Navigate / search

Džonatans Streindžs un misters Norels by Susanna Klārka

JSANDMN

Anglijā rit deviņpadsmitais gadsimts, slaveno britu burvju sasniegumi ir nogrimuši aizmirstībā. Karalis Krauklis ir vairs tikai leģenda, par kuru šaubās pat maģijas teorētiķi. Aureāti jeb Zelta laikmeta burvji ir piemirsti, un viņu darbi nav saglabājušies. Argentieši tiek uzskatīti vairāk par šarlatānien un aureātu darbu pārstāstītājiem nekā par īstiem burvjiem. Tagad ir saglabājušās tikai pāris džentelmeņu biedrības, kas brīvajā laikā nodarbojas ar maģijas teoriju. Burvju praktiķu nav vispār. Bet tad pēkšņi izrādās, ka viens praktizējošs burvis tomēr vēl ir atrodams, un tas ir misters Norels. Viņš prot likt statujām runāt, un viņam ir vesela bibliotēka ar burvju grāmatām, viņš vēlas kalpot Anglijai un nest tās slavu pasaulē. Lai iemantotu valdības labvēlību, viņš atdzīvina ministra sievu. Viņam ir savs ieskats par to, kādiem ir jābūt burvjiem un burvestībām. Tomēr ilgi tas tā nevar turpināties, parādās vēl viens burvis misters Streindžs. Streindža uzskati ir diametrāli pretēji, bet tas netraucē viņam kļūt par Norela mācekli.

Šo grāmatu biju nolēmis izlasīt pēc Lasītājas piezīmju bloga rakstiņa, kurā bloga autore visai labvēlīgi izsakās par šo daiļdarbu. Iesākumā šo grāmatu dabūju savās rokās e-grāmatas formā. Diemžēl tā nebija diez ko labi nostrādāta un visas zemsvītras piezīmes bija sajukušas vienā jūklī (šai grāmatai zemsvītras piezīmēm ir liela nozīme), tas padarīja e-grāmatu diezgan nelasāmu. Tā nu lasīšana atlikās uz nenoteiktu laiku, tad uzzināju, ka grāmata izdota latviešu valodā. Jau nākamajā dienā biju grāmatbodē un grāmatu iegādājos.

Grāmata ir ļoti interesanta alternatīvā vēsture. Tā apskata Angliju, kurā burvji un burvestības ir realitāte, elfu ceļi nav tikai pasakas un, nedod Dievs, kādam nokļūt elfu pakalnā. Grāmata mani lika atcerēties bērnību, kad viena no manām mīļākajām grāmatām bija britu pasakas, arī tajās bija papilnam ļaunu elfu, kas to vien tīkoja kā nozagt kādu cilvēka bērnu, kuram likt berzt katlus, kamēr uz zemes paiet simts gadi. Pats grāmatas sižets ris lēnu garu, bet par brīnumu man tā nebūt nelikās gumijas stiepšana. Grāmata piebāzta ar tik daudz izdomātiem faktiem un nostāstiem, ka pēc kāda laika jau esi aizmirsis, ka uzrakstītais ir izdomājumus. Un tas vien ir tā vērts, lai grāmatai dotu 10 no 10 ballēm. Ak jā, grāmatā visi ir vairāk vai mazāk džentelmeņi un tāpēc asas vārdu pārmaiņas un bojevika cienīgus skatus lasītājs var negaidīt.

PS. Tulkotāja gan manuprāt ir pāris vietās nedaudz pārcentusies, lietojot, manuprāt, pašas izdomātus vārdus. Piemēram, kas tas par vārdu – zavests. Cik nopratu, tas tiek lietots kā sinonīms vārdam burvestība, acu apmāns, ilūzija vai mirāža. Bet kura no šim nozīmēm ir domāta, tā arī nesapratu. Lieki piebilst, ka latviešu valodā šādu vārdu dzirdu pirmo reizi. Iespējams, ka pie vainas ir mana kurzemnieku izcelsme, un mani mulsina visi vārdi ar galotnēm.

Intelektuāls jautājums LXXXVII jeb kurš ir taisījis to pulksteni

France 242

Šogad intelektuālo jautājumu sēriju sāksim ar žanra klasiku. Iedomāsimies, ka vecaistēvs Jezups noilgojies pēc agrāko laiku pulksteņrāža, nu tā ar ceijeriem (mūsdienu valodā pulksteni ar pulksteņrādītājiem). Tomēr vecums nenāk viens, un bodē nopirktajam pulkstenim gan stundas, gan minūšu rādītāji ir vienāda garuma. Nu nekas, Jezups nodomāja, cik tad bieži es kļūdīšos?

Tad nu jautājums, ja Jezupam nebūtu ne jausmas par rītiem un vakariem, cik reizes diennaktī Jezupam būtu iespējams nonākt situācijā, kad nebūtu viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu: Cik ir Pulkstenis?

Collider: The Search for the World’s Smallest Particles by Paul Halpern

286203_cover.indd

Kārtējā grāmata, kas veltīta elementārdaļiņu fizikai. Pareizāk gan būtu teikt, vienam no pazīstamākajiem viņas instrumentiem. Aparātu, kurš var aizņemt pārdesmit kilometrus garus tuneļus, mūsdienās nemaz nav tik daudz, un katrs bērns zina, kas ir Lielais Hadronu Paātrinātājs. Grāmata mūs soli pa solim aizved no elementārdaļiņu izpētes pirmsākumiem līdz Lielajam Hadronu Paātrinātājam, kurš iespējams jau šogad liks sadurties 7 TeV protoniem un, iespējams, atklās Higgsa bozonu.

Šo grāmatiņu nopirku tās iznākšanas dienā, bet izlasīšana gan visu laiku atlikās. Strukturējums, kā jau populārzinātniskai vēstures grāmatai. Iesākumā lasītāju iepazīstina ar apskatāmās jomas pamatlietām, pa ceļam izklāstot pamatlietu atklājēju biogrāfijas. Tā kā šī man bija jau kāda desmitā grāmata šajā tēmā, tad iesākums šķita tāds neinteresants. Nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu līdz ciklotronam, tādēļ grāmata man sākās, tā teikt, tikai ar 75. lapaspusi, kur sākas nodaļa, veltīta daļiņu paātrinātājiem. Izlasījis nodaļu par ciklotronu, radās pat ideja uzbūvēt ko tādu pašam mājās intereses pēc, bet diemžēl nevaru atcerēties, kuram esmu aizdevis savu astoņtonnīgo magnētu. Tas projektu nedaudz aizkavē, lai gan pirmais ciklotrons uz bildes un pēc apraksta izskatās līdzīgs modificētai reņģu bundžai. Pēc ciklotrona sekoja lineārie daļiņu paātrinātāji, tad palasījos par sinhrotroniem un beidzot arī par pašiem „kollaideriem”.

Grāmatai ir viens manuprāt būtisks mīnuss, tajā viss ir tikai un vienīgi par Rietumu pasaules sasniegumiem šajā jomā. Biju gaidījis, ka, iespējams, kaut kas tiks pastāstīts par PSRS sasniegumiem, ja tādi ir. Tomēr nekā tāda nebija. Bija tikai Tevatrons, Super Proton Synchrotron un ASV nedzīvi dzimušais Superconducting Super Collider projekts.

Par plusu savukārt var nosaukt grāmatas pēdējās trīs nodaļas, kas mums izskaidro, kādēļ ir vērts iztērēt vairākus miljardus eiro šāda agregāta uzbūvēšanai, tā vietā, lai visu šo naudu novirzītu, teiksim Āfrikas badacietējiem. Tātad galvenās cerības tiek liktas uz Tumšās matērijas noslēpumu atklāšanu, Higgsa bozona novērošanu, Papildus dimensiju atklāšana un mikroskopisku melno caurumu radīšanai. Tas viss mums dotu papildus informāciju par mūsu Visuma uzbūvi.

Pāris lapaspuses tiek veltītas arī dažādu „pasaules galu” vēstošu praviešu apgalvojumu kritikai. Piemēram LHC var radīs mikroskopiskus melnos caurumu, kas iznīcinās Zemi. Cilvēks, kas kaut cik lasījis par astronomiju zinās, ka Zemi regulāri bombardē kosmiskie stari, kuru daļiņu enerģija ir daudz lielāka par LHC griestiem, ja mikroskopiskie, melnie caurumi būtu tik briesmīgi, tad mūsu nemaz nebūtu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tas dēļ augstāk minētā tikai rietumnieciskā piesitiena.

Метро 2034 by Дмитрий Глуховский

Metro2034

Šī grāmata ir tiešs Metro 2033 turpinājums. Darbība joprojām norisinās Maskavas metropolitēna stacijās. Ir pagājis gads kopš iepriekšējiem notikumiem, bet briesmas nav pazudušas. Šoreiz nezināma problēma ir pārņēmusi Tulas un Serpuhovskajas stacijas. Cilvēki, kas dodas uz turieni, vairs neatgriežas. Sevastopoles stacijas iedzīvotājiem šāda blokāde nozīmē lēnu nāvi, tādēļ tiek sūtīta ekspedīcija, kuras uzdevums ir noskaidrot problēmas cēloni. Ekspedīcijā ietilpst trīs cilvēki, viņu vada leģendārai Hanters.

No grāmatas sagaidīju vismaz tādu pašu līmeni kā no pirmās, diemžēl velti. Šī grāmata man šķita tāds kā filozofisks savārstījums. Galvenie varoņi kaut ko dara, virzās uz kaut kādu mērķi, kas katram ir savs. Hanters cenšas glābt cilvēci, viņa līdzgaitnieks Homērs vēlas kļūt nemirstīgs uzrakstot poēmu. Trešā ceļabiedrene Saša sižetā lāgā neiederas. Autors vairakkārt cenšas no viņas tikt vaļā, bet piebeigt nespēj, tā nu nabadzīte klundurē līdzi sižetam. Tas viss atstāj tāda nesaprotama jucekļa iespaidu un lasīšanu padara diezgan neinteresantu. Protams, nevar izslēgt, ka vienkārši nespēju izprast grāmatas dziļo domu. Nedaudz visu atdzīvina pāris jauku mutantu un dažas visai interesantas metro leģendas – Leģenda par „Smaragda pilsētu” un Leģenda par nocietinātu pilsētu „Tālajos Ziemeļos” .

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, šī jau ir viduvēja līmeņa post apokaliptiskā žanra darbs. Dekorācijas ir labas, bet saturs tāds – nekāds. Cerams, ka autors saņemsies un „Метро 2035” būs izcils. Lasīt ir vērts tikai tiem, kas lasījuši pirmo „Metro 2033” grāmatu. Domāju, ka arī viņiem nāksies nedaudz vilties.

Метро 2033 by Дмитрий Глуховский

metro2033

Tātad ir tālais 2033. gads, cilvēce ir pārcietusi trešo pasaules karu, kura rezultātā lielākā daļa zemeslodes ir kļuvusi neapdzīvojama. Paglābušies cilvēki ir tikai, iespējams, pasaulē vislielākajā atom- patversmē – Maskavas metro. Cilvēki tur dzīvo jau vairāk nekā divdesmit gadus, iedzīvotāju skaits ir sarucis līdz pārdesmit tūkstošiem un skaitu samazināt palīdz dažādas slimības, briesmoņi mutanti un, protams, paši cilvēki. Tad nu šādos apstākļos VDNH stacijai parādās problēma – „melnie cilvēki”. Tie ir mutanti, kas līdzinās cilvēkiem, sazinās telepātiski un nez kādēļ lien uz VDNH staciju. Ar problēmu galā netiek pat atsūtītais Ordeņa kareivis Hanters un galvenajam varonim vārdā Artjoms nākas doties uz leģendām apvīto Polisu, lai meklētu glābiņu no šīs situācijas.

Kopumā kārtējais postapokaliptiskais, kvests ar „bojevika” piešprici. Galvenais, kas izceļ šo grāmatu ir Maskavas metro, tās stacijas kā neatkarīgas republikas un atšķirīgā cilvēku dzīve tajās. Sanāk kā tāds ceļojums kopā ar galveno varoni pavisam svešā pasaulē. Jo vairāk laika Artjoms pavada savā ceļojumā pa metro, jo skaidrāk viņš apzinās, ka VDNH piemeklētā liksta nemaz nav unikāla. Problēmas ir gandrīz visās metro stacijās, vienā nevar aizvērt hermētiskos vārtus, un naktī to apciemo augšzemes iemītnieki. Polises apdzīvotāji, kas sadalījušies kastās un pievērsušies misticismam, lielāko daļu savu resursu veltot, lai atrastu Grāmatu. Stacijas, kuras vispār nav apdzīvojamas, jo tajās jau dzīvo radījumi, kurus cilvēka prāts nevar aptvert.

Man ir nācies Maskavas metro pavadīt diezgan ilgu laiku, lielākoties braukājot pa to sava prieka pēc, lai aplūkotu pēc iespējas vairāk stacijas. Bija interesanti salīdzināt savus iespaidus ar grāmatā lasīto. Tur, starp citu, arī ieraudzīju pāris cilvēkus lasām šo grāmatu. Nav slikta, arī izveidojusies nolemtības atmosfēra, kurā šad tad pavīd pa cerības stariņam. Šos stariņus gan bieži apdzēš paši cilvēki. Kopumā labs darbs, vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Protams, sižets ir jau manīts citos darbos, stalkeri jau ir sevi pierādījuši un sižets „aizej tur nezin kur” visiem ir zināms no bērnu kājas. Bet šeit tas viss ir sabalansēts un lasāms.

Империя иллюзий by Юрий Иванович

Imperija illuzij.cover

Tātad kārtējā vilcienā lasāmā fantasy lubene no Ivanoviča klāsta. Jāatzīst, autora rakstīšanas spējas ir fenomenālas, šai viņam patlaban procesā ir četras sērijas, kur katrā viņš gada laikā izdod pāris grāmatas. Diemžēl kvantitāte nebūt nenozīmē kvalitāti.

Tātad turpinās tēva Semjona un viņa bērnu piedzīvojumi paralēlajā pasaulē, kur valda zobeni un maģija. Iekārtojis savu dēlu Aleksandru karalistē Mrak par karali, viņš dodas tālāk uz Ērkšķrožu (Koļučije Rozi) karalisti, lai izpestītu savu mīļoto vidējo dēlu no likstas un iegūtu varu arī šajā pasaules stūrī. Un tagad pieturamies pie krēsliem, viņa dēlēns, redz, nonācis seksuālā verdzībā, nomainījis jau četras saimnieces un ir ieguvis labu slavu. Izrādās, šāds verdzības institūts pastāv Ērkšķrožu karaļvalsts matriarhātā. Īsumā puiša likstas izskatās pēc kāda copy paste pornofilmas scenārija. Tētukam, protams, šāda lieta nepatīk un viņš cenšas situāciju labot, veicot graujošu pagrīdes darbu visā karalistes teritorijā (vairāk gan iznīcinot stratēģiskus objektus) .

Kopumā grāmata totāls sviests, lasīt var tikai vairs aiz sportiskas intereses. Tāds kā lēts kvests, sižetu par sapiņķerētu saukt nevar, skaidrs, ka labie uzvarēs un ļaunie nomirs, kad paskatīsies uz sliktajiem. Varoņiem var klāties ļoti, ļoti slikti, bet vari būt drošs veiksmīga sakritība no nekurienes izglābs visus, un dzīvos viņi laimīgi un bagāti. Pretinieki arī ar īpašu prātu neizceļas, ļaunie mīl vareni izrunāties pirms konfrontācijas, tādējādi dodot labajiem laiku notēmēt ieročus. Tradicionāli Semjons laiku pa laikam dabū level-up, ja pirmajās grāmatās 30 līmenis skaitījās kruti, tad tagad skaidrs, ka arī 200 drīz nebūs griesti.

Grāmatai dodu tradicionālās 5 no 10 ballēm, tipisks popkorns, nekādas literārās vērtības.

The Professor and the Madman: A Tale of Murder, Insanity, and the Making of the Oxford English Dictionary by Simon Winchester

professor_madman

Izskatās, ka būšu kļuvis par Simon Winchester fanu, nejauši atklājās, ka manā grāmtu plauktā atrodas veselas trīs viņa sarakstītās grāmatas. Vienu, kas stāstīja par vienu no lielākajiem vulkāna izvirdumiem cilvēces vēsturē, es jau šeit apskatīju. Šī gan ir par citu tēmu – par Oksfordas angļu vārdnīcas (OED) sastādīšanu.

Nopircis šo grāmatu, domāju, ka tajā sīki un smalki tiks apstāstīta metode, ar kuras palīdzību izveidota viena no lielākajām vārdnīcām pasaulē. Tā kā valoda nav statiska lieta, bet mainās līdzi tās lietotājiem, tad vārdnīcas sastādīšana nav beigusies vēl šodien. Jo ko gan citu par vārdnīcu varētu uzrakstīt, izrādās, ka vārdnīcas vēsture ir pietiekoši bagāta, lai būtu arī citi apskates vērti notikumi. Grāmata ir par attiecībām starp James Murray – OED redaktoru un William Minor – amerikāņu civilā kara veterānu, kas par apzinātas slepkavības izdarīšanu ieslodzīts trako namā (Broadmoor Asylum for the Criminally Insane). Tā kā William Minor ir daudz brīvā laika, tad viņš labprāt piedalās OED sastādīšanā un dara to tik profesionāli, ka redaktoram rodas vēlme iepazīties ar šo intelektuālo cilvēku, kas labi orientējas vārdu nozīmēs, un kuram pieder laba bibliotēka.

Kopumā stāstījums ir labs un aizraujošs, mēs uzzinām gan par iepriekšējiem vārdnīcu sastādīšanas mēģinājumiem (Richard Trench projekts), gan par vārdnīcas sastādīšanas metodi un, protams, par abu iesaistīto personu dzīves gājumu. Lielākā grāmatas daļa tika veltīta William Minor, jo cilvēku ar šizofrēniju aprakstīt ir daudz interesantāk nekā akadēmiķi. Tā nu mēs uzzinām gan par viņa nakts ceļojumiem uz Konstantinopoles bordeļiem, gan par liliputiem, kas katru nakti slēpjas zem viņa gultas. Lai arī apraksts ir saistošs, tomēr priekš nonfiction grāmatas par daudz autora pieņēmumu. Šie pieņēmumi izpaužas, kā abu galveno grāmatas varoņu motivācijas izskaidrošana, gan jaukie pārbraucienu apraksti un iekšējās sarunas. Tas nozaga nedaudz nozaga ticamības momentu.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, īsti par vēsturisku šo darbu nosaukt nevarētu, bet sarakstīts gana interesanti. Iesaku lasīt tiem, kurus interesē slavenu vai vienkārši interesantu cilvēku dzīvesstāsti.

The Ascent of Rum Doodle by W.E. Bowman

rum doodle

Patiesībā šo grāmatu atradu visai nejauši, kārtējo reizi nevarēju izdomāt, kādu grāmatu vēl varētu izlasīt, un tīri nejauši uzdūros Sivēna bloga ierakstam, kurā viņš vēstīja par nesen uzzinātu grāmatu. Tā nu par viņu uzzināju arī es, un ieraudzījis, ka Bill Bryson tai pat uzrakstījis ievadvārdus, nopirku bez liekas domāšanas.

Autors ikdienu vadīja kā inženieris, bet vakarus veltīja rakstīšanai. Grāmatiņu pirmo reizi izdeva 1956. gadā, bet plašu ievērību tā arī neieguva. Tomēr pavisam nepamanīta tā arī nepalika un guva panākumus alpīnistu un polārpētnieku lokā. Nav jau nekāds brīnums, grāmata taču ir par alpīnismu. Pareizāk gan būtu teikt, neliela parodija par alpīnistu piedzīvojumu aprakstiem.

Tātad Rum Doodle ir pasaulē augstākais kalns, kas slejas 40’000 ar pusi pēdas virs jūras līmeņa. Ilgu laiku tas ir palicis neiekarots, bet tad Rum Doodle Committee nolēma, ka ir laiks rīkot ekspedīciju, kuras uzdevums būtu uzkāpt šajā virsotnē. Šis uzdevums tiek uzticēts alpīnistam amatierim vārdā Binder, kura stāstījums tad arī ir šī grāmata. Viņa komanda sastāv no Tom Burley – atbildīgais par pārtiku, Christopher Wish –zinātnieks – centīsies visur noteikt ūdens vārīšanās temperatūru un līdzi ņems pāris tonnas instrumentus, Donald Shute – fotogrāfs un kinooperators, lielāko laiku pavadīs cenšoties nofilmēt kāpienu, Humphrey Jungle – radists un takuzinis, spēj apmaldīties uz līdzenas vietas, Lancelot Prone – tulks un atbildīgais par nesējiem, Ridley Prone – skābekļa eksperts un ārsts. Ak jā, un vēl 30’000 nesēji un pavārs vārdā Pong, kura ierašanās nometnē vien ir spēcīgs stimuls, lai alpīnisti dotos augstāk kalnā.

Alpīnisma jomā nekāds speciālists neesmu, esmu izlasījis kādas piecas grāmatas, kur aprakstītas ekspedīcijas uz dažādām kalnu virsotnēm. Pats kalnos esmu tāds svētdienas staigātājs, blandos pa standarta tūristu takām un no augstuma nedaudz baidos. Pat aizkūlies līdz Austrālijas centram, Uluru tā arī neuzkāpu. Izrādījās, ka šim akmenim uzskriet varu tikai līdz pusei 🙂 .

Grāmatu gan vērtēju kā labu un lasāmu, kaut kas līdzīgs „Trīs vīri laivā”. Diezgan labs angļu humoriņš, naivais centrālais tēls ekspedīcijas vadītājs, kas visu laiku cenšas uzturēt možu garu. Labprāt iztaujā komandas biedrus par viņu līgavām un tic visam stāstītajam. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt visiem.

Grāmatai veltītā mājas lapa.

Последнее желание by Анджей Сапковский

pedeja veleshanas

Šo nu laikam varētu saukt par grāmatu ciklu, kuru es novārtā esmu pametis vislielāko laika sprīdi. Par šo autoru zināju jau sen, bet kaut kā nekad nebija sanācis viņa darbus palasīt. Poļiem Sapkovskis ir tādā pašā cieņā kā bijušās PSRS valstīs Strugacki. Kā katalizators grāmatas izlasīšanai kalpoja pasen iznākušas datorspēles “Witcher” iegāde un paspēlēšana, šis fakts lika atcerēties par šī autora eksistenci.

Šī ir pirmā grāmata ciklā, kas veltīta dažādu nešķīsteņu un mošķu apkarotājam Geraltam. Geralts jau no bērnības ir speciāli gatavots dažādu vampīru, mežaveču, raganu un citu radījumu iznīcināšanai. Skaidra lieta, nekas nenotiek par velti, katram radījumam ir stingri noteikta takse, un ar labdarību Geralts nenodarbojas. Viņa pakalpojumi maksā dārgi, bet darbs vienmēr tiek paveikts godīgi. Tomēr Geralts, lai arī sabiedrībai vajadzīgas profesijas pārstāvis, rada aizdomas,un cilvēki labāk viņu redz ejam nekā nākam.

Godīgi sakot, lasot aizgrābtās recenzijas, biju sagaidījis no šīs grāmatas kaut ko nedaudz vairāk kā parasto bērnu dienu pasaku remeikus. Grāmatiņa sastāv no vairākiem stāstiem, kas mums ieskicē Geralta mošķu mednieka dzīvi. Šie stāstiņi tad arī ir adaptēti – “Skaistule un briesmonis”, “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” un vēl pāris pasakas, kuru sižetu zināju, bet nosaukumus vairs neatcerējos. Autors grāmatā laikam mēģina parādīt, ka uz tādām lietām kā labais un ļaunais ir jāskatās relatīvi, no apstākļiem. Tas tad arī ir Geralta nesaskaņu cēlonis ar dažādu ciematiņu un pilsētu iedzīvotājiem.

Kopumā priekš cikla ievada grāmata nav slikta, cerams, ka turpmākā sērija nebūs Brāļu Grimmu vai Šarla Pero pasaku atreferējums jaunās skaņās. Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm.

ЗЕМЛЯ ЛИШНИХ. ИСХОД by Андрей Круз, Мария Круз

ishod

Pārmaiņas pēc, sadomājos palasīt kaut ko vieglāku. Paņēmu savu e-lasīkli, apskatījos, kas tad man tur ir un izvēlējos šo grāmatiņu. Tātad galvenais grāmatas varonis vārdā Andrejs Jarcevs mūsdienu Maskavā nonāk neapskaužamā situācijā, biznesa partneri viņu ir uzmetuši un atstājuši ar parādiem. Tad nu viņam, pieredzējušam Afganistānas karu veterānam, nāk negaidīts piedāvājums – pārcelties uz dzīvi uz pavisam citu pasauli. Tur visiem tiek dota iespēja sākt dzīvi no jauna. Andrejs, nedaudz padomājis, piedāvājumam piekrīt.

Tā kā šo autoru darbus jau biju lasījis, tad aptuveni zināju ko sagaidīt. Nekā izcila, bet tai pat laikā nedaudz virs vidējā. Grāmatas sižets ir spraigs un īpaši neļauj lasītājam novērsties. Arī pati jaunā pasaule diezgan labi ieskicēta ar visiem sociālajiem un ekonomiskajiem aspektiem. Neizpaliek arī autora klikšķis uz ieroču un tehnikas aprakstiem, no sākuma tas izraisa smaidu, bet vēlāk sāk kaitināt. Okei, var pastāstīt par mūsu galvenā varoņa ieroču plusiem un mīnusiem, bet kādēļ ir jātērē daudzas lapaspuses aprakstos, kur tiek šķirots nogalināto bandītu aprīkojums, aizmirsts netiek nekas. Ja ieroču un tehnikas aprakstus izņemam ārā, domāju, ka grāmata paliktu 25% plānāka un lasītājs neko nezaudētu.

Galvenais grāmatas vadmotīvs varētu būt – „Russkaja Armija vseh siļnej”. Pret krieviem ir nostājušies visi, amerikāņi, kurus neslēpti atbalsta Ordenis, pašu krievu mafija un, protams, čečenu seperātisti, kurus arī Ordenis atvilcis uz Jauno pasauli kā pretsparu krieviem. Tad nu mūsu varonis ar savu snaipera talantu kuļas šajā vidē uz augšu.

Kopumā grāmatu var vērtēt kā lasāmu 8 no 10 ballēm var dot droši. Nav nekāds žanra šedevrs, vecie labie Mežonīgie Rietumi jaunās skaņās.