Navigate / search

Intelektuāls jautājums LXXXVI jeb planēta vai antiplanēta

IMG_7667

Šoreiz šis būs tīri loģisks jautājums, prasīs nelielas priekšzināšanas elementārdaļiņu fizikā un loģisko domāšanu.

Tātad situācija ir sekojoša, iedomāsimies, ka Tu piedalies starpzvaigžņu ekspedīcijā, un nesen esat atklājuši saprātīgu būtņu apdzīvotu planētu. Ar radiosakariem jūs esat ar viņiem nodibinājuši kontaktus, apsveikuši, paziņojuši, ka nesat mieru utt. Esat saņēmuši arī uzaicinājumu nosēsties uz planētas. Ir tikai viena problēma, pirms veikt nosēšanos, jūs vēlētos saprast vai šī planēta sastāv no vielas vai no antivielas (Visumā viss var gadīties). Skaidrs, ka tieši jautāt būtnēm to būtu muļķīgi, jo pat ja viņi sastāv no antivielas, viņiem tā tik un tā būs viela. Viena iespēja būtu iemest viņu atmosfērā kādu uzgriezni un paskatīties, kas notiks. Taču ksenopsihologi apgalvo, ka tā būtu slikta ideja. Tātad, kā tikai sarunu ceļā noskaidrot, vai šī planēta sastāv no vielas vai antivielas?

Atbildes uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem:

Algu jautājums – pareizā atbilde bija sn vdl – 63 lati.

Nedaudz pašaudīsimies – šoreiz pareizā atbilde ir BlackHalt, Arčibaldam jāšauj gaisā un jāskatās kā būs. Loģika ir sekojoša:

Arčibaldam ir labāk nešaut uz Bonifāciju, jo gadījumā, ja viņš nošaus Bonifāciju, tad Leprekūcijs viņu ar nolaidīs no kātiem nākamo. Arī šaujot uz Leperkūciju un veiksmes gadījumā viņu nošaujot, duelēšanās pret Bonifāciju nav Arčibalda interesēs. Arčibalda interesēs ir nejauši nevienu nenošaut, ļaujot, lai Bonifācijs un Leperkūcijs izduelējas savā starpā. Un tad sākt pirmajam atkal pret Leperkūciju viņa izredzes būs 1/3, pret Bonifāciju 3/7 (jo Arčibalds sāk). Ir tikai viens, arī Bonifācijam ir labāk šaut gaisā.

SuperFreakonomics by Steven D. Levitt and Stephen J. Dubner

super freakonomics

Kā jau saprotams pēc nosaukuma, šī grāmata ir tiešs turpinājums pāris gadus atpakaļ izdotajai „Freakonomics”. Arī autori ir tie paši, un stāstījuma stils nav mainījies. Grāmatu pasūtīju jau labu laiku atpakaļ vēl pirms tās iznākšanas ar cerību, ka saņemšu lasīšanai pāris dienas pēc oficiālās izdošanas. Tā arī notika- grāmatu saņēmu pēc pāris dienām.

Autori sāk ar savu visskandalozāko mikroekonomikas analīzi. Proti, prostitūciju. Šajā tēmā tiek apskatīti daudzi prostitūcijas aspekti, gan cenas veidošanās principus, gan cenu izmaiņas laika gaitā. Izrādās, ka prostitūcijas galvenais konkurents mūsdienās ir sekss par velti, jo tagad laulības vairs nav obligāts priekšnosacījums. Arī orālā seksa vērtība esot kritusies, ja pērnā gadsimta sākumā tā bija dārga perversija, tad tagad šis pakalpojums pārbīdījies uz lēto galu. Interesanti, pieprasījums pēc dārgajām prostitūtām nemainās augot cenai.

Izbliezuši savu galveno trumpi grāmatas sākumā autori pievēršas citai aktuālai tēmai, teroristiem un to apkarošanas efektivitātei. Tiek apskatīta dažāda interesanta statistika, apspriestas dažādas idejas par teroristu identificēšanu izmantojot banku transakciju analīzi. Pa ceļam tiek apskatīta ķīmijterapijas pārvērtētā nozīme vēža ārstēšanā un vienotas informācijas sistēmas izveidi ASV klīnikās.

Tālāk kā jau vienmēr, jaunumi vairs nav tik jauni, bet joprojām interesanti, tiek apspriest jautājums – Vai cilvēki ir altruisti? Tiek apskatītas slavenais gadījums par sievietes slepkavību, labi situētā rajonā. Paskatītas dažādas spēles un eksperimenti, kas indivīdam dod varu pār oru indivīdu, un to kā tā tiek izmantota. Patiesībā šī nodaļa ir vairāk psiholoģijas standarttekstu atstāsts. Nemaz nezināju, ka Irānā eksistē brīva orgāni tirdzniecība.

