Labu laiku nebiju lasījis neko nopietnu. Tad nu, nedaudz pablandījies gar grāmatu plauktu, nolēmu izlasīt šo grāmatiņu. Izklausījās jau diezgan interesanti, neticamā, bet patiesā elektrības vēsture. Kurš gan negrib zināt, kā tad tur īsti bija ar to elektrību.

Tātad grāmatā mums tiek pastāstīts par telegrāfa, elektriskās spuldzes, telefona, radara, radio, datoru un pāris citu elektrisko ierīču izcelsmes vēsturi. Patiesībā vairāk mums tiek pastāstīts par pašiem izgudrotājiem un viņu dzīvi.

Tas viss jau būtu jauki, ja vien autors būtu kompetents jomā, par kuru viņš raksta. No vienas puses varētu teikt, ka grāmata domāta maziem bērniem un lielajiem te nav ko līst un meklēt informāciju par to, kā histerēzes cilpa var tikt cauri vadam, bet no otras nevajag jau arī stāstīt pekstiņus par elektriskās lampiņas uzbūvi, autoram spuldzes cokols nodrošina vakuumu, dīvaino telefona darbības konceptu un vēl dažus sīkumus. Nepatikās arī mūžīgā novirzīšanās no tēmas un reizēm ieslīgšana baumu atstāstīšanā. Autors arī uzskata, ka elektrība ir tikai līdzstrāva, maiņstrāva pieminēta praktiski netiek. Tas viss kopā rada šaubas par to, cik pārējie autora minētie fakti ir patiesi.

Bija jau arī dažas labas lietas, interesanti bija palasīt par universālā datora koncepta attīstītāju Turing, par nervu signālu nodošanas mehānismu smadzenēs, atmiņas glabāšanas koncepts un par patentu kariem ASV. Vairāk gan gribējās palasīties ar to, kāpēc maiņstrāva uzvarēja līdzstrāvu, žēl, ka netika pieminēts dīvainis Tesla. Vislabākā nodaļa, manuprāt, bija tā, kas veltīta Hercam, tā iemesla dēļ, ka tā visa sastāvēja no Herca dienasgrāmatas izvilkumiem. Reāli var redzēt izgudrotāja grūto darbu vai nu slimo vai eksperimentē.

Grāmatai kopumā liktu 6 no 10 ballēm – diezgan paknapa gan izklāstā, gan faktoloģiskajā materiālā. Autoram tiešām nevajadzēja gulēt uz grāmatas „E=mc2” lauriem, bet pacensties uzrakstīt nedaudz nopietnāk. Naudu par šo darbu tērēt neiesaku.