Tātad viss par parapsiholoģiju, vienradžiem un pārējiem maldiem. Grāmata sarakstīta jau tālajos 80-desmitajos un tās autors ir pats James Randi – bijušais burvju mākslinieks, cītīgs šarlatānu apkarotājs, kas ir gatavs ikvienam parapsihologam, medijam, astrologam vai rīkstniekam, kurš spēs izturēt viņa testus un pierādīt savas para-spējas, samaksāt 1’000’000 USD. No kurienes rauts miljons es īsti nezinu, bet grāmatā ir minēti tikai 10’000 USD.

Lai vai kā, grāmata savu aktualitāti joprojām nav zaudējusi. Krīzēm ir raksturīga iezīme, cilvēki sāk ticēt brīnumiem. Ir arī cilvēki, kas šos brīnumus pārvērš taustāmā vērtībā, apmuļķojot lētticīgus vai vienkārši izmisušus ļautiņus. Tagad arī pie mums ir parādījušies ekstrasensu šovi, kuros pāris veiklu ļautiņu tiek prezentēti kā cilvēki ar kaut kādām „spējām”. Tad nu šīs spējas tiek „pārbaudītas”. Cik nu man ir nācies šīs epizodītes „Tautas balsī” redzēt, nekā vairāk kā daiļrunības testus neredzēju. Rezultāti tiek brīvi interpretēti, un Grigalis beigās pasaka: „Kaut kas jau tur tomēr laikam ir.”. Patiesībā nekā vairāk kā cilvēku pašapmāna un naivuma tur nav. Bet nu pie pašas grāmatas.

Autors grāmatā aptver plašu parazinātņu loku, skaidri izanalizējot katras apgalvojumus un krāpnieciskās metodes, kas pielietotas, lai šos apgalvojumus apstiprinātu. Sākumā ir jauks ieskats gadsimta sākuma „brīnumam” – nofotografētām fejām. Liels feju lobijs savulaik bija A.K.Doils, kas tad arī nodrošināja šo fotogrāfiju publicitāti. Beigās gan viss izrādījās „fotošops”. Bet mūsdienās šad tad parādās cilvēki, kuri foto brāķi mēģina uzdot par lidojošu šķīvīti, dvēseli vai kādu citu pokemonu. Tālāk seko standarta tēmas, Bermudu trijstūris, levitācija, operēšana ar kailām rokām (nez kāpēc analizējot izoperētos audzējus, tie vienmēr sastāv no visu iekšām), rīkstniekiem, kas nez kādēļ nespēj eksperimentā atrast āderes, karošu liecēji, kuriem nepatīk nokvēpinātas karotes, uz kuriem paliek pirkstu nospiedumi, astrālie ceļotāji, kas bieži vien