Bailes pamosties zārkā dzīvam esot cilvēku prātus nomoka jau daudzus gadsimtus. Iespējams, ka kopš pašas cilvēces pirmsākumiem. Šī tematika mūsdienās tiek apspēlēta daudzos literāros darbos, filmās un šad tad par to varam lasīt arī kādā avīzē – tās gan parasti nosaukumā satur vārdu „sensācija”. Jāatzīst arī manu prātu šī tēma laiku pa laikam nodarbināja, tādēļ nolēmu izlasīt šo grāmatu.

Grāmata ir diezgan nopietns pētījums par bailēm tikt apraktam dzīvam. Tajā tiek apskatīti gadījumi, kad cilvēki atmodušies jau zem zemes. Lielākā daļa no šiem gadījumiem gan ir tautas un žurnālistu izdomāti. Pamatīgi tiek apskatīta problemātika, kas saistīta ar cilvēka nāves brīža noteikšanu. Kā pateikt, vai cilvēks ir dzīvs vai jau miris. Mūsdienās tas ir samērā viegli, lai arī diskusija joprojām turpinās.

Viduslaikos drošākā metode bija līķi iepūdēt. Tādēļ mūsdienu Vācijas teritorijā tika izveidoti tā saucamie Līķu nami, kur mironi ievietoja līdz tas sāka trūdēt. Jāatzīmē, ka neskatoties uz to, ka caur šādiem institūtiem cauri izgāja ~50’000 līķu, neviens tā arī neatdzīvojās. Tika izmantotas arī daudz kuriozākās metodes dzīvības noteikšanai – iedurt noasinātu zīmuli degunā, ar īpašu aparātu raustīt aizgājēja mēli 3 stundas, griezt pēdas ar bārdas nazi vai iedurt sirdī adatu.

Vesela nodaļa tiek veltīta patentētu ierīču apskatam, kas cilvēkam nonākot šādā situācijā palīdzētu sveikam un veselam atgriezties uz zemes virsas. Standarta risinājums ir zārki aprīkoti ar zvaniem, signālkarogiem, ventilāciju, rezerves izeju utml.

Lasīšanas vērtas ir arī nodaļas, kas pastāsta mums kā tad ir radusies leģenda par dzīvi aprakto. Pasaulē cirkulē 3 galvenie leģendas paveidi.

Pirmais „Sieviete ar gredzenu”– nomirst bagāta jaunkundze, kura tiek aprakta vai ielikta kapličā. Viņai uz pirksta ir palicis dārgs gredzens, kaprači to ievērojuši naktī dodas mirušo aplaupīt. Tomēr, kad gredzens tiek vilkts nost no pirksta vai pirksts nogriezts, sieviete atmostas no miega. Parasti viens no laupītājiem nomirst no izbīļa, Nāve nevar aiziet tukšā.

Otrais „Miesaskārīgais mūks” – stāstiņš ar nelielu nekrofilijas piedevu. Nomirst jauna meita. Un kāds ceļojošs mūks tiek palūgts viņu naktī apstāvēt. Tomēr mūks nenoturas un stājas ar mironi seksuālos sakaros. No rīta šamais aizceļo tālāk, bet sieviete vēl pēc kāda laika atmostas no nāves miega. Pēc deviņiem mēnešiem mūks atkal iet garām šim ciemam un atklāj, ka sievietei piedzimis bērns. Nodarītajā atzīstas un apprecas. Happy end.

Trešais „Paviršais anatoms”- mirušajam kļūdaini tiek diagnosticēta nāves iestāšanās. Cilvēks, kas veic sekciju pēc krūšu kurvja atvēršanas konstatē, ka sirds vēl pukst. Vai arī iegriežot, šķietami mirušais sāk bļaut utt. – pilna vaļa fantāzijai.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, sarakstīta tiešām labi. Vietām gan autors ieslīgst pārāk dziļās detaļās. Man garlaicīga šķita sadaļa, kas veltīta 19-20 gs. polemikai par Līķu namu ieviešanas lietderību. Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm.