Tā kā pēdējā laikā esmu lasījis daudz par kvantiem un astrofiziku, tad arī jautājums ir par šo tēmu.
Tātad iedomājamies sfērisku Visumu, kura rādiuss ir 1000 gaismas gadi. Visuma centrā stāv kosmiskais mopēds „Rīga-5”. Kosmiskā mopēda kosmiskais ātrums ir 1 gaismas gads gadā. Vienkāršs jautājums būtu – pēc cik ilga laika mopēds sasniegs Visuma malu, braucot pa Visuma rādiusu? Skaidra lieta, atbilde būtu pēc 1000 gadiem. Tāpēc ieviešam papildus nosacījumu, katra gada beigās Visums momentāni izplešas, tā rādiuss palielinās par 1000 gaismas gadiem. Tā kā mēs zinām, ka telpa izplešas pati sevī, tad jau nobrauktais attālums arī izplešas proporcionāli. Lai visi nosacījumi būtu skaidri, nedaudz ilustrēšu piemēru:
Pirmā gada beigas – mopēds nobraucis 1 gaismas gadu atlikuši vēl 999. Visums gada beigās izplešas, no centra mopēdu šķir 2 gaismas gadi, atlikuši vēl 1998 gaismas gadi ceļā.
Otrā gada beigas – mopēds no centra jau 3 gaismas gadus atlikuši vēl 1997. Visums gada beigās izplešas, no centra mopēdu šķir jau 4.5 gaismas gadi (3*1.5) un atlicis veikt tikai 2995.4 gaismas gadus.
Jautājums: vai mopēds jebkad sasniegs visuma malu? Ja jā, tad cik ilgi viņam būs jābrauc?
Ja tu, cilvēks, ej pa ielu un jūties nedaudz piekāsts, tad zini – šīm sajūtām ir nopietns pamatojums. Mēs visi esam apmānīti. Mūs ir apmānījis pats Visums. Cilvēks ar savām metodēm var novērot labākajā gadījumā 4% no Visuma matērijas. Jeb, pareizāk sakot, tikai 4% no Visuma sastāv no atomiem tāpat kā mēs, krēsli un galdi utt. ~26% sastāda Dark matter un pārējie 70% ir Dark energy. Nav slikti vai ne?
Reiz vasarā biju nolēmis atrast normālu grāmatu par Dark matter, izrādās, ka šī lieta nemaz nav tik vienkārša, vismaz skatoties pēc amazon.com lasītāju reitingiem. Lielākā daļa no šai tematikai veltītām grāmatām ir totāls sviests, vai nu tik sarežģītas, ka parastam cilvēkam neizprast. Tad nu izsverot visus par un pret izvēle krita uz šo grāmatu.
Grāmatiņa ir smuki noformēta, iespiesta uz krītpapīra A4 formātā ar daudzām bildītēm un grafikiem. Tieši šīs bildes un grafiki grāmatas lasīšanas tempu diezgan piebremzē. Laiku pa laikam pieķer sevi pie tā, ka pēti kādu supernovas uzliesmojuma vai kādas tālas galaktikas fotoattēlu jau piecas minūtes. Lai arī grāmata nav bieza ~200 lpp., tās izlasīšana man aizņēma veselu nedēļu. Valodu par vieglu nenosauksi un vietām nākas visu nodaļu pārlasīt vēlreiz, lai vismaz kaut ko saprastu.
Nedaudz par to, kas ir pašā grāmatā. Grāmata sastāv no 12 nodaļām.
Pirmā nodaļa dod mums ātru un vispārīgu ieskatu par to, kas ir galaktikas, kā veidojas zvaigznes, kā līdz tām izmērīt attālumus. Cilvēkam, kas lasījis daudzas grāmatas par šādu tēmu, ieteiktu apskatīt tikai bildītes un doties uz nākamo nodaļu.
Otrā nodaļa cenšas mums īsumā pastāstīt par Visuma mikroviļņu fona starojumu, Habla konstanti, laiku un iespējamo visuma izcelsmes modeļiem. Kosmoloģija vienu vārdu sakot. Man jau sāka šķist, ka līdz Dark Matter tā arī nekad nenonāksim.
