Navigate / search

Just After Sunset by Stephen King

Just_after_sunset

Jaunākā no Stīvena Kinga īso stāstiņu grāmatām. Jāatzīst, ka tieši šīs viņa stāstiņu grāmatas man patīk visvairāk. Tās ir gandrīz vienīgās, kuras es pārlasu vairāk par divām reizēm. Savulaik man jaukākais no viņa stāstiņiem šķita „Mist”. Cik zinu, arī latviski ir izdota viena no šīm stāstu grāmatām. Tad nu arī šo grāmatiņu jau biju noskatījis amazonē, bet nedēļas nogalē biju iemaldījies kādā Londonas grāmatu bodē un tur arī nenoturējos.

Grāmatā pavisam ir apkopoti 13 stāstiņi. Stāstiņos S.Kinga stils ir diezgan jūtams un, pat nezinot autoru, varētu uzminēt, kurš tos ir rakstījis. Skaidra lieta, ka daļa nav nekādi šedevri, bet lasāmi ir visi. Tā kā stāstiņu vērtējums svārstās no 3 līdz 10, tad pastāstīšu nedaudz par katru.

Willa – tipisks Kinga stāstiņš, nedaudz mīklainības, nedaudz lasītāja maldināšanas. Galvenie tēli priekš īsstāsta nostrādāti labi. Kopumā dodu 9 no 10 ballēm. Izlasot šo stāstu, man sāka šķist, ka grāmata būs laba.

The Gingerbread Girl – kārtējais tipiskais Kinga stāstiņš, tā kā esmu lasījis gandrīz visus viņa darbus, tad šķita, ka tas viss jau ir lasīts vairākas reizes. Tipisks viņa upuris bēg, ļaunais dzenas pakaļ tikai šoreiz satilpināts pārdesmit lapaspusēs. Patiesībā pēc 10. lapaspuses stāsta beigas ir viegli uzminēt. 6 no 10 ballēm.

Harvey’s Dream – Visai jauks stāstiņš, ietilpa pāris lapaspusēs, bet interesants. Rakstnieks ļāva nobeigumu izdomāt pašam lasītājam, interesanta ideja ar sakritībām un sapņiem. 9 no 10 ballēm.

Rest Stop – nekā izcila, teiktu ka pat zem viduvēja līmeņa. Par tēmu, kas notiktu, ja kāds cilvēks reiz izdarītu to, ko neizdarot viņš, iespējams, nožēlotu visu mūžu. 5 no 10 ballēm, man šķita tāds samocīts un vienkāršs.

Stationary Bike – labs un ironisks stāsts par notievēšanu un holesterīnu. Tāds kā mājiens, ka ar lietām nevajag pārcensties, nedaudz mistikas. Lasās ļoti labi un man personīgi patika, 10 no 10 ballēm.

The Things They Left Behind – kārtējais ASV rakstnieka stāsts par tēmu, kur tu biji 9/11. Tā štelle mani uzreiz distancēja no stāsta. Kopumā jau labs, nedaudz mistikas, vainas apziņas, bet tomēr tēma šķiet visai novazāta – 7 no 10 ballēm.

Graduation Aftenoon – viens no švakākajiem darbiem grāmatā. Izlasot rodas jautājums, un tad? Kāpēc šis stāsts ir ticis rakstīts? 3 no 10 ballēm.

N. – spēcīgs stāsts Lovecraft stilā. Lasītājam tiek piedāvāts lasīt stāsta varoņa korespondenci un piezīmes, tādējādi skatot notikumus no pirmās personas skata punkta. Notikumi visai šausminoši, mistiski un atklājas pamazām. Beigās jau arī tu sāc domāt – varbūt tā arī ir bijis. Stāsts reāli ieved savā realitātē, 10 no 10 ballēm.

The Cat From Hell – ironisks stāstiņš, ka nekas nepaliek nesodīts. Ļaunie darbi top atriebti, pat ja tev šķiet, ka tas kam tu dari pāri atriebties nespēs. Pats stāsts virs vidējā, bet arī nekas īpašs 6 no 10 ballēm.

