The Man Who Loved Books Too Much: The True Story of a Thief, a Detective, and a World of Literary Obsession by Allison Hoover Bartlett

Man reizēm šķiet, ka manu izlasāmo grāmatu apjomu nekā citādi kā par apmātību saukt nevar. Tādēļ, ieraudzījis grāmatu par cilvēkiem, kurus grāmatas var novest līdz noziegumam, to tūdaļ arī nopirku. Tā sakot, lai nākotnē zinātu no kā izvairīties.

Grāmatā mums tiek pastāstīts par interesantu subkultūru – grāmatu kolekcionāriem. Šogad man vispār veicas ar grāmatām, kas apraksta dažādas subkultūras, ir bijis gan par tauriņu , gan par meteorītu kolekcionāriem. Tā, ka ir ar ko salīdzināt.

Autorei ir izdevies atrast divus reālus cilvēkus, kas atrodas dažādās ierakumu pusēs. Viens ir antikvāru un ne tikai grāmatu pārdevējs Ken Sanders , kas vaļasbrīžos nodarbojas ar informācijas apkopošanu par nozagtajām grāmatām, zagšanas metodēm un brīdina savus kolēģus. Otrā pusē it John Gilkey, cilvēks, kura apsēstība ar grāmatām ir tik liela, ka tā dēļ viņš ir gatavs zagt, krāpties un sēdēt cietumā. Visi šie notikumi norit grāmatu kolekcionāru vidē, kuru cilvēkam no malas ne vienmēr ir iespējams izprast. Tad nu mums tiek stāstīts stāsts gan par „grāmatu detektīvu”, gan par kolekcionāru zagli. Autore ir veltījusi daudz laiku intervējot šos cilvēkus un mēģinot izprast viņu aizrautību ar grāmatām. Tirgotāja aizrautība, pēc viņa vārdiem ir vēlme atrasties starp grāmatām. Zaglis apgalvo, ka zog grāmatas aiz mīlestības pret tām. Patiesībā viss ir daudz komplicētāk, viņam retas grāmatas saistās ar stāvokli sabiedrībā. Viņa krāpšanās metodes ir elementāras – viltoti čeki, zagti kredītkaršu numuri, nekā ekstraordināra – parasts sīks blēdis. Tikai viņa guvums gada laikā bieži vien ir grāmatas ~100’000 USD vērtībā.

Papildus varam iegūt diezgan plašu informāciju par dažādiem reto grāmatu gadatirgiem, kolekcionāru modes tendencēm, neliels ieskats cenās un interneta lomu zagto grāmatu tirgū. Tā sakot neliels ceļvedis, ja vēlies sakolekcionēt teiksim 100 visu laiku labāko angļu mīlas stāstu pirmizdevumus. Kopumā grāmatu, kā jau īsts grāmatu tārps, vērtēju ar 10 no 10 ballēm.

Izlasīju grāmatu tā teikti vienā paņēmienā un sapratu, ka man apsēstība ar grāmatām nedraud, vismaz ne tādā kontekstā. Mani īpaši nekad nav uztraucis vai grāmata, kuru es lasu ir no pirmā metiena, mani arī pārāk neinteresē tās ārējais profils, retums vai vecums. Mani galvenokārt interesē tas, kas tur ir iekšā. Protams, kolekcionēšanas prieks man nav svešs. Šad tad pieķeru sevi pie domas, ka nebūtu slikti iepirkt Terry Pratchett grāmatas hardcover no vienas sērijas, lai smukāk izskatītos. Kādus desmit gadus esmu arī kolekcionējis izdevniecības Armada ФАНТАСТИЧЕСКИЙ БОЕВИК sēriju. Tomēr ticis līdz sērijas 600 grāmatai, nolēmu mest šo lietu pie malas un atbrīvoju savu grāmatu plauktu manuprāt jēdzīgākām grāmatām.

Grāmatas mājas lapa.

Krakatoa: The Day the World Exploded: August 27, 1883 by Simon Winchester

1883. gadā pāris dienas Malakas šauruma krastmalas apdzīvotājiem bija notikumiem bagātas. Viņu acu priekšā norisinājās viena no lielākajiem vulkāna izvirdumiem cilvēces vēsturē. 27. augustā vulkāna sprādziena rezultātā radītais blīkšķis bija tik skaļš, ka to joprojām var uzskatīt par visu laiku skaļāko nepastiprināto skaņu, kuru cilvēki reģistrējuši. Sprādzienu varēja dzirdēt gan Pērtā, gan Bangkokā un pat tālajās Rodrigeza salās. Skaņas vilnis zemeslodei apkārt „apskrēja” veselas septiņas reizes.

Protams, neiztika arī bez cunami, dažu labu neizglāba pat tas, ka māja atradās simt metrus virs jūras līmeņa. Pie reizes gaisā izkūpēja 6 kubik jūdzes iežu, kas nodrošināja krāšņus saulrietus vairāk kā pusgadu visai pasaulei. Pie reizes tika samazināta arī vidējā zemes atmosfēras temperatūra. Tad nu visiem šim un vēl daudziem citiem notikumiem ir veltīta šī grāmata.

Man ir līdz šim ir nācies sastapties ar trīs veida grāmatām, veltītām vulkāniem. Pirmā kategorija vairāk ir kā ekspedīciju apraksti, ir diezgan interesanti, bet lielākoties raksta par sadzīviskajiem aspektiem. Otrā kategorija ir specializētas vulkanoloģijas grāmatas, kas izpēta kādu konkrēta vulkāna visu izvirdumu vēsturi. Uzskaita visas lava plūsmas un to virzienus un ķīmisko sastāvu. Šī pieder pie trešās grupas, vulkāna izvirdums tiek apskatīts gan ģeoloģiskā, gan vēsturiskā, gan sociālā, gan ekonomiskā kontekstā.

Lasītājam tiek pastāstīts process, kurš ierosina šādu eksplozīvu vulkānu rašanos. Tiek apskatītas aculiecinieku liecības, gan kuģu žurnāli, gan telegrammas, gan personīgās dienasgrāmatas. Interesanta ir arī nodaļa, kas veltīta bioloģijai – precīzāk, procesiem ar kuru palīdzību vulkāna atliekas atkal kļūst par apdzīvotu vietu.

Autors tiešām ir iedziļinājies tēmā un neskopojas savos atklājumos dalīties arī ar lasītāju. Grāmata ir pilna ar dažādiem faktiem, kuri lielākoties ieskaitāmi kategorijā interesanti. Piemēram, kā gāzes rezervuāra rādītāja manometra rādījumi var tikt izmantoti vulkāna eksplozijas brīža noteikšanā un kā dabas procesa izpētē var palīdzēt Londonā esošs barogrāfs. Interesanti ir lasīt arī kuģu kapteiņu piedzīvojumus, vulkānam eksplozijas brīdī vistuvāk esošais kuģis atradās tikai 10 jūdžu attālumā, kāds cits kuģis brauca garām ar parafīna kravu, citiem nepaveicās un tos cunami ienesa dziļi iekšzemē.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu 10 no 10 ballēm. Ir vērts palasīt par piekto jaudīgāko vulkāna izvirdumu cilvēces vēsturē. Ja nu kādu interesē, tad liste ir sekojoša – 1. Toba, 74’000 gadus atpakaļ; 2. Tambora, 1815. gadā; 3. Taupo, 180. gadā, 4. Novarupta, 1912. gadā (šo pat neviens lāgā nepamanīja, jo vulkāns atrodas Aļaskā) un tikai tad Krakatoa.

Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā by Jaroslavs Hašeks

Vienu vakaru sēdēju un domāju, ko gan es varētu palasīties. Neko nopietnu negribējās, un nolēmu nedaudz atgriezties pie bērnu dienu grāmatām. Šo grāmatu esmu izlasījis vismaz kādas piecas reizes. Pēdējā reize gan bija kādus desmit gadus atpakaļ, tādēļ izvēle krita par labu šai grāmatai. Bija jau viens papildus iemesls, darbā sanāca neliela saruna par tēmu – skauti. Tad nu tā sanāca, ka vienīgā grāmata, kurā atcerējos pieminam skautus, bija Šveiks.