Tad turpinājumā pievēršamies vecajam labajam konceptam, lai novērstu lielas problēmas pietiek ar vienkāršu un lētu risinājumu. Tikai diemžēl sabiedrībai lētie risinājumi lielākoties šķiet nepieņemami. Sākumam šī ideja tiek ieskicēta ar zīdaiņu un dzemdētāju mirstības problēmu kādā slimnīcā 1840-desmitajos gados. Risinājums vienkāršs – ārstiem pirms grābstīties gar pacientu jāmazgā rokas. Mūsdienās starp citu ārsti rokas mazgā retāk nekā vajadzētu. Un noslēgumā tiek aprakstīts izgudrojums, kas spētu novērst Katrīnas tipa megavētras.

Protams, netiek aizmirsta globālās sasilšana un iespējamās tās novēršanas metodes. Šī lieta jau ar teorētiski nemaz neprasot lielus resursu un finansiālus ieguldījumus. Tad nu te tiek apskatīti dažādi glābšanas projekti un to ekonomiskais pamatojums.

Un nobeigumā vēl viens labs stāsts, kas notiek, ja kapucīnpērtiķiem iemāca naudas konceptu. Viņi nemaz neatšķiras no cilvēkiem.

Kopumā grāmata ir katra iztērētā lata, dolāra vai eiro vērta. Labs apraksts ar piemēriem, kā piemērot mikroekonomikas konceptus ikdienišķām un ne tik ikdienišķām situācijām, saprast mūsu patiesos rīcības motīvus. Grāmatai piešķiru 10 no 10 ballēm, pat ja tev nav nekādas saprašanas, kas ir mikroekonomika, vismaz uzzināsi tās pamatprincipus, un kā tie darbojas reālos piemēros.

Dvēseļu ceļojums by Maikls Ņūtons

Dvēseļu ceļojums

Sen, sen nebiju lasījis neko no ezotēriskās literatūras žanra. Vēl senāk nebiju lasījis grāmatu, kura apgalvotu, ka ziņas par pēcnāves dzīvi būtu saņemtas no pašām dvēselēm. Jāatzīst, ka pirms grāmatas izlasīšanas biju diezgan daudz ko dzirdējis par šo dvēseļu pasauli, kurā viņas atpūšas laikā starp dzīvēm. Šī daudzā dzirdēšana tad mani arī pamudināja pieķerties šai grāmatai.

Grāmata pirmo reizi iznāca 1994. gadā, un nepagāja ne divpadsmit gadi līdz to izdeva arī latviešu valodā. Grāmatas autors – praktizējošs hipnoterapeits apgalvo, ka ar regresīvās hipnozes metodi ir iespējams uzzināt ne tikai mūsu dvēseļu iepriekšējās dzīves, bet arī izzināt to pasaules struktūru, kurā dvēseles nonāk pēc nāves. Grāmatā ir aprakstīti viņa Izpētes Objektu dvēseļu stāstījumu apraksti un autora interpretācija par dzirdēto. Grāmata strukturēta tā, lai lasītājam dotu pilnu ainu visos procesos no nomiršanas līdz jaunas dzīves izvēlei.

Man personīgi gan par grāmatu, gan par autoru izveidojās negatīvs priekšstats. Teikšu kā ir: visu laiku rodas sajūta, ka autors māna savus lasītājus un to dara tik nekaunīgi, ka pat necenšas to slēpt. Piemēram, pirmkārt viņa hipnozes seansos uzdotos jautājumus nekā citādi kā par uzvedinošiem nosaukt nevarētu. Jautājums sevī jau ietver iespējamo atbildi, kuru tad arī izpētes objekts labprāt atbild.

Otrkārt, autors jau sākumā atzīst, ka viņa izpētes objekti lielākoties sirgst ar dažādiem garīga rakstura traucējumiem, kas liecina ka viņa „izpētes areāls” ir visai ierobežots.

Treškārt, pāris vietās ir netieši pateikts, ka izpētes objekts jau pirms hipnozes ir diezgan labi informēts par dvēseļu pasauli. Par kādu neatkarīgu izpēti mēs te varam runāt.

Ceturtkārt, autora mēģinājumi izskaidrot dvēseļu pasauli ar fizikas terminiem nav nekas cits kā gudru vārdu savārstījums un pretrunīgas ideju interpretācijas. Piemēram, dvēseles tiek sauktas par rezonējošiem elektromagnētiskiem gaismas viļņiem, vai tikai par gaismu (izbrīnījos, ka netika piesaukta ektoplazma). Tad nu kvantu fizikas un Ņūtona mehānikas termini tika izmantoti kā nu pagadās, galvenais, lai gudri izklausās. Nerunāsim nemaz par to, ka šīm dvēselēm tiek pasniegtas ar strikti antropisku skatījumu. Dvēseles „redz”, sazinās telepātiski (bet nez kāpēc viņām jāsaskaras, citreiz tas nav obligāti), savā pasaulē ārpus laika un telpas (lai gan viņām tur laiks tomēr ir un telpa ar) viņas blandās riņķī spīdošu lodīšu veidā un dzīvo savos spietos. Šis lodīšu koncepts, gan tik bieži mijas ar dvēselēm, kas patur cilvēku izskatu, ka ir skaidrs, ka autors nav pievērsis uzmanību šai sižeta līnijai.

