Navigate / search

The Hollowing by Robert Holdstock

Hollowing

Kārtēja „Mitago meža” cikla grāmata. Arī šo grāmatu ar iepriekšējām vieno tikai Mitago mežs un Tallis tēvs no grāmatas „Lavondyss”. Sižeta galvenā līnija ir sekojoša. Pēc vairāk kā gadu ilgas prombūtnes no Mitago meža atgriežas Tallis tēvs. Viņš ir diezgan izmainījies un saikne ar mūsu pasauli viņam rodas tikai, ja blakus atrodas Alex Bradly, pazudušās meitas draugs. Pēc kāda laika arī šis puisēns pazūd Mitago meža biezoknī. Skaidra lieta, ka viņa tēvs Ričards dodas viņu meklēt un atgriezt mūsu pasaulē.

Šoreiz pastaiga mežā nenotiek vienatnē, izrādās, ka mežā ir vesela zinātnieku apmetne, kas nodarbojas ar mītu ģenēzes izpēti. Tas piedod stāstam tādu kā zinātniskuma piegaršu. Autors arī nedaudz nolaižas līdz lasītājam un ievieš pāris jaunus konceptus, mežā eksistē daudzas paralēlas pasaules, kur katra ir kāda mītu daļa. Šīs pasaules savukārt savieno portāli „Hollowing”, no dažiem pētnieki atgriežas, no dažām nē.

Ričarda dēls Alex ir radījis problēmu pētniekiem, bērna fantāzija ir sākusi nopietni mijiedarboties ar mežu, pamazām aizstājot George Huxley radīto pasauli ar savu, daudz bīstamāku, kurā mājo dinozauri un dažādi citi radījumi. Arī katram pētniekam ir savs tēls, kuru viņš mēģina atrast mežā. Cits, lai vienkārši satiktos un aprunātos, cits lai nogalinātu.

Grāmata ir pilna ar dažādiem mītiem un lasās tikpat viegli kā „Mitago mežs”. Man personīgi patikās mīta par Jāsonu interpretācija. Varenā argonautu komanda apceļo mežu vākdama dažādas eksotiskas lietas un amuletus. Jāsons ir kļuvis par laupītāju un tirgoni, kuram ļoti patīk aitas. Ievērības cienīga ir arī Bābeles torņa interpretācija un Ziemeļamerikas indiāņu pasaku varoņa viltīgā Koijota iesaistīšana sižetā. Un, protams, centrālais grāmatas mitaago Jack In The Green.

Kā nedaudz uzkrītošs sāk palikt fakts, ka atšķirībā no pirmās grāmatas koncepcijas – dziļāk mežā vairāk plašuma, autors ir ķēries pie dažādu portālu radīšanas, kas meža telplaika jēdzienu nedaudz nonivelē. Parādās pat mitago, kurš spēj radīt pats savu Hollowing. Šī parādīšanās tad arī bija fakts, kas mani nedaudz sarūgtināja (tā bija kā klavieru izstumšana no krūmiem).

Kopumā ir vērts izlasīt, es personīgi, kā pieķēros, tā arī nost neliku, kamēr netiku izlasījis līdz galam. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, un iesaku izlasīt visiem, kurus ir nobaidījis „Lavondyss” apcerējums, šī noteikti ir saprotamāka un vieglāk uztverama. Tomēr šī noteikti nav fantasy tās tradicionālajā izpausmē, te cilvēka prāts bieži vien pavēršas pats pret sevi.

Buried Alive: The Terrifying History of Our Most Primal Fear by Jan Bondeson

Buried Alive

Bailes pamosties zārkā dzīvam esot cilvēku prātus nomoka jau daudzus gadsimtus. Iespējams, ka kopš pašas cilvēces pirmsākumiem. Šī tematika mūsdienās tiek apspēlēta daudzos literāros darbos, filmās un šad tad par to varam lasīt arī kādā avīzē – tās gan parasti nosaukumā satur vārdu „sensācija”. Jāatzīst arī manu prātu šī tēma laiku pa laikam nodarbināja, tādēļ nolēmu izlasīt šo grāmatu.

Grāmata ir diezgan nopietns pētījums par bailēm tikt apraktam dzīvam. Tajā tiek apskatīti gadījumi, kad cilvēki atmodušies jau zem zemes. Lielākā daļa no šiem gadījumiem gan ir tautas un žurnālistu izdomāti. Pamatīgi tiek apskatīta problemātika, kas saistīta ar cilvēka nāves brīža noteikšanu. Kā pateikt, vai cilvēks ir dzīvs vai jau miris. Mūsdienās tas ir samērā viegli, lai arī diskusija joprojām turpinās.

Viduslaikos drošākā metode bija līķi iepūdēt. Tādēļ mūsdienu Vācijas teritorijā tika izveidoti tā saucamie Līķu nami, kur mironi ievietoja līdz tas sāka trūdēt. Jāatzīmē, ka neskatoties uz to, ka caur šādiem institūtiem cauri izgāja ~50’000 līķu, neviens tā arī neatdzīvojās. Tika izmantotas arī daudz kuriozākās metodes dzīvības noteikšanai – iedurt noasinātu zīmuli degunā, ar īpašu aparātu raustīt aizgājēja mēli 3 stundas, griezt pēdas ar bārdas nazi vai iedurt sirdī adatu.

Vesela nodaļa tiek veltīta patentētu ierīču apskatam, kas cilvēkam nonākot šādā situācijā palīdzētu sveikam un veselam atgriezties uz zemes virsas. Standarta risinājums ir zārki aprīkoti ar zvaniem, signālkarogiem, ventilāciju, rezerves izeju utml.

Lasīšanas vērtas ir arī nodaļas, kas pastāsta mums kā tad ir radusies leģenda par dzīvi aprakto. Pasaulē cirkulē 3 galvenie leģendas paveidi.

Pirmais „Sieviete ar gredzenu”– nomirst bagāta jaunkundze, kura tiek aprakta vai ielikta kapličā. Viņai uz pirksta ir palicis dārgs gredzens, kaprači to ievērojuši naktī dodas mirušo aplaupīt. Tomēr, kad gredzens tiek vilkts nost no pirksta vai pirksts nogriezts, sieviete atmostas no miega. Parasti viens no laupītājiem nomirst no izbīļa, Nāve nevar aiziet tukšā.

Otrais „Miesaskārīgais mūks” – stāstiņš ar nelielu nekrofilijas piedevu. Nomirst jauna meita. Un kāds ceļojošs mūks tiek palūgts viņu naktī apstāvēt. Tomēr mūks nenoturas un stājas ar mironi seksuālos sakaros. No rīta šamais aizceļo tālāk, bet sieviete vēl pēc kāda laika atmostas no nāves miega. Pēc deviņiem mēnešiem mūks atkal iet garām šim ciemam un atklāj, ka sievietei piedzimis bērns. Nodarītajā atzīstas un apprecas. Happy end.

Trešais „Paviršais anatoms”- mirušajam kļūdaini tiek diagnosticēta nāves iestāšanās. Cilvēks, kas veic sekciju pēc krūšu kurvja atvēršanas konstatē, ka sirds vēl pukst. Vai arī iegriežot, šķietami mirušais sāk bļaut utt. – pilna vaļa fantāzijai.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, sarakstīta tiešām labi. Vietām gan autors ieslīgst pārāk dziļās detaļās. Man garlaicīga šķita sadaļa, kas veltīta 19-20 gs. polemikai par Līķu namu ieviešanas lietderību. Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm.

Ar vilcienu pa Šveici V

29. decembrī

No rīta pamostos no sētnieku radītajiem trokšņiem, šamie tīra ielu pie viesnīcas. Šodiena mums sanāk pēdējā Šveicē. Man personīgi jau vairs nekur negribas doties un labprāt tītos mājās, bet ja jau atbraukts, tad jāapskata viss pa maksimumu.

berne

Tā nu ap pulksten pusdeviņiem esam ārā no hoteļa un dodamies apskatīt Berni. Iepriekšējā vakarā tumsā neko daudz neredzējām. Iesākumā aizejam uz vienu no tiltiem, to, kas tuvāks viesnīcai. Upīte nav nekāda lielā, toties tilti sabūvēti smuki ar arkām un labi iederas pilsētas ainavā. Redzēju arī interesantu fenomenu, sētnieks slauka ielu, uz ietves mētājas sasistas pudeles. Parasta rīcība ir sētnieks saslauka visu liekšķerē un kaut kur izber. Bernē šis sētnieks vēsā mierā pudeļu stiklus slauka uz braucamās daļas. Es vēl viņa vesti nopētīju vai gadījumā nav kāda autoriepu servisa reklāmas šilte.

Read more

Intelektuāls jautājums LVIII jeb veram krelles

krelles

Iepriekšējās nedēļas uzdevums parādīja, ka tomēr ir problēmas ar rēķināšanu, ja uzdevumā tiek iekļauti lodveidīgi ķermeņi. Tādēļ šoreiz nolēmu, ka ir pats laiks savērt krelles.

Iedomāsimies, ka mums ir divu krāsu bumbiņas – baltas un melnas. Mums ir arī diegs. Par krelli mēs uzskatām sekojošu veidojumu – viens diegs, kas veido noslēgtu apli un uz kura savērts noteikts skaits ar bumbiņām. Nu tā kā augšā uz bildītes (ģenerēts ar MS Paint).

Un tagad pats jautājums. Cik dažādas krelles var izgatavot, izmantojot 5, 7 un 11 bumbiņas? Mans piemērs augšā ilustrē gadījumu, ja krelles ver izmantojot 3 bumbiņas, man sanāca 4 dažādas krelles.