Diez vai Latvijā atrodams kāds iedzīvotājs, kurš kaut vai nedaudz virspusēji nebūtu informēts par Šveika piedzīvojumiem pasaules karā. Ja kāds neatceras, tad grāmata sākas ar sekojošiem vārdiem:

„Tad nomušījuši gan mums to Ferdinandu…”

Tātad Austroungārijas impērija tiek ierauta Pirmajā pasaules karā, un plānprātības dēļ karadienestu pametušais Šveiks nevar mierīgi noraudzīties kara gaitā nepildot savu pienākumu pret Kungu un Ķeizaru. Tad nu viņš dodas karā, paspējot nonākt trako namā, cietumā kā simulants, kļūt par feldkurāta kalpotāju, vēlāk par obrlajtnanta Lukaša kalpotāju un vēlāk pat par rotas raitnieku.

Protama lieta, ka viss šis pasākums tiek aprakstīts kā satīriska esošās valsts iekārtas kritika.Ir centīgi slepenpolicisti, kas provocē iedzīvotājus un vēršanos pret Ķeizaru, ir mācītāji dzērāji un ateisti, nekompetenti kadru virsnieku un senils Ģenerālštābs. Diezgan nopietni tiek kritizēta militārā elite, kur militāra karjera tiek garantēta totāliem idiotiem, un jo dumjāks, jo labākas izredzes nokļūt augstāk.

Lasot grāmatu veselīga humora deva garantēta, pēc būtības jau tās stāsta struktūra ir vienkārša: notiek kāds notikums un galvenais personāžs Šveiks labprāt dalās ar notikumiem no savas atmiņas, kas raksturo līdzīgu situāciju ar vientiesīgu tiešumu. Vispār tā nopietni padomājot, sāku šaubīties vai Šveiks tiešām ir idiots, vairāk nosliecos uz ideju, ka viņš ir slīpēts viltnieks.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu 10 no 10 ballēm. Žēl gan, ka rakstnieks viņu līdz galam tā arī nepaspēja uzrakstīt. Viņa darba turpinātāja rakstīšanas stils tomēr diezgan atšķiras no sākotnējā un nav vairs tas.

Dark Banquet: Blood and the Curious Lives of Blood-Feeding Creatures by Bill Schutt

Grāmatas nosaukums šoreiz pasaka visu priekšā. Tā mums vēsta par dažādiem dzīvniekiem, kuriem galvenais pārtikas avots ir asinis. Tradicionāli tiek apskatīti sikspārņi, dēles, gultas blaktis, ērces un candiru (Vandellia cirrhosa). Odi, blusas un utis tika pieminēti tikai garāmejot. Tā kā autors savulaik specializējies tieši sikspārņu jomā, tad jāsamierinās ar faktu, ka trešdaļa grāmatas tiek veltīta tieši sikspārņiem vampīriem.

Uz pasaules atrodamas tikai trīs sikspārņu sugas, kas pārtiek no asinīm, un autors nevienu no viņām neatstāj nepieminētu. Izrādās, ka vampīriem ir visai grūta dzīve, viņiem jāēd regulāri vismaz reizi diennaktī, ja pāris ēdienreizes tiek izlaistas, tad šis var nomirt no bada. Arī asinis nav nekāda pateicīga ēdamviela, tajā ir daudz ūdens un sāls, kas nabaga sikspārņa nieres noslogo pa visiem simts procentiem.

Dēles arī ir visai interesants dzīvnieks, un savulaik, ja cilvēks vēlējās sākt dēļu ķērāja karjeru, viņam nekā daudz nevajadzēja – ūdenstilpne ar dēlēm un atrotītas bikšu staras. Dēles skaitījās labs palīgs universālajai medicīnas procedūrai – asins nolaišanai. Asins nolaišana palīdzēja pret visu, drudzi, galvassāpēm un pat slikta garastāvokļa kliedēšanai. Vēlāk gan dēles krita nežēlastībā, un to praktiskais pielietojums kļuva minimāls. Tagad gan viņas nedaudz savas pozīcijas ir atguvušas kā palīdzes rekonstruktīvajā ķirurģijā. Ja cilvēkam piešuj atpakaļ pirkstu, tad ir problēmas savienot visus sīkos asinsvadus. Tas savukārt palielina iespēju, ka asinis no piešūtās ķermeņa daļas neatplūdīs un asinsrite tiks traucēta. Tad nu dēles šo atplūdi regulē.