Piektkārt, personīgi uztvēru autora mēģinājumu mani apčakarēt šajā rindkopā 182. lapaspusē:

„… sākot ar pirmo dzīvi kā vīrietim, vārdā Kro-Magnons, akmens laikmeta kultūrā apmēram pirms 30000 gadu.”.

Varbūt ASV antropoloģija ir kāda slepenā zinātne, bet normāli cilvēki zina, ka Cro-Magnon cilvēki savu nosaukumu ieguva no Francijas teritorijas toponīma, kur šie cilvēku senču skeleti pirmo reizi tika atrasti. Par Atlantīdas piesaukšanu nemaz nerunāšu. Tagad tās vietā esot Azoru salas.

Sestkārt, pat ja pieņemam, ka autoram ir taisnība, netiek atbildēts uz jautājumu, kam tas viss ir vajadzīgas. Dvēseļu pirmavotam, lai pilnveidotos? Bet viņš jau ir pilnīgs! Pēdējās nodaļās vispār dvēseles koncepts tika nonivelēts, līdz tādam kā apziņas parazīta līmenim. Smadzeņu domāšana ir viens, bet dvēsele ir otra komponente, viena dvēsele var būt vairākiem cilvēkiem un dzīve ir dvēseļu determinēta.

Septītkārt, ja dekompilējam autora paustās dvēseļu pasaules struktūru, mēs redzam, standarta kristietības konceptu, pēcnāves dzīves mītu rietumu kultūrās un hinduisma/budisma konceptu sajaukumu. Piemēram, standarta gaismas tunelis, pavadoņdvēsele Svētā Pētera vietā, karmas piesaukšana, kļūšana labākam caur ciešanām, mūžīgais izziņas ceļš, deja vu sastopot iepriekšējās dzīvēs sastaptos cilvēkus, dvēseļu hierarhija un mūžīgā piedošana.

Kopumā grāmatu ieteiktu lasīt visai kritiski un veltīt nedaudz laika iedziļinoties autora apgalvojumos un pierādījumos. Ja vajag pārlasot vēlreiz nodaļu, kur autors saka, „tādējādi pierādot”, pierādījums parasti nemaz (vienmēr) nav jo tiek balstīt uz autora paša vārdiem. Pats autors arī nekur zinātniskos žurnālos savus atklājumus nekad nav publicējis un nenorāda arī uz iepriekšējiem pētījumiem šajā laukā. Laba grāmata kritiskās domāšanas attīstīšanā, bet visādi citādi grāmatas autora instruments naudas pelnīšanā. Mēs jau katrs sev vismaz dziļi sirdī esam nemirstīgi un cerība uz dzīvi pēc nomiršanas nevienam nav sveša. Grāmatai dodu 4 no 10 ballēm. Nepatīk, ja autors tevi nekaunīgi mēģina muļķot.

Unseen Academicals by Terry Pratchett

Unseen academicals

Gaidīju, gaidīju un beidzot sagaidīju! Jaunākā Terry Pratchett grāmata, kas veltīta Diskzemes sērijai. Senajā pilsētā Ankh-Morpork futbols vienmēr ir bijis lielā cieņā. Šī spēle vienmēr ir piesaistījusi līdzjutējus, gadījuma skatītājus un karsto uzkodu tirgotājus. Šad tad skatītājiem izdodas redzēt bumbu, reizēm pat tiek gūti vārti. Bumba var būt jebkas – lupatās ievīstīts koka gabals, skārda bundža vai spēlētāja galva (ja vārti tiek gūti ar galvu, tad tos ieskaita galvas bijušajam īpašniekam). Viss jau šajā senajā tradīcijā būtu jauki, ja vien Ankh-Morpork tirāns nebūtu šo spēli neoficiāli aizliedzis. Tomēr kā jau jebkurā modernā sabiedrībā, komandu spēlēm ir liela piekrišana. Pat tirāns ir spiests mainīt savas domas un pacelt futbolu jaunā līmenī. Tātad futbols atdzimst tikai ar jauniem noteikumiem, bumbu nedrīkst aiztikt ar rokām, nekādu nažu, slepkavību laukumā un nekādas maģijas. Un par jaunā futbola idejas nesējiem ir izvēlēti Unseen University burvji. Skaidra lieta, ka ne visi ar šādu notikumu pavērsienu ir apmierināti.

Šī grāmata, iespējams, būs pēdējā Diskzemes ciklā. Terry Pratchett kā zināms slimo ar Alcheimera slimību, kura progresē diezgan ātri, un diez vai mums ir cerības sagaidīt nākamo grāmatu par Diskzemi. Lai nu kā, grāmata ir izlasīšanas vērta, autors sev raksturīgo humoru nav zaudējis un viņa joki joprojām nav saucami par pliekaniem. Kā vienīgo atšķirību no citām grāmatām var minēt tikai to, ka Nāve šeit parādās tikai reizi otršķirīgā epizodē.

