„The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy” triloģijas trešā daļa. Arthur Dent piedzīvojumi plašajā visumā turpinās. Iepriekšējā grāmatas daļā viņš no Zemes pagātnes vēl nebija ticis projām un pāris gadus pavadīja dzīvojot alā. Pēkšņi pateicoties laiktelpas svārstībām viņš nonāk uz Zemes tagadnē tieši divas dienas pirms tās iznīcināšanas, un nevis šur tur, bet kriketa laukumā. Un tas nebūt nenozīmē laimīgas beigas. Izrādās, ka senie Visuma ienaidnieki planētas Krikkit iedzīvotāji atkal ir nolēmuši iznīcināt visu Visumu, lai nebūtu jāsagrauj sava pasaules uztvere. Tā paredz, ka Visumā eksistē tikai planēta Krikkit un viņi. Planētu konstruktors Slartibartfast iesaista savā cīņā pret visuma iznīcināšanu Artūru, depresīvo robotu Marvin, galaktikas prezidentu Zaphod un ex-Zemes iemītnieci Trillian. Atrūram, izrādās, ir arī personīgais ienaidnieks, kuru viņš savā dzīvē ir nogalinājis tūkstošiem reižu pašam gan nezinot.
Grāmatiņa tipiski A.Douglas stilā, joki šoreiz biezā slānī par kriketu. Varētu pat teikt, ka grāmatu visu caurvij kriketa tēma. Krikkit karotāju ierocis atgādina kriketa vāli, planētas nosaukums atvasināts no kriketa, nelieli pārspriedumi par kriketa noteikumiem, arī kriketa kauss spēlē nebūt ne pēdējo lomu sižetā. Kā jau visos šīs triloģijas stāstiņos, autors cenšas pārāk neizplūst un vēstījums aprobežojas ~200 lapaspusēs. Pareizi jau vien ir, tā kā stāsts ir viegla ironija par mums pašiem, tad ir nedaudz jāuzmanās, lai tās nekļūtu par daudz.
Darbā dominē action, ironija un neliels haoss sižetā, lai interesantāk lasīt. Personīgi šķita viena no vājākajām triloģijas daļām. Bet tik un tā kopumā 8 no 10 ballēm stāstiņš ir pelnījis. Izlasīt ir vērts visu triloģiju, ja SF pasniegtu pamatenē kā mācību priekšmetu, tad šī būtu obligātās literatūras sarakstā.
Šīs nedēļas jautājums, manuprāt, ir tikpat vecs kā pasaule. Nebrīnītos, ja arī pērtiķiem tas skaitītos kā atjautības uzdevums. Tātad viesībās piedalās viens vecaistēvs, viena vecāmāte, divi tēvi, divas mātes, četri bērni, trīs mazbērni, divas māsas, divi dēli, divas meitas, viens sievastēvs, viena sievasmāte un viena vedekla. Tātad – kāds ir minimālais viesību dalībnieku skaits?
Ikdienā diezgan bieži nākas sastapties ar interesantām ziņām. Ar apbrīnojamu regularitāti tiek publicēts, ka pēc pārdesmit gadiem ar varbūtību 1:52’000 Zemē ieskries asteroīds iznīcinot visu dzīvo vai Visums, iespējams, ir pilns ar miniatūriem melnajiem caurumiem, vai Saule drīz (pēc 5 miljardiem gadu) kļūs par sarkano gigantu un aprīs zemi, vai Globālās sasilšanas sekas mūs iznīcinās, vai kārtējais supervulkāna izvirdums kavējas jau 50’000 gadus, vai mākslīgais intelekts būs cilvēkam naidīgs (Matrix tak visi redzējāt), vai CERN ar savu hadronu paātrinātāju atbrīvos vakuuma enerģiju. Nerunājot par teroristiem, nanotehnoloģijām un biotehnoloģijām. Cilvēks ir interesants kukainis, viņš pēc savas dabas nespēj izvērtēt riskus objektīvi. Viņa smadzenes papriekš uztver iespējamos zaudējumus un tikai tad varbūtības. Tā kā šajā jomā esmu diezgan parasts cilvēks un arī man reizēm patīk spekulēt ar dažādiem Armagedona scenārijiem, sākot ar Bībeles klasisko un beidzot ar supernovas sprādzienu Saules sistēmas apkaimē, tad es vienkārši nevarēju noturēties nenopircis šo grāmatu.
