Šo jautājumu es izdomāju pats, lasot šo grāmatiņu. Tie, kas bērnībā ir veltījuši nedaudz laika pasaku lasīšanā, zina, ka septiņjūdžu zābaki ir tādi zābaki, kas to valkātājiem dod iespēju sperot vienu soli veikt veselas septiņās jūdzes. Lietderības koeficients šādai uzpariktei ir ļoti augsts, bet tas šoreiz mums nav jāaprēķina. Vienīgais mīnuss ir zābaka solis, precīzi septiņas jūdzes. Tagad pats jautājums:
Iedomāsimies, ka Tev ir septiņjūdžu zābaki un Tu esi nolēmis aizdoties uz pilsētu A. Tomēr sperot soļus un novērojot apkārtni Tu nonāc pie secinājuma, ka pēdējais solis Tevi ir panesis pilsētai A garām un tagad Tu no šīs pilsētas atrodies divu jūdžu attālumā. Kāds ir minimālais soļu skaits, kas jāsper, lai nonāktu un apstātos pilsētā A? Vienkāršības labad pieņemam, ka visas pārvietošanās notiek plaknē, zābaka un pilsētas lielums ir reprezentējams ar punktu.
Dēmons Azzie Elbub ir īsts ļauno spēku pārstāvis, viņš ir alkatīgs, azartisks, atkarīgs no azartspēlēm, vienmēr izmantos iespēju tikt pie kādas dvēseles. Tomēr tā nu ir sanācis, ka neveiksmīgas kāršu spēles rezultātā viņa pašreizējais darbs ir vadītāja amats kādā no Šķīstītavas nodaļām. Laimīgas sakritības dēļ Azzie tiek uzdots nogādāt atpakaļ uz zemi cilvēku, kuru Nāve savācis un nogādājis uz Šķīstītavu kļūdas pēc. Taču ar to Azzie piedzīvojumi nebeidzas, viņš tiek izvēlēts kā ļauno spēku pārstāvis Tūkstošgades sacensībās, kurās tiks nolemts, kas valdīs pār cilvēkiem nākamajā tūkstošgadē. Azzie plāns ir vienkāršs: iestudēt Guļošās skaistules un Apburošā prinča stāstu, taču ar pavisam jaunām beigām. Viņam ir izsniegta kredītkarte ar neierobežotu limitu, viņš ir atradis sev palīgu Frike. Lai viss noritētu godīgi, viņa plānu uzrauga labo spēku pārstāvis eņģelis Babriels.
Grāmata ir bagāta ar labu humoru, un notikumi tiek pasniegti no dēmona skata punkta. Azzie ir tipisks dēmons, mīl mielotie ar pūdētām kaķu galvām, ienīst eņģeļus, ir neapmierināts ar Ellē valdošo birokrātiju, kas, neskatoties uz viņa pilnvarām, mūžīgi aizkavē pasūtījumus vai vienkārši ignorē viņu. Arī rūķi vairs nav tie, tā vietā, lai pacietīgi gaidītu Azzie apsolītā investīciju projekta beigas un iespējamo peļņu, viņi ierodas izsist parādu un liek atstrādāt. Vispār daudz kas ir mainījies no senās Romas Impērijas laikiem.
Kopuma grāmatu vērtēju kā labu, tā kā rakstītāji ir divi, tad vietām ir jūtams tāds kā saraustīts sižets. Reizēm notiek mētāšanās no vienas sižeta līnijas uz otru. Daži otrā plāna tēli parādās, šķiet, ka viņi atstās uz sižetu iespaidu un viss, viņi tiek aizmirsti un tu nesaproti, kamdēļ tad mums par viņiem vispār stāstīja. Labākais grāmatas tēls aiz Azzie manuprāt ir Frike – īsts ļaunā ģēnija palīgs, izpilda visu ko liek, labs melnais humors un galvenais labi prot sašūt ķermeņa daļas. Nevar aizmirst arī Asmodeju, kas parādās kā Elles Šķīstītavas ziemeļu nodaļas vadītājs.
Grāmatu iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk melnais humors un nav svešs fantasy žanrs. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.
Šī ir Halfblood Chronicles cikla pirmā grāmata. Zemi ir iekarojuši elfi, viņi dzīvo ilgi, pieprot maģiju un cilvēki nonākuši vergu lomā. Elfu vienīgie potenciālie ienaidnieki ir drakoni un jaukteņi (tie kas radušies no cilvēkiem un elfiem). Tā kā par drakoniem neviens nav informēts, tad galvenā elfu uzmanība tiek vērsta uz jaukteņu rašanās varbūtības samazināšanu. Bet nu sagadās tā, ka lorda Dyran konkubīne Serina kā reiz pie viena šāda jaukteņa ir tikusi. Meitenīte piedzimst tuksnesī, māte mirst, bērnu savāc drakons (drakone) un nolemj paturēt audzēšanai. Meitenītei tiek dots vārds Lashana, saīsināti Shana un tā nu viņa dzīvo drakonu vidū nemaz nenojauzdama, ka viņa nemaz pati nav drakons. Tomēr pienāk brīdis, kad viņa no drakonu vidus tiek izraidīta un viņai ir jāatgriežas elfu pasaulē.
Ja salīdzina ar standarta fantasy, ko lasu ikdienā, tad jāatzīst valodas ziņā tā ir daudz labāka, tēlu detalizācijā arī. Sižets gan man šķita tāds nedaudz melodramatisks. Patiesībā visam apakšā ir standarta stāsts par pravietojuma piepildīšanos. Drakoni ir izdomājuši leģendu, ka no elfu un cilvēku savienības piedzims cilvēks, kas gāzīs elfu varu uz Zemes. Tad nu triloģijas pirmajā daļā šis pravietojums lēnu garu sāk piepildīties.
Šī ir otrā manis lasītā grāmata, kurā elfi nav attēloti kā labie meža sargi. Šeit elfi ir egoistiski un labi tikai paši pret sevi. Viņiem vērtību nosaka tikai maģiskais potenciāls. Pēc Zemes iekarošanas viņi, lai gan cilvēkus tur īsā pavadā, paši ir ieslīguši dekadencē un stagnācijā. Viņu civilizācijas evolūcija ir apstājusies. Drakoni savukārt aizgājuši pašizolācijā, daži gan nodarbojas ar sīkām riebeklībām, lai pakaitinātu elfus, bet lielākā daļa tomēr ir izvēlējusies nelīst pārāk tālu no savām alām. Arī attieksme pret cilvēka bērnu Šanu viņiem ir dažāda no atklāti naidīgas līdz draudzīgai. Saprātīgākie drakoni atzīst, ka arī viņu civilizāciju ir iegājusi pašapmierinātā stagnācijā, un lielu pārmaiņu gadījumā drakoni tām vairs nebūs gatavi. Tad nu Šana ir tā, kura nes šīs pārmaiņas elfi par to vēl neko nezina, bet drakoni nojauš un mēģina to izmantot savā labā.
Manā skatījumā sižets bija nu nedaudz par melodramatisku, ar to gan es negribētu noniecināt tādas vērtības kā brīvība un ģimene, cīņa pret netaisnību utt. Bet kopumā grāmata ir lasāma un sagādā patīkamu pārmaiņu pēc ilgstošas krievu autoru viduvējas fantastikas lasīšanas. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.
Tāpat kā pagājušogad arī šogad nolēmu veltīt daļu no sava lasāmā laika matemātiskā koncepta –simetrija izpētei. Skaidra lieta, ka mana izpēte aprobežojas ar populārzinātniskas grāmatas izlasīšanu. Pērn tā bija „Why beauty is truth”, šogad šī.
Grāmatas autors Marcus Du Sautoy ir diezgan populārs matemātikas popularizētājs plašākām sabiedrības masām. Pats ziemā redzēju pāris raidījumus BBC, kuros viņš stāstīja par skaitļu izcelsmi un matemātikas vēsturi.
Šī grāmata sastāv it kā no divām daļām, viena mums stāsta par Simetrijas koncepta attīstību matemātikā un pēc būtības gandrīz pilnībā sakrīt ar Ian Stewart grāmatu, tiek piesaukti gan vienādmalu trijstūri, daudzstūri, kuru malu skaits ir pirmskaitlis, simetrijas grupas, piektās pakāpes vienādojuma atrisinājumam neeksistējoša universāla formula, Lie algebra, Galois revolucionārie atklājumi un dzīve, vienādojuma sakņu ģeometriskā interpretācija imagināro skaitļu plaknē.
Bija arī daudz dažādas interesantas atšķirības. Nodaļa par simetriju mūzikā, daži skaņdarbi tika dekompilēti un izanalizēti. Izrādās arī, ka informācijas kodēšana ar kodu, kas spēj atpazīt kļūdas datu pārraidē un koriģēt tās, var izteikt kā n-dimensionāla kuba rotāciju n-dimensionālā telpā. Šo to jaunu uzzināju par vīrusu formas noteikšanu izmantojot matemātiskas metodes. Un, protams, neiztika bez simetrijas grupa Monster, jeb objekts kuram piemīt 808017424794512875886459904961710757005754368000000000 simetrijas, bet minimālais dimensiju skaits, kurā to var uzkonstruēt, ir 196883.
Grāmatas otra daļa, kas risinās paralēli, tiek veltīta autora stāstam par savu darbu. Viņš mēģina lasītājam nodot to, kāda izskatās matemātiķa ikdiena. Stāsta par prieku, kas pārņem izdarot pēkšņu atklājumu un dažādiem mēģinājumiem iegūt iedvesmu, staigājot pa muzejiem, aplūkojot arhitektūru. Cenšas arī atbildēt uz jautājumu, ko tad īsti matemātiķi dara ikdienā, un kam ir vajadzīgi viņu abstraktie teorētiskie spriedumi par dīvainiem objektiem n-dimensiju telpās, kurus neviens nespēj pat iztēloties. Pastāsta arī nedaudz par hipijveidīgo kultūru matemātiķu aprindā, kur katrs izcils matemātiķis ir ar nelielām novirzēm – kāds spēj atcerēties pāris tūkstošus pi zīmes aiz komata, cits zina no galvas visu Lielbritānijas vilcienu kustības sarakstu, cits spēj galvā sadalīt skaitli pirmreizinātājos utt. Jebkurā gadījumā labs ieskats matemātiķu virtuvē garantēts.
Grāmatiņu viennozīmīgi ir vērts izlasīt tiem, kurus interesē matemātika un matemātikas vēsture, sarakstīta salīdzinoši vienkāršā valodā, pasniegtie fakti un informācija izklāstīta saistoša, daži koncepti gan skaidri nekļūst pat pārlasot rindkopu vai lapaspusi pāris reizes, bet visu jau ar nevar gribēt. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.
Šī grāmatiņa ir Hyperion cikla trešā grāmata. Darbība norisinās 274 gadus pēc Hyperion aprakstītajiem notikumiem. Galvenais varonis Raul Endymion nodarbojas ar medību organizēšanu uz planētas Hyperion. Pasaule pēc hipertelpas portālu krišanas ir mainījusies, Hegemonijas vietā ir nācis Ordenis jeb nākotnes Romas katoļu baznīcas tiešie pēcnācēji. Spēkus Ordenim dod krustaforma (Cruciform), kas ļauj jebkuram īsteni ticīgajam augšāmcelties pēc nāves burtiskā nozīmē. Galvenajam varonim sanāk saķerties ar kādu no jaunajiem ticīgajiem un, apstākļu vadīts, viņš nonāk situācijā, kad viņam jākļūst par jaunās mesijas vārdā Aenea pavadoni.
Grāmata sarakstīta vēstījuma formā, galvenais vēstītājs ir pats Raul Endymion (uzvārds starp citu grieķu mitoloģijā sakrīt ar kāda aitu gana vārdu, arī grāmatas varonis bērnībā bija gājis ganos), kurš kā tāds Jēzus māceklis stāsta par savu dzīvi kopā ar mesiju. Tomēr, atšķirībā no evaņģēlijiem, šī grāmata mums atklāj jaunizcepto mesiju kā cilvēku nevis kā Dieva sūtni. Patiesībā jau arī nav nemaz skaidrs, ko tad īsti Aenea pārstāv. Un lai grāmatai būtu arī filozofiskāka noskaņa, daudz un dikti tiek spriests par mīlestības būtību.
Šī grāmata man šķita vairāk kā kosmiskā opera. Ir liels ceļojums cauri visai galaktikai, viens cilvēks tiek nostādīts pret Galaktisko Impēriju, arī impērija šajā cilvēkā saskata ienaidnieku un mobilizē visus resursus viņa iznīcināšanā. Šis cilvēks ir meitene vārdā Aenea, kas ir kibrīda un cilvēka hibrīds. Viņai sevī nes vecās kārtības iznīcību. Tad nu šādā sliktie pret labajiem dekorācijā noris visa grāmatas darbība. Darbība mums tiek parādīta gan no labo puses, gan no ļauno Ordeņa vajātāju puses. Kā jau labā kosmiskā operā pienākas pat ļaunie (šajā gadījumā Tēvs de Soya) sāk apsvērt savu rīcības pamatotību un nosveras labo pusē. Lai arī sižets šķiet visai banāls, un varētu pat teikt nekas oriģināls, tomēr spilgtie personāži to atdzīvina un padara interesantu.
Grāmatu lasīju esot komandējumā Maskavā un izlasīju vienā piegājienā, tas ir, vakarā vakars gan ievilkās uz sešām stundām, tomēr miegam nozagto laiku nenožēloju. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku lasīt visiem.
Krievu fantasy žanra, iespējams, uzlecošās zvaigznes diloģija (vismaz tā izskatās uz doto brīdi). Kāpēc uzlecošās zvaigznes? Tādēļ, ka izdevniecība pēdējo pāris mēnešu laikā jau ir izdevusi piecas viņa grāmatas. Tātad pieprasījums ir. Nospriedu uzrakstīt apskatiņu par abām viņa grāmatām kopā, tam ir divi iemesli: slinkums un mārketings. Slinkums – tas skaidrs jebkuram, mārketings tādēļ, ka viens stāsts patiesībā sagriezts uz pusēm un izdotas divas grāmatas – tātad vairāk ienākumu.
Sižets, varētu teikt, ir klasisks. Kaut kad mūsu nākotnē, bet grāmatas 200 gadu pagātnē, kataklizmas dēļ mūsu Zeme sadūrās ar paralēlo pasauli. Sadursmes rezultātā daļa no zemes apgabaliem iekļāvās paralēlās planētas ainavā ar visiem cilvēkiem, rūpnīcām un tehniku. Paralēlajā pasaulē jau dzīvo rūķi, elfi, dēmoni un vēl dažādi pasaku radījumi, darbojas maģija – viss notiek. Grāmatas galvenais varonis Aleksandrs Volkovs piestrādā par dažādu nešķīsteņu mednieku. Ja kādā attālākā ciematiņā kāds nezvērs sāk mieloties ar cilvēkiem, vai vampīri pazaudējuši mēru, tad mūsu varonis steidz palīgā un par taisnīgu samaksu problēmas likvidē. Tā nu šis dzīvo cepuri kuldams, līdz kādu dienu satiek burvi vārdā Maša, kura cenšas notvert kādu citu burvi vārdā Panteļejs, kurš, iespējams, ir nolaupījis viņas māsu. Tad nu mūsu varonis nokārto lietas tā, ka Panteļejs tiek izsludināts meklēšanā, un atradējam pienākas laba samaksa, piedzīvojumi var sākties.
Grāmata ir virs vidējā krievu fantasy darbu līmeņa. Pasaulīte ir visai dinamiska. Uzreiz redzams, ka autors mīl tehniku un ieročus. Ekipējuma aprakstam var tik veltītas pat pāris lapaspuses, tiek rūpīgi apzelēti visi par un pret, salīdzinot vienu berdanku (šaujamo) ar otru. Darbība gan ir tīrais action, īsti nav skaidra pasaules ekosistēma, kurā mīt vieni vienīgi plēsēji. Kā tur izdzīvo zālēdāji, man īsti nav skaidrs. Pats galvenais varonis un viņa motivācija likās dīvaina. Tā arī nespēju saprast burvja vajāšanas motīvus, reizēm liekas, ka nauda, tomēr tā kā piedzīvojumu laikā varonis kļuva turīgs, nauda kā motīvs kalpot nevarēja. Otra iespēja- patīk meklēt piedzīvojumus uz savu pakaļu, arī atkrīt, jo tieši par piedzīvojumu pārpilnību galvenais varonis sūkstās. Skaidrs, ka nevar izslēgt, ka varonis patiesībā ir divkosīgs sesks, kas pat sev neatzīst piedzīvojumu kāri.
Kā grāmatai, kur viss balstīts uz action lieku 7 no 10 ballēm, īsti zemē metama nav. Pārlasīt netaisos un diez vai par viņu pēc pāris gadiem kaut ko no viņas atcerēšos.
Šis uzdevums būs pavisam vienkāršs. Paskatāmies uz bildi augšā un izdarām sekojošus novērojumus. Iesākumā uz riņķa līnijas atliekam vienu punktu. Apļa laukums paliek nedalīts – vienā gabalā. Tad atliekam uz riņķa līnijas otru punktu (tā lai tas nesakristu ar pirmo) un novelkam starp abiem punktiem līniju. Apļa laukums mums sadalās divās daļās (tālāk sektori). Tad atliekam uz riņķa līnijas trešo punktu un atkal savienojam visus punktus ar līnijām. Apļa laukums mums sadalās četros sektoros. Atliekam uz riņķa līnijas ceturto punktu savienojam to ar citiem punktiem. Apļa laukums mums sadalās astoņos sektoros. Tagad jautājums – cik sektoros sadalīsies aplis, ja uz riņķa līnijas atliksim piecus punktus? Un ja sešus?
Kā jau var noprast pēc nosaukuma, šī ir grāmatiņas Hyperion tiešs turpinājums. Darbība turpinās turpat, kur iepriekšējā grāmatiņa beidzās, uz planētas ar nosaukumu Hyperion. Svētceļnieki ir nokļuvuši līdz savam mērķim –Laika kapenēm. Tagad atliek tikai noskaidrot, kura vēlmi Shrike izpildīs, un kurus viņš pievienos savai kolekcijai uz Sāpju koka. Ir pienācis arī Hegemonijas gals, Barbaru uzbrukuma rezultātā karš pārņem daudzas zvaigžņu sistēmas, tomēr centrālie notikumi norisinās tieši uz Hiperiona.
Manuprāt, šī grāmata autoram ir izdevusies nedaudz švakāka nekā iepriekšējā. Iespējams, ka iepriekšējā man labāk patika pats stāstījuma veids. Šī grāmata jau vairāk tiek balstīta uz action. Lasītājam tiek piedāvātas atbildes uz jautājumiem, kas radās lasot pirmo grāmatu. Mēs saņemam mājienus, ka Shriek patiesībā ir tāds kā Dievs no mašīnas, tomēr tā arī nesaprotam viņa motīvus un galveno, vai kāds viņu kontrolē. Autors joprojām bīda savas idejas par augstāko saprātu un diezgan ieslīgst teoloģiskos prātojumos, kas patiesībā bija Āabrama piedāvātais upuris Dievam. Kurš kuru pārbaudīja Dievs viņu vai viņš Dievu. Ideja patiesībā nebūs pievilcīga ortodoksāliem reliģijas uzskatu paudējiem. Bet ko lai dara -grāmatas centrālā tēma jau ir saprāta augstākās attīstības formas un tās mijiedarbība ar cilvēci.
Papildus patika kā tiek parādīta cilvēces attīstība, gadījumā, kad viņa zaudē kontroli pār lietām, kuras tā izmanto. Visa Hegemonija balstās uz neatkarīgajiem mākslīgajiem intelektiem (AI), kas apvienojušies veidojumā Technocore. Viņi laiku pa laikam cilvēcei piedāvā tehnoloģijas, kuras tā neizprot, bet tai pat laikā cilvēce zaudē jebkādu interesi virzīt progresu tālāk. Arī paši AI nav viennozīmīgi savā attieksmē pret cilvēci, ir frakcija, kas viņus labprāt gribētu iznīcināt, tomēr ir iemesli, kādēļ cilvēki viņiem ir vajadzīgi.
Jāatzīmē arī autora spēja savest kopā visas sižeta līnijas pie vienota kopsaucēja, radās iespaids, ka lasītājam netika pavēstīts nekas lieks, visa informācija sasaucās ar kādu notikumu, kas savukārt ietekmēja grāmatas noslēgumu. Ko es lāgā nesapratu, tas ir autoram mēģinājums visur iepīt dzejnieku, vārdā John Keats. (Grāmatu nosaukumi starp citu ņemti no viņa dzejoļu nosaukumiem. Iespējams, ka, ja es izlasītu arī šīs poēmas, man dažas lietas kļūtu skaidrākas. Tomēr tā nu ir sanācis, ka dzeju lasīt man nepatīk). Protams, šis dzejnieks kā AI un cilvēka hibrīds grāmatā ir nozīmīgs, varētu teikt ka viens no centrālajiem tēliem, bet tā arī nesapratu, kādēļ tieši dzejnieks, manuprāt pietika jau ar Silēnu.
Lai arī lasīju grāmatiņu jau otro reizi, iepriekšējā reize bija kādus gadus 5 atpakaļ, joprojām bija interesanti. Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Painteresējos arī kāpēc Shriek tiek nosaukts tieši tā, izrādās tā sauc putneli, kas savus noķertos kukaiņus sasprauž uz dzelkšņiem.
Labu laiku nebiju lasījis neko nopietnu. Tad nu, nedaudz pablandījies gar grāmatu plauktu, nolēmu izlasīt šo grāmatiņu. Izklausījās jau diezgan interesanti, neticamā, bet patiesā elektrības vēsture. Kurš gan negrib zināt, kā tad tur īsti bija ar to elektrību.
Tātad grāmatā mums tiek pastāstīts par telegrāfa, elektriskās spuldzes, telefona, radara, radio, datoru un pāris citu elektrisko ierīču izcelsmes vēsturi. Patiesībā vairāk mums tiek pastāstīts par pašiem izgudrotājiem un viņu dzīvi.
Tas viss jau būtu jauki, ja vien autors būtu kompetents jomā, par kuru viņš raksta. No vienas puses varētu teikt, ka grāmata domāta maziem bērniem un lielajiem te nav ko līst un meklēt informāciju par to, kā histerēzes cilpa var tikt cauri vadam, bet no otras nevajag jau arī stāstīt pekstiņus par elektriskās lampiņas uzbūvi, autoram spuldzes cokols nodrošina vakuumu, dīvaino telefona darbības konceptu un vēl dažus sīkumus. Nepatikās arī mūžīgā novirzīšanās no tēmas un reizēm ieslīgšana baumu atstāstīšanā. Autors arī uzskata, ka elektrība ir tikai līdzstrāva, maiņstrāva pieminēta praktiski netiek. Tas viss kopā rada šaubas par to, cik pārējie autora minētie fakti ir patiesi.
Bija jau arī dažas labas lietas, interesanti bija palasīt par universālā datora koncepta attīstītāju Turing, par nervu signālu nodošanas mehānismu smadzenēs, atmiņas glabāšanas koncepts un par patentu kariem ASV. Vairāk gan gribējās palasīties ar to, kāpēc maiņstrāva uzvarēja līdzstrāvu, žēl, ka netika pieminēts dīvainis Tesla. Vislabākā nodaļa, manuprāt, bija tā, kas veltīta Hercam, tā iemesla dēļ, ka tā visa sastāvēja no Herca dienasgrāmatas izvilkumiem. Reāli var redzēt izgudrotāja grūto darbu vai nu slimo vai eksperimentē.
Grāmatai kopumā liktu 6 no 10 ballēm – diezgan paknapa gan izklāstā, gan faktoloģiskajā materiālā. Autoram tiešām nevajadzēja gulēt uz grāmatas „E=mc2” lauriem, bet pacensties uzrakstīt nedaudz nopietnāk. Naudu par šo darbu tērēt neiesaku.