Grāmata ir veltīta tādam kultūras fenomenam kā sports, līdzjutēji un komandu spēles. Kā jau visās grāmatās, kurās minēta Ank-Morpork, tiek apskatīta dažādu rasu līdzāspastāvēšanas problēma. Tādēļ var droši teikt, ka, lai arī sastopam dažus jau pazīstamus tēlus, galvenais uzsvars tiek likts uz jaunajiem tēliem – goblinu vārdā Nutt, puisi, kuram patīk futbols Trev un Unseen University Nakts virtuves darbiniece Glenda. Goblins tiek izmantots kā centrālais tēls rasu sadraudzībai un ne tikai tam. Trev ir leģendāra futbolista dēls, kas apsolījis mātei nespēlēt. Glenda tiek izmantota kā prototips tiem cilvēkiem, kas aizspriedumu un vecāku „gudrību” ietekmēti, labprāt redz statisku apkārtni un paredzamu dzīvi. Nu un protams visus viņus vieno futbols, Glenda ir līdzjutēja, Trev vēlētos spēlēt futbolu un Nutt ir ģeniāls taktiķis.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patīkami redzēt, kā Ankh-Morpork pilsēta un tās iedzīvotāji ir attīstījušies, nekas no iepriekšējām cikla grāmatām netiek aizmirsts. Dažādi sīkumi, kas tiek pieminēti garāmejot ļauj atsaukt atmiņā iepriekšējo grāmatu sižetu. Iespējams, ka, lai grāmatu saprastu labāk būtu vēlam izlasīt arī pārējās 30+ sērijas grāmatas.

The Earwig’s Tail: A Modern Bestiary of Multi-legged Legends by May R. Berenbaum

earwig tail

Kā jau var redzēt pēc nosaukuma, šī grāmata ir veltīta kukaiņiem, nedaudz arī zirnekļiem. Būtu jau diezgan neprātīgi domāt, ka ir iespējams sarakstīt veselu grāmatu veltītu spīļastēm. Nē, es neizslēdzu, ka kāds spīļastu entuziasts ir sarakstījis veselas monogrāfijas veltītas šai tēmai, bet diez vai tās ir domātas plašākai publikai.

Tātad, ja tevi ikdienā uztrauc jautājumi: Kādēļ kamene lido, lai gan tā teorētiski nemaz nevarētu lidot? Vai tiesa, ka uz sienām manāmajiem garkājainiem zirnekļiem ir tik spēcīga inde, ka varētu nogalināt cilvēku, bet par laimi viņa zobi (heliceras) nespēj pārkost cilvēka ādu? Kā pasauli redz kukaiņi un vai viņi redz cilvēku kino? Vai tiesa, ka pēc atombumbas uzmešanas dzīvi paliktu tikai tarakāni? Uz kuru pusi nokrīt piedzērusies skudra? Un kāpēc anglosakšu zemēs cilvēki uzskata, ka spīļastes mīl ielīst cilvēku ausīs?

Grāmata solījās būt diezgan interesanta dažādu „pilsētas leģendu” krātuve un analīze. Nav jau tā, ka augstākminētie jautājumi mani ikdienā īpaši nomocītu, bet tie pieder pie tās grupas, uz kuriem es labprāt uzzinātu atbildes. Tomēr, lai arī nodaļu nosaukumi ir izdomāti labi un arī problemātikas izklāsts sākas tā neko, izskatās, ka autorei spēks ir bijis tikai pirmajām pāris nodaļām. Uz grāmatas vidu autore bieži vien mīl novirzīties no tēmas, apcerēt savu dzīves gājumu, uzskaitīt interneta forumos izlasīto un stāstīt visu ko citu, tikai ne atbildi uz jautājumu, cik ilgi tarakāns var nodzīvot bez galvas. Tas nedaudz kaitina. Radās tāds iespaids, ka autore spiež uz apjomu. Visādi citādi grāmata ir pilna ar bagātu faktoloģisku materiālu un sarakstīta saistoši, tomēr no šīs grāmatas droši varētu divas trešdaļas mest ārā, un grāmata tikai iegūtu.

Ja Tevi interesē kukaiņi un zirnekļi, tad ir vērts padomāt par šīs grāmatas lasīšanu, ja šī lieta neinteresē, tad var arī nelasīt. Grāmatai gan ir viens liels pluss viņa ir pārbagāta ar leģendām un, tā kā es neesmu audzis ASV, tad lielu daļu no kukaiņu leģendām nemaz nezināju. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm.

PS. Kamenes lido, jo leģendā piesauktā formula der tikai planieriem, drozofilu izredzes izdzīvot pēc atombumbas ir augstākas par tarakāniem, tarakānu sugu ir tik daudz, ka, iespējams, kāda arī dzīvo bez galvas deviņas dienas, un vienīgā iespēja dabūt ausī spīļasti ir gulēt mitros pagrabos uz grīdas, piespiežot ausi pie tā pagraba stūra, kurā jau dzīvo spīļaste.