Grāmata pēc savas būtības ir eseju krājums, kas apskata visus augstāk minētos cilvēces bojāejas scenārijus un ne tikai tos. Grāmata ir rakstīta kā nopietns zinātnisks darbs, katru no esejām ir sarakstījis speciālists. Kā jau tādiem darbiem pienākas, iesākumā viss tiek skaidri definēts, noteikti rāmji ko un kā apskatīs, un tikai tad sāk apskatīt iespējamos cilvēces gala vaininiekus.
Otrā nodaļa lasītāju iesilda ar standarta katastrofām, kas notiks pēc miljardiem gadu, laikam lai nesatraucas (Saules sistēmas bojāeja, paātrināta visuma izplešanās, sadursme ar Andromēdas galaktiku, zvaigžņu evolūcijas apstāšanās un melno caurumu laikmets).
Tālāk, laikam lai atbiedētu lasītāju, pavisam tiek runāts par cilvēku kā sugas izzušanu evolūcijas procesā, lai šo eseju saprastu pilnībā lasītājam būtu vēlams būt ģenētiķim pēc amata.
Ceturtā nodaļa veltīta dažādām apokaliptisko ideju sludinātāju grupām, tās ir tikai trīs. Tādas, kas uzskata, ka pēdējās dienas jau ir bijušas, pēdējās cilvēces dienas ir tagad un pēdējās dienas vēl būs, bet drīz.
Piektā nodaļa mums pastāsta kā cilvēks novērtējot riskus, kas nav ikdienišķi, visu parasti salaiž dēlī, jo ir par slinku, lai analizētu katru situāciju, ekstrapolēt ir vieglāk, plus aizspriedumi, plus random skaitlis izsakot lietas cipariski.
Sestā nodaļa veltīta globālajām katastrofām no antropā skata punkta. Labākā sadaļa ir spriedumi par Fermi paradoksu „Kur viņi ir?”(ja eksistē augsti attīstīts civilizācijas, kādēļ mēs neuztveram viņu signālus, varbūt civilizācija nekad nepaspēj attīstīties tik tālu, lai sāktu Visuma apguvi?), to ir vērts izlasīt.
Septītā un astotā nodaļa domāta īstiem matemātiķiem un aktuāriem jeb „System based risk analysis” un „Catastrophes and insurance”, es viņas vienkārši pāršķirstīju.
Devītā nodaļa veltīta sabiedrībai un tam, kā tās uztver katastrofas. Jautājumi, cik jūs būtu gatavi maksāt papildus nodokli, lai glābtu, iespējams, 100’000 cilvēku dzīvības?
Desmitā nodaļa interesanta, esmu Discovery veselu čupu ar filmām par šo problēmu redzējis – supervulkāni. Apskatīti iepriekšējo supervulkānu izvirdumi, to sekas, noteikts iespējamais biežums un paspekulēts, kas notiktu ar cilvēci, ja teiksim Yellowstone dabas parks pēkšņi uzietu gaisā.
Vienpadsmitā nodaļa veltīta asteroīdu un komētu briesmām. Nekā jauna pateikts netiek, šo tēmu jau saprot pat pirmklasnieki, vienīgi nedaudz piezemētāk ar vidējiem forumu speciālistiem un ar statistiku pamatotāk.
Divpadsmitā nodaļa veltīta Saules izvirdumiem (Ja skatāmies uz filmu „Knowing”, tad saliekot visu formulās (tās tur ir), redzam, ka nekas traks nenotiktu, ja nu vienīgais Eurosportu vairs pa saķiku neredzētu). Kosmiskie stari no supernovas gan varētu iznīcināt visu civilizāciju mierīgi. Labs arguments šī riska pretiniekiem ir – „tas nekas, ka nav pagātnes novērojumu, jo notikuma iestāšanās gadījumā dzīvu novērotāju nepaliktu”.
Četrpadsmitā nodaļa veltīta modīgam tematam – epidēmijām un pandēmijām. Nodaļu lasīju tieši, kad BBC paziņoja par cūku gripas risku. Labs ieskats vēsturē – tuberkuloze, mēris, sifiliss, malārija, holēra, nedaudz par HIV un gripu. Un dažādi scenāriji par iespējamām nākotnes superslimībām. Sapratu, ka uztraukumam nav pamata, kad jaunā supergripa parādīsies, vienīgā cerība ir, ka tā ātrāk izbeigsies dēļ savas efektivitātes nekā spēs izplatīties.
Piecpadsmitā nodaļa veltīta AI (Artificial intelligence) – būs tas naidīgs cilvēkam vai nebūs. Tāds filozofisks aprakstiņš, kas norāda, ka cilvēkiem draudzīgums vai naidīgums tomēr būs pašiem jāuzprogrammē. Jautājums, kas ir naidīgs, kas ir apziņa, kas ir intelekts un inteliģence utt. Vērts palasīt.
Sešpadsmitā nodaļa veltīta dažādām mūsdienu tehnoloģijām jeb riskam, ka tikai neuzeksperimentējam paši savu galu. Te nu ir hadronu akselerators, pašreplicējošies roboti un Fermi paradokss.
Septiņpadsmitā nodaļa sociālais sabrukums, šis nu ir tas cilvēces bojāejas veids, kuru mīl zinātniskās fantastikas autori – anarhija pēc kodolkara utt.
Astoņpadsmitā nodaļa veltīta iespējamam kodolkaram, kodolziemai, pašreizējam kodolarsenālam un ko darīt, lai vienudien sevi paši neuzspertu gaisā.
Deviņpadsmitā nodaļa veltīta kodolterorismam, sasaucas ar iepriekšējo paragrāfu, bet terorisms jau cilvēcei pašai draudus nerada.
Divdesmitā nodaļa veltīta biotehnoloģijām – sintezēti vīrusi, patogēni, vakcīnu izstrāde pašu radītajām slimībām un kā tās kontrolēt, jo, ja būs iespēja kādam uzveidot slimību, kas potenciāli izpļaus visu cilvēci, kā šo iespēju ierobežot.
Divdesmit pirmā nodaļa mums stāsta par nanotehnoloģiju briesmām, kā apturēt nanorobotiņus no pasaules iznīcināšanas, kādi ir iespējamie ieroču veidi balstīti uz nanorobotiem utt. Interesanta lasāmviela.
Divdesmit otrā nodaļa veltīta totalitārismam, tas laikam tur iekļauts politkorektuma dēļ, vai lai nebūtu acīte – nezinu.
Grāmatai kopumā dodu 10 no 10 ballēm bez vārda runas. Domājams, ka tā nepaliks tikai kā vienreiz izlasīta un nolikta plauktā. Kad atkal kāds sāks vaimanāt par gripas pandēmiju, asteroīdiem – zemes iznīcinātājiem vai CERN projektiem, izvilkšu ārā un palasīšos par tēmu, lai atsvaidzinātu zināšanas.
Šoreiz kaut kas pavisam savādāks. Kas kopīgs šiem diviem teksta gabaliņiem?
Pirmais teksta gabaliņš:
Que j’aime à faire apprendre
Un nombre utile aux sages!
Glorieux Archimède, artiste ingénieux,
Toi, de qui Syracuse loue encore le mérite!
Otrais teksta gabaliņš:
Poe, E.
Near a Raven
Midnights so dreary, tired and weary.
Silently pondering volumes extolling all by-now obsolete lore.
During my rather long nap – the weirdest tap!
An ominous vibrating sound disturbing my chamber’s antedoor.
“This”, I whispered quietly, “I ignore”.
Kārtējais krievu fantastu fast food. Grāmatas galvenais varonis Alekss, žurnālists bezdarbnieks, dažādu apstākļu sakritību dēļ nonāk Belizā. Tur pāris mēnešus atpakaļ sākušās interesantas lietas, naktī spīd džungļi, bet dīvaino gaismu izcelsmes avotu nevienam nav izdevies noskaidrot. Galvenais varonis vēloties uzzināt, kas tad īsti par lietu, nonāk diezgan attālā nākotnē. Nākotne nebūt nav tāda, kādu varonis ir iedomājies. Tā patiesībā nekur tālāk tehnoloģiju attīstībā par mūsdienām nav tikusi, ja nu vienīgais kosmosa apguves jomā. Tā kā nākotnes cilvēkiem nav īsti skaidrs, ko darīt ar pagātnes ūnikumu, viņu vienkārši nogrūž kosmiskā bomžatņikā, kuras nosaukums ir tāds pats kā grāmatas.