The New York Times at Special Bargain Rates – variācija par tēmu aizkapa dzīve. Šoreiz tiek saņemts telefona zvans. Kā jau labam stāstam pienākas lasītāja iztēlei tiek dota vaļa. Lai arī sižets vienkāršs 8 no 10 ballēm.

Mute – stāstiņš par tēmu – esi uzmanīgs savās vēlmēs. Visai interesants, galvenie personāži labi ieskicēti, nedaudz nosodītas azarta spēles. Kopumā 8 no 10 ballēm.

Ayana – laikam Kings sāk palikt vecs? Stāstiņš veltīts dažādām slimībām, kas piemeklē vecumdienās, brīnumainu izdziedināšanu iespējai utt. Bet kopumā nekas īpašs 5 no 10 ballēm.

A Very Tight Place – tipisks Kinga stāsts par izdzīvošanu un atriebību, šoreiz galvenie varoņi veci vīri. Nekā jauna, tualetes būda tiek lietota laikam, lai būtu pretīgāk. 6 no 10 ballēm.

Kā redzam grāmatai vidēji liekamas 7 no 10 ballēm, bet tie daži stāsti, kas man patika bija tā vērti, lai attaisnotu grāmatas iegādi. Starp citu izskatās, ka ir iznācis „Gunslinger” latviski, saucas „Strēlnieks” pats „Dark Tower” ciklu esmu izlasījis divas reizes, iesaku arī jums. Šī ir pirmā grāmata šajā ciklā, ja iepatiksies, tad jācer, ka latviskotas tiks arī pārējās.

Jautrā Bībele by Leo Taksils

Jautrā bībele

Ja gribat zināt, kādēļ čūska dabūja ciest par Sātana nedarbiem, kādēļ Dievs nolēma apslīcināt visus zemes cilvēkus, kādas problēmas Bībeles lasītājam sagādā patriarhi – ilgdzīvotāji, monumentālais ebreju 40 gadu ceļojums pa Sinajas pussalu, kā pareizi izturēties pret sievietēm, kā sadedzināt zelta teļu, kara vešanas pamatprincipus, jaundzimušo apkaušanas, kas notiek, ja nejauši piegrūžas Derības šķirstam, notikums ar runājošo ēzeli? Tas un vēl daudz kas cits atrodams šajā grāmatiņā. Lai lasītājs neteiktu autoram: „Ak tu tā Kunga zaimotājs un ģeķis”, katram stāstam ir dota atsauce uz Bībeles tekstu.

Grāmatas autors īstajā vārdā Gabriēls Antuāns Žogans Pažess (1854-1907) savulaik veica diezgan nopietnu eksperimentu 12 gadu garumā (vismaz tā stāvēja rakstīts grāmata priekšvārdā), lai apgāztu Katoļu baznīcas nemaldīgumu, izdomājot dažādus brīnumus un maldinot pat pašu pāvestu. Darbā gan ir jūtama pamatīga Voltēra ietekme.

Šī ir padomju laikos izdota grāmatiņa, tāda kā humoristiska Bībeles skatījuma atainošana. Cilvēks, kas tiešām ir nopietni lasījis Bībeli, domājot loģiski līdzi, ar laiku sāks pamanīt dažādas pretrunas un dīvainības. Protams, es šeit nerunāju par cilvēkiem, kas Bībeli lasa Svētā Gara vadīti, tas jau ir cits stāsts. Tā kā es grāmatas nekādās vadībās parasti nelasu, tad dažādi Bībeles joki man iespiedās atmiņā jau no bērnu dienām. Pusaudža gados manās rokās pirmoreiz nonāca šī grāmata, tas bija vesels atklājums – visi Bībeles „prikoli” apkopoti vienā vietā ar jautriem komentāriem.

Tā nu iegājās, ka reizi pāris gados šo grāmatiņu pārlasu. Jāatzīst, ka tagad, kad esmu nedaudz paaudzies, sāku pamanīt vietas, kur autors pats manipulē ar faktiem, nedaudz tos sagroza. Arī viņa paša pērnā gadsimta sākuma zināšanas vairs neatbilst mūsdienu līmenim, bet tas nekas, interesanti ir joprojām.