The Greatest Show on Earth: The Evidence for Evolution by Richard Dawkins

The Greatest Show on Earth

Cilvēkiem, kuriem Dawkins nav svešs, uzreiz sapratīs, ka grāmata neizbēgami būs par vienu no tematiem: evolūcija vai ateisms. Šoreiz šī grāmata ir veltīta evolūcijai, lielākoties uzmanība ir vērsta uz to, lai parastam cilvēkam izskaidrotu tās norisi, un kas patiesībā slēpjas zem vārdu salikuma „evolūcijas teorija”. Protams, netiek aizmirsta pamatota kritika viltus zinātnei, kas slēpjas zem vārdu salikuma „Intelligent Design” un kreacionismam.

Grāmata sākas ar nodaļu, kas lasītājam parāda to, ko zinātnē saprot ar teorijas definīciju. Tā nebūt nav tāda pati kā ikdienā lietojama. Tad viena nodaļa tiek veltīta dzīvnieku pieradināšanai un tā sauktajam ciltsdarbam – kā piemēri izmantoti suņi, govis un kāposti. Diezgan uzskatāmi un pārliecinoši parādīts, kā cilvēks salīdzinoši īsā laika posmā spēj izveidot vizuāli savādākus īpatņus vienas sugas ietvaros.

Tad viena nodaļa tiek veltīta citam pielāgošanās veidam jeb simbiozei. Šeit apskatīts, kā puķes lēnām pielāgojušās insektiem un otrādi. Nedaudz par dzīvniekiem, kuri, lai veiksmīgi atrastu savu partneri ir spējīgi izaudzēt garāku seksti utml. Un tikai tad autors ķeras klāt dabiskajai atlasei.

Grāmatā tiek arī apgāzts populārais uzskats, ka evolūciju mūsdienās nevar novērot, ka to nevar eksperimentāli pierādīt. Patiesībā ir notikuši daudzi eksperimenti, kas pierāda evolūciju, sākot ar baktērijām un beidzot ar zivīm. Pierādījumi ir, tikai viņus neviens nezin kāpēc nevēlas ieraudzīt.

Tad daļa grāmatas tiek veltīta „trūkstošajiem” evolūcijas starpposmiem un cilvēka evolūcijai. Nav izlaista arī embrioloģija un kontinentālo plātņu kustības ietekme uz sugu daudzveidību. Ir aprakstīta arī klasiskā geparda – antilopes ieroču evolūcija. Šķiet, ka autors apskatot evolūcijas teoriju nav aizmirsis nevienu svarīgu aspektu.

Manuprāt labākā nodaļa ir veltīta evolūcijas pēdām mūsos. Piemēram, kādēļ mūsu acs ir tik švaki uzkonstruēta, ka tai papildus vajag smadzeņu simulāciju, lai mēs cilvēki vispār spētu saprast to, ko mēs redzam. Nepietiek, ka mēs vienlaikus skaidri redzam tikai niecīgu redzeslauka daļu, tam visam pa virsu, lai gaisma nonāktu līdz gaismjutīgajām šūnām, tām jātiek garām veselam nervu slānim. Tas būtu tāpat kā, ja digitālās fotokameras matrica būtu iemontēta aparātā otrādi ar čipu prom no gaismas. Un protams, slavenais Recurrent laryngeal nerve (nezinu nemaz kā to sauc latviski).

Kopumā izcila grāmata, kas veltīta evolūcijai. Grāmatā starp citu ir pieminēta arī Latvija, tradicionāli pieminēšanas iemesls nav diez ko slavinošs. Latvijā tikai 49% iedzīvotāju uzskata, ka cilvēks ir radies evolūcijas rezultātā, kas ir ceturtais sliktākais rezultāts Eiropā, mūs pārsit tikai Lietuva, Kipra un Turcija. Savukārt 27% mūsu valstī uzskata, ka cilvēki uz Zemes ir dzīvojuši vienlaicīgi ar dinozauriem (laikam mūsu skolā ar bioloģijas mācīšanu ir pavisam švaki). Tātad grāmatai 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, gan tiem, kas domā, ka saprot evolūcijas teoriju, daži fakti te ir diezgan interesanti un arī tiem, kas vēlas uzzināt kāpēc evolūcijas teorija nav tikai teorija, bet pierādīts fakts.

Rendezvous with Rama by Arthur C. Clarke

rama

Pēc ilgiem laikiem nolēmu palasīt kaut ko tādu, ko tiešām varētu nosaukt par zinātnisko fantastiku tās klasiskajā izpausmē. Kā lasāmo gabalu izvēlējos šo noveli, kurai vieglāk ir nosaukt tās balvas, kuras tā nav saņēmusi, nekā saņemtās. Novele pie lasītājiem nonāca tālajā 1972. gadā un reprezentē tā laika skatījumu uz nākotnes cilvēci.