Ar gultas blaktīm man par laimi nav nācis saskarties. Izrādās, ka tās ASV sāk atgūt savas zaudētās pozīcijas, pateicoties lietotu gultas matraču tirgum. Tās arī ikdienā cilvēkam acīs nelien, bet atnāk ciemos pa nakti, trīs reizes paēd un noslēpjas. Par ērcēm interesantākais man šķita tieši iekošanas mehānisma apraksts, kas diezgan labi izskaidro faktu, kādēļ ērces ir tik grūti izraut.

Kā papildus bonuss grāmatā atrodama arī īsa medicīnas vēsture, kas saistīta ar asinsrites izpēti, asins pārliešanu un agrīnajām ķirurģijas metodēm. Ja ko tādu lasi pirmo reizi, tad šķitīs diezgan interesanta lieta. Sevišķi patikās sadaļa, kur vienu vīru mēģināja izārstēt no sievas sišanas un kaimiņu māju dedzināšanas, laižot asinsritē pienu. Cilvēks pavēma, pačurāja asinis un nomierinājās. Diemžēl pēc vairākkārtīgas procedūras atkārtošanas viņš neizdzīvoja.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, sikspārņi nav slikta lieta, bet blusas jau nu ar vajadzēja pieminēt.

ПОЩАДЫ НЕ БУДЕТ by Роман Злотников

Aptuveni gadu atpakaļ izlasīju Gron cikla ceturto grāmatu, kas saucās „ПРЕКРАСНЫЙ НОВЫЙ МИР”, un, rau, pēc visai ilga laika autors ir uzcepis turpinājumu, jau piekto grāmatu šajā sērijā.

Šo varētu saukt par tādu kā galvenā varoņa attīstības vidusposma aprakstu. Ietekme jau iegūta, atliek tikai to izmantot ar pilnu jaudu. Tā kā Gron pasaulēs ir nodzīvojis tuvu pie 140 gadiem, tad viņa dzīves pieredze tiešām ir bagāta. Tad nu visa šī iekrātā pieredze tiek izmantota ar vienu mērķi, iegūt kontroli pār jauno pasauli un tikt skaidrībā ar tās īstenajiem valdniekiem. Protams, visos viņa centienus apgrūtina galvenais ļaundaris Melnais Barons.

Ja par iepriekšējo grāmatu vēl biju nedaudz sajūsmā, tad par šo atzinīgus vārdus teikt negribas. Tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, autors diezgan iestiepj sižetu, iepriekšējā grāmatā pieminētie Īstie pasaules pārvaldītāji kaut kur pazuduši un faktiski neparādās. Galvenais naidnieks ir tāds pats citpasaules ieceļotājs kā viņš.

Otrkārt, Zlotņikovam pārāk raksturīga kļuvusi pārgudras spriedelēšanas iestarpināšana savos darbos, būtu izdevis labāk atsevišķu grāmatu „Monarhijas, tirānijas un neliela genocīda plusi” un būtu miers. Bet, nē, viņa aptuveni ceturtdaļa grāmatas jāvelta šiem spriedelējumiem.

Treškārt, Zlotņikovs sāk atkārtoties, un sižeta līnija diez vai varētu saukt par jaunu pat viņa daiļrades ietvaros. Ceturtā un piektā Gron sērijas grāmata jau pēc būtības ir iepriekšējo trīs pārstrādāts variants.

Īsumā, esmu vīlies, biju gaidījis sižeta pavērsienu nedaudz citā virzienā. Cerības nepiepildījās, gaidītā vietā dabūju kārtējo stāstu „kā nelielā laika sprīdī kļūt par karali un sakaut visus naidniekus”. Jāņem vērā arī fakts, ka autoram šī standarta stāsta sacerēšanai pagājis vesels gads, kura laikā šis pamanījies izdot vēl veselus divus imperiālismu un monarhiju slavinošus apcerējumus.

Grāmatu vērtēju 7 no 10 ballēm. Lasīt jau var, visumā pat diezgan laba fantasy, ja vien neesi šajā žanrā sastapies ar simts tādiem pašiem līdzīgiem darbiem kā tas ir manā gadījumā. Lai vai kā, kad iznāks sērijas turpinājums droši vien viņu nopirkšu, lai apskatītos kā tad tur īsti viss beidzās.