Grāmatai kopumā dodu 9 no 10 ballēm, laba izklaidei, bet par nopietnu ateisma grāmatu nenosauksi, trūkst vēsturiskās perspektīvas analīzes, visi spriedumi tiek izteikti balstoties tikai uz 19. gadsimta reālijām, kas mūsdienās tomēr nevienmēr ir aktuālas.

Intelektuāls jautājums LXII jeb tagad gan jāpadomā

Daly waters

Tā kā visi līdz šim uzdotie laterālo domāšanu veicinošie uzdevumi tika atminēti ļoti ātri, tad nolēmu atrast kādu nu ļoti sarežģītu. Tad nu jautājums, skaitās viens no labākajiem.

Kādā bārā ienāk vīrietis un saka: „Man lūdzu glāzi ūdens”. Bārmenis izvelk no letes apakšas šaujamo un nomērķē to uz vīrieti. Vīrietis saka: „Paldies” un iziet pa bāra durvīm. Kāds varētu būt šādas situācijas racionālais pamatojums?

И в аду есть герои by Вадим Панов

I_v_adu_est_geroi

Sērijas „Тайный Город” piektā grāmata. Viens no valdošajiem Slepenās Pilsētas namiem ir uzzinājis, ka drīzumā notiks senās hiperboriešu rases atgriešanās uz zemes. Viņi nolemj notikumus neapturēt, bet gan izmantot šo faktu savu pozīciju nostiprināšanai. Un lēnu garu sāk koriģēt notikumus sev vēlamajā virzienā.

Kā jau visas šīs sērijas grāmatiņas, lasās ātri, un sižets aizrauj. Autors hipreboriešus mēģina asociēt ar Lovecraft Cthulhu, Azag-Tot un citi radījumi. Pēc autora domām tie patiesībā ir cilvēki, kas sevi ģenētiski modificējuši tik tālu, ka zaudējuši visu cilvēcisko. Viņu filozofijas galvenā sastāvdaļa ir naids pret citiem. Lai viņi spētu saglabāt savas superspējas, viņiem ikdienā jālieto narkotika, kura saucās Zelta sakne. Protama lieta, ka sensenos laikos valdošie nami visas Zelta sakņu plantācijas jau ir iznīcinājušas. Tā nu viņiem nācās gaidīt līdz cilvēki sintezēs Zelta sakņu tinktūru kā narkotiku. Nepagāja ne 10 000 gadu, kad gaidas piepildījās.

It kā jau izklausās daudzsološi, bet tomēr tā vis nebija. Cthulhu izrādījās parasts vārgulis, kurš visas grāmatas laikā tā arī neko jēdzīgu neizdara, ja par jēdzīgu neuzskata pārgulēšanu ar vienu no galvenajām varonēm Veroniku. Protams, visas galvenās problēmas risināja algotņi Kortess un Artjoms. Biju cerējis, ka, iespējams, autors atkāpsies no sava standarta scenārija notikumu izklāsta, bet nekā – viss notiek pēc standartiem. Piektajā grāmatā tas jau ir apnicīgi un sāk izskatīties pēc E.Vollesa darbiem. Tomēr cerību vēl nezaudēju un ceru, ka iespējams viss vēl mainīsies.

Kopumā grāmata iepriekšējās līmenī, nekā izcila, sērija zaudējusi savu svaiguma sajūtu un lasītāja prāts, neskatoties uz visai spraigo sižetu, sāk atzīmēt savā melnajā blociņā visas nesakritības un neprecizitātes. Slepenajā pilsētā jau ir nodzīvotas veselas 2000 lapaspuses. Deguns apsildīts, skaidrs, kas un kā. Tādēļ arī autora sižeta nesakritības sāk durties acīs un kaitināt. Grāmatai 6 no 10 ballēm, galīgi slikta nav, bet par labu ar nenosauksi. Lasāma tikai tiem, kas lasa šo sēriju.