Rit tālais 2130. gads, Zemes iedzīvotāji jau labu laiku atpakaļ ir izpletušies pa visu Saules sistēmu, kolonizējuši Mēnesi, Marsu, Merkuru un lielo planētu pavadoņus. Lai cilvēci neapdraudētu vēl neatklāti meteorīti, ir izveidots dienests Spaceguard, kura uzdevums ir atklāt šos objektus. Šādi tiek atklāts arī objekts Rama, kas iesākumā tiek uzskatīts par starpzvaigžņu telpā ceļojošu meteorītu, bet pēc tuvākas izpētes atklājas, ka tas ir metāla cilindrs 20 kilometru diametrā un 54 kilometru garumā. Tad nu cilvēce saprot, ka Saules sistēmu ir sasniedzis citas civilizācijas kosmosa kuģis.

Grāmata mūsdienu standartam šķiet netipiska, lielākā teksta daļa tiek veltīta noslēpumainā kosmosa kuģa izpētei, galvenie varoņi paliek otrā plānā, un, varētu teikt, viņu nav vispār ir tikai profesionālu pētnieku komanda. Autors savā novelē lasītājam sniedz savu ideju par to, kādam būtu jābūt kosmosa kuģim, kas spētu veikt attālumu no zvaigznes uz zvaigzni. Šis apraksts tiešām ir nosaukts par zinātnisku, kurā fantastiski ir tikai izmēri. Ideja mūsdienās jau ir kļuvusi klasiska, slēgta biosfēra, kas spēj uzturēt pie dzīvības noteiktu radījumu skaitu. Tad nu autors apraksta savu vīziju, kā šī biosfēra funkcionētu, kādi procesi būtu noteicošie. Kāda tad būtu pati ceļošana, vai kosmonauti/astronauti/taikonauti būtu nomodā visu laiku, varbūt hibrenetizācija?

Vispār diezgan daudzas interesantas idejas pat pēc šodienas standartiem. Un, kas pats galvenais, visām ir racionāls pamats, un arī pašā cilindra uzbūvē nekādas pretrunas uzreiz atrast man neizdevās un vēlāk jau nemaz arī vairs nemeklēju. Grāmatai 10 no < strong>10 ballēm, īsts pierādījums, ka laba grāmata ir aktuāla un lasāma arī pēc pārdesmit gadiem. Novelei ir iznākuši arī turpinājumi „Rama II”, „The Garden of Rama” un „Rama Revealed”, tos gan ir sarakstījis cits autors Gentry Lee, A.Klarks te ir tikai redaktors un ideju pasviedējs.

13 Things that Don’t Make Sense by Michael Brooks

13 things

Kārtējā populārzinātniskā grāmata, kuru iegādājos, lai paplašinātu savu šauro redzesloku daudzās un dažādās ar zinātni saistītās tēmās. Grāmatiņu kā nopirkšanas vērtu jau atzinis kādu gadu atpakaļ, bet līdz pirkuma veikšanai vienmēr atturēja tendenciozais nosaukums. Lai ar kā tur nebūtu, pāris nedēļas atpakaļ grāmatu nopirku un pagājušo nedēļu ārstējoties no gripas izlasīju (grāmata gan ārstniecības kursā neietilpa).

Tātad grāmatas autors pretendē uz trīspadsmit mūsdienu zinātnes problēmu apskati, kuru atrisināšana viņaprāt spēs pavērst zinātnes attīstību jaunā perspektīvā (gudri to sauc par paradigmas maiņu). Apskatāmās zinātnes problēmas sevī gan ietver lielākoties fiziku un bioloģiju.

Pirmā problēma – Visuma trūkstošā masa un fakts, ka mēs droši varētu apgalvot, ka zinām no kā sastāv 4% Visuma. Nodaļa veltīta virspusējai saistošai spekulācijai par to, kas ir dark matter un dark energy. Labs ievads problēmā, bet nekas vairāk. Par šo tēmu ieteiktu izlasīt šo grāmatu.

Otrā problēma – slaveno kosmosa zonžu Pioneer anomālija, izskatās, ka šie agregāti neizskaidrojamā kārtā novirzās no sava kursa – nekas daudz, gada laikā uz viņiem iedarbojas enerģija 70W apmērā, bet no kurienes tā rodas neviens nezina, iespējams, gravitācijas spēki tur tālāk strādā nedaudz citādi.

Trešā problēma – Visuma universālo konstantu maiņa laika gaitā, iespējam, ka gaismas ātrums agrāk ir bijis citādāks un gravitācijas konstante savādāka. Apskatīti dažādi pierādījumi šai teorijai (piemēram dabiskie kodolreaktori Āfrikā).

Ceturtā problēma – Aukstā kodolsintēze. Tiek mēģināts atbildēt uz jautājumu, vai kodolsintēze ir iespējama istabas temperatūrā jeb garāžā? Laiku pa laikam uzpeld kāds DIY cilvēks, kas realizējis auksto kodolsintēzi no rīta plītspriekšā vai kūtspakaļā, bet ar pierādījumiem gan pašvaki. Arī šeit kā reālais kandidāts aukstajai kodolsintēzei apskatīts vecais labais eksperiments – pallādija stieņa piesūcināšana ar deiteriju. (Šī nodaļa patiks konspirāciju teoriju cienītājiem).

Piektā problēma – Dzīvība. Patiesībā pārdesmit lappuses tiek mēģināts iespiest veselas grāmatas problemātiku, kas ir dzīvība? Kur sākas dzīvība utt.

Sestā problēma – Dzīvība uz Marsa. Autors uzskata, ka dzīvība uz Marsa eksistē vismaz bakteriālā formā un problēma, kādēļ tā joprojām nav atklāta, ir nepareizie eksperimenti. Patlaban visi agregāti ir ieciklēti uz ūdens un to pēdu meklēšanu, lai gan savulaik vienā no pirmajiem Viking agregātiem bija izstrādāts jauks tests, kas ļāva noteikt dzīvības eksistenci, tas pat bija pozitīvs, bet NASA paziņojumu nez kādēļ atsauca. (Šī nodaļa patiks konspirāciju teoriju cienītājiem) .

Septītā problēma – Wow signāls. 1977. gadā cilvēce no kosmosa uztvēra signālu, kas pamatīgi atšķīrās no fona trokšņa. Signālu saņēmām tikai vienu reizi, tas vairāk neatkārtojās, bet kas to sūtīja, ja kāds to sūtīja, tā arī neuzzinājām. Skeptiķi apgalvo, ka neviena civilizācija nesūtītu signālu viena impulsa veidā, tas nekas, ka paši savu ziņu citplanētiešiem arī nosūtījām viena impulsa veidā. (Šī nodaļa patiks konspirāciju teoriju cienītājiem).

Astotā problēma – Gigantisks vīruss. Veltīta mikrobioloģijai, un mēģina izskaidrot vīrusu un baktēriju evolūciju. Daudz piesaukta DNS un RNS, apskatītas dažādas vīrusu rašanās teorijas utt.

Devītā problēma – Nāve. Īsts kristietis pateiks uzreiz: „Nāve ir grēka alga”. Cilvēkam, kas vairāk piekrīt evolūcijas teorijai ir skaidrs, ka vecuma nāvi izraisa dažādi šūnu dalīšanās ierobežojumi (tagad modē ir piesaukt telomērus). Tomēr neskaidrs ir jautājums, kādēļ evolūcijas procesā lielākajai daļai sarežģītu organismu nāve ir default.

Desmitā problēma – Sekss. Patiesībā organismu reproducēšanās veidi, ar ko vairošanās izmantojot divus dzimumus ir labāka par pumpurošanos vai dalīšanos. Kura metode ir dzīvotspējīgāka un perspektīvāka neviens skaidri nemāk pateikt, jo dabā katram veidam ir savi plusi un mīnusi.

Vienpadsmitā problēma – Brīvā griba. Aprakstīti pāris eksperimenti, kas ilustrē faktu, mūsu brīvā griba ir tikai smadzeņu simulācijas auglis. Viss jau ir izlemts 0,3 sekundes pirms darbības sākšanās. Kādēļ mēs paši sevi mānām, nevienam nav īsti skaidrs.

Divpadsmitā problēma – Placebo efekts. Vai cilvēks spēj apmānīt pats sevi, un kā viņa organisms reaģē uz pašapmānu. Diezgan interesanta nodaļa.

Trīspadsmitā nodaļa – Homeopātija. Mēģinājums saprast, vai homeopātiskie līdzekļi palīdz cilvēkam un, ja palīdz, tad kādā veidā absolūti atšķaidīts ūdens spēj izārstēt cilvēkus. Lieta tāda, ja, piemēram, tu iegādājies homeopātisku līdzekli, kas balstīts uz spirtā slīcinātas bites bāzes, tad šis sākotnējais šķidrums ir atšķaidīts tādā pakāpē, ka iespēja atrast tajā bites molekulu ir minimāla.

Kopumā grāmata viegla un interesanta lasāmviela. Ir vērts palasīties, ja nav vēlmes burties cauri biezām specializētām grāmatām. Protams, graudu atšķiršana no pelavām paliek paša lasītāja ziņā. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

Intelektuāls jautājums LXXXV jeb nedaudz pašaudīsimies

IMG_0644

Šonedēļ apskatīsim uzdevumu ar letālu iznākumu. Tātad trīs cilvēki, sauksim viņus Arčibalds, Bonifācijs un Leprekūcijs ir sastrīdējušies un nolemj taisnību noskaidrot duelējoties. Duelēšanās notiek sekojoši, pirmais šauj Arčibalds, tad šauj Bonifācijs un pats pēdējais šauj Leprekūcijs. Tā tas turpinās līdz dzīvs ir palicis tikai viens. Katrā šaušanas raundā dueļa dalībnieks drīkst izšaut tikai vienu reizi. Papildus ir zināms, ka Arčibalds ir pašvaks šāvējs un viņa izredzes nolaist no kātiem kādu no pretiniekiem ir tikai 1/3, Bonifācijs šauj nedaudz labāk viņš var nolaist no kātiem pretinieku ar varbūtību 2/3, Bet Leprekūcijs, kā šauj, tā pretinieks krīt.

Kāda stratēģija Arčibaldam ir jāizvēlas, lai palielinātu savas izredzes izdzīvot?

The Lost Symbol by Dan Brown

Zudusais simbols

Tātad Dena Brauna jaunākais meistardarbs. Nolēmu izlasīt pēc inerces, ja jau esmu izlasījis „Da Vinči kodu” un „Eņģeļus un dēmonus”, tad kāpēc man neizlasīt arī šo grāmatu, kuras sarakstīšanai autors veltījis veselus septiņus gadus. No šiem gadiem lielākais laika sprīdis esot veltīts izpētei.

Tātad tradicionālais varonis Robert Langdon pēc sava drauga multimiljardiera Peter Solomon ielūguma ierodas Washington D.C., lai tur nolasītu Masonu simbolikai veltītu lekciju. Tomēr ne viss norit kā plānots, un pazīstamais simbolu pētnieks atkal tiek ierauts notikumos. Viņam vienas nakts laikā ir jāatrisina Masonu piramīdas noslēpums un no šī atrisinājuma būs atkarīgs vai izdzīvos viņš pats un viņa draugi.

Grāmata sarakstīta labākajās konspirāciju teoriju tradīcijās, viens noslēpuma atrisinājums tūdaļ ved pie nākamā noslēpuma, kurš arī prasa atrisinājumu. Un, ja vēl tam visam pa vidu jaucas CIP un galvenais antivaronis Mal’akh. Viss jau būtu jauki, ja vien šie dižie noslēpumi manī neradītu iespaidu, ka autors visu savu pētniecības darbu ir veicis, pārlasot savus iepriekšējos darbus un skatoties „National Treasure” pirmo un otro filmu.

Tā kā autoram pēdējā laikā ir ekranizēti pāris darbi, tad var redzēt, ka viņš ir nolēmis neķēpāties ar romāna adaptāciju filmu scenārijam. Šī grāmata jau ir sarakstīta kā filmas scenārijs. Un darbība risinās sekojoši, tiek aprakstīta darbības vieta. Notiek pāris dialogi starp Robertu un viņa pašreizējo ceļabiedru. Skaidra lieta, ka Roberts sākumā nesaprot par ko ir runa un uz kurieni noslēpuma pavediens ved. Tad nu ceļabiedri viņam piespēlē visādas viltīgas norādes, un viņam pēkšņi (pēc vairākkārtējiem mājieniem ar mietu) viss top skaidrs. Tad autors ķeras pie sīka un smalka apraksta, kā Vašingtonā nokļūt no punkta A uz punktu B. Punktā B viss sākas no jauna, problēmu neuztver, dod mājienus, ceļš uz nākamo punktu.

Kāds tad ir tas Masonu noslēpums, nu tiem kas cītīgi lasa šāda tipa grāmatas tas nebūs nekāds noslēpums – tās ir Seno zināšanas, kas kaut kur noslēptas Vašingtonas pilsētā. Visparadoksālākais ir tas, ka man gan meklējamais objekts gan tā slēpšanās vieta kļuva skaidra grāmatas pirmajā trešdaļā. Ja man nebūtu uznākusi vēlme pārbaudīt savu minējumu diez vai grāmatu lasīt būtu turpinājis. Arī fināls kārtējo reizi nepatiks jebkādam „īstam” reliģijas pārstāvim. Mani savukārt pārsteidz argumentācijas seklums un visai interesantie siloģismi, kas lasītājam paskaidroja Seno Zināšanu rašanās notikumu ķēdi.

Īsumā – nepatika, visvājākā no Dena Brauna grāmatām, kuras esmu lasījis. Sižets ir copy paste no iepriekšējām grāmatām. Arī daļa no faktiem jau minēta viņa iepriekšējos darbos, smaidu izsauca mēģinājumi pacelt Noetic science kā nākamo zinātnes attīstības virzienu un modernizētais dvēseles svēršanas eksperimenta apraksts. Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, lasīt nav vērts – lubu literatūra, kas, manuprāt, diezgan nepamatoti ir tikusi ASV bestsellera godā. Naudu par viņu tērēt tiešām nav prāta darbs. Izskatās, ka šoreiz autors ir nolēmis nopelnīt vēl kādu miljonu uz patstāvīgo lasītāju rēķina. Manuprāt joprojām vislabākā grāmata par konspirāciju teorijām ir U. Eko „Fuko Svārsts”.