Ar vilcienu pa Šveici IV

28. decembris

Iepriekšējā vakarā esam noskatījušies laika prognozi un zinām, ka Mürren ciematiņā laiks ir saulains. Pašā Interlākenē gan tāda kā migla, mākoņains, visai nesmuks laiks. Paēdam brokastis, izrakstāmies no viesnīcas un dodamies uz Interlaken Ost staciju. Arī šis rīts nav izņēmums un vilcieniņš uz Lauterbrunnen (latviski sanāktu skaļais avots) atiet rīta agrumā.

Arī šis vilcieniņš, lai tiktu kalnā, ir aprīkots ar zobratiņiem. Interesants ir fakts, ka vilciena sastāvu pusceļā sadala divās daļās, viens aizbrauc uz Lauterbrunnen, otrs uz Grindelwald, tad galvenais ir saprast, kurā vilciena daļā tev jāatrodas.

Vilciens piekāpj pilns ar slēpotājiem un dēļotājiem, tādi kā mēs – bez slēpēm un tikai mugursomām, ir tikai daži. Pats brauciens diezgan interesants, bet kalni jau arī ir interesants apskates objekts. Pašā Lauterbrunnen, vilcienam piestājot, ilgi neuzkavējamies, bet kopā ar visu masu nesamies uz funikulieri, kas mūs cels augšā kalnā. Augstuma izmaiņas diezgan nopietnas – no 795 metriem tu uzbrauc augšā uz 1650 metriem.

Ticis līdz funikulierim, redzu, ka tur jau cilvēki spēlē konservos, saspiedušies vienā kaudzē ar slēpēm un ragaviņām. Pasākumu novērtēju visai kritiski un domāju – varbūt gaidīt nākošo. Funikuliera operators, savukārt, pieturas pie uzskata „no one is left behind” un bez mums funikulierī iespiež vēl kādus desmit cilvēkus. Brauciens diezgan interesants, tā kā stāvu piespiests pie durvīm, tad par redzamību sūdzēties nevar, un, ja aizsvīst stikls, tad vienmēr var skatīties uz koku galiem pa spraugu starp durvīm un grīdu.

Murren Tram

Uzbraucot augšā, mūs jau sagaida tramvajiņš, kas ~10 minūšu laikā aizvedīs uz Mürren. Mūsu plāns ir pa gājēju celiņu nākt atpakaļ no turienes uz funikulieri un, ja pietiks spēka, tad doties lejā līdz pašai Lauterbrunnen. Nekad vēl savā mūža nebija nācies braukt tramvajā gar kalna nogāzes malu un kupenām. Vispār bija interesanti. Tikuši galā kādas 10 minūtes paslaistāmies pa pilsētiņu, ja par tādu var saukt vietu ar 450 patstāvīgajiem iedzīvotājiem, un dodamies atpakaļ.

Murren

Atpakaļ ceļš aizņēma aptuveni stundu. Toties pastaiga bija ļoti skaista. Saule vēl lāgā nebija uzlēkusi, un visi sniegi izskatījās tādos auksti zilos toņos. Arī āra temperatūra tāda visai vēsa. Iepriekšējā vakarā nejauši bijām izlasījuši, ka pastaigām kalnos tūristam jāpērk kaut kāda „Sledge and Hiking Pass”, maksājot par to nopietnu kāpostu. Tādas uzpariktes mums nebija un nolēmām paši arī nemeklēt. Tā nu godīgi gājām veselu stundu pa iztīrītām kalnu takām. Baudījām dabasskatus, sagaidījām arī saulītes parādīšanos. Un staigāšana mums iepatikās.

Murren1

Aizgājām līdz funikulera stacijai, nedaudz atvilkām elpu un nolēmām kāpt lejā līdz pašai Lauterbrunnen. Diemžēl nekas nesanāca, taciņa nebija iztīrīta, bija tikai sniegā iemītas pēdas. Es jau biju apņēmības pilns brist tikai lejā, bet Maija mani atrunāja. Apsolot, ka gan jau vēl būs kur pastaigāties. Tad nu gājām atpakaļ uz staciju un braucām lejā. Lejup braucēju bija visai maz, bez mums vēl tikai trīs cilvēki. Taču augšā tikt gribētāji bija jau kādi 500 cilvēki, kurus, protams, visus vienā piegājienā aizvest nevarēja.

Lauterbrunnen

Pilsētiņa joprojām atradās ēnā un tādēļ aukstums bija visai jūtams. Arī galvenā atrakcija – ūdenskritums no klinšu kores, bija nedaudz aizsalis, tā kā 20 minūtes gaidot vilcienu atlika vien mīņāties un ēst šokolādi.

Mūsu nākamais galamērķis ir Grindelwald. Kāpjam iekšā vilcieniņā, braucam atpakaļ uz transfēra staciju, pārsēžamies pareizajā vilcienā un pēc 30 minūtēm esam klāt. Grindelwald ir vēl aukstāks un, tā kā neesmu pārāk biezi saģērbies, sāku pat nedaudz salt. Arī šeit pašā pilsētiņā īsti darīt nav ko. Tādēļ darām to pašu ko citi – dodamies kalnos. Lai tiktu kalnā, atkal ir jāizmanto funikulieris. Bet, tā kā kalnā tikt gribētāji neesam vienīgie, tad nākas aptuveni 20 minūtes stāvēt rindā līdz kasei. Tur mēs dabonam atlaidi un nopērkam turp atpakaļ biļeti līdz First virsotnei. Kāpēc arī atpakaļ, jo nevarējām zināt, kā mums patiks tā kāpšana lejup. Tad vēl 20 minūtes stāvām rindā uz gondolu un beidzot brauciens var sākties. Gondola parasta sešvietīgā.

First

Pie mums iekāpa vēl daži slēpotāji un, kā jau vācieši, kas domā, ka viņu valodu saprot tikai viņi, sāk apspriest to cilvēku motivāciju, kas maksā piķi, lai tiktu kalnā un neņem līdzi slēpes. Pats brauciens līdz kalna galam ilga aptuveni 10 minūtes. Jo tuvāk virsotnei, jo siltāka saulīte.

First2

Tikuši līdz gala stacijai ievērtējam dabas skatus, pafotografējam un sākam meklēt norādes kā tikt lejā. Kur ir tās izslavētās hiking trail? Tās, izrādās, ir apvienotas ar ragaviņu braucēju trasi. Iesākumā pasākums liekas visai nereāls, bet ar laiku pierod atskatīties vai nenāk ragaviņu braucējs un kāp tik lejā. Par slēpotāju trasēm brīdina ceļazīmes. Tā kā kāpšana lejup ir visai patīkama nodarbe. Vispār jau neesam vienīgie, šur tur kūnojas arī kāds nūjotājs.

First3

Īsumā staigāšana mums iepatikās un nokāpām lejā līdz pašai Grindelwald, īpaši nesteidzoties un pāris reizes nogāžoties, galā tikām divās ar pusi stundās. Vispār jau varējām arī neskriet, jo vilciens tik un tā bija jāgaida pusstundu. Arī kāpjot lejā un nonākot kalnu ēnā, saulīte pazuda. Interesants ir arī Wetterhorn kalns, ap kuru visu laiku grozījās mākoņi, šad tad aizsedzot sauli, reizēm pazūdot.

Grindelwald

Protams, no šīs pilsētiņas varēja nokļūt arī uz slaveno Jungfraujoch, bet, tā kā cenas man nelikās pieņemamas (ar visu mūsu atlaidi 70 EUR no sejas), tad pasākumu skipojām. Pilsētiņā pirms prombraukšanas vēl paspējām uzēst hotdogu, pasildīties tūrisma informācijas centrā un ielīst pirmajiem vilcienā, lai dabūtu sēdvietas.

Mūsu naktsmājas atradās Bernē un tādēļ atgriezāmies Interlākenē, pārsēdāmies Bernes vilcienā un ap vakaru jau bijām klāt. Te nu sākās visgrūtākā daļa – Hotel Bern atrašana, aizgājām neceļos uzreiz, pie tam tā ka šķībāk būtu grūti notrāpīt. Bet, toties, tad ieraudzīju pirmo Šveices bomzi, kas pats par sevi ir liels retums (vismaz man 4 dienu laikā šis bija pirmais novērojums). Viesnīca izrādījās ļoti reprezentabla, ka, savās botās ieejot vestibilā, pat nedaudz nokaunējos. Tā kā mums ar Maiju no staigāšanas kājas bija, tā teikt, lupatās, pavakariņojām viesnīcas restorānā, tur arī nosmēķēju viņu alu, alus kā alus, un gājām gulēt.

Ar vilcienu pa Šveici III

27. decembris

Šodienas plānā mums bija apmeklēt Muerren pilsētiņu un tās apkaimi. Tomēr, no rīta pamodušies Vispā un izbraukuši cauri garajam Loetschbergas tunelim, nolēmām, ka laiks ir pārāk apmācies, lai riskētu ar iespēju blandīties kalnos miglā. Tādēļ mainījām plānus un devāmies uz Lucernu.

Luzern

Ja godīgi, tad man Lucerna visu mūžu bija asociējusies ar lopbarības augu. Pēc apmeklējuma manas domas nopietni mainījās uz labo pusi. Izrādās, ka par godu šim lopbarības augam nosaukta vesela pilsēta. Pilsētas galvenais apskates objekts skaitās koka tilts, kas skaitoties pasaulē vecākais apjumtais, būvēts 1339. gadā un ved pāri upītei ar nosaukumu Reuss. Blakus koka tiltam ir arī pavecs ūdenstornis no akmens.

Luzern3

Ieraugot torni, es par tā utilitāro nozīmi nebiju informēts, iesākumā man šķita visai dīvains nocietinājums, kas iespējams izmantots kā cietums īpaši neklausīgiem pilsētniekiem, bet ne kā ūdenstornis. Paša vecā koka tilta autentiskumu es apšaubu, koki bija pārāk labi saglabājušies, lai tā būtu patiesība. Lai vai kā, tiltu notestēju, pārejot tam pāri, neielūza. Upītē toties čumēja un mudžēja no pīlēm un gulbjiem, tos, protams, visi cītīgi piebaroja. Pats gan putniem maizi nemētāju, bet ar interesi novēroju kā tie savā starpā plūcas maizes kumosa dēļ. Gulbji ņem uz masu, bet pīlēni ar žiglumu.

Read more

Ar vilcienu pa Šveici II

26. decembris

Rīts sākas diezgan agri, ceļamies augšā pirms septiņiem, jo vilciens, kas vedīs mūs uz Brigi (pēc jaunā latviskā pasaules atlasa Briga), aties 7:42. Pa šo laiku paspējam sakravāt somas, paēst brokastis, izčekoties no viesnīcas un tikt līdz vilcienam.

Par Šveices vilcieniem līdz šim biju dzirdējis ļoti labas atsauksmes, klusi, nekratās, ūdens glāzē uz pārmijām nešūpojoties, precīzs kā Šveices pulksteņi (patiesībā tamburā šūpojas diezgan normāli un tualetes apmeklēšana vīrieša cilvēkam ir diezgan nopietns pārbaudījums čurāšanas precizitātē). Šodienas vilciens gan nebija no Šveices, tas bija itāļu Venēcijas ekspresis. Patiesībā vilciens kā vilciens, tikai viena nianse, kas, kā nopratu, raksturīga eksprešiem. Pirms izvēlies vietu, kur piemesties, apskaties vai virs krēsliem nav rezervācijas zīmītes. Ja ir, tad iespējams kādā stacijā tev nāksies dot vietu īstajam biļetes turētājam. Ir arī jāskatās, kurā klases vagonā tu iekāp, lai nesanāk maksāt prāvu soda naudu. Arī biļešu kontrolieri tevi var apciemot pāris reizes.

Vietu atradām un nosēdāmies pie loga, kuram teorētiski vajadzēja rādīt Ženēvas ezeru. Iesākumā redzēt nevarēja neko tumsas dēļ. Tumsai beidzoties atklājām, ka arī paša Ženēvas ezera šajā vilciena pusē nav. Nekas jau vēl nebija nokavēts, pārsēdāmies pareizajā pusē. Pats Ženēvas ezers, ezers kā ezers, tikai kalnu ieskauts. Patiesībā jau man vairāk patikās vērot kalnus nekā ezeru.

Train Bruges

Šovakar nakšņošana plānota pilsētiņā ar nosaukumu Visp ~10 minūšu vilciena brauciena attālumā no Briges un aptuveni stundas no Zermatt (pēc jaunā latviskā pasaules atlasa Cermate). Pašā Zermatt, kā jau īstā slēpotāju paradīzē, viesnīcu vairs pa sakarīgu cenu nevarēja atrast jau augustā. Brigē nonācām laicīgi un devāmies meklēt vilcieniņu, kas mūs nogādātu uz Zermatt. Dzelzceļa informācijā bija lasīts, ka vilciens atrodas nieka 7 minūšu gājiena attālumā. Patiesībā pa septiņām minūtēm tai pilsētiņai var iziet cauri, vilciens atrodas ~ 2 minūšu gājienu attālumā (pat ja esi ļoti klibs).

Zermatt vilcieniņš vairs nav tik „kruts” kā ekspresis, bet labāks par LDz piedāvātajiem. Vilcienā iekāpjošie cilvēki lielākoties ir apāvuši slēpju zābakus, vai vismaz ir paķēruši līdzi kādas ragaviņas. Mums ar Maiju gan nekā tāda līdzi nav, jo mēs braucam staigāt. Ceļš tiek pavadīts vērojot kalnus pa vilciena logu un klausoties, ko runā šveicieši. Viņi vispār var runāt franciski, vāciski, itāliski vai retroromāniski. Mums blakus sēž tādi, kas māk runāt vāciski. Par vācu valodu tā ir nosaucama ar lielu piepūli, viņu šveiciešu dialektu ir grūti saprast.

Materhorn2

Nonākot pilsētiņā, pirmais, ko pamana, ir totāls automašīnu trūkums. Viņas ir, bet elektrokāru veidā. Pārvietojas praktiski bez skaņas un, tā kā īsti tūristi brien pa ielas vidu, tad brīnums, ka nevienu nenobrauc. Arī es uzvedos kā īsts tūrists, fotografēju visu pēc kārtas, aplūkoju hoteļus un apstājos novērot arī bēru ceremoniju, kas noris vietējā kapsētā.

Materhorn

Labs laiks tiek pavadīts arī Materhorna aplūkošanai. Šamo kalnu redzu pirmo reizi, labi, visādās dabas filmās jau ir manīts, bet dzīvē tikai tagad. Izskatās tiešām iespaidīgi un ir visai interesants aplūkošanai. Tāds kā milzu ilknis. Viņu uzreiz ierindoju trešajā vietā savu apskatīto dabas objektu TOP 10 (pirmajā un otrajā vietā lieku attiecīgi Uluru un Olgas Austrālijā).

Mūsu plāns ir uzkāpt līdz vietiņai, kura saucas Furi aptuveni 250 metru virs Zermatt un tad caur Moss atgriezties atpakaļ. Pašā sākumā īsti nenoorientējamies līdzpaņemtajā kartē un aizgājām nedaudz sāņus. Tā nu 10 minūtes gājām gar upes krastu ēnā un aukstumā līdz nonācām pie nelielas elektrostacijas. Uz elektrostacijas vārtiem atradās plāksnīte – par ienācējiem atbildību neuzņemamies. Tā kā tālāk ceļa nav -velkamies vien atpakaļ.

Zermatt

Pareizais ceļš ved kalnā, bet te ir saulīte un silti. Ir arī svaigs gaiss. Pafotografēju Matterhorn kalnu, paskatāmies Zermatt no augšas un lēnām virzāmies uz Furi pusi. Uz gājēju celiņa ir diezgan daudz staigātāju. Daļa ir tā saucamie nūjotāji, tādi paši cilvēki kā pārējie, bet nez kāpēc rokas mēģina turēt paralēli zemes virsai ar nūju palīdzību. Ko tās nūjas īsti dod, bez papildus līdznesamā svara, nesapratu. Varbūt, ja tev uzbrūk mežonīgi kalnu murkšķi, tad vieglāk no tiem atgaiņāties? Ātrumu tas tiešām gājējiem neuzlaboja. Sastapām arī pāris apgreidotus nūjotājus, pie kājām šie bija piestiprinājuši mazas slēpītes un rokās nūjas. Šādi cilvēki mīl noskriet nost no notīrītā ceļa un nedaudz pabradāties blakus pa sniegu, pēc kāda laika atgriežoties uz ceļa, ātrums tiem minimāls, gan uz ceļa, gan sniegā, domāju lācis tādu panāktu un noplēstu mierīgi, pat neskatoties uz nūjām.

Līdz Furi nokļuvām aptuveni stundas laikā, īpaši nekur neskrējām un pret kalnu jau arī nekāda vieglā kāpšana man kā īstenam ofisa planktonam nebija. Tikuši augšā atkal pavērojām apkārtni no augšas un sākām līst lejā. Jā, uz Furi var uzbraukt arī ar funikulieri un tuvāk debesīm var nokļūt ar vilcieniņu, kas saucas Glacier Express.

Zermatt barn

Kāpjot lejā ar nospriedām, ka nebūtu slikti paēst. Es filozofēju par to, cik svētīgs šādā vietā būtu Maķītis, kas dārgajiem šveiciešu restorāniem atsistu klientūru un aplēsu ekonomisko efektu. Paēšana šajā miestiņa maksā, manuprāt, dārgi. 15 lati par otro man neliekas saprātīga cena, bet ko var gribēt no tūristu iecienīta objekta. Vispār jau Maķītis atradās uz galvenās ielas, nez kādēļ to nebiju pamanījis jau šurp nākot. Protams, ka nekādas šniceles ēstas netika, pārmetāmies uz burgeriem.

Novandījušies pa kalniem pāris stundas, devāmies atpakaļ uz mūsu naktsmītnes pilsētu Visp (kas franciski nez kāpēc izrunājas Vjež, bet latviski Fispa). Tur viesnīca atradās tieši stacijas laukumā un ierādītā istabiņa bija visai jauka. Pēc mantu nolikšanas devāmies apskatīt pilsēteli.

Visp church

Pilsētiņā ir labi ja 7000 iedzīvotāju, nekā īpaši apskatāma tur nav, standarta baznīciņa, mirgojošas ciematiņu uguntiņas kalnos un skatlogi pilni ar trīs Austrumu Gudro ainiņām. To visu es uzzināju pēc stundas klaiņošanas pa pilsētiņu.

Nākošā diena mums ir ieplānota pavadīt Lucernā.

7 lietas

Stafeti saņēmu no Ulda, tā ka iespējams uzzināsiet 7 jaunas lietas par mani, radi, iespējams, neko jaunu neuzzinās.

1. Visu savu bērnību esmu pavadījis vietā, kuru sauc Gambija. Man par laimi šī Gambija ir ciems Latvijā nevis demokrātiska Āfrikas valsts. Starp citu, aizbraucot tur mana valoda automātiski pārslēdzas uz kurzemnieku dialektu un „tad es runa bez galotnem, tā ka īst vīr, ar visiem viš i, tā jau es teic”.

2. Līdz 25 gadu vecumam nebiju izbraucis ārpus Latvijas robežām. Mana pirmā ārvalsts bija Lietuva. Pēc tam panesās, iepatikās man citu zemju apmeklēšana. Joprojām neesmu bijis Igaunijā.

3. Man ir ļoti maza nojēga par komatu likšanas īpatnībām. Ar gramatiku draugos neesmu bijis nekad. Komati tiek likti pēc artilērijas metodes. Tādēļ tagad komatus man labo sieva. Par to viņai paldies.

4. Peldēt es iemācījos tikai 15 gadu vecumā, līdz tam es pat dīķim vai jūrai tuvumā negāju, jo nemācēju. Toties vasarā, kad iemācījos peldēt, uzstādīju personīgo rekordu, nopeldot dīķī 3 kilometrus, nosalu kā suns. Otrreiz neko tādu vairs nedarītu.

5. Lielākais nedarbs ir kaimiņmājas kūts visu logu izdauzīšana, tā pa īstam ar visiem spraišļiem. Pēc tam gan nācās atzīties izdarītajā un kompensēt radušos zaudējumus – tas ir atdot stiklu rūtīm. Stiklu kompensācijai es nospēru no blakus esošā kolhoza teļu kūts logiem. Tur mani nepieķēra.

6. Angļu valodu man izdevās apgūt viena mēneša laikā, lasot grāmatas un vārdnīcu. Iemesls, videnē – vācu valodā man visu laiku sanāca konstants 4 vai 5, neredzēju perspektīvu.

7. Kādreiz bija populāri tādi Erudītu konkursi, kas norisinājās starp vidusskolām. Tā nu vienu gadu man esot komandā Talsu vakara un neklātienes vidusskola ieguva pirmo vietu rajonā un otro Kurzemes reģionā. Tas laikam man labākais rezultāts šādos pasākumos.

Tas arī viss, kas man tā, īsumā, nāk galvā stafeti nododu:

Brokam

MsMarii

Zaļajam Nestabilajam

McEnroy

Ar vilcienu pa Šveici I

25. Decembris

Šogad Ziemassvētku brīvdienas mēs ar Maiju nolēmām pavadīt Šveicē. Šveices apmeklējums nebija vis kalnu slēpošana, slēpot man nepatīk, bet vienkārši pablandīties pa Alpiem ziemā un apskatīt visu, kas atrodams pa ceļam.

Mūsu starta punkts, kā jau katru reizi, bija Rīgas lidosta, rīts tipisks – latviskā ziema, viss nomācies un tu, cilvēks, nevari atcerēties, kad pēdējo reizi esi redzējis sauli. Iečekošanās reisam Rīga – Minhene jau veikta izmantojot internetu, dodamies uzreiz uz kontroli. Drošības kontrolē man nez kādēļ liek ieslēgt fotoaparātu, lai pārliecinātos, ka tas nav pārtaisīts par spridzekli. Arī kontrolieris visu laiku ar mani runā angliski, lai arī es domāju, ka pēc paskata esmu parasts latvietis – pelēkais.

Tikuši cauri kontrolei neilgu laiku uzkavējamies iestādījumā, kurš saucas „Coffee Nation” – nekad to brīnumu nebiju apmeklējis un laikam arī vairs neapmeklēšu. Kafija ir okei, bet nu cena tomēr ir nejēgā uzskrūvēta. Tad iesēdāmies lidmašīnā un lidojām prom. Lidojuma laikā nekas interesants nenotika, tā kā pēdējā laikā ar lidmašīnu lidoju biežāk kā braucu ar autobusu, tad arī nekādas īpašās izjūtas lidojums nesagādāja. Tik vien kā visu laiku jaucu mūsu galamērķi Ženēvu ar Cīrihi.

Minhenes lidostā transferā nodzīvojāmies veselas divas stundas. Īsti darīt tur nav ko – bodītes paknapas ar diezgan augstām cenām. Arī grāmatu veikali konsekventi tirgo grāmatiņas vācu valodā, šo to jau gan iepirku. Vēl papildus opcija bija iespēja blandīties pa tirdziņu, kas atradās starp terminālu 1 un 2. Uz lidmašīnu mūs aizveda autobuss, arī pati lidmašīna nebija nekāda lielā, mazais Airbus, laikam A319. Tad nu šoreiz lidojums bija tāds jestrāks, jo gaisa bedres bija labāk jūtamas.

