Смех победителя by Дмитрий Казаков

Otrā grāmata no Horstam Vihoram veltītās triloģijas. No kalpošanas magam Horsts ir atbrīvojies. Tagad ir tikai viens bet. Šī procesa laikā Vihors pats ir kļuvis par magu, un tagad pats ir spiests piedalīties magu spēlē. Skaidra lieta, ka mūsu varonis ar to nevar samierināties. Tiek sākta cīņa, kuras mērķis ir sagraut magus un viņu spēli ar cilvēkiem.
Lasot grāmatas triloģijas otro daļu arvien redzamākas kļūst fakts, ka šīs grāmatas ir tikai autora komercprojekts. Ja autors 800 lappušu laikā nespēj izveidot neko vairāk kā vienkāršu primitīvu tēlu, kas visu laiku virzās no punkta A uz punktu B. Galvenā varoņa iekšējo dzīvi varam raksturot elementāri – atriebšanās sistēmai, tai pat laikā neņemot vērā citus. Labi, lubu fantasy lielākā daļa no grāmatām ir tādas, bet nu pat tik primitīvas ir jāpameklē. Autors gan to visu mēģina noslēpt aiz vienas lielas mega klišejas – Kārtības cīņu ar Haosu. Šādas skatuves dekorācijas tiek izmantotas daudzos citos fantasy pastāstos, bet nu šī variācija par tēmu nav no tām labākajām.
Vai es jau pateicu, ka galvenais varonis ir ļoti stiprs mags, stiprāks par citiem? Ja nē, tad ziniet, maģijas teoriju viņš nesaprot nenieka (tādējādi atbrīvojot autoru no vajadzības izdomāt visādas viltīgas teorijas), taču kad lieta nonāk līdz rīcībai, viņš visu izdara intuitīvi.
Kāpēc es lasīju šo grāmatu, ja jau tik kritiski par viņu izsakos? Tādēļ, ka lidojot lidmašīnā neko vairāk jau arī nevajag, nav īpaši jāpiedomā, citādi sāks krist acīs pretrunas. Ir arī nedaudz nenoteiktības, jo varonim ejot un darot visu intuitīvi, tas atraisa rokas autoram no sižeta iepriekšējas plānošanas. Kopumā grāmata sliktāka par triloģijas pirmo daļu, jo jaunā pasaule jau iepazīta un vairs nespēj novirzīt uzmanību no autora paviršībām. Grāmatiņa nopelna 5 no 10 ballēm.