27. decembris

Šodienas plānā mums bija apmeklēt Muerren pilsētiņu un tās apkaimi. Tomēr, no rīta pamodušies Vispā un izbraukuši cauri garajam Loetschbergas tunelim, nolēmām, ka laiks ir pārāk apmācies, lai riskētu ar iespēju blandīties kalnos miglā. Tādēļ mainījām plānus un devāmies uz Lucernu.

Ja godīgi, tad man Lucerna visu mūžu bija asociējusies ar lopbarības augu. Pēc apmeklējuma manas domas nopietni mainījās uz labo pusi. Izrādās, ka par godu šim lopbarības augam nosaukta vesela pilsēta. Pilsētas galvenais apskates objekts skaitās koka tilts, kas skaitoties pasaulē vecākais apjumtais, būvēts 1339. gadā un ved pāri upītei ar nosaukumu Reuss. Blakus koka tiltam ir arī pavecs ūdenstornis no akmens.

Ieraugot torni, es par tā utilitāro nozīmi nebiju informēts, iesākumā man šķita visai dīvains nocietinājums, kas iespējams izmantots kā cietums īpaši neklausīgiem pilsētniekiem, bet ne kā ūdenstornis. Paša vecā koka tilta autentiskumu es apšaubu, koki bija pārāk labi saglabājušies, lai tā būtu patiesība. Lai vai kā, tiltu notestēju, pārejot tam pāri, neielūza. Upītē toties čumēja un mudžēja no pīlēm un gulbjiem, tos, protams, visi cītīgi piebaroja. Pats gan putniem maizi nemētāju, bet ar interesi novēroju kā tie savā starpā plūcas maizes kumosa dēļ. Gulbji ņem uz masu, bet pīlēni ar žiglumu.

Pati vecpilsēta izskatās ļoti smuki, ir vērts aizbraukt apskatīties. Vienīgais mīnuss nomācies laiks. Pilsētā kā nopietnais apskates objekts ir paredzēts Tehnoloģiju muzejs. Lai līdz tam notiktu ir kādas 30 minūtes jāsoļo gar Lucernas ezera krastu (patiesībā viņu sauc Vierwaldstättersee). Var jau, protams, arī pa ielu, bet tas nav tik interesanti. Ejot gar ezermalu, pirmais iespaids, kas rodas ir – no kurienes te tik daudz pīļu? Ko viņas ēd? Varbūt vientuļus garāmgājējus? Bet tā kā viņas agresiju neizrādīja, tad nomierinājos un izstāstīju Maijai iespējamo mandarīnu iegūšanas tehnoloģiju izmantojot mandarīnpīles.

Tehnoloģiju muzejā mums ieeja pienācās par velti, to mums nodrošināja Swiss Saver Pass. Mani gan iekšā laišanas automāts ignorēja un nelaida iekšā. Tā ka nācās vien aizlīst viņam garām. Pirmā ekspozīcija – Šveices dzelzceļš. Var redzēt, šajā valstī iedzīvotāji ar savu dzelzceļu lepojas. Var iekāpt vecos un arī jaunos dzelzceļa vagonos. Apskatīt šveiciešu lokomotīvju vectētiņu Krokodil. Dažādus tramvajus, dzelzceļa modeļis. Uzzināt kādēļ dzelzs ritenim ir mazāka berze nekā gumijas riepai un kā pareizi rakt tuneli. Šajā sekcijā, kā jau vienmēr muzejos, veltam 50% no visa laika. Tas ir tāds muzeju likums, ka pirmās zāles apskatei tu velti pusi no kopējā laika.

Nākošā ekspozīcija bija veltīta aviobūvei un kosmosa tehnoloģijām. Patīkami bija dzirdēt PSRS himnas atskaņojumu varoņu alejā un izpētīt kāda tad īsti ir tā kosmonautu pārtika. Ja amerikāņiem viss bija iepildīts konservos ar nosaukumiem pirmā diena, otrā diena, tad krieviem nosaukumi ir daudz poētiskāki – galetes „Arktika”, Paket Ņeproļivaika, rieksti Funduks un īsta bleķa karote, ar kuru var ne tikai ēst, bet arī aizsargāties no citplanētiešu uzbrukuma. Bija arī īsta pasažieru lidmašīna, bet,tā kā tikko pats biju atlidojis, tā īsti nesaistīja.

