Katram no mums ir neliela nojausma, kā homeopāti izgatavo savas zāles. Cik esmu lasījis, procedūra ir sekojoša. Homeopāts ņem, teiksim, pilienu ar aktīvo vielu un sajauc to ar 100 pilieniem ūdens. Iegūto maisījumu iepilda pudelītē un desmit reizes uzsit pa stingru virsmu. Citi izmanto grāmatu ādas vākos, citi speciālus galdus, īpaši advancētiem šo lietu dara roboti. Iegūtais šķidrums atkal tiek atšķaidīts proporcijā 1:100 un procedūra tiek atkārtota. Tā tas notiek 30 reizes. Tad nu es domāju, cik lielai ir jābūt šāda homeopātiska ūdens sfērai, lai mums būtu izredzes tajā atrast vienu aktīvās vielas atomu?
PS. Pieņemam, ka homeopātiskā preparāta izgatavošanas procesā izmantotie šķīdumi ir perfekti homogēni.
Nav jau ko slēpt, esmu diezgan liels S.Kinga fans. Citādi būtu grūti izskaidrot, kādēļ manā grāmatu plauktā atrodami gandrīz visi viņa darbi. Arī šo grāmatu pasūtīju jau pirms tās iznākšanas un attiecīgi saņēmu savā pastkastīte divas dienas pēc tās oficiālās iznākšanas. Atverot iepakojumu, mani gan pārņēma bažas, vai spēšu šo ķieģeli izlasīt, grāmatai ir aptuveni 1100 lapaspuses. Nekas, saņēmos un pāris vakaros tiku ar viņu galā.
Kādu rītu pār nelielu ASV pilsētiņu Chester’s Mill nolaižas kupols. Kupols ir caurspīdīgs, viņu nevar redzēt, uztvert ar radaru, to var sajust tikai pieskaroties. Tā nu mazpilsētas iedzīvotāji paliek paši par sevi. Notikumiem attīstoties, iedzīvotāju vidū notiek šķelšanās, vieni piebiedrojas pilsētiņas pārvaldes loceklim Jim Rennie, kas situāciju izmanto, lai slēptu savus pagātnes grēkus un atbrīvojoties no sev nevēlamajiem elementiem. Otri pievienojas ASV prezidenta ieceltajam savam pārstāvim Dale Barbara, kas pilsētiņas iedzīvotājiem pazīstams kā pavārs. Laika gaitā konfrontācija saasinās un pilsētiņas iedzīvotāju vidū parādās gan savi varoņi gan savi neģēļi. Lasītājam atliek vien lasīt un cerēt sagaidīt atbildes uz jautājumiem – Kas ir kupols? Kāds ir šī kupola mērķis? Vai pilsētiņas iedzīvotāji reiz tiks ārā? Kas galu galā uzvarēs?
S.Kings sevi nav mainījis, viņš joprojām savos darbos liek noprast, ka norobežojot no pārējās pasaules pārsimtas ASV pilsoņu, lokāla mēroga apokalipse ir garantēta. Un, protams, nekur nav dziļāki ūdeņi kā mazpilsētās. Katram mazpilsētiņas iedzīvotājam ir savi melnie darbiņi ko slēpt, kāds kaimiņš ko ienīst, un kāds vadonis, kam pieslieties.
Arī šajā darbā mierīgas mazpilsētiņas iedzīvotāji spēja eskalēties līdz divām konfliktējošām nometnēm pāris dienu laikā. Skaidrs ir arī tas, ka kupols kalpo tikai kā katalizators, lai cilvēku naids vienam pret otru un savu personīgo interešu stādīšana pāri sabiedrības saasinātos līdz atklātam konfliktam.
Patiesībā darbā pašam kupolam ir tikai otršķirīga loma, tā tikai rada cilvēkos apziņu, ka viņiem klāt netiks neviens valdības pārstāvis, un tagad viņi ir palikuši tikai katrs par sevi, jo nevienam nav ne jausmas, kad kupols pazudīs. Tas rada gan apjukumu, gan arī ideju, ka tagad katrs pēc būtības var darīt to ko vēlas, un sods par darbiem nāks tikai tad, kad kupols kritīs.
Kā jau vienmēr tēli Kinga grāmatās ir izstrādāti perfekti. Mēs laika gaitā uzzinām gandrīz visu viņu dzīves gājumu, iekšējos motīvus un pasaules uzskatu. Piemēram, viens no galvenajiem ļaunajiem varoņiem Jim Rennie sevi visu laiku māna ar saukli „viss tikai pilsētas labā”, „ļaudis paši nemaz nezin, ko viņi grib”. Labais varonis Dale Barbara, izbijis nopratināšanas speciālists Irākā, nemaz nav laimīgs kļūt par prezidenta pārstāvi, un ir totāls pesimists, kas sevi mierina ar „nekas, būs vēl lielāki sūdi”. Kopumā cilvēki uzvedas kā jau cilvēki nonākuši bezizejā, vājākie izdara pašnāvību vai pieslienas stiprākajiem, ir cilvēki, kas izlemj izlikties, ka nekas jau nav noticis un ir arī tādi, kas mēģinās saprast, kas tad īsti ir noticis. Personu skaits ir pāri piecdesmit, bet viņus atcerēties lasītājam nesagādā nekādas grūtības.
Grāmatu vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Ja neatbaida grāmatas biezums, tad droši var lasīt. Ir gan neliels mīnuss, cik var noprast no autora, grāmata ir bijusi vēl biezāka, bet redaktori daļu izmetuši ārā. Tad nu tās vietas, kur daļa ir izmesta ārā, diemžēl ir diezgan labi pamanāmas.
Jariks, tagad gan nesot vārdu Kaifats, ir nolēmis mest savai bezmērķīgajai klaiņošanai pa pasauli mieru un sākt īstenot savu megaplānu – iekarot visu Torna pasauli. Sākums gan ir visai grūts, jo bez viņa paša palīgos ir tikai pāris cilvēki. Tādēļ iesākumam mūsu varonis nolemj sagrābt nelielu valstiņu – Saudoru. Karaļa vara šajā valstī ir nomināla, un neapmierināto ar pastāvošo iekārtu daudz. Tā nu Jariks ķeras vērsim pie ragiem, pakļauj sev vietējos kriminālos elementus un sāk savu ceļu uz troni.
Grāmatas galvenā sižeta līnija klasificējama kā „no nekā par karali paša spēkiem”. Skaidrs arī, ka šāda tēma ir apzelēta simtiem reižu un jebkurš cilvēks, kas izlasījis vismaz desmit fantasy žanra darbus ar to jau būs saskāries. Šajā ziņā arī šī grāmata ar īpašu novitāti neizceļas. Varonis „ļoti apdāvināts” mags, kas ir nopietni nolēmis iekarot visu pasauli. Viņam ir stratēģiskais redzējums šī mērķa sasniegšanai un pietiek prāta risināt taktiskas problēmas. Kā plusu var piesaukt to, ka varonim nekas nedodas viegli un šo to nākas ziedot, un pāris pozīcijas izlaist no kontroles.
Atšķirībā no iepriekšējām grāmatām, notikumi sāk risināties jestrāk, tādēļ autors ir uz laiku nostopējis sekundārās sižeta līnijas un pievērsies tikai Jarikam un Oļegam, pārējie izskatās nedaudz tiek atstumti malā. Žēl tikai, ka mērķa izaugšanai līdz globālam līmenim, arī risināmās problēmas kļūst globālas. Sākot ar personīgo ienaidnieku pūķa skeleta veidā (pārstāv multiversa galvenos ļaunos spēkus), politiskām intrigām ar magu Impēriju un sadarbība ar Tumšo elfu karaļvalsti. Tas viss liek nākošajās grāmatās sagaidīt Jarika spēku eksponenciālu pieaugumu, pēdējo cīņu starp labajiem un ļaunajiem, kas nesīs mieru pasaulē.
Zikovs kā rakstnieks mani nepievīla, un grāmatiņu bija vērts izlasīt. Laba izklaidējoša literatūra, nedaudz spriedzes, neliels prieks, ka galvenais varonis pametis bomžošanu un sācis cīnīties par vietu zem saules un nebēguļo. Nedaudz sarūgtina sižeta ieiešana „standarta” fantasy sliedēs. Bet ko lai dara visu jau nevar gribēt. Grāmatai dodu 7 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tiem, kas pievārējuši iepriekšējās.
Kādu vakaru sēdēju un domāju, par kādu zinātnes nozari manas zināšanas varētu būt labākas. Pastaigāju gar savu grāmatu plauktu, pašķirstīju grāmatas un nāca apskaidrība, es tak neko lāga nezinu par toksikoloģiju. Nē, nu nav jau tā, ka nekas nav lasīts (ja ir nedaudz zināšanas bioloģijā, tad diezgan daudz var uzzināt skatoties kaut vai uz Mendeļejeva tabulu), bērnībā nācies lasīt šo to par kriminoloģijas vēsturi un slavenām indēšanas prāvām, bet gadu gaitā viss atmiņā nedaudz pagaisis un prasījās pēc atkārtošanas. Tad nu no savām aptuveni 70 vēl nelasītām grāmatām izvēlējos šo.
Šī grāmata ir veltīta pieciem galvenajiem vēsturē pārbaudītiem, indētāju iecienītiem elementiem – dzīvsudrabam, arsēnam, antimonam, svinam un tallijam. Autors lasītājam dod iespēju iepazīties ar interesantiem vēstures faktiem, izskaidro arī cēloņus, kādēļ tieši šis elements ir kaitīgs mūsu organismam, un kādi savienojumi ir toksiskāki par citiem.
Tā kā katrs elements tiek apskatīts atsevišķi, tad iesākumā tiek dots neliels ieskats elementa ķīmiskajās īpašībās un tā biežāk sastopamajos savienojumos. Bonusiņš ir agrāko laiku nosaukumu izskaidrošana mūsdienu ķīmijas valodā. Piemēram, kas gan var zināt, ka stibīns patiesībā ir antimona hidrāts vai orpiment patiesībā ir diarsēna trisulfīds? Šie ievadi ir interesanti , tajos lasāmi daudzi gadījumi iz dzīves.
Dzīvsudrabu mēs visi pazīstam no bērnu dienām, un, domājams, ka lielākā daļa no mums ir ar to arī saindējušies. Tomēr dažiem bērniem var īpaši nepaveikties. Piemēram, tētis, rādot dēlam cik ātri dzīvsudrabs iztvaiko uz pannas, saindēja visu ģimeni, puika nomira. Interesanti bija arī uzzināt, no kurienes britiem radies teiciens „trakais cepurnieks”, izrādās saindēšanās ar dzīvsudrabu ir bijusi cepurnieku arodslimība, ar visām no tā izrietošajām sekām. Dīvainu gaitu, paranoju utt.
Arsēns mūsdienā ir pieejams retāk, bet savulaik tā bija pirmā inde ciemā. Manuprāt, viens no pirmajiem tīkla mārketinga izplatītajiem produktiem bija aqua Toffana veidā (arsēna trioksīds). Daļa cilvēku nomira no arsēna piemēram zaļu tapešu dēļ, kur arsēns tika izmantots kā pigments. Domājams, ka arī baktēriju no tapetēm radītais arsēna trihidrīts devis savu artavu Napaleona nāvē. Reiz pat ir gadījies, ka aptieķnieka kļūdas dēļ cukurgailīšiem klāt piesperts nevis kalcija sulfāts (lēts cukura aizstājējs), bet gan arsēna trioksīds. Rezultāts 200 saindējušies un 22 mirušie.Un, protams, slavenā Florence Maybrick lieta.
Antimons, savulaik tika izmantots gan kā metāls, gan kā zāles un, protams, arī inde. Ievērības vērta ir uz antimona bāzes veidotā „mūžīgā tablete”, kas pēc lietošanas (antimons nonākot kuņģī izraisa tūlītēju vemšanu) ir noskalojama un noglabājama līdz nākošajai lietošanas reizei. Tika lietots arī kā līdzeklis cīņai pret parazītiem un skaidrs, ka indējot vienam otru.
Svins – bieži apvainots Romas Impērijas sagraušanā, bet patiesībā viss jau dzīvē nav tik vienkārši. Kādreiz ar svinu varēja saindēties pavisam vienkārši dzerot portvīnu, domājams, ka Bēthovenu un Hendeli tieši no portvīna nākošais svins priekšlaicīgi novedis kapā. Interesanti, ka kādreiz iecienītais Romiešu deserts sapa, pēc būtības ir uz svina pannas iztvaicēts sabojājies vīns, kurā kā saldinātājs atrodams svina acetāts. Labs arī stāsts par puiku, kas savam tēvam uzdāvinājis paštaisītu, glazētu māla krūzi. Tētis ik vakaru no šī darinājuma malkojis kolu un nemaz nav spējis iedomāties, ka kola no šī izstrādājuma glazūras spēj izvilkt ārā svinu. Brīdī, kad nāca atklāsme, vilciens jau bija aizgājis.
Talliju reiz izmantoja, lai cīnītos pret ādas ēdēm. Ne jau tieši, bet panākot, lai cilvēkam izkrīt mati un tad jau vieglāk tikt klāt slimības skartajai vietai. Patiesībā matu izkrišanu izraisa smaga saindēšanās ar talliju. Tallijs pēc būtības diezgan ideāla inde, garšu viegli noslēpt kafijā vai kolā. Ir aizdomas, ka talliju izmantojuši Sadama Huseina specdienesti un, protams, arī daži indētāji amatieri. Bet ir arī viens mīnuss cilvēks kas saindējies ar talliju izdala visai pretīgu aromātu, gan caur sviedriem, gan elpā.
Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu piemēru tam, kā pareizi jāraksta ķīmijas grāmatas. Daudz dažādi interesanti atgadījumi, kas ilustrē gan cilvēku netikumus, gan neuzmanību un elementu nozīmi vēsturē. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ķīmija.
Kā jau īsts Diablo cienītājs es jau kuro gadu gaidu, kad beidzot iznāks Diablo III, kurā atkal varēšu šķaidīt monstru tūkstošus, laiku pa laikam ieraujot pa kādam dzīvības eliksīram un, aiznesot uz tuvīno ciematu, pārdot pļavās un pagrabos atrasto ieroču kaudzi. Gaudu, bet nesagaidu, un tad beidzot nesen es atradu šo spēlīti, kuru var iegādāties par nieka 20 USD.
Torchlight varētu saukt par Diablo klonu, kaut kas līdzīgs jau ir, bet īsti tomēr nav tas. Kādā kalnrūpniecības ciematiņā sauktā Torchlight, kas ir minerāla ember galvenā ieguves vieta, sākušies dīvaini monstru uzbrukumi, kas iebiedējuši kalnrūpniecības darbiniekus. Saimnieciskā dzīve ciematiņā ir sākusi pamirt, un tauta reāli sāk gaidīt varoni, kas visu saliks savās vietās. Šis varonis, protams, ir spēlētājs, kuram sākumā tiek dota iespēja izvēlēties vienu no trīs karotāju klasēm. Destroyer – tipisks zobenvīrs, ieliec rokās divus tuteņus vai cirveļus un uz priekšu. Vanquisher – beibe, kurai patīk pistoles un arkebūzas, ja galīgi nav nekā cita var šaut arī ar loku. Alchemist – tipisks šī žanra magu klases pārstāvis. Kad spēlētājs izvēlējies sev personifikāciju, viņš vēl var nedaudz patērēt laiku izvēloties kompanjonu suņa vai kaķa paskatā.
Pirms spēlēšanas noteikti pārbaudiet peles uzticamību, pieci klikšķi sekundē nemaz nebūs limits pietiekami rūdītiem diablo spēlētājiem. Ja izskatās, ka pogas turēs kādas pāris diennaktis, tad droši var sākt spēlēt.
Spēle īpašu intelekta pakāpi neprasa, tikai spējas ar peli norādīt kam uzbrukt un klikšķināt peles pogas līdz naidnieks krīt gar zemi beigts. Kad naidnieks miris (viņi gan parasti uzbrūk grupās pa desmit), tad var apskatīt ieročus, kas sabiruši zemē. Kā jau pienākas, zemē birst daudzas lietas, bet 1/1000 daļa no mantām ir tā vērta, lai pielaikotu. Pārējo sakraujam somā un stiepjam uz pilsētu pārdot. Visi mēs atceramies, kā gadījās diablo, pēc īpaši spraigas kaujas, reizēm nācās aktivizēt „town portal” pa vairākiem lāgiem, lai visus lūžnus aiznestu notirgot. Tagad šī problēma atkrīt, jo mūsu pavadoņdzīvnieks, ne tikai spēj pastiept pārdesmit ieroču vienības, bet arī ir tik gudrs, ka varam viņu nosūtīt uz pilsētu vienu pašu, lai šis nodarbojas ar tirdzniecību. Pats pa to laiku vari klopēt monstrus un vākt jaunas grabažas. Man gan reizēm ir aizdomas, ka suns, iespējams, daļu naudas patur sev, bet tāpat spēlē zeltu īsti nav kur likt.
Skilus var attīstīt ne tikai savācot pieredzas punktus un iegūstot level-up, bet arī iegūstot slavu. Slava man šķita interesants koncepts, nogalinot kādu monstru varoni tu iegūsti slavas punktus. Tas it kā paceļ tavu vērtību ciematiņa iedzīvotāju acīs. Ir tikai jautājums, kā viņi zina, ka tu patiešām esi nogalējis to monstru, nevis vienkārši pasēdējis pagrabā un izdomājis labu stāstu?
Pilsētiņas iedzīvotāji ir tipiski RPG spēlēm. „Eu, varoni, palīdzi mums nelaimē nonākušajiem, dzīves nav, briesmoņi nomocījuši, ja kas varu tev pārdot labu zobenu par nieka naudu”. Tātad iedzīvotājus tu glābsi par savu naudu no viņiem pērkot ieročus. Arī kvesti ir tādā pašā garā – „atnes man tādu akmeni un es tev par to iedošu tādu jostu, kādas tu jau pēdējās divas stundas regulāri met ārā no savas mugursomas, lai neaizņemtu vietu”. Kvesti iedalās divās kategorijās. Pirmā nogalini briesmoni, otrā atnes man to.
Patīkami priecē spēlē atrodamais makšķerēšanas stimulators, apnīk kauties, ej pamakšķerē zivis. Tāda kā terapija, lai sakārtotu psihi pēc pārsimts monstru nogalēšanas. Zivis vēlāk var iebarot sunim un skatīties, kas no tā sanāk.
Spēlītes galvenais monstrs atrodas ~35 pazemes līmenī un to noklopējot spēle nebeidzas. Tev tiek atvērts „ENDLESS DUNGEON”, bezgalīgais pagrabs latviski. Tas nozīmē, ka teorētiski tu monstrus varēsi klopēt līdz artrīta dēļ vairs nespēsi nospiest peles pogu. Esmu redzējis cilvēkus, kas jau tikuši 100 pazemes līmenī un plāno iet tālāk, bet labi ne jau visiem ir tik daudz lieka laika.
Kopumā spēlei 10 no 10 ballēm. Laba relaksācijai, izslēdz smadzenes, noņem stresu un atjauno pirkstu veiklību. Īpaši atkarīgiem gan jāuzmanās, ka endless dungeon viņu neierauj sevī. Spēle pret kompi nav prasīga, bet tomēr grafiski baudāma.
PS. Spēlē tā arī netiek atbildēts uz jautājumu, no kā pārtiek pazemē mītošie monstru tūkstoši, kas saliek tur aizslēgtas lādes pilnas ar zeltu un ieročiem, un kā iespējams kartēt vietas, kurās neviens nekad nav bijis.
Par ko gan autors ar rakstīt, ja viņš jau ir uzrakstījis grāmatu veltītu līķiem un grāmatu veltītu spokiem. Skaidrs, ka vienīgais jēdzīgais atlikušais temats ir sekss. Tad nu viena daļa no šī temata, precīzāk seksa zinātniski pētnieciskajai vēsturei un pielietotajām metodēm šī grāmata ir veltīta.
Apskatīts ir plašs tematu spektrs, sākot ar seksa zinātniskās izpētes pirmsākumiem, kas no malas vairāk izskatās pēc amatieru porno uzņemšanas mēģinājumiem, pasākumu vadošā zinātnieka mājas bēniņos. Vesela nodaļa tiek veltīta jautājumam vai sieviete var gūt orgasmu no mašīnas un nelielam ieskatam šo mašīnu izgudrotāju dzīvēs. Protams, neiztiek arī bez orgasma jautājuma apskatīšanas un tā iespējamā ietekme uz auglību. Dāņu cūkkopji uzskata, ka, ja sivēnmātes apsēklošanas procesā viņai tiek nodrošināta labsajūta, tad sivēnu skaits palielinās pa 6%. Cik nopratu, tad ar cilvēkiem neviens šādus eksperimentus nav veicis. Tiek apskatīti arī dažnedažādi impotences novēršanas līdzekļi, lai gan psihiatri sūrojoties, ka līdz ar Viagras parādīšanos daudzi veči vairs nepievēršot uzmanību impotenci izraisījušajiem psiholoģiskajiem faktoriem. Un ap grāmatas vidusdaļu autore lasītājam pavēsta, kā viņa zinātnes vārdā kopā ar savu vīru nodarbojušies ar seksu datortomogrāfā.
Jāatzīst, ka izvēlējos šo grāmatu balstoties uz faktu, ka visi iepriekšējie autores darbi man šķita tīri labi lasāmi, labi joki, daudz interesantu faktu. Jāatzīst, ka arī šī grāmata nemaz neatpaliek, arī te ir labi joki un interesanti fakti, un galvenais – atbilde uz jautājumu, kur zinātnieki rauj saviem eksperimentiem cilvēkus, izrādās, tie visi ir brīvprātīgie. Izrādās, ka arī mūsdienās seksa psihologiem (jeb kā nu viņus tur sauc) ir grūti iegūt valdības finansiālu atbalstu saviem pētījumiem. Tādēļ viņiem jāslēpjas aiz pētījumu programmām, kas saucas „Zīdītāju seksuālā uzvedība” utml.
Kopumā grāmatu vērtēju kā labu un izglītojošu. Dodu 9 no 10 ballēm. Ieteiktu tomēr maziem bērniem lasīt nedot.
PS. Vislabāk patikās stāsts par Kanādas zirgu policiju. Šo vadība bija nolēmusi izstrādāt 100% uzticamu testu, lai noteiktu, katra policista seksuālo orientāciju. Eksperimentā tika izmantots agregāts, kas noteica acu zīlītes izplešanās pakāpi. Ideja sekojoša, ja cilvēks uzbudinās viņa acu zīlītes paplašinās. Tā nu viņiem rādīja dažādas fotogrāfijas un mērīja acu zīlītes. Tomēr ideju nācās atmest, jo daļai testa dalībnieku acis paplašinājās uz zirgiem. Ne jau tāpēc, ka viņi priekšroku dotu dzīvniekiem, bet gan tādēļ, ka acu zīlīšu izplešanās intensitāte ir atkarīga no krāsām fotogrāfijā.
Ar Frank Close darbiem man jau ir nācis sastapties agrāk, kaut vai „Void”. Tā ka pamanījis šo, nešaubījos ne mirkli un nopirku. No pirkšanas līdz izlasīšanai gan pagāja aptuveni mēnesis, bet ko lai dara, man rindā uz lasīšanu stāv 70 grāmatas un prioritārās tēmas mainās atkarībā no garastāvokļa.
Grāmatas galvenais temats ir antiviela – tās atklāšanas vēsture, pielietojuma iespējas. Nedaudz fizikas teorijas, kas paredzēja šāda veida daļiņu eksistenci. Piemēri, kā daži zinātnieki palaida garām savu mūža iespēju kļūt par Nobela prēmijas laureātiem. Diezgan pamatīgi tiek apskatīta vielas un antivielas simetrija (pareizāk sakot neliela asimetrija, kuras rezultātā ir radusies mūsu pasaule). Tiek apskatītas arī mūsdienu tehnoloģijas, ar kuru palīdzību ir iespējams saglabāt pāris pozitronus no tūlītējas iznīcības.
Manuprāt, vislabākā grāmatas daļa bija nodaļas, kas veltītas dažādu antivielas mītu kritikai. Galvenie apskatītie mīti ir antiviela kā nākotnes ierocis (antivielas raķete skan iespaidīgi). Te nedaudz tika apskatīts arī mūsdienu antivielas mītu galvenais avots Dena Brauna „Eņģeļi un Dēmoni”. Izskatās, ka pat ASV militāristi visas savas „zināšanas” un „faktus” smēlušies no šīs grāmatas. Pieminēts arī Tunguskas meteorīta/komētas iespēja sastāvēt no antivielas. Kā labs bonusiņš ir divi pielikumi grāmatas beigās; viens mums smalki parāda, cik izmaksātu viena grama antivielas rūpnieciska iegūšana un otrs veltīts „Diraka kodam”.
Autors, ja tā varētu teikt, tradicionāli cenšas kādu no fizikas tēmām pasniegt mums īsi un koncentrēti. Cenšoties iekļauties 150 lappusēs. Tas, manuprāt, ir pietiekami, lai iepazīstinātu lasītāju ar apskatāmās tēmas vēsturi, saistītajiem atklājumiem un problemātiku. Nenoliedzami par labu autora kompetencei liecina tas, ka viņa darbs ir cieši saistīts ar lietām, par kurām viņš raksta; galu galā viens no viņa ieņemamajiem amatiem ir CERN Head of Communications and Public Education.
Grāmatu izlasīju vienā rāvienā, kas gan nav nekāds brīnums, ņemot vērā grāmatas lapaspušu skaitu. Lasīšanas mērķis bija nedaudz atsvaidzināt zināšanas par elementārdaļiņām un to fiziku. Patīkami pārsteidz nespeciālistam viegli saprotamā izklāsta forma. Uzzināju arī šo to jaunu – man nebija ne jausmas, ka pastāv arī antineitrons visu laiku domāju, ka hipotētiskajā antivielas pasaulē neitrons ir tas pats mūsu neitrons, sapratu kā tad īsti ir ar to antivielas uzglabāšanu, un kāpēc nav iespējams uzglabāt lielus apjomus. Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm varēja gan būt nedaudz garāka.