Trešā nodaļa beidzot sāk mums vēstīt, no kurienes radusies ideja, ka Visumā ir kaut kāda matērija, kas apslēpta mūsu acīm un instrumentiem. Par to liecina gan galaktiku rotācijas neatbilstība novērojamajam matērijas daudzumam.
Ceturtā nodaļa apskata vienu no Dark Matter kandidātu grupām – MACHO jeb Massive Compact Halo Objects. Tās ir izdzisušas zvaigznes, melnie caurumi, gāzu mākoņi, putekļi, bet diemžēl ar tiem nepietiek pat 20% no paredzētā Dark Matter daudzuma.
Piektā nodaļa piedāvā vēl vienu Dark Matter kandidātu – neitrīno, labs neitrīno detektēšanas metožu apskats. Izrādās, ka neitrīno ir veseli trīs paveidi (elektronu, mionu un tau), kurus šis varot brīvi mainīt. Tas sākumā radīja lielu apjukumu neitrīno mednieku aprindās. Tad nodaļā parādās VIMPS – Weakly Interacting Massive Particles un panesās string theory, Klauza-Kleina daļiņas, supersimetrijas, fotīno un vēl vesela čupa ar eksotiskām daļiņām, kuras neviens tā arī nekad nav redzējis.
Sestā nodaļa veltīta MOND – Modified Newtonian Dynamics iespējams nemaz Dark Matter nav nepieciešama lieta, vajag tikai pamodificēt gravitācijas īpatnības vai Nutona formuli, sīki un smalki dažādi par un pret.
Septītā nodaļa VIMPS atgriežas, tiek apskatītas dažādas alternatīvās detektēšanas metodes. Interesanti, bet, ja pareizi sapratu, nekādi īsti pierādījumi VIMPS eksistencei joprojām nav.
Astotā nodaļa veltīta Visuma mikroviļņu fona starojumam, valoda vairs nemaz nav viegla, daļu no idejām nācās papildus lasīt wikipedia. Īsumā Visuma inflācijas modelis paredz, ka lielākā daļa no visuma enerģijas – matērijas blīvuma nesastāv no barioniem. Tautas valodā mēs nezinām, kas ir atlikušie 70 %.
Devītā nodaļa pastāsta, kāpēc novērojot supernovas tipu Ia sanāk ka Visums izplešas paātrināti. Diezgan interesanti modelīši, protams, katra trūkumi un plusi.
Desmitā nodaļa lēnām aizved mūs līdz Dark energy idejai, attīstot dažādus Visuma izplešanās modeļus.
Vienpadsmitā nodaļa veltīta Dark energy, izlasot to kļūst skaidrs, ka nevienam nav ne jausmas, kas tā par lietu, ko viņa ēd un par tās nozīmi tautsaimniecībā. Tiek apskatīts vesels bars ar dažādām idejām – Vakuuma enerģija kā kosmoloģiskā konstante, fantomu lauki un man jau šķita mirusī kvintesences ideja. Tiek piesaukti arī abi antropie principi, multiversi, Bubble universes, Big Crunch un Big Rip.
Divpadsmitā nodaļa veltīta mūsdienu zinātnes pētījumiem, uzskaitītas visas nākamās desmitgades kosmosa misijas saistītas ar šo tematiku.
Šo grāmatu ieteiktu izlasīt jebkuram, kas interesējas par astronomiju, fiziku, astrofiziku un citām gaisīgām ikdienā nepielietojamām lietām – palīdzēs radīt gudra cilvēka iespaidu kaut vai ar frāzi: „Neitrino ir masa, jo bez masas viņš pārvietotos ar gaismas ātrumu, tādējādi viņa laika ritējums būtu nulle, tas nozīmētu, ka viņš nespētu pārmainīties no viena sava veida uz otru, pa ceļam no Saules līdz Zemei.” Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.
Šoreiz pēc pāris gudru grāmatu izlasīšanas nolēmu smadzenes nedaudz atpūtināt un sāk lasīt standarta krievu lubu fantasy gabalu.
Tātad grāmatas sižets standarta. Nenovērtēts pasaules glābējs Стивр netālu no savas grāfistes robežām sakauj no paralēlā universa atnākušo kukaiņu karaspēku un izglābj vēl atlikušos troļļus. Ja viņš to nebūtu izdarījis, iespējams, visa karaliste aizietu bojā. Troļļi viņam piedāvā neatstāt darbus pusdarītus un ar nelielu PR kampaņu padarīt Стивр par pasaules glābēju un palīdzēt ieņemt karaļa torni. Puisis no iespējas atsakās. Viņa varoņdarbu neviens lāgā nenovērtē un džekiņš nodarbojas ar tirdzniecību. Pa to laiku karalistē attīstās inkvizīcija, kas vēlas uzzināt šaujampulvera noslēpumu (ticiet vai nē, to zina tikai Стивр) un sāk viņa medības.
Kā redzams nekas jauns, sižets visu laiku „action”. Diezgan nopietni ir spiests uz kauju aprakstiem, kas tad arī palīdz lasītājam nenomirt aiz garlaicības. Pats grāmatas galvenais varonis, skatoties globāli, veiksmīgs tirgonis tikai dēļ pazīšanās ar troļļiem, nekāds stratēģis, nedaudz izgudrotājs, tomēr nez kāpēc lielāko grāmatas daļu peld kaut kur pa straumi. Protams, par tādām lietām kā tēla attīstību, te būtu nevietā runāts, tādas lietas praktiski nav. Šādas tādas ainiņas no pagātnes, atbildības sajūta, nedaudz draudzības un viss. Viņa vietā domā citi, kuru motīvus autors mums ir nolēmis neatklāt.
Personīgi man grāmatiņa likās virs vidējā krievu fantasy standarta, lasījās ļoti labi, varētu pat teikt izcili. Smadzenes ar atpūtās. Vai uzzināju ko jaunu? Nē. Kopējais iespaids „Starship Troopers” viduslaikos vismaz pirmās 50 lapaspuses, tālāk jau standarta mikslis. Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, ja esi daudz šādu literatūru lasījis, vari nelasīt nekā jauna tur neuzzināsi.
Skatos, pērnnedēļ katrs sevi cienošs blogs ir uzrakstījis vismaz vienu rindkopu par AKKA/LAA, youtube.com un embedošanu. Sanāk, ka nedaudz iepalieku no aktualitātēm. Bet tas nekas, es esmu izdomājis jautājumu, kas visus šos tematus aptvers.
Tātad iedomāsimies hipotētisku situāciju – kāds Latvijas blogeris nelegālajā youtube.com ir savācis 100 videoklipu embedošanas linkus. No tiem 99 ir par tēmu: kā es ar draugiem dzēru, gāju pirtī, vizinos ar kruto mašīnu, bet viens ir Coldplay videoklips. Tomēr blogeris ir arī viltīgs, viņš savai lapai ir uzrakstījis skriptiņu, kas šos 100 embedotos youtube.com video rāda random secībā (ideja – ekrāniņš viens, bet katru reizi rādās cits embedotais video). Kādu dienu AKKA/LAA pārstāvis, iegājis šajā blogā, ierauga Coldplay videoklipu! Skaidrs, ka lietu tā atstāt nevar, tiek nolemts to parādīt priekšniekam, bet tavu brīnumu, tagad video lodziņš rāda kā blogeris vizinās ar kruto mašīnu, pēc tam kā blogera suns grauž čību.
Tagad jautājums. Pieņemam, ka embedotie video tiek jaukti random. Cik video būtu jānoskatās AKKA/LAA pārstāvim, lai varbūtība, ka nākamais parādīsies Coldplay videoklips, pārsniegtu 0.5?
Cilvēks ikdienā par kvantu fiziku aizdomājas visai reti. Tas nekas , ka viņš ikdienā lieto agregātus, kas balstās tieši uz kvantu fizikas atklājumiem – lāzerus, tranzistorus utt. Tomēr viena lieta ir lietot, otra ir izprast kā tas viss un kāpēc notiek. Šī grāmatas jautājums ir nedaudz šaurāks – mūsdienu fiziķi prot lietot kvantu fiziku teorētiski, tomēr reti kad aizdomājās kādu iespaidu šī teorija atstāj uz realitāti, ja mēs uz to skatāmies ne tikai kā praktisku instrumentu.
Izrādās, ka tādas realitātes nemaz nepastāv, ja vien nav saprātīga novērotāja. Šis tad arī ir grāmatas centrālais jautājums – vai realitāte bez novērotāja maz ir iespējama? Grāmata gan atbildi uz šo jautājumu nesniedz, bet apgādā lasītāju ar dažādiem faktiem, domu eksperimentiem, kas to apskata no dažādiem skatupunktiem. Sākot ar Kopenhāgenas interpretāciju – „Turi muti un rēķini”, beidzot ar Everett paralēlo visumu teoriju.
Standartā lasītājs, lasot populārzinātniskas grāmatas par kvantu fiziku, uzzina par Heiznberga nenoteiktības principu, Fotonu entanglment (nezinu kā latviski iztulkot), viļņfunkcijām, kvantiem un protams Šrēdingera kaķi. Tomēr reta grāmata šīs interpretācijas mēģina salāgot ar makropasauli, parasti mēs visas daudzās lappuses dzīvojamies pa atomu pasaulīti, skatāmies ilustrācijas, kā elektrons spēj pārvarēt barjeras, kā fotonu detektori detektē entangled fotonus , kuru polarizācija vienmēr sakrīt, novērojam atoma viļņfunkciju, kura atrodas divās kastītēs vienlaicīgi, ja vien mēs neatveram kastītes, un nekolapsējam atoma viļņfunkciju.
Patiesībā kvantu fizika mums saka, kamēr mēs atomu nenovērojam viņš nemaz nepastāv, ja jau nepastāv atoms, tad jau nepastāv arī tas, ko viņi veido. Vai Mēness ir debesīs, kad neviens uz viņu neskatās? Kāpēc kaķi nav vienlaicīgi dzīvi un beigti? Kāpēc novērotājam ir jābūt ar apziņu –saprātīgam, spējīgam interpretēt rezultātu? Un kāpēc fizikai būtu vajadzīgs saprātīgs novērotājs, kāpēc viņa nav pati par sevi?
Īsumā sakot grāmata ir labu labā, norauj jumtu vārda tiešā nozīmē. Neviena interpretācija netiek uzspiesta, bet populārākās apstāstītas tā, ka var saprast parasts cilvēks, kas nav speciālists kvantu mehānikā. Grāmatai 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt pilnīgi visiem. Ir pilnīgi iespējams, ka tieši tu esi vienīgais saprātīgais novērotājs visā mūsu (savā) Visumā un pārējiem ir jājūtas pateicīgiem, ka tu, vēršot savu uzmanību uz citiem, liec viņiem rasties.
Gravitācija – vairumam cilvēku, izdzirdot šo vārdu, rodas asociācija ar krītošu ābolu. Tur pie vainas ir leģenda par Ņūtonu, ābeli un ābolu. Tāpat mēs zinām, ka gravitācija ir tā, kas mūs tur pie zemes un nodrošina to, ka nekas nepaliek gaisā karājoties. Bet atbildes uz jautājumiem, kāpēc gaisā uzmests priekšmets nokrīt atpakaļ, kāpēc mēness nekrīt virsū zemei un kas tad īsti ir gravitācija, cilvēks neieguva uzreiz.
Tā kā arī mani šie jautājumi interesē, tad šīs nedēļas sākumā, blandoties pa Londonas grāmatu veikalu, šo grāmatu nopirku. Sarakstīta vienkāršā un saprotamā valodā. Vietām rindkopa ir jāpārlasa vairākas reizes, lai saprastu kā autors pie šādiem secinājumiem nonācis. Sākums varētu likties visai garlaicīgs, jo veltīts sengrieķu filozofijai. Daudz tiek spriests par kustinātājiem, kustību un pirmelementiem. Toties pēdējās četras nodaļas ir ļoti labas. Viens no iemesliem, kādēļ šo grāmatu lasīju bija gravitācijas ātruma noskaidrošana. Vismaz lai uzzinātu autora viedokli par šo jautājumu. Šī grāmata proponē, ka gravitācijas ietekme izplatās ar gaismas ātrumu un gravitācija pēc būtības ir telplaika konfigurācija.
Visai negaidīts man šķita „Allais effect” , par tādu nebiju neko dzirdējis. Cilvēki apgalvo, ir eksperimentāli pierādīts, ka saules aptumsuma laikā svārstam parādoties anomāla precesija, ko nevar izskaidrot ar zemes griešanos. No tā izrietot, ka iespējams masīvi objekti spēj aizsegt viens otra gravitācijas lauku. Man šī ideja izklausās visai dīvaina.
Laba šķita arī informācija par Pioneer-10 un Pioneer-11 novirzīšanās no paredzētās trajektorijas, pagaidām neizskaidrotu apstākļu dēļ. Tas radījis idejas, ka gravitācija, iespējams, nav tikai spēks, kas pievelk. Pagaidām šīs novirzes cēlonim izskaidrojuma vēl nav. Diezgan labi aprakstītas metodes, ar kurām, iespējams, reiz noķersim gravitācijas viļņus un pierādīsim gravitonu eksistenci.
Labs ieskats dots artilērijas un raķešbūves attīstībā, pārdomas par kosmisko liftu un Pizas torņa eksperimenta „patiesā” notikumu gaita.
Kopumā grāmatu ir vērts lasīt jebkuram, kuru nedaudz interesē fizika. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Te apskatāma arī grāmatas autora mājas lapa.
Šī grāmatiņa ir tipiskāko H.P.Lovecraft šausmu stāstiņu izlase. Šis rakstnieks ir slavens ar Cthulhu izdomāšanu, un kā par brīnumu ir atradušies daži ļautiņi, kas šim senajam briesmonim tic. Viņš ir saviem stāstiem ir izgudrojis grāmatu „Necronomicon”, kurā aprakstīti senie kulti un maģija. Lai arī autors atzinies, ka grāmata nekad dabā nav eksistējusi, tas nav liedzis uzņēmīgiem ļaudīm to sarakstīt un tirgot internetā.
Stāstiņi sarakstīti 1930-tajos gados un ir tipiski tā laika šausmu žanra pārstāvji. Stāstu varoņi lielākoties sastopas ar senu ļaunumu, ar kaut ko cilvēkam tik svešu, ka viņi vai nu beigās sajūk prātā (tad stāsts ir kā dienasgrāmatas atstāstījums) vai arī īsti netic tam, kas noticies (tad stāsts ir kā atmiņu pieraksts pēc daudziem gadiem). Kā likums stāstos ielikti daudz senu civilizāciju artefakti, pašu civilizāciju pārstāvji un dažādi sātaniski kulti. Ja nav augstāk minēto radījumu, tad ir atdzīvināti miroņi, dzimtas lāsts vai veca māja.
Izskatās, ka autors savulaik ir bijis diezgan nopietns eigēnikas piekritējs, ja cilvēkam ir kāda miesiska kroplība – skaidra lieta, ka nekāds labais tēls viņš nebūs. Daļa varoņu ir mentāli nestabili, laikam tas palīdz ieskatīties šausmās dziļāk. Gandrīz aizmirsu incestā radušos bērnus, tie parasti rada kaut kādu sātanisku kultu, noiet dzīvot pazemē, piekopj kanibālismu un upurē mazus bērnus.
Pozitīvi ir tas, ka stāstos darbība noris visai spraigi, un, lai arī mūsdienu cilvēku ar 30-to gadu šausmām īpaši nepārsteigsi, izvēlētie temati vismaz man likās visnotaļ saistoši. Nedaudz gan kaitināja stāstiņi, kuri satur vairāk par vienu nodaļu, tad katras nodaļas sākumā neliels notikumu atskats uz iepriekš notikušo, bet tā laikam tā laika literatūras īpatnība. Nedaudz uzjautrina arī biežā vārdu šausmīgs, pretīgs, nedabisks, traks, neprātīgs pielietojums. Ja ar tiem domāts radīt atmosfēru, tad autors ir nedaudz pārcenties.
Pašas šausmas kā likums notiek tā laika zinātnes jaunajās nozarēs – psiholoģija, arheoloģija. Neiztiek arī bez nopietna misticisma un dažādu kultu piesaukšanas. Kā notikumu vietas, lokālām šausmām parasti neliela pamesta māja, Jaunanglijā vai arī Britu salās. Globāliem atklājumiem, kas jāslēpj no cilvēces vieta atvēlēta Antarktīdā, Austrālijas tuksnešos vai vienkārši sapņos.
Interesanti, ka šis autors neizslēdz citu civilizāciju eksistenci kosmosā. Skaidra lieta, tās ir nedabiskas, pretīgas un cilvēkiem svešas, kas pēc savas būtības ir destruktīvas un šausmīgas, bet par laimi, ja tu nelien, kur nevajag, tev briesmas nedraud. Lovecraft civilizācijas parasti nav tehnogēnas, kosmosā lido ar spārniem, labi pārzina psiholoģiju un paļaujas uz saviem dieviem, kuri ir briesmīgāki par viņiem pašiem.
Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm, stāsti ir galvas tiesu labāki par tā laika gotiskajiem romāniem, kur visa darbība parasti risinās ap jautājumiem, kāpēc laukā pie tuvējā kroga spokojas? (pēc 300 lapaspusēm tu uzzini „šausmīgo atgadījumu”, kad strīda laikā kāds kādu nogalējis), kā vampīri ievilina savos tīklos cilvēku? (beigās kā likums viss vampīru klans tiek iznīcināts). Iesaku izlasīt visiem, kurus šausmu stāstiņi interesē un gribas redzēt kādi tad viņi bija agrāk.
Tātad mums ir cipari no 1 līdz 9. No tiem ir izveidots skaitlis ABCDEFGHI, kurā katrs cipars izmantots tikai vienu reizi. Par skaitli ABCDEFGHI mēs zinām sekojošo:
AB dalās ar 2 bez atlikuma;
ABC dalās ar 3 bez atlikuma;
ABCD dalās ar 4 bez atlikuma;
ABCDE dalās ar 5 bez atlikuma;
ABCDEF dalās ar 6 bez atlikuma;
ABCDEFG dalās ar 7 bez atlikuma;
ABCDEFGH dalās ar 8 bez atlikuma;
ABCDEFGHI dalās ar 9 bez atlikuma.
Kāds tad ir skaitlis ABCDEFGHI, ja burtu vietā saliekam ciparus?
Uzdevumu var mierīgi atrisināt izmantojot papīru un zīmuli. Ja grūti ar dalīšanu, var ņemt palīgā aritmometru, bet ar kompīti uzdevums ir triviāls.
Grāmatiņu nopirku pagājušo sestdien Milānas lidostas veikalā. Visu, kas paņemts līdz, jau biju izlasījis, tā kā nācās izvēlēties labāko no sliktākā. Patiesībā grāmata nemaz tik slikta neizrādījās.
Grāmata, kā jau var spriest pēc nosaukuma, ir veltīta riska uztverei un šīs uztveres saistību ar bailēm. Mēs šodien dzīvojam visai dīvainā pasaulē, sabiedrība uztraucas par lietām, kuru iespējamībai piepildīties ir visai niecīga (SARS, cilvēci iznīcinošs meteorīts, avārijas AES, interneta pedofili) un absolūti neuztraucas par lietām, kas nogalina cilvēkus katru dienu (sirdsslimības, diabēts, autokatastrofas). Kādēļ tā? Šis ir centrālais jautājums, uz kuru mēģina atbildēt grāmatas autors.
Sākums tiek veltīts psiholoģijai, kas apraksta divus smadzeņu procesus, kurus mēs izmantojam riska pakāpes noteikšanai. Autors to sauc par Head un Guts. Guts (jeb man ir tāda sajūta) cilvēkiem ir smadzenēs iešūti pamatprincipi, kas darbojas visai vienkārši un bieži vien pieņem adekvātus lēmumus loģisko domāšanu neiesaistot. Head (loģiskā domāšana) parasti tiek iesaistīta, ja cilvēkam nav slinkums domāt un ir dots pietiekami daudz laika.
Turpinājumā mums tiek dots neliels ieskats statistikā, ar kuru mūs katru dienu dāsni aplaimo dažādi mēdiji. Piemēram, internetā neviena nekontrolēti darbojas 50’000 pedofilu, 1 no 5 Kanādas bērniem cieš badu (autors ir kanādietis). Cilvēki, lielākā daļa, šai informācijai tic un to nepārbauda. Tomēr šādi uzņemta informācija diezgan nopietni ietekmē mūsu intuitīvo risku novērtēšanu. Ļoti patika analīze par tēmu – kā šāda nepareiza informācija nonāk apritē. Ir taču skaidrs, ka apgalvojumiem, kas sākas ar 1 no 1000, jeb ar jebkādu apaļu skaitli beigās, tas labākajā gadījumā ir vienkārši zinoša cilvēka minējums.
Interesanti tiek aprakstīti arī mūsdienu mēdiji. Nevienu neinteresē nepersoniskas neemocionālas ziņas. Tomēr, kas mums sagādā vislielāko emocionālo pārdzīvojumu? Sev līdzīgo zaudēšana. Tā kā pasaulē dzīvo daudz cilvēki, tad mēdiji ik dienas tiek apgādāti ar notikumiem, kur iespējamā varbūtība tam notikt tieši ar tevi ir 1 no 1’000’000. Tomēr tā kā tas tiek visu laiku drillēts pa televizoru, tava intuitīvā smadzeņu daļa varbūtību krist no maniaka rokas ierindo pie augstākas riska pakāpes nekā iespēju ciest CSN.
Neliels ieskats tiek dots arī mārketinga industrijā, lielākoties zāļu kompāniju reklāmas procesos. Latvijā ar tagad noris aktīva holesterīna skaitļa noteikšanas fāze, te gan atšķirībā no ASV vismaz netiek apgalvots, ka bez Pfizer zālēm nu nekā.
Tiek dots ieskats arī kā mūsu bailes izmanto politiķi gan solot samazināt noziedzību, izķert maniakus, novērst terorismu, pielikt punktu nabadzībai, bet to jau mēs visi paši labi zinām.
Grāmata man sagādāja vairāk lasītprieka nekā es biju gaidījis. Bet autors diemžēl ir nedaudz pārcenties lapaspušu ražošanā. Diezgan daudzas lietas tiek atkārtotas vairākas reizes un patiesībā 1/3 no grāmatas sastāda jau pateiktas informācijas atkārtojums. Tomēr bonuss ir psiholoģisko eksperimentu apraksti un iegūtie secinājumi. Kopā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, labi parāda, ka patiesībā mēs baidāmies no lietām, kuru iespēja ar mums notikt ir mazāka nekā vinnēt 5 no 35 loterijā uzminot visus skaitļus.
Izrādās, ka veicot lidojumu ar pasažieru aviolīniju visbīstamākā pasākuma daļa ir brauciens uz lidostu. Šai laika sprīdī iespējas atdot galus ir vislielākās.
Cilvēks šad tad aizdomājas par jautājumu- nez kā būtu, ja es būtu Dievs? Šī grāmata ir par cilvēku Fat Charlie, kurš par šādu jautājumu nekad neaizdomājās. Tikai pēc tēva nāves viņš uzzināja, ka viņa tēvs patiesībā ir bijis dievs vārdā Anansi. Viņš uzzina, ka viņam ir arī brālis, kurš mantojis visas tēva dievišķās īpašības. Tā nu Fat Charlie uzaicina brāli paciemoties, bet ar dieviem tā ir, ka, uzaicinot viņus ciemos, tikt no viņiem vaļā ir grūti.
Grāmatas galvenais varonis Charlie ir tipisks ofisa planktons, viņš peld pa straumi. Viņš nemāk komunicēt ar apkārtējiem un jūtas vainīgs par citu darbiem. Nu tāds īsts zaudētājs. Tāds viņš arī paliktu, ja neuzrastos viņa brālis, kas sevī iemieso visu to, kāds vēlētos būt pats Charlie. Charlie brālis Anansi rīkojas ar pasauli tā kā cilvēks rīkojas datorspēlē ievadot cheat kodus. Viņam ir iespējams viss, viņu tai pat laikā neuztrauc ko domā citi par viņu dzīves izmainīšanu. Tā nu viņi viens no otra ietekmējas un pilnveidojas.
Visai humoristisks stāstiņš uz to var skatīties gan kā uz aizraujošu piedzīvojumu, var lasīt arī kā izirušas ģimenes attiecību aprakstu. Humors šoreiz ir lielākās devās nekā „American Gods”. Dievi šeit figurē tikai kā dzīvnieku totēmi – Anansi zirneklis, Tīģeris, Putns. Kādreiz visi stāsti piederēja Tīģerim, bet tad atnāca Anansi, kas visus tos ar viltību pievāca sev. Labs grāmatas bonuss ir dažas īsas pasaciņas par Anansi – zirņu lauka shēma, Mirusī vecmāmiņa un Putna apmānīšana.
Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, sākot to lasīt vairs nav iespējams nolikt grāmatiņu malā. Sākums liekas nedaudz pastiepts garumā, bet tā jau nu būtu piesiešanās pie sīkumiem.