Nolaišanās gan bija visai interesanta, no saulainās zonas ielidojām mākoņu pārklātā kalnu ielejā. Tā kā pēdējo nedēļu laikā biju noskatījies ~20 „Air Crash Investigation” sērijas, no kurām pāris bija tieši veltītas lidojumiem kalnu ielejās, nedaudz sadomājos. Izkāpjot no lidmašīnas jau Ženēvas lidostā skats bija skaists – viss nomācies, bet kalnu ielejas galā spīd saule, tādi kā gaismas vārti.

Tālākais plāns bija universālās dzelzceļa biļetes iegāde, kas ļautu mums braukt ar jebkuru vilcienu Šveicē pa bez papildus maksas. Šāda biļete saucas „Swiss Saver Pass” un nopērkama attiecīgam dienu skaitam. Mēs paņēmām uz četrām dienām divām personām. Izmaksāja šis prieks 442 Šveices frankus. No Ženēvas lidostas uz pašu pilsētu ar vilcienu var nokļūt pa baltu velti, pat kontrole vilcienā nekāpj iekšā. Maijai gan nepatika fakts, ka vilciens nav divstāvīgais, bet parastais.

Genf1

Izkāpuši Ženēvas centrālajā stacijā, nolēmām iesākumā atrast savu viesnīcu, lai, tur nolikuši savas mugursomas, varētu pēc tam aplūkot Ženēvu. Rezervācijā hotelis tika saukts kā Les Nations. Protams, ar pirmo reizi pareizo ceļu atrast neizdevās, un nācās diezgan blandīties pa dīvainām ieliņām, kuras lielformāta kartē nemaz nebija atrodamas. Beigu beigās jau hoteli atradām un, atstājuši mantas istabiņā, devāmies lūkoties Ženēvu.

Genf2

Lūkošanas procesam traucēja auksts vējš un tumsa. Aizgājām līdz vecpilsētai, pa ceļam šķērsojām Ronu. Tur izskatījās, ka Ženēvas iedzīvotāju mīļākais sporta veids ir gulbju barošana, ar to nodarbojās praktiski visi upes krastā sastaptie cilvēki. Gan jau ka svētku dienās tāda gulbju uzticība ir tīri laba lieta. Nezinu gan vai baltmaizē nobarots gulbis ir ar uzlabotu cepeša garšu, bet toties praktiski pa velti.

Genf3

No pašas vecpilsētas neko daudz neredzēju, tā kaut kādu iemeslu dēļ nebija izgaismota. Ielas arī bija tukšas – tomēr svētki. Vienīgais izgaismotais objekts bija Ženēvas katedrāle, no malas nemaz neizskatījās, ka savulaik to būtu apskādējuši kalvinisti. Tad no katedrāles skatu laukumiņa pavērojām pilsētu otrā upes krastā un nolēmām doties atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam iegriežoties uzēst. Kā ēšanas vietu jau šurp nākot biju noskatījis McDonalds „restorānu” netālu no stacijas.

Es personīgi vienmēr uzskatīju, ka McDonalds ēstūži veras ciet tika Pasaules Gala iestāšanās brīdī. Man pārsteigums, ieraugot slēgtu Maķīti, bija tik liels, ka pat pavēros debesīs vai nav parādījusies kāda Pasaules galu vēstoša komēta, gaismas krusts vai citas lietas no Jāņa Atklāsmes grāmata. Neko tādu nemanījis, padomāju, a varbūt man ar galvu viss vienkārši nav kārtībā, pajautāju Maijai vai maķitis tiešām ir iet, viņa atbildēja apstiprinoši. Tā nu viena no manām dzīves konstantēm tika sagrauta. Nācās vien stacijas veikalā iepirkt nedaudz ēdamā un vakariņot viesnīcā. Tā nu arī pirmais vakars Šveicē beidzās, nākošajā dienā plānots apmeklēt Zermatt ciemu un apskatīt Materhornu.

Intelektuāls jautājums LVII jeb kā tikt galā ar gultņu lodītēm

magnets

Šoreiz uzdevums nav viegls un tā izrēķināšana galvā man šķiet ir visai nereāla. Ar papīra un zīmuļa palīdzību jau vienkāršāku. Gadījumos, ja esat mehāniķis, kuram pieejamas daudz gultņu lodītes vai spridzinātājs pašnāvnieks, vai vienkāršs cilvēks, kurš speciāli grautiņiem iekrājis gultņu lodītes, Jums uzdevuma atrisināšana būs triviāla.

Un tagad pats uzdevums. Iedomāsimies, ka mums ir kastīte ar sekojošiem izmēriem – 10x10x5 centimetri. Protams, ka kastītei visi leņķi ir taisni. Kāds ir maksimālais gultņu lodīšu skaits, kas satilpst šajā kastītē, ja gultņa lodītes diametrs ir 1 centimetrs.

Kastīte nedrīkst deformēties. Jums ir neierobežots daudzums gultņu lodīšu. Visas darbības ar kastīti un lodītēm notiek uz Zemes.