Все оттенки черного by Вадим Панов

Panov_Vse_ottenki_chernogo

Sērijas „Тайный Город” ceturtā grāmata. Nu ko lai saka – parādījās arī vampīri un tas mani saskumdināja, jācer vien, ka šī tēma nekļūs sērijā par valdošo.

Tātad Maskavā parādījies nevienam nezināms vampīrs, kas, ignorējot jebkādus noteikumus, dienas laikā nogalina cilvēkus un nodarbojas ar nelicenzētu maģiju. Patiesībā galvenie personāži ir metamorfe (tāds, kas spēj pieņemt jebkuru formu) Anna, kas mīl pārvērsties vampīrā un drāzties ar visu, kas kustas un vīrelis biezās melnās brillēs vārdā Zoričs, kas vēlas kļūt bagāts. Tā nu šis pārītis ievāra diezgan pamatīgas ziepes.

Kā jau tas krievu fantasy ierasts, tēma vampīri nozīmē dekadenci, izvirtību, seksu un jaunavu nogalināšanu lielos apjomos. Šis darbs nav nekāds izņēmums, seksam un vardarbībai veltīta grāmatas lielākā daļa. Pats Тайный Город te ir, varētu teikt, pievilkts aiz matiem, dekorācijai. Ja kāds domā, ka šī grāmata ir par labā cīņu ar ļauno, tad arī no šīs tēmas te nekā jēdzīga nav. Parasta šausmenīte, pat teiktu viduvēja. Autora nostāja ētikas jautājumos visai apšaubāma, bet tas jau atkarīgs no katra lasītāja.

Izbrīna tikai tas, ka meitietis ar talantiem pārvērsties par jebko un iedvest jebko, lai tiktu pie naudas ir izvēlējies visai interesantu plānu, tādu, kuru parasti izmanto cilvēki bez maģiskām spējām. Nocopēt bagātu kungu, apprecēt, kungs pēc laika mirst, sieva saņem mantojumu. Pēc Annas spēju apraksta ir skaidrs, ka aplaupīt banku, inkasatorus vai aiznest uz muguras bankomātu viņai nebūtu nekāda problēma. Tas tad man arī nozaga realitātes momentu (cik nu tas ir iespējams pasaku grāmatā) un radīja aizdomas, ka patiesībā autoram ir sagribējies uzrakstīt šo to par sadomazohismu.

Neiztiek jau arī bez algotņiem Artjoma un Kortesa, te gan atkārtojas jau iepriekšējos apskatos minētās brīnumainās sakritības – Annas upura sieva ir viņa draudzenes attāla paziņa. Protams, uz jau iesāktās lietas bāzes tiek noslēgts kontrakts, kas savukārt tiek izpildīts uz urrā. Algotņiem cieņa un respekts, problēmas atrisinātas, visi laimīgi, daļa gan beigti. Klavieres no krūma tiek izstumtas nekautrējoties, kad vien vajadzīgs sižeta atrisinājumam.

Kopumā grāmatiņu uzskatu par patlaban sliktāko šajā sērijā lieku 6 no 10 ballēm, tēma banāla, klišejiska un galveno varoņu rīcība visai neloģiska.

American Gods by Neil Gaiman

americangods1

Izrādās, ka viņi joprojām dzīvo starp mums. Izskatās pēc parastiem cilvēkiem, varbūt ar dažām dīvainībām, bet nezinātājs neatšķirs. Kas ir viņi? Aizmirstie dievi – tie, kuriem cilvēki reiz ir ticējuši, savās galvās atveduši uz Ameriku, bet aizmirsuši atstājot tos vienus. Amerika nav laba vieta dieviem. Dievi ātri iegūst, bet tikpat ātri zaudē savus pielūdzējus. Dievi tāpat kā Amerikas iedzīvotāji visi ir atnācēji. Arī jaunie dievi (Media, lidmašīna, kredītkarte uc.) pēkšņi ir saskatījuši draudus vecajos nīkuļojošos dievos – drīz sāksies vētra jeb dievu karš.

Grāmatas centrālais tēls nebūt nav dievs, viņš ir parasts tikko no ASV cietuma iznācis cilvēks, kuram vienīgā dīvainā iezīme ir vārds Shadow. No cietuma viņš ir atbrīvots nedaudz pirms laika gan par labu uzvedību, gan sakarā ar sievas nāvi. Pa ceļam uz mājām Shadow lidmašīnā sastop būtni vārdā Wednesday, kas piedāvā pieņemt viņu darbā. Darbs viegls, neviens nav jānogalina, jāstrādā par šoferi – asistentu un Wednesday nāves gadījumā viņš jāvāķē (šķiet, ka tā latviski varētu tulkoties hold a vigil). Tā nu tas viss sākas. Grāmatas galvenie tēli lielākoties ir skandināvu, ēģiptiešu un slāvu dievības, kuras tad arī veido veco dievu opozīcijas mugurkaulu.

Grāmatas jaukā lieta ir tā, ka autors neko no lasītāja neslēpj. Ja esi erudīts mitoloģijā un vārdu spēļu cienītājs, tad grāmatas sižeta virzību atkodīsi jau pašā sākumā. Man, piemēram, pašā sākumā izdevās atkost, ka Wednesday patiesībā ir Odins, jo kādreiz trešdiena bija Odina diena. Bet, ja arī neesi, tad nav ko uztraukties, grāmatas beigās viss atklāsies. Daļa no grāmatas mums arī atklāj autora pārdomas par amerikāņu kultūru un ticību, nevis oficiāli deklarēto, bet patieso. Protams, neiztiek bez autora spriedumiem par dzīvību un nāvi, cilvēciskām vērtībām, ticību utt.

Grāmatas stāstījuma gaita rada iespaidu, ka tā ir sastādīta no vairākiem īstajiem stāstiņiem, bet arī šie stāstiņi sižeta gaitai ir vajadzīgi. Arī centrālie tēli nostrādāti tīri labi, paliek atmiņā. Sižeta notikumi vietām ir visai negaidīti, taču nav tā, ka viss notiktu brīnumainu sakritību rezultātā, visam apakšā ir plāns un nav tādas vietas, kuru lasot tu domātu, redz kā nabaga autors aizrakstījies un tik stulbi dabūjis glābt situāciju.

Kopumā grāmatiņu vērtēju kā izcilu, man viņa bija pašā laikā un bija patiess prieks to lasīt. Lieku 10 no 10 ballēm, nopietnāka par Terry Pratchett Diskzemes cikla grāmatiņām, bet savu daļu humora arī šeit var atrast. Iesaku izlasīt visiem, kas var pieņemt dievu vārdu valkāšanu literāros darbos. No kristiešu mitoloģijas grāmatā piedalās tikai Lieldienas, Jēzus pieminēts garāmejot, bet ar skaudību.

Intelektuāls jautājums LXI jeb dedzinām atkal

Arī šis uzdevums mums palīdzēs attīstīt laterālo domāšanu. Iesākumā es gribēju vienkārši uzprasīt, kādēļ kanalizācijas vāki gandrīz vienmēr ir apaļi, bet tad nolēmu uzdot šo uzdevumu.

Kāds cilvēks notiesāts uz nāvi. Viņam tiek dota izvēle starp trīs istabām. Viena istaba ir pārbūvēta par krāsni, kura darbojas (deg uguns). Otrajā ir šāvēju brigāde, gatavi nošaut katru, kas ienāk iekšā. Trešā ir pilna ar lauvām, kas nav ēdušas trīs gadus. Kura istaba viņam ir visdrošākā?

Pieņemsim, ka cilvēkam nav līdzi nekādu speclīdzekļu, un izvēles veikšanai viņam ir dota viena stunda.

Атака по правилам by Вадим Панов

Ataka po pravilam

Sērijas „Тайный Город” trešā grāmata. Patiesībā otrās grāmatas tiešs turpinājums. Izrādās arī cilvēkiem ir savi magi un pat speciāls artefakts, kas ļauj cilvēku magiem izpausties – Melnā grāmata. Pašreizējā Melnās grāmatas glabātāja vārdā Kara ir apsēsta ar mūžīgo dzīvošanu un uzsāk realizēt plānu, kas ļautu viņai šantāžas rezultātā no Slepenās pilsētas valdošajiem namiem iegūt nepieciešamos artefaktus. Protama lieta, ka viņas intereses saduras ar algotņu Kortesa un Artjoma interesēm.

Kā jau visās iepriekšējās grāmatās, galvenais uzsvars likts uz darbību. Smieklus izraisa autora izspēlētā daudzu gājienu kombinācija, tādā veidā tā diez vai strādātu pat pasaku pasaulē. Izskatās, ka visās grāmatas dominē sekojošs sižeta pavērsiens. Pilsētā notiek dīvainas lietas, grāmatas sākumā kāds no algotņiem iepazīstas ar problēmas izraisītāju vai tam tuvi stāvošu personu. Džeki izštuko, kā nopelnīt naudu un sāk rīkoties. Problēma izrādās nozīmīga arī Pilsētas varenajiem, un tie noalgo algotņus tās risināšanai. Tā kā iestrādes jau veiktas – viss notiek un tas nedaudz var piegriezties.

Šajā grāmatā par tēlu attīstību nav ko runāt, visi palikuši tādi kādi viņi bija, izņemot Artjomu, kas paspējis kļūt nu jau par īstu mantkārīgu superalgotni. Par pārējiem personāžiem uzzinām šo to no viņu dzīves, kas nedaudz atdzīvina dekorācijas un it kā ļauj labāk iepazīt Slepeno Pilsētu.

Nedaudz pārsteidza tas, ka seno rasu pārstāvji tik viegli iekrīt uz cilvēku magu veidotām provokācijām, ja jau šamie ar cilvēkiem vairāk kā 1000 gadus cīnījušies, tad izskatās dīvaini, ka izdzīvojuši totāli dumiķi, kas par notikumu būtību sev jautājumus neuzdod. Un, protams, „nejaušās” sakritības maitā visu pasākumu.

Grāmatai lieku 8 no10 ballēm, sērija riebumu vēl neizraisa un lasās aizrautīgi, neskatoties uz augstāk minētajām problēmām. Jācer tikai, ka neparādīsies vampīri.

Nation by Terry Pratchett

Nation

Šī ir jaunākā no autora grāmatām. Skaidra lieta, ka nevarēju viņu nenopirkt un neizlasīt. Šī gan nav nekādi saistīta ar Diskzemes ciklu, viņa ir pati par sevi.

Tālā okeāna salā dzīvoja iezemietis vārdā Mau, viņam bija pienākusi diena, kad no puikas viņš pārvērtīsies par vīrieti. Pārbaudījums jau bija izturēts un Mau atlika vien atgriezties mājās pie Tautas, lai atzīmētu savu pāriešanu vīra kārtā ar ceremoniju. Tauta ir varena, jo viņas sala ir no retajām, kas stāv uz klints. Diemžēl mājupceļa laikā cunami vilnis nogalina visus saliņas iedzīvotājus un Mau ir palicis viens. Nu ne gluži viens, cunami laikā salā ir avarējis kuģis „Sweet Judy”, uz kura vienīgā dzīva palikusī būtne ir Dafne, ja neskaita papagaili. Viens cilvēks ir cilvēks, bet divi jau ir Tauta. Uz salas pamazām sarodas tādi paši cietušie kā Mau, kuri ir dzirdējuši par Tautas varenību, un ir pārsteigti uzzinot, ka no tautas pāri ir palicis tikai Mau.

Grāmatu var lasīt vienkārši kā tādu Stīvensona piedzīvojumu romānu, bet tai ir arī daudz dziļāka jēga. Mau mēģina sev atbildēt uz jautājumu, kas tad ir Tauta? Vai rodoties jaunai Tautai ir jāpieturas pie vecām paražām (jādzied uzlecošai saulei, jādod alus senču gariem utt.)? Kas ir dievi? Visa Tautas kultūra ir zudusi vai mēģināt to atjaunot vai tomēr sākt visu pa jaunam? Kādēļ viņi (dievi) pameta Tautu nelaimē? Vai viņam ir jābūt tiem pateicīgam? Uz reliģisko aspektu autors ir uzspiedis diezgan nopietni, ne tik filozofiski kā „Small Gods”, bet tomēr nopietni.