Ko lai saka, nav pat tipiska Zlotņikova grāmata, impērisko filozofiju nedaudz atšķaidījis otrs autors, bet kuru daļu kurš rakstījis, īsti atšķirt nespēju. Koprezultāts ir diezgan viduvējs. Grāmatas divas trešdaļas nekas lāga nenotiek, galvenais varonis peld pa straumi bez mērķa un plāniem ar nākotni. Vienkārši risinās darbība pašas darbības pēc. Sākumā lasot sevi mierināju, ka iespējams tiek gatavota skatuve kaut kam grandiozam, bet nekā – aplauziens. Ja galvenajam varonim kļūst pa visam grūti, tad no krūmiem tiek izstumtas klavieres (negaidīts sižeta pavērsiens), un viss var turpināties tālāk. Visvairāk izbrīna, ka nav pat normāla action (tas parasti ir raksturīgs grāmatām, kurām nav nekā cita ar ko lepoties), gan Musafins, gan Zlotņikovs, parasti ar šo lietu neskopojas.
Spoileris. Ak jā, beigās Alekss lai audzinātu raksturu iestājas armijā, no kuras izgājis učebku un paostījis pulveri tūlīt arī dezertē, jo skaitās tak oficiāli miris.
Tātad grāmatelei, citādi pat nenesās prāts nosaukt, šo veidojumu ar diviem vākiem un aprakstītām lapaspusēm, maksimums varu dot 4 no 10 ballēm. Ļoti laba lasāmviela braucot vilcienā, staciju nenokavēsi, lasīšana netraucēs skatīties ārā pa logu. Patiesībā es domāju, ka izdevniecība ir nolēmusi mūsu grūtajos laikos sākt profitēt uz pazīstamiem autoriem. Zlotņikovs pēdējā laikā kā pa celmiem no normālām grāmatām uz totāliem lubu gabaliem (pie tam pēdējos darbos sācis sevi uzskatīt par imperiālisma sludinātāju un nemaz necenšas savu sprediķu tekstus salāgot ar sižetu). Musafins tāds viduvējs bojeviku rakstītājs. No pēdējiem darbiem Zlotņikovam vērā ņemams ir tikai Gron cikla turpinājums. Tomēr izdevniecībai ir savas idejas un šo visai vārgulīgo kompilējumu izdevusi veselos 25’000 eksemplāros.
„The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy” triloģijas otrā daļa. Vispār jau bezmaz piemetas kauns, ka šo lietu klasificēju kā grāmatu. Patiesībā tas labākajā gadījumā ir tāds pagarāks stāstiņš, manā grāmatas variantā 206 lapaspuses un lieliem burtiem. Tas gan man atvēra nedaudz acis uz grāmatas popularitātes iemesliem. Manuprāt grāmata nav zemē metama, tomēr tā nav arī nekāds šedevrs. Domāju, ka popularitātes iemesls ir tieši grāmatas „plānums”, čomi par to runā, kāpēc gan man nepalasīt, bieza ar’ nav. Un kad runā par grāmatu, radi kulturāla cilvēka priekšstatu. Pat cilvēkam, kas lasa velkot līdzi vārdiem ar pirkstu, šādas grāmatas izlasīšana problēmas neradīs. Manai dižajai idejai vienīgais mīnuss ir tas, ka bestselleru tirāžas un grāmatas lapaspušu skaits nekorelē.
Pats grāmatas stāsts ir sižetam atbilstošs. Galaktikas prezidents Zaphod iesaistās izmeklēšanā, lai noskaidrotu, kurš patiesībā ir Visuma valdnieks. Savukārt Fords un Arthur Dent visai neveiksmīgas sagadīšanās dēļ nonāk uz aizvēsturiskās Zemes. Izrādās, ka mēs Zemes iedzīvotāji patiesībā esam cēlušies no Golgafrinchan civilizācijas neveiksminiekiem. Tie salādēti lielā kosmosa kuģi un izsūtīti kolonizēt jaunas pasaules. Jaunā pasaule bija Zeme, tas arī sagrāva hiperdimensiju būtņu (peļu) eksperimentu – „Answer to the Ultimate Question of Life, the Universe, and Everything”. Un, protams, epizodiski visi varoņi satiekas restorānā „Milliways”, noskatās Visuma galu Big Crunch un dodas piedzīvojumos.
Grāmatiņa, kā jau augstāk minēju, bija pietiekami plāna, lai paspētu man apnikt. Diezgan laba lasāmviela pirms gulētiešanas, dažas problēmas, kas apskatītas visai humoristiski ir aktuālas arī šodien. Piemēram, kā tikt vaļā no starpniekiem. Kopumā grāmatiņa un/vai stāstiņš ir pelnījis 8 no 10 ballēm, ir vērts izlasīt.
Šis man sanāk tāds kā Ivanoviča pavasaris. Būšu izlasījis veselu kaudzi ar viņa grāmatām. Šo grāmatiņu iepirku Maskavā, tur, starp citu, grāmatām krievu valodā cenas ir vismaz divas reizes draudzīgākas par latviešu grāmatu bodē piedāvātajām.
Grāmata tipiska šim autoram, ja tā var teikt. Galvenā sižeta līnija shematiska, varoņi pārcilvēki un darbība norisinās pasaku pasaulē. Ja salīdzina ar nopietniem fantasy žanra pārstāvjiem, tad šim vairāk kā trešo šķiru dot nevar, bet tagad jau grūti ko cienīgi atrast. Grāmatas galvenais varonis, vārdā Semjons kopā ar visiem saviem bērniem neveiksmīga eksperimenta rezultātā nonāk uz planētas (iespējams paralēlas pasaules), kurā darbojas maģija, burvestības un tā pati atrodas viduslaiku attīstības līmenī. Protams, ka galvenais varonis ar šādu situāciju nav īsti mierā un nolemj attīstīt jaunās pasaules tehnoloģijas līdz līmenim, kas ļaus viņa ģimenei atgriezties atpakaļ uz Zemes. Lai vis noritētu pēc plāna, ir vajadzīga visu zemju apvienošana vienā lielā impērijā. Tad nu Semjons mērķa realizācijai nolemj katru no saviem bērniem padarīt par karali. Pirmā grāmata veltīta Semjona meitas ceļam uz karalienes torni.
Skaidra lieta – tipiska fantasy lubene. Sāksim ar mīnusiem, sižets nodrāzts līdz ārprātam, galvenie varoņi ir pārcilvēki burtiskā nozīmē, advancēti magi, prot komunicēt ar paralēlās pasaules dēmoniem, redzēt viņus un pat būt varenākā dēmona aizbildniecībā. Skaidra lieta, ka šādai blickomandai nekādas reālas problēmas plānu īstenošanu apturēt nevarēs. Galvenie varoņi iet auri pasaku valstībai kā čīteri ieslēguši godmode. Tādēļ viss ir viens vienīgs spraigs sižets, kur notiek mētāšanās no vienas problēmas risināšanas uz nākamo. Pretinieki smieklīgi naivi un diezgan aprobežoti. Ir arī daži stipri pretinieki, bet priekš tiem tīri „nejauši” jau atrodas ieroči. Tēlu raksturi klišejiski, visi gudri, smuki un runā par šaujampulvera priekšrocībām.
Pluss, lai arī nodrāzti, bet smadzenēm sniedz labu labo atpūtu un nedaudz pat rosina fantāziju. Ko nu nevar noliegt, autors prot izveidot interesantas pasaules, kuras it kā ir klišejiskas, bet tai pat laikā nedaudz oriģinālas. Arī pasaules flora un fauna tiek izstrādāta visai daudzveidīga, tas nolīdzina divdimensiju dekorāciju iespaidu. Un jā, sākot lasīt grāmatiņu, nolikt malā nav iespējams.
Grāmatu izlasot nožēlas par patērēto laiku neradās, bet objektīvi skatoties 6 no 10 ballēm. Pārāk jau nu viss raiti gāja. Lasīt ieteiktu tikai autora faniem, cilvēkiem, kas grāmatas lasa minimāli, netērējiet laiku, ir labākas grāmatas ko izlasīt.
Šoreiz atkal pavisam vienkāršs jautājums. Reiz jau līdzīgs bija. Tātad mums ir ciparu rinda 1 2 3 4 5 6 7 8 9. Ielieciet šajā rindā trīs matemātiskus simbolus tā, lai iegūtās izteiksmes vērtība būtu 100. Ciparu kārtību mainīt nedrīkst. Matemātiskie simboli drīkst atkārtoties (var lietot kaut vai trīs plus zīmes).
Kā jau var noprast pēc nosaukuma, kārtējā grāmata par matemātiku. Šīs grāmatas centrālais temats ir nulle un tās jēdziens. Mūsdienās, kad nulle tiek lietota ikdienā un pamatskolas matemātikas grāmatās, varētu šķist nekas īpašs jau tā nulle nav. Nav arī īsti skaidrības, kādēļ Eiropā nulles konceptam ilgu laiku nebija atbalsta. Varbūt kādam matemātikā savulaik nebija īsti skaidrs, kādēļ nedrīkst dalīt ar nulli. Šī grāmata sniedz uz visu šo atbildes.
Autors sniedz pamatīgu vēsturisku ieskatu nulles koncepcijā. Cilvēkam, kas jau ir lasījis pāris grāmatas par matemātikas vēsturi , aptuveni puse no šīs grāmatas varētu likties atkārtojums. Cilvēkam, kurš par matemātikas vēsturi informēts minimāli, visa lasāmviela liksies saistoša. Sākums, kā jau šādām grāmatām ierasts, veltīts skaitīšanas un skaitļu vēsturei seno civilizāciju konceptā. Senās civilizācijas mierīgi iztika bez nekādas nulles, un matemātika pēc būtības bija tikai ģeometriska interpretācija. Nulles jēdzienu kā tādu ievazāja indieši, kuri šo ideju nodeva arābiem un tie savukārt aizveda to uz Eiropu. Amerikā maiju civilizācija savus kalendārus sāka ar nulles dienu, tā kā viņiem šī koncepcija nebūtu nekāds jaunums.
Eiropieši nullei spītējās pretī pavisam vienkārša iemesla dēļ. Tā kā savulaik kristietība savus pasaules redzējuma zinātnisko daļu bija aizņēmusies no Aristoteļa, tad bija skaidrs, ka nulles koncepcija te neies cauri, jo nekas no nekā nerodas, un dabā nav vietas tukšumam. Tagad mēs par vakuumu varams spriest jau pēc 5. klases īsā fizikas kursa, bet viduslaikos, par to varēja nākties uzklausīt apsūdzības ķecerībā.
Grāmatā netiek apskatīta tikai nulle vien, kā jau minēju – nulles kā tukšuma filozofijas aspekts, kalendāri, nulles vieta skaitļu rindā, nulle algebrā, ko var un ko nevar darīt ar nulli, nulles un bezgalības sasaiste Rīmaņa sfērā, Fizikas absolūtā nulle, Visuma siltumnāve, melnie caurumi, relativitātes teorija un citas eksotiskas lietas. Pa ceļam tiek apskatīta atvasināšana, integrēšana, zelta proporcija (golden ratio), imaginārie skaitļi.
Grāmata vietām likās nedaudz garlaicīga, vietām šķita, ka notiek novirzīšanās no grāmatā apskatāmā temata. Tomēr kopumā sniedz labu informāciju par matemātiku un matemātikas vēsturi, lieku 8 no 10 ballēm iesaku lasīt tiem, kurus matemātika interesē.
Šis nu vienreiz būs jautājums rēķinātājiem. Palindroms ir tāda ciparu vai/un burtu virkne, kas no abiem galiem lasās vienādi. Piemēram, aka, 10001 un 666 ir palindromi. Savukārt, mopēds, 1235 un sula nav palindromi.
Jautājums sekojošs, kāds ir minimālais skaitlis, kuram pašam neesot palindromam, tā kubs ir palindroms? Piemēram , 11 kubā ir 1331, bet atbilde neder, jo 11 pats ir palindroms.
Tagad atbildes uz iepriekšējiem jautājumiem. Tā kā biju izbraucis uz ārvalstīm – apmeklēju Krievzemi un Šveici, tad atbildes sniedzu tikai tagad.
Ņuņņas un Ģīgas uzdevumā, pareizā atbilde ir puse no planētas ir kontinents puse ezers, tā kā sala un kontinents ir viens un tas pats.
Sudoku uzdevumā, nekādas aukstākās matemātikas nebija, varianti wikipēdijā, lapas nejaukt ar lapaspusēm un vienkārši rēķinām.