Bad Science by Ben Goldacre

Pērkot šo grāmatu īpašu izpēti neveicu, šķita, ka tā būs kārtējā par fiziku un astronomiju. Tādēļ jāatzīst, biju nedaudz pārsteigts, ka gaidītās fizikas un astronomijas vietā ieraudzīju medicīnu. Ja tā no rīta nebūtu paņemta līdzi lasīšanai, tad diez tuvākajā laikā viņai būtu bijušas izredzes tapt izlasītai.

Autors „slikto zinātni” apskata no mediķa skatu punkta. Pamatota kritika tiek veltīta homeopātiem, pārtikas piedevu tirgotājiem, brīnumzāļu pārdevējiem, lielo farmācijas kompāniju mārketinga stratēģijām, viltotai statistikai un pāri visam nekompetentiem un nespeciālistiem žurnālistiem, kas, neiebraukuši problēmas būtībā, baida parasto cilvēku.

Iesākumā uz autoru skatījos ar zināmu skepsi, ja jau cilvēkam patīk kritizēt visus, tad, iespējams, tā var būt arī neliela psihiska novirze. Tomēr lasīšanas gaitā sapratu, ka tik traki nemaz nav. Autors, izsakot kritiku, neskopojas ar savu loģisko izvedumu izklāstu, kā īstam profesionālim neiztrūkst atsauces uz pirmavotiem. Tas viss ļauj ieinteresētam lasītājam strukturēt un iegūt jaunas zināšanas.

Izlasot šo grāmatu, izlaboju dažus robus savās zināšanās. Piemēram, agrāk arī es uzskatīju, ka zivju eļļa bērnībā ir intelekta uzlabotājs. Izrādās, ka nav neviena reāla pētījuma, kas šo pieņēmumu apstiprinātu. Tomēr zivju eļļas industrija ir pietiekoši bagāta, lai spētu šo mītu pasniegt kā daļu no sava mārketinga stratēģijas. Un tā vietā, lai vecāki pievērstu uzmanību saviem bērniem, skolotāji savai kvalifikācija, ir daudz vieglāk iebarot bērnam pāris kapsuliņas, tā cerot atrisināt pēc būtības sociālu problēmu.

Interesanta bija arī nodaļa, kas apspriež Lielbritānijā populāru tēmu – vakcinēt vai nevakcinēt bērnus. Valdošais uzskats ir, kompleksā MMR vakcīna jaundzimušajiem var izraisīt autismu. Kājas šim uzskatam aug no pētījuma, kas aptvēris veselus septiņus bērnus no kuriem visi vakcinēti un veseli pieci „saslimuši” ar autismu. Diemžēl šis pētījums nevienā nopietnā medicīnas žurnālā tā arī netika publicēts, tomēr mediju reakcija bija iespaidīga, tas nekas, ka vēlāk veiktie pētījumi neko tādu neatklāja, labu stāstu jau ar patiesību nemaitās.

Autors jau pēc būtības nav pret to, ka cilvēki rūpējas par savu veselību, cenšas lietot uzturā veselīgāku pārtiku un nedaudz pasporto. Autoram nepatīk tas, kā uzņēmīgi ļaudis mēģina šo cilvēka vēlmi ekspluatēt. Cilvēks pēc dabas ir slinks, un savus ieradumus mainīt ir spējīgs tikai retais. Tāpēc bieži vien parādās kārtējā brīnumzāle, kas piedāvā cilvēkam neko nedarīt tikai iedzert pa tabletītei un viss nokārtosies. Brīnumzāle tiek pabalstīta ar publikācijām, kuras atrodamas paša ražotāja izdotajā žurnālā.

Arī mūsdienu farmācijas industrijai rodas problēmas – jaunas zāles tiek izgudrotas retāk, patentu termiņi beidzas, tādēļ nākas izdomāt gan risinājumu, gan problēmu. Tā rodas dažādas zāles, kas nodarbojas ar „pseidoslimību” ārstēšanu. Piemēram, kas tā par slimību – vēlme naktīs ēst. Parādās arī zāles, kas pēc būtības ir sliktākas par vecajām, bet nedaudz pieslīpējot pētījumu datus var to efektu uzprišināt, līdz izcilam.

Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm. Māca cilvēkus domāt, akli neticēt visam ko avīzēs atgremo žurnālisti un pārvarēt slinkumu iedziļinoties problēmās, sevišķi ja tās skar paša veselību. Grāmatas autora blogs atrodams šeit, ir vērts palasīt.

The Fallen Sky: An Intimate History of Shooting Stars by Christopher Cokinos

Grāmatu sev pasūtīju septembra beigās, kad pats sev mēģināju atbildēt uz jautājumu – par kādu zinātnes vai sociālu fenomenu man vēl nav grāmatas grāmatu skapī? Pēc diezgan ilgām pārdomām nospriedu nedaudz palasīties par diezgan retu profesiju – „meteorītu medniekiem”. Šī grāmata tobrīd man šķita pareizā izvēle. Skaidrs, ka grāmatai atnākot pēc nedēļas, manas prioritātes jau bija mainījušās, un grāmatu nogūla plauktā. Tā nu lasīšanai laiks sanāca tikai pēc diviem mēnešiem.

Meteorīti cilvēkus ir fascinējuši jau no cilvēces pirmsākumiem. Tomēr to, kā no viņiem iegūt finansiālu labumu, izdomāja tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Protams, ka tas notika ASV. Tur tad arī vīrs vārdā Ellis Hughes nozaga 15 tonnīgu meteorītu no kaimiņa zemes gabala, lai izstādītu to apskatei. Vārds „nozagt” gan te jāliek pēdiņās, jo meteorīta zagšana noritēja ilgāk par gadu, lēni velkot ar trīšiem uz savu zemes gabalu. Sekoja tiesas darbi, un beigās meteorīts nonāca muzejā, kur to nesen vēlējās attiesāt indiāņi, kas spieda uz šī objekta reliģisko nozīmību.

Vērā ņemams bija arī polārpētnieka Peary Grenlandes meteorīti. Meteorīti, kas eskimosiem daudzus gadsimtus bija kalpojuši kā unikāls dzelzs ieguves avots, tika ielādēts kuģī un aizvests uz ASV. Stāstīts arī par mēģinājumiem lielajos meteorītu krāteros atrast niķeli un dzelzi. Netiek aizmirsts arī meteorītu popularizētājs Harvey Nininger un viņa interesantais dzīves stāsts. Cilvēks mūža beigās bija savācis meteorītu kolekciju, kas svēra vairākas tonnas. Tiek pieminēts arī slavenais Marsa meteorīts ar baktēriju fosilijām. Grāmatas pēdējās nodaļas autors velta mūsdienu „meteorītu dzīslai” antarktiskajiem ledājiem. Tās varētu uzskatīt kā diezgan labu Antarktīdai veltītu ceļojumu aprakstu.

Grāmata sarakstīta tādā dzejiski apgarotā stilā, ka pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm jau nolēmu mest lasīšanu pie malas. Autora personīgie pārspriedumi mani kaut kā neaizrāva. Tāpat mani kaitināja visai biežās atsauces uz autora iepriekšējo dižpārdokli – grāmatu, kas veltīta putniem un putnu vērotājiem. Nākamais kaitinošais temats bija apcerējumi par tematu – „es šķiros no savas sievas, jo man ir cita beibe”. Manuprāt visai neveiksmīgs mēģinājums iepīt savus personīgos pārdzīvojumus meteorītu tematikā. Īsti jau nekādu iespaidu uz grāmatu šī dzīve pirms šķiršanās un pēc neatstāj.

Kopumā grāmata bija lasāma, sevišķi, kad izdodas norobežoties no autora mēģinājumiem iepīt stāstījumā savu personīgo dzīvi. Faktoloģiskais materiāls labi sagatavots, vismaz puse no faktiem man bija jauni, tas gan vairāk saistībā ar vēsturi. Kā galvenais mīnuss minams diezgan vājais mūsdienu „meteoru mednieku” un „meteoru patērētāju” subkultūras apskats. Jā, bija tāda nodaļa, interesanta un īsa. Grāmatai dodu stabilas 7 no 10 ballēm.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …