mēnesi, tik nopietnu lietu ir grūti lasīt vairākas stundas no vietas. Tagad izlasījis varu pateikt: „Šo to par Austrālijas vēsturi zinu un ko nezinu, zinu kur atrast.”. Grāmatai viennozīmīgi piešķiru 10 no 10 ballēm. Lasīt gan ieteiktu tikai tiem, kurus vēsture interesē tik lielā mērā, ka spēj paciest laiku pa laikam kādas desmit lapaspuses ar sīkiem un garlaicīgiem skaidrojumiem, kas vēlāk palīdz saprast lietu būtību.

Stiff: The Curious Lives of Human Cadavers by Mary Roach

Stiff

Šī grāmata ir domāta cilvēkiem, kurus interesē atbilde uz jautājumu: Kur paliek to cilvēku līķi, kuri savu ķermeni ir ziedojuši zinātnei? Tā kā grāmatas autore dzīvo ASV, tad atbildi iegūsim tikai daļēju – ASV kontekstā.

Grāmata ir pilna ar dažādiem faktiem, kas saistīti ar medicīnas vēsturi, agrīno ķirurģiju , morgiem, krematorijiem un citām lietām. Grāmatas katra nodaļa tiek veltīta kādam no iespējamajiem līķa izmantošanas aspektiem zinātnē. Tas var tikt izmatots kā plastiskās ķirurģijas ķirurgu treniņa objekts, autoavāriju simulācijās, kā mācību līdzeklis, kā palīgs kriminālistiem, lai labāk izprastu ķermeņa sadalīšanās procesus, lidmašīnu katastrofu simulācijās, daži pat izmantoti, lai atklātu Turīnas līķauta noslēpumu, orgānu transplantēšanai un kanibālismam (tas gan no viduslaiku medicīnas skatupunkta).

Pats grāmatu lasīju jau otro reizi pēc divu gadu pārtraukuma. Uzrakstīta grāmata visiem saprotamā valodā, balstoties uz autores savākto informāciju no agrākiem darbiem, kas saistīti ar šo tēmu, kā arī intervijām ar attiecīgās sfēras cilvēkiem, kas ar to nodarbojas mūsdienās. Tas nozīmē, ka grāmatas saturā ir diezgan daudz pašas autores emociju un pasaules uztveres aspekti. Tas gan netraucē grāmatas lasīšanu, padara to interesantāku, vietām autorei var piekrist, vietām ne.

Iespējamais mīnuss ir dažu nedaudz skandalozu atgadījumu aprakstīšana no aizpērnā gadsimta cilvēka anatomijas pētnieku vēstures. Lai arī zinu, ka pasaulē notiek visneiedomājamākās lietas, tomēr reizēm šķiet, ka arī te autore vietām labu stāstu ar patiesību nemaitā. Ar humora izjūtu gan viņai viss ir kārtībā, taču viņas joki nekad nav saistīti ar līķiem. Tā kā, ja kādam uztrauc tieši šis ētiskais aspekts, viss ir kārtībā.

Pašam visinteresantākā likās nodaļa par transplantēšanu, uzzināju diezgan daudz informācijas par galvas transplantācijas iespējām. Sākot ar slavenajiem divgalvainiem suņiem, līdz pēdējo laiku eksperimentiem, kas sevī iesaistīja galvu samainīšanu vietām diviem pērtiķiem. Laba bija arī grāmatas daļa, kas veltīta dzīvi apbedīto cilvēku problēmām. Reiz šāda lieta izraisīja veselu psihozi, kas radīja visai attīstītu speciālo zārku biznesu, kuri garantēja dzīvi apbedītajam iespēju izglābties.

Tā kā grāmata tiek lasīta jau otro reizi, tad skaidra lieta, ka novērtēju viņu 9 no 10 ballēm. Nedaudz uz beigām radās iespaids, ka autore pēdējās divas nodaļas ir izspiedusi ar piepūli. Taču kopumā tiem, kas pēc nāves vēlas savu ķermeni ziedot zinātnei, pat ļoti informatīvi noderīga grāmatiņa. Tiem, kas par tādām lietām nedomā – daudz interesantas informācijas.