Diezgan interesanti aprakstīta arī kultūras sadursme starp okeāna salu iedzīvotājiem un civilizētās pasaules iemītniekiem, kas tiek saukti par „trouserman”. Trouserman – jo viņi baidās no kailām kājām un tādēļ valkā bikses, lai par tām nebūtu jādomā. Protams, ir aprakstītas arī citas balto cilvēku īpatnības, svešie dievi, noderīgi instrumenti un metāls, kurš viņu acīs ir bezvērtīgs.

Nav aizmirsta arī paralēlo visumu teorija, ka eksistē visumi, kas realizē katru iespējamo notikumu attīstības scenāriju. Arī Mau pasaule eksistē tādā paralēlā visumā, daļa notikumi ir līdzīgi mūsu vēsturei, bet daļa ir unikāli.

Kopumā grāmata nav tik piesātināta ar humoru kā citi viņa darbi un iesākumā nopietnība pat nedaudz sabaida, bet par sliktu tas nav nācis. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, atgrieza nedaudz Džeka Londona un R.Stīvensona laikos.

Командор войны by Вадим Панов

Komandor voini

Šī ir sērijas „Тайный Город” otrā grāmata, dekorācijas vecās un arī galvenie varoņi tie paši. Pilsētā kārtējo reizi ir parādījies mags ar novirzēm. Viņam nez kādēļ ir savajadzējies veikt aizliegtu burvestību, kas izpildīs vienu viņa vēlēšanos. Lai pasākums noritētu, viņam ir vajadzīgs upurēt divdesmit vienu cilvēku. Protama lieta, ka šāds pasākums nevar palikt nepamanīts. Великий Дом Навь komisārs Santjaga nolemj iejaukties un iesaista lietā arī algotņus Artjomu, Kortesu un Janu.

Par grāmatiņas lasāmību sūdzēties nevar, tā kā lielākā daļa ir aktīva darbība, tad lasās tiešām ātri. Arī valoda autoram ir tā neko. Nekādas pretrunas (kā plūstošas lēnas kustības, kas tomēr ir ātras) nav novērojamas un tas jau ir diezgan pozitīvi. Stāstījums norisinās pāris paralēlās sižeta līnijās – Artjoma, Santjaga, Korņilova un Bogdana le Sta (galvenā ļaundara). Nav nekāda lielā noslēpuma, lasītājam viss ir skaidrs jau no paša sākuma. Tik vien kā jāpagaida, kad visas sižeta līnijas saplūdies vienā un būs Grand Finale. Pozitīvi, ka ne varoņi ne ļaundari, nav absolūtie supermeņi ar ultra-mega-super-turbo superspējām, balanss tiek ievērots.

Ir jau protams arī daži mīnusiņi. Galvenais ir nejaušās sakritības, varoņiem vienmēr viss padodas apbrīnojami viegli, jo viņiem gadās būt pareizā vietā pareizā laikā. Tas ar laiku sāk griezties acīs. Diezgan pamanāma ir galveno tēlu pārstrāde, tie tomēr vairs nav tie paši, kas pirmajā grāmatā, arī darbības vide ir kļuvusi komplicētāka, kas nevar nepriecēt. Pakāpeniski tiek ieviesti jauni tēli. Tomēr, ja tendence tā turpināsies, man ir aizdomas, ka drīz parādīsies arī vampīri. Vampīri, tāpat kā rūķi un elfi, ir visai nodrāzts grāmatas tēls, bet to jau redzēsim.

Tātad kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm, izlasot otro grāmatu riebums pret sēriju nav parādījies un tas jau ir pozitīvi. Grāmatu ieteiktu lasīt tikai žanra mīļotājiem, nekādas gudrās filozofiskās idejas par labā un ļaunā dabu te neatradīsiet.