Pēdējā zāle, kuru apmeklējām visātrāk, bija veltīta kuģiem un funikulieriem. Teikšu godīgu, te es visām zālēm fiksi izgāju cauri. Man jau viss bija vienalga. Labi, bija tur tāda manta, kas attēloja lodītes ceļojumu pa Šveici, ar tik daudzām kustīgām detaļām, viss kustās, svārstās, ripo un griežas, ka tevi tas reāli nohipnotizē. Sevi pieķēru tikai, kad attapos, ka lodītes ceļojums tiek skatīts jau trešo reizi.

Pēc šādiem nopietniem darbiem nolēmām ieturēties vietējā kafejnīcā. Tur varēju nedaudz izmantot savas vācu zināšanas, prasot Bratwurst mit Pommes. Kaut ko laikam sajaucu, jo iesvērējs man pa visu makti gribēja ieskopēt dīvaina paskata zosti, no tās es atteicos. Tad devāmies atpakaļ uz pilsētas centru.

Ar kājām iet negribējās, tādēļ izmantojām sabiedrisko transportu. Lai gan Maija apgalvoja, ka arī autobusā var braukt ar dzelzceļa biļeti, man tas īsti loģiski nelikās. Tādēļ uzskatu, ka atpakaļ atbraucām „pa zaķi”. Bez tam autobusā pamanījos vienam cilvēkam uzkāpt uz kājas un nedaudz iedunkāt viņa dēlēnu ar mugursomu.

Izkāpuši vecpilsētā un noskaidrojuši, ka vilciens uz Interlākeni ies pēc stundas. Sākām staigāt pa vecpilsētu, apmeklējām dažus veikalus, iepirku suvenīrus, apskatījām veco dzirnavu vietu, palūkojāmies uz pili kalnā. Noignorējām pāris latviešus, kas ļoti gribēja socializēties, bļaujot pa visu ielu, uzkāpām līdz vecajam pils mūrim. Mūrī gan nevarēju atrast vietu, kur varētu uzlīst arī augšā uz pašas sienas, bet nu gan jau citreiz.

Interlākenas vilciens mums negāja caur Berni kā parastie, bet pāri kalnu pārejai ar pāris visai stāviem kāpumiem. Lai vilcieniņš spētu pilnvērtīgi kāpt kalnos viņam ir speciāli zobratiņi un tāda kā trešā sliede, zobstienis pa vidu. Vilcienā mums paziņoja, ka diemžēl pienākšana galamērķī nokavēšoties par divām minūtēm lavīnas dēļ. Laikam Jūrmalas – Rīgas vilcienam lavīnas gadās visai bieži.

Interlākenā izkāpjam Interlaken Ost stacijā, ir jau tumšs un mums kādas 15 minūtes jākāto līdz viesnīcai. Gar ceļa malu vieni vienīgi hoteļi, nekā cita. Saprotam, ka rīt šeit mums nav ko darīt. Ticis viesnīcā atklāju vienu nepatīkamu lietu, man portatīvajam beidzas baterija, bet lādētāja kontaktdakša ir par resnu, lai iebāztu kontaktā.

Tā nu dodamies uz veikaliem, iepirkt pārtiku un atrast kontakta pāreju. Maija atklāja, ka viņa kaut kur ir pazaudējusi savu cepuri, tā pie pirkumiem pievienojas arī cepure. Pārejas kontaktus neatradām, mūsu problēmas viņi vienkārši nesaprata. Tad nu atgriezies viesnīcā, strāvai pievienojos vairs ne ar prātu, bet ar spēku. Plastmasa gan rozetē nedaudz deformējās, bet paši vainīgi, ka nejēdz normālus štepseļus ierīkot.

Tad nedaudz paskatījāmies Gazas konfliktu, uzzvanīju Edijam, kā viņam klājas Gibraltārā, nopublicēju dzirdēto un likāmies gulēt.