Šī nu ir Kremoniādes sestā grāmata. Šoreiz autors ir sapratis, ka galvenais varonis Kremons ir attīstījies par daudz un nolemj cirst problēmu pašā saknē. Grāmatas sākumā mūsu varoņa stati tiek nonullēti. Tas izpaužas kā totāls atmiņas zudums, pazušana pēckara jukās, izkropļošana līdz nepazīšanai un maģisko spēju zaudēšana. Tā kā varonis nu ir zudis, viņu ceremoniāli apbērē un dzīve turpinās. Enormijas karalim ir plāns sagraut verdzību visā pasaulē. Tā teikt, parādīsim feodālās iekārtas pārākumu pār vergturu iekārtu. Skaidrs, to vislabāk izdarīt iekarojot Mesaloniju (vergturu bastions). Kā par laimi arī Kremons ir nonācis šajā valstī.

Tipiska šī autora grāmata, bērnišķīgi naiva, bet ar saistošu sižetu un dekorācijām. Galvenajiem varoņiem viss iet kā smērēts, visas problēmas atrisinās uzreiz. Arī galvenais varonis nonāk labās rokās un viņam visas grāmata gaitā reālas briesmas nedraud. Kas tad sitīs apdegušu idiotu? Šoreiz labie tēli tiek taupīti labāk kā ASV karavīri, viņu mirstības procents kara apstākļos ir salīdzināms ar pieļaujamajiem strojbata zaudējumiem mācību laikā (tas ir praktiski neviens). Ļaunie gan, protams, mirst bariem, bet tāds jau viņiem liktenis.

Arī labo personāžu iekšējie motīvi, joprojām ir bērnišķīgi vienkārši – nest labo pasaulē. Arī ļaunie tēli neizceļas ar īpašu iekšējo pasauli, viņi ir mantkārīgi pedofili ar kriminālu pagātni. Protams, viņiem patīk esošā kārtība. Īsti gan nav skaidrs, kā viņi ar tik vienkāršu pasaules uztveri ir spējuši noturēties pie varas daudzus gadsimtus. Tā kā sižets sanāk ļoti polarizēts labie un ļaunie, bet arī tas ir raksturīgs šim autoram.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt gan iesaku tikai tiem varoņiem, kas ir spējuši izturēt iepriekšējās piecas. Literārās vērtības viņā neatrast, pilna ar standarta risinājumiem, nekādas dižās filozofiskās domas tur neparādās. Uzmanību pie grāmatas notur tikai interesantā pasaule.