Pēdējā laikā man diezgan pavāji sanāk ar intelektuālo jautājumu izdomāšanu vai atrašanu. Patlaban mani galvenokārt nodarbina uzdevumi, kas saistīti ar ūdens sajaukšanu, lai rezultātā iegūtu noteiktu bērna vannošanai nepieciešamu temperatūru.
Bet nu uzdevums. Katrs no mums zina veco joku, ka nevienu lapu nevar salocīt uz pusēm vairāk kā septiņas reizes. Bet apskatīsim problēmu no cita redzes punkta. Iedomāsimies, ka mums ir A4 formāta lapa. Mums ir iespēja viņu „atlocīt vaļā” (dubultot izmērā) un iegūt A3 lapu, to savukārt varam „atlocīt” uz A2 un tā līdz bezgalībai. Cik atlocīšanas būs nepieciešamas, lai iegūtā lapa noklātu platību ekvivalentu Latvijas teritorijas platībai, Saules sistēmai, Piena ceļa galaktikai, redzamajam visumam?
Man tauriņi parasti asociējas ar divām lietām. Pirmā – tauriņi ir noderīgi , lai noteiktu, kāda būs vasara. Otrā vairāk ir bērnības trauma, ka laiku pa laikam nācās lasīt nost no kāpostiem kāpostu balteņu kāpurus. Visādi citādi tauriņi ir bijuši visai nemanāmi radījumi. Jā, ir nācies apmeklēt tauriņu dārzu Singapūrā, bet nekādu pastiprinātu interesi par viņiem tas manī neizsauca. Tomēr, ieraugot šo grāmatu, nenoturējos un nopirku.
Autors, cik man zināms, parasti rakstīja nesliktas grāmatas par karu un cietumniekiem, tomēr šoreiz atslodzei viņš nolēmis sarakstīt grāmatu par tauriņiem. Par tauriņiem nevis kā insektiem, bet gan kā par vienu no sabiedrības subkultūras veidotājiem, cilvēkiem, kurus vieno tauriņi, tas var būt gan darbs, gan bizness, zaļā domāšana, mīlestība vai naids, māksla vai zinātne, visas šīs subkultūras izpausmes tiek atainotas šajā grāmatā.
Grāmatas izlasīšana man deva labu ieskatu nozarēm, par kuru vēl nebiju īpaši interesējies. Izrādās, ka tauriņu dārza uzturēšana nemaz nav vienkāršs pasākums, tauriņi mirst diezgan ātri un, lai dabūtu jaunus, tie vai nu jāaudzē pašiem vai jāpērk no tauriņu fermām. Arī mūsdienu kolekcionāri paši vairs pa mežu neskraida, lai saķertu savām kolekcijām tauriņus. Šādi tauriņu kā likums būs nobružātiem spārniem. Īstus A klases eksemplārus iegūst nosaldējot tikko izkūņojušos jauno tauriņu. Retākie un aizsargājamākie eksemplāri melnajā tirgū ir iegādājami pat par $8’500.
Arī tauriņu vērotāji ir iedalāmi divos paveidos, tradicionālie noķer, nogalē un izdur cauri adatu, naturālisti – uzvedās līdzīgi putnu vērotājiem, skatās pa gabalu. Interesanti aprakstītas arī tauriņu mīļotāju iekšējās ķildas, naturālisti izturas nosodoši pret tauriņu fermu īpašniekiem uzskatot tos par mantkārīgiem biznesmeņiem, kas neciena tauriņu brīvību un tiesības uz dzīvi savvaļā. Interesanta ir nodaļa, kas veltīta tauriņu sugas saglabāšanas projekta aprakstam. Izrādās, ka eksistē arī cilvēki, kuriem ir bail no tauriņiem viņu forumu var palasīties šeit, man kā cilvēkam, kas nebaidās no tauriņiem, bija interesanti palasīties viņu piedzīvojumus.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, aprakstīti interesanti cilvēki, interesanta subkultūra un galvenais, pēc grāmatas izlasīšanas es sāku pamanīt tauriņus. Līdz tam viņi bija kaut kur fonā, bet nepamanāmi, toties tagad es viņus redzu gandrīz visur, vajag tik skatīties, ceru, ka tas ir uz ilgu laiku.
Kurš gan zinātnes popularizētājs spēj paiet garām Einšteinam un viņa vienādojumam – neviens. Arī šis puisis to nav spējis. Pats gan atzīst, ka rakstīt vēl vienu Einšteina biogrāfiju būtu diezgan muļķīgi, tādēļ viņš nolēmis uzrakstīt paša vienādojuma biogrāfiju.
Šis, iespējams, ir viens no atpazīstamākajiem vienādojumiem pasaulē, lai gan daudzi (vismaz ASV) atzīst, ka viņiem nav ne jausmas, ko tā kombinācija īsti nozīmē. Iespējams, ka pie viņiem tā arī ir. Sākumā mūs autors iepazīstina ar to, ko nozīmē katrs no vienādojuma simboliem, tie kas vēl nezina var uzzināt „=” zīmes vēsturi, kāpēc ātrums jāceļ kvadrātā un kas īsti ir masa jeb m. Tālāk tiek īsti izstāstīta atombumbas izgudrošanas vēsture, tā kā par šo lietu lasu jau n-to reizi, man tā bija tikai zināšanu atsvaidzināšana, bet atzīmēšu – sarakstīts labi.
Autoram ir ķēriens rakstīt par cilvēkiem un viņu personībām. Vietām gan apgalvojumi izskatās ņemti no dzeltenās preses, bet tie mums vismaz parāda lielos zinātniekus kā cilvēkus nevis kā augstākas būtnes, par kurām zinām tikai dzimšanas un miršanas gadus. Beigas veltītas vienādojuma nozīmei zvaigžņu spīdēšanā, smago elementu rašanās procesā, un melnajos caurumos.
Šai grāmatā faktoloģiskais materiāls ir daudz labāk sagatavots par iepriekš lasīto „Electric Universe”. Neliels mīnuss ir tas, ka visas zemsvītras piezīmes saliktas grāmatas beigās un par to eksistenci mēs uzzinām izlasot grāmatu līdz beigām, varēja jau vismaz salikt kā footnote, lai var izlasīt uzreiz, nevis pēc tam mēģināt saprast, kur kas attiecas.
Kopumā grāmata vērtējama kā izklaidējoši populārzinātniska. Ja esi nolēmis iegūt padziļinātas zināšanas par relativitātes teoriju, tad šo var mierīgi nelasīt. Ja vēlies lasīt izklaidējošus stāstus par zinātnes vēsturi un zinātniekiem, tad šī ir īstā. Kopumā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Nedaudz par vienkāršu, bet izlasīt ir vērts.
Darts ir parasts sniega leopardu mednieks, visu bērnību pavadījis nelielā ciematiņā kalnos. Viņam ir nelielas no vecākiem mantotas maga dotības. Tā kā ciemā pavadīt visu mūžu negribas, viņš nolemj doties uz pilsētu mācīties par magu. Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Gaidot iestāšanās eksāmenu sākumu , puisim sanāk saķeršanās ar vienu no pilsētas augstmaņiem, finālā augstmanis beigts, bet puisim jātinas prom no pilsētas. Viņš uzņemas pavadīt kādu magu un viņa palīdzi Mēriju nelielā pasākumā, kura mērķis ir iegūt senus artefaktus kādā labi nomaskētā seno laiku magu mājvietā.
Kā jau redzams, tipiska mūsdienu fantasy. Centrālais varonis nodarbojas ar piedzīvojumu meklēšanu, piedzīvojumi no viņa neslēpjas. Varonis laiku pa laikam nonāk situācijās, kurās viņa dzīvība karājas mata galā, tomēr viņam izdodas izkulties cauri sveikā. Arī viņa ienaidnieki ar laiku progresē, sākot no parasta pilsētelas aristokrāta līdz pat slepenpolicijas darbiniekiem (tie tādi kā fantasy Džeimsi Bondi, ar licenci nogalināt). Skaidra lieta, ka šādā situācijā vairs vidējas zināšanas nepalīdzēs, tādēļ arī varonis palēnām tiek nedaudz apgriedots, iemācās šādas tādas burvestības, pāris labi artefakti un naudas pārpilnība plus labi draugi ir viņa panākumu atslēga. Galvenais iztikas avots varonim ir blandīšanās pa senu kara lauku, kur reiz notikušas magu kari un lasot tur artefaktus, pasākums riskants, bet ienesīgs.
Neteiksim, ka šai grāmatai būtu apakšā kāda ideja, kas vēlētos izcelt kādu cilvēku savstarpējo attiecību šķautni. Nē, te viss ir balstīts uz darbību, notikums dzen notikumu, galvenā varoņa motīvi ir vienkārši, nopelnīt naudu, palikt dzīvam, atriebties un aizmukt. Arī ar bagātu iekšējo dzīvi viņš neizceļas, reizēm viņam sāp, reizēm ir nesaprašanā, reizēm salst un reizēm ir nobijies (kad cīnās ar kādu dēmonu). Stāsts netiek izmantots arī, lai ilustrētu kādu sociālekonomisku vai sociālpolitisku fenomenu.
Personīgi no grāmatas izlasīšanas neko neieguvu, jā, kamēr lasi ir interesanti, tomēr pēc grāmatas izlasīšanas nekā nozīmīga prātā neaizķeras. Tipiska grāmata nav slikta, bet par labu ar nevarētu saukt, tāda viduvēja 7 no 10 ballēm.
Sērijas „Тайный Город” septītā grāmata. Sērijā parādās japāņu jakudzas, autors acīmredzot ar to palīdzību cer ieviest notikumos novitāti.
Cilvēku rasei izsenis ir bijuši labi dziednieki un tieši viņi prot izgatavot artefaktu, ar kura palīdzību var dziedēt jebkādas slimības. Pats artefakts izskatās kā koka statuja. „Тайный Город” iedzīvotāji domā, ka artefakta izgatavošanas noslēpums ir zudis jau 200 gadu. Tomēr izrādās, ka tas nebūt tā nav, Japānā šis artefakts tiek nozagts, un, lai saprastu zādzības pasūtītājus tiek iesaistīti algotņi Artjoms un Kortess, kuru uzdevums ir atrast gan izgatavotāju, noskaidrot zādzības organizētāja motīvus un savest lietas kārtībā.
Sēriju nebiju lasījis kādus četrus mēnešus, domāju, ka grāmatas man šķiet garlaicīgas un vājas, jo lasu viņas pārāk bieži. Izskatās, ka lasīšanas intensitāte te nav pie vainas. Arī šī grāmata ir stipri viduvēja. Darbība norisinās visai saraustīta, sižetā pārpārēm ir laimīgas un nejaušas sagadīšanās, kas palīdz algotņiem novest lietu līdz laimīgām beigām. Autors mums arī vēlas pastāstīt šo to par mīlestību un atriebību, te nu viņam ir jāliek pluss ne katrā meksikāņu seriālā šādu „fufeli” vis neredzēsi. Atriebes plāns ir tik „viltīgs” dalībnieki tik slīpēti, ka nevilšus radās priekšstats, ka visa tā dziednieku kopiena ir tāda kā liela idiotu komūna, tas patiesībā arī nosita lasīšanas prieku.
Šo grāmatu par labu pat es nesauktu, viņa ir no tām, kuru lasot smadzenes strādā tukšgaitā – atpūšas. Jo labāk sižetam līdzi ir nedomāt, radīsies pārāk daudz jautājumi. Arī kā kriminālromāns grāmata diez kas nav, sižets ir tik seriālisks, ka ir skaidrs – galvenais ļaundaris nemaz nav vainīgais un, tā kā nav daudz alternatīvu, tad lasīšana kļūst neinteresanta. Arī algotnis Artjoms pasniegts kā tāds atsaldēts idiots, sievišķis viņu izmanto savu plānu realizācijai, viņš to nevis nojauš, bet zina, nedaudz laiž pa kreisi, visu laiku baidās, ka tikai esošā draudzene to neuzzina. Un notikumiem atrisinoties vēl jūtas pārsteigts kā visu nav uzreiz sapratis.
Nedaudz nepatikās arī pārlieku klišejiskā amerikāņu iesaistīšana ari tipiski – muļķi no FIB, kas visur redz citplanētiešus un gvelž dumjības par demokrātiskām vērtībām.
Kopumā lasīt ieteiktu tikai Panova daiļrades īstiem cienītājiem, pārējiem nav vērts tērēt savu laiku, ļoti vārga grāmatiņa, dodu 5 no 10 ballēm.
Rapgar ir pilsēta, kurā kopā dzīvo daudz un dažādas rases, no tru-tru (pussaprātīgiem monstriem cilvēkēdājiem) līdz čeriem – Rapgaras aristokrātijai. Arī grāmatas galvenais varonis Tils er’Kartija mīt šajā pilsētā. Reiz viņam pagadījās atrasties nepareizajā vietā un nepareizajā laikā. Tagad apkārtējie uz viņu skatās ar līdzjūtību, nepatiesi apvainots noziegumā, viņš pavadījis cietumā veselus septiņus gadus. Tomēr viņš nav metis plinti krūmos, un viņa dzīves mērķis ir atrast patiesos vainīgos.
Grāmata ir sarakstīta kā kriminālromāns fantasy pasaulē, pareizāk būtu teikt pilsētā. Pehovs atkal izdomājis jaunu pasauli. Darbība norisinās maģijas un agrīnā industriālisma laikmeta sākumā. Ir parādījusies elektrība, mehānismi, tomēr arī maģija nav atstāta gluži novārtā. Arī visi noslēpumi netiek atklāti uzreiz, kas un kā noticis tiek atklāts pamazām un beigās visi bildes gabaliņi smuki noliekas savās vietās, un parādās patiesie vaininieki. Tā kā visa grāmatas darbība aprakstīta pirmajā personā, tas klātbūtnes efektu pastiprina. Īstais vaininieks pie Tila nelaimes, lasot grāmatu, nemaz nav tik viegli atklājams, lai gan autors šādas tādas norādes laiku pa laikam pamet, bet kamēr nepasaka priekšā, tikmēr viņas liekas maznozīmīgas.
Čeri ir interesanta rase tiešie pasaules radītāja pēcnācēji, piemīt maģiskas spējas un protams viņi ir galvenie pilsētā. Viņi ir sapratuši, ka pasaulē, kas attīstās arī viņiem ir jāmainās tai līdzi, tagad pilsētā pilsonību var saņemt gan cilvēki, gan kaķveidīgie mjaurri, gan uzņēmīgie biznesmeņi ka-ga. Vienīgie apdalītie ir zombiji, tos neviens pa pilnu neņem.
Nav jau tā, ka grāmatā viss sižets būtu perfekti nostrādāts, šur tur galvenajam varonim negaidīti paveicas, bet no negaidītas nāves viņš vismaz brīnumaini glābts netiek un apstākļu sakritības lielākoties ir diezgan labi pamatotas. Tikai viena vieta, kur čeru dievs dabū augšāmcelt Tilu man dikti nepatika, kādēļ tas bija vajadzīgs nesapratu, sižetam tas nekādu pievienoto vērtību neradīja. Varbūt tā bija ilustrācija tam, ka pat dievi nav piekrituši netaisnīgajam sodam, kas piemērots Tilam, nezinu.
Ja pirms laika domāju, ka diez vai Pehovs vairs spēs uzrakstīt kaut ko jēdzīgu. Pēdējā laikā viņš piedalījās projektos, kuros grāmatu rakstīja pat veseli trīs autori kopā. Dažas pamēģināju lasīt, bet pēc pārdesmit lappusēm atliku atpakaļ grāmatu plauktā, nav vērts tērēt laiku pat man. Šķita, ka viņa labākie laiki ir pagājuši un viņa jaunie darbi lēnām nonivelējas ar vidivēju bojeviku, tad tagad jāatzīst, ka esmu kļūdījies. Šo grāmatu mierīgi varētu nosaukt par labāko krievu fantasy rakstnieku veikumu, kuru man šogad ir nācies lasīt. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm (9 par varoņa gandrīz nobendēšanu grāmatas vidū un tūlītēju augšāmcelšanu). Gaidīšu cikla turpinājumu, cerēšu vismaz, ka tāds būs.
Daļu no mana lasāmā sastāda krievu fantasy – darbi, kurus es diez vai lasīšu vairāk par vienu reizi, tad neizbēgami nonācu pie secinājuma, kāpēc es viņus pērku papīra formā? Pēdējais piliens bija šī gada sākumā, kad bodēs šo grāmatu, kas lielākoties nenes nekādu literāro vērtību, cena sasniedz 3-4 latus. Tajā pat laikā zinot, ka Krievijā viņas maksā 150 rubļus, bet e-grāmatu formā vispār tikai 40 rubļus. Tā nu pamazām sāku nobriest e-reader iegādei. Šāda agregāta plusi manuprāt ir:
– Grāmatu iegādei tiek tērēta mazāka naudas summa;
– Grāmatu plauktā neuzkrājas vienreiz lasāmās grāmatas;
– Braucot ceļojumā vai komandējumā, man vairs puse no kofera satura nesastādīs grāmatas;
– Nopērkot kādu no e-bookiem, man nav jāgaida pāris nedēļas līdz tās atnāks līdz manām
namdurvīm.
Pagājušo nedēļas nogali pāris stundas veltīju pieejamo reader izpētei. Izrādījās, ka tehnoloģijas nemaz tik ļoti uz priekšu gājušas nav. ASV līderis ir Amazone Kindle, pārējā pasaule sitas kā māk. Pirmā doma bija atlikt aparāta iegādi vispār un pagaidīt vēl kādu gadu līdz parādās kaut kas prātīgāks. Otrā doma bija, ka tā es nekad viņu arī nenopirkšu visu laiku gaidīšu ko labāku. Izvēlējos manuprāt labākos pieejamos lasīkļus Sony PRS 700, Orsio b721 un Sony PRS 505.
Izdarījis izvēli, sāku skatīties laimīgo īpašnieku viedokļus un lasīt dažādus apskatus. Te nu nācās vilties: visi dižie review aprobežojas ar tehniskās specifikācijas uzskaitīšanu, tie, kuros pieejami video parasti aprobežojas ar lasīkļa filmēšanu no visām pusēm un podziņu skaitīšanas, maz informācijas par to, cik ērti ir uz viņa lasīt grāmatu, kā ir ar ilgstošu aparātu turēšanu rokā ērts, neērts utml.
Lai vai kā Orsio atmetu, izlasot forumos par šī agregāta problēmām ar sistēmas uzkāršanos, kas notiekot laiku pa laikam. Palika vairs Sony PRS 700 un Sony PRS 505. Abiem agregātiem izmantotā ekrāna tehnoloģija ir viena un tā pati, tomēr Sony PRS mani sākumā piesaistīja touchscreen, ar pirkstiem var šķirstīt lapaspuses, bet ir arī viens mīnuss nedaudz izplūduši burtiņi. Tā nu kādu laiku svārstījies tomēr izšķīros par labu Sony PRS 505.
Tagad uz šī aparātiņa nedēļas laikā ir izlasītas četras grāmatas. Varu teikt – ļoti labs īstās grāmatas aizvietotājs, pat labāks nekā biju cerējis. Ekrāniņš ir tāds iepelēks un sākumā rodas sajūta, ka tu lasi apdrukātu tualetes papīru, burti ir asi un skaidri saskatāmi, ekrāns neatspīd un acis lasot nenogurst. Rokā turēšanai gan nav īpaši ērts, lai arī aparāts nav smags, bet pēc kādas stundas rokai paliek neērti.
Agrāk biju mēģinājis lasīt grāmatas uz datora monitora, acis ātri nogurst, sāk sāpēt un nav sajūta, ka tu lasītu grāmatu. Esmu eksperimentējis arī lasīšanā uz mobilā telefona ekrāna, totāls sviests, ja uzliek normāla lieluma burtus, tad lapu pāršķiršanas poga ir jāspiež tādā pašā tempā kā Diablo II sitot dēmonus. Ja samazina fontu lielumu, tad tas jau ir ceļš uz totālu redzes sabeigšanu, plus ekrāna spīdēšana un atspīdēšana saulē. Šim aparātiņam uzliekot mazo fontu izmēru lasīšana ir komfortabla, vienīgais mīnuss ir tas, ka ekrāns attēlo aptuveni ½ no standarta lapaspuses, bet tas tomēr ir labāk par ¼ daļu.
Izvēloties lasīkli nepievērsu uzmanību tādām fīčām kā:
– Wifi – manuprāt tīrā mārketinga lieta, nevaru iedomāties, kādēļ man būtu jāsēž netā un jāvelk no turienes grāmata pa taisno izmantojot lasīkli (diez vai pasaulē eksistē tāda grāmata, kuras iegādi un izlasīšanu es nevarētu atlikt uz nedēļu), vai izmantot šo aparātu sērfošanai internetā.
– Atmiņas lielums – uz Sony PRS 505 izmantojot visus papildus atmiņas slotus var uzdzīt virsū ~16’000 grāmatas, dod Dievs man savā mūžā tik daudz grāmatas izlasīt.
– Audio atskaņošanas iespēja – vienkārši nerūp, audiogrāmatas un mūziku varu klausīties ar citiem agregātiem.
– Krāsainais ekrāns – grāmatas lielākoties ir drukātas melnbaltas, krāsojamās grāmatas jau izkrāsojos bērnībā. Un bilžu grāmatas tagad šķirstu visai reti.
– Pdf iezūmošana un komentāru pievienošana – neesmu no tiem cilvēkiem, kas grāmatā pasvītro interesantās vietaas, malās pierakstu savas domas vai spriedumus. Ar pdf atbalstu vispār aparātam ir problēma, katra PDF dokumenta lapa tiek rādīta viens ekrāns viena lapa, tas burtu izmēru dramatiski samazina, iezūmot nav iespējams. Man gan tas neuztrauc, jo grāmatas pārdod fb2 formātā un no tā var parkonvertēt uz jebkuru citu formātu.
Kopumā ar pirkumu esmu apmierināts, patlaban uz lasīkļa ir uzliktas jau ~100 grāmatām, domāju, ka pie maniem lasīšanas tempiem es pusgada laikā jau viņu būšu atpelnījis. Arī manas domas par lasīšanu uz e-grāmatu lasītājiem ir mainījušās, nemaz jau tā papīra sajūta nav tik būtiska. Un pats galvenais – šajos agregātos tev lapas nekad nemēģinās pāršķirties pašas no sevis.
Tātad tipiskais scenārijs: uz zemes nokrīt meteorīts un bums liels sprādziens. Sprādzienam ir viens interesants pēc efekts, daļa no cietušās teritorijas tiek pārvietota paralēlajā pasaulē, kas pēc savas attīstības atrodas viduslaiku līmenī. Tas viss notika cikla pirmajās grāmatās, kuras iznāca kādus pāris gadus atpakaļ. Šī ir Haitanas cikla trešā grāmata.
Cilvēki ir sagrupējušies un nostabilizējušies dzīvei jaunajā pasaulē. Tomēr ne viss ir jauki, no visām pusēm viņiem uzglūn ienaidnieki gan vietējie neanderātālieši – cilvēkēdāji, gan viduslaiku tipa bruņinieki un visstiprākie haiti (tāda kā ģenētiski modificētu cilvēku rase ar augstu katra indivīda specializāciju). Haitiem ir tāda tradīcija katru ceturto gadu doties karagājienā pret cilvēkiem. Kādēļ – to neviens nezina, vispār cilvēki ir maz informēti par haitiem. Tad nu cilvēkiem ir jāstājas viņiem pretī.
Pēc būtības standarta variācija par tēmu, kas notiktu, ja mūsdienu cilvēces sabiedrības daļu iemestu pagātnē. Vai viņi spētu izdzīvot? Diemžēl ar to arī visa variācija aprobežojas. Šī jau ir trešā grāmata, bet varoņu izaugsme joprojām ir tuvu nullei. Varētu padomāt, ka cilvēki mainīsies nonākot jaunā vidē un nestandarta apstākļos – nekā bandīts paliek bandīts, narkomāns narkomāns un ģeologs par ģeologu. Par grāmatas varoņu iekšējo dzīvi nerunāsim vispār, jo tādas vienkārši nav. Ir šausim nost tagad vai vēl paskatīsimies. Dialogi ir tikai par lietu – no kurienes, uz kurieni, atnes to, padod to, re ko mēs izgudrojām. Veiksme tradicionāli ir galvenā varoņa Oļega sabiedrotā, ja arī viss neiet kā plānots, tad tik un tā beigās sanāk vēl labāk.
Arī pati cilvēku sabiedrība ir tāda kā dīvaina. Pilsētas iedzīvotāji izlemj, ka ienaidnieku aplenkumā, mežā pie plēsīgiem zvēriem viņiem vienatnē būs vieglāk izdzīvot. Un ciematos mitinās nelabprāt. Izbrīna bērnu trūkums, to nav vispār, ir tikai pieaugušie (tāds kā warcraft), karošana notiek visu laiku, bet cilvēku neaptrūkstas.
Grāmatā vīlos, patiesībā tā lielākoties ir batāliju apraksts, kur haitu kavalērija savos čūskgalvainajos zirgos dodas frontālā uzbrukumā pret cilvēku muskatieriem un artilēriju. Nedaudz tiek sniegta jauna informācija par apkārtējo pasauli. Tāda „bei čužih” tipa grāmatiņa. Dodu 5 no 10 ballēm, nav tas labākais ko lasīt brīvajā laikā.
Ja godīgi, tad man PSRS laikos vārds dolārs asociējās kā pūstošā kapitālisma simbols un faktu, ka pāris čigānu bērni ir nosaukti šādā vārdā. Pēdējā laikā ļaudis pasākuši runāt, ka tūlīt dolārs velsies no sava troņa, un tad tie amerikāņi beidzot redzēs savu īsto vietu pasaulē. Bet reālā dzīve jau nemaz nav tik vienkārša un par to, ka ASV savu inflāciju importē uz ārzemēm savulaik jau cepās pats Francijas prezidents de Golls. Tad nu nolēmu palasīt šo grāmatiņu, lai saprastu to, cik tad īsti realitāte nav vienkāršāka.
Kā jau var saprast no virsraksta, tad grāmata ir veltīta dolāram un vispasaules dolarizācijas tēmai. Te gan es vēlētos brīdināt, nekādas konspirācijas teorijas šī grāmata neapskata. Grāmatas autors ikdienā strādā The Wall Street Journal. Šis akts viņam ir ļāvis tikties ar daudziem finanšu pasaules smagsvariem un pieminēt to izteikumus savā grāmatā.
Grāmata sastāv no sešām nodaļām, pirmā veltīta forex tirgiem. Apstāstīts, kā darbojas firmas, kas nodarbojas ar valūtu swap līgumu tirdzniecību. Šis tirgus dienā apgroza aptuveni 3 triljonus dolārus. Papildus tiek dots ieskats uzņēmuma FX Concepts vienā darbības gadā, nedaudz padiskutēts par modeļiem, kas balstīt uz tehnisko un fundamentālo analīzi.
Otrā nodaļa veltīta dolāru iespiešanas tehniskajai pusei. Izrādās, ka diennaktī tiek sadrukāti dolāri ar vērtību 529’000’000. Ja tiek sagaidīta kāda krīze, tad drukājamā mašīna nemaz netiek slēgta ārā visu gadu. Dolāri pasaulē ir pieprasīta prece, lai arī to vienīgais segums ir ticība Amerikai. Interesanti, ka šad tad nelielu daudzumu no tikko uzdrukātajiem dolāriem ari nozog paši spiestuves darbinieki. Nedaudz tiek apstāstīts arī par bardaku, kas valdīja ASV, kad viņiem nebija centrālās bankas. Tas ir katra banka izdeva savus dolārus, un ārzemēs dolārus vienkārši nekad neņēma pretī. Tajos laikos dominēja britu mārciņa. Starp citu labākie dolāru viltotāja pasaulē ir Ziemeļkoreja, viņu dolāri ir tik labi, ka viņi paši ir speciāli ielaiduši dažas kļūdas savs drukātajos dolāros, lai spētu atšķirt īstos no neīstajiem. Un tas, ka lielākais apgrozībā esošais nomināls ir 100$ ir speciāli, lai ierobežot noziedzīgā ceļā iegūtas naudas transportēšanu.
Trešā nodaļa mums apstāsta, kā tad dolārs tika pie vispasaules valūtas statusa. Īsumā, palīdzēja Otrais pasaules karš un fakts, ka kādu laiku saskaņā ar Bretton Woods līgumu dolārs kalpoja kā atskaites punkts pret pārējām valūtām. Tie bija laiki, kad nauda tika garantēta ar noteiktu zelta daudzumu. Nodaļa būs noderīga tiem, kas mīl spekulēt par iespēju piesaistīt vispasaules valūtu kaut kādam noteiktam fiksētam resursam. Labi ilustrēts, kas no tā sanāca, kad šāda situācija jau reiz bija. Tad diezgan plašs apraksts par FED politiku 20-tajā gadsimtā.
Arī ceturtā nodaļa varētu būt vidusmēra latvietim diezgan aktuāla, tā mums stāsta par banānu valstiņas Ekvadoras gājienu – atteikties no pašas valūtas un pāriet uz dolāriem bez ASV piekrišanas. Domāju diezgan laba ilustrācija tam, kas notiktu, ja Latvijas valdība, klausītu tos, kas apgalvo, ka vajag pāriet uz eirām bez citu piekrišanas. Ekvadoru vēl glābj tikai tas, ka viņiem ik gadus ieplūst 2 miljardi USD no naftas pārdošanas, Latvijai cik es zinu nav šāda pamatīga eiru ieguves avota.
Piektā nodaļa mums vēsta par lielajiem ASV finansētājiem Dienvidkoreju, Ķīnu, Krieviju, Japānu un Taivānu. Jeb kā tautā saka „buyers of last resort”. Uzzinām veidus, kā šīs valstis patiesībā spētu ietekmēt ASV ekonomiku nenolaižoties līdz tiešai karadarbībai. Protams ir viens „bet”, arī viņu pašu labklājība ir tieši piesaistīta ASV.
Sestā nodaļa apskata iespējamos dolāra krišanas scenārijus. Dolārs jau patiesībā lēnām zaudē savas pozīcijas pret citām valūtām jau no septiņdesmitajiem, katrs nākamais kritiens ir aizvien smagāks par iepriekšējo. Autors domā, ka neskatoties uz to dolārs vēl turēsies kādus pārdesmit gadus, jo viņam vienkārši nav alternatīvu.
Kopumā grāmatu vērtēju kā informatīvu, viegli lasāmu. Ir vēlamas nelielas priekšzināšanas starptautiskajā tirdzniecībā, zināt kas ir mijmaiņas darījums un nedaudz orientēties monetārajā politikā. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.
Kā jau katru vasaru, daļu no sava laika veltu informācijas uzņemšanai par kodolieročiem un kodoltehnoloģijām, pērn lasīju par plutoniju, nu pienākusi kārta urānam. Grāmatu iepirku tiklīdz tā iznāca, autors jau bija pazīstams un sagaidīju, ka saturs man vilties neliks.
Grāmata sarakstīta šim autoram tradicionālā stilā. Viņš ceļo pa pasauli, apmeklē vietas, kas saistītas ar urāna ieguvi, tehnoloģiju attīstību un vēsturi. Tātad lasot grāmatu iegūstam gan labus ceļotāja piedzīvotā aprakstus, gan bagātīgu faktoloģisko materiālu. Autors ģeogrāfiski mūs aizved uz Čehijas St. Joachimsthal, kur urāna rūda jeb pechblende bija pazīstama jau no viduslaikiem kā sudrabu pavadošais minerāls. Te, domājams, PSRS ieguva savai atombumbai nepieciešamo urānu. Nedaudz tiek pastāstīts arī par šo raktuvju strādnieku (ieslodzīto) dzīvi un likteņiem. Uz Kongo Demokrātikskās Republikas urāna raktuvēm vietu, kura saucas Shinkolobwe, starp citu, vai zinājāt, ka Kongo ir pašiem savs kodolreaktors, no tā gan ir nozagti daži urāna stieņi, un, lai arī pašas raktuves skaitās oficiāli slēgtas, nelegālā urāna rūdas ieguve turpinās.
Interesants fakts, kuru nezināju, ASV vienu brīdi bija īsts „urāna drudzis” sešdesmitajos gados, kaut kas līdzīgs „zelta drudzim”. Savulaik ASV analītiķi arī uzskatīja, ka pasaulē urāns reāli ir iegūstams tikai Kongo un ASV, citur tā neesot. Tiek apmeklēta arī Austrālijas Rangers Mine. Šī nodaļa man īpaši gāja pie sirds, jo savulaik esmu šo vietu apmeklējis pats, lielāko daļu no pieminētā biju redzējis pats un galvenais, ka autors tur bija bijis tikai neilgi pēc manis, pat viens otrs stāsts no gida jau bija dzirdēts.
Protams, netiek aizmirsta arī kodolieroču izstrādes vēsture gan ASV, gan PSRS, netiek aizmirsta arī Ķīna, Indija un Pakistāna. Nedaudz apcerēta apokalipse un daži interesanti fakti par Los Alamosas eksperimentiem – izrādās daudzas lietas darītas uz dullo, pāris reizes zinātniekiem nekontrolēta kodolreakcija gandrīz sākusies uz laboratorijas galda (piemēram, uz galda sakrauti klucīši ar bagātinātu urānu tuvu kritiskajai masai, kāds zinātnieks nedaudz pārliecies šai kaudzei pāri, viņa ķermeņa ūdens sācis atstarot neitronus un gandrīz izraisījis ķēdes reakciju, situācija glābta ar roku izārdot urāna kaudzi), sperot gaisā pirmo atombumbu visi ir satraukušies vai gadījumā netiks aizdedzināta visa zemes atmosfēra. Laba nodaļa ir arī veltīta urāna tirdzniecībai un biržai, tagad urāns atkal ir modē un cenā.
Tātad uzzināju šo to jaunu par pašu urānu, priecēja, ka daudz teksta netiek veltīts atombumbu izgatavošanas vēsturei, tikai interesantākās daļas (tas gan tīri personīgi, jo es jau pāris labas grāmatas par atombumbu vēsturi savulaik esmu izlasījis), daudz faktu un saistošs izklāsts, plus vēl vietu piesaukšana, kuras esmu apmeklējis es pats. Skaidra lieta, šai grāmatai pienākas 10 no 10 ballēm. Mīnuss ir tāds, ka viņa ir pieejama patlaban hardcover versijā, tas viņas cenu paaugstina uz ~20 USD, bet iztērētā naudiņa būs tā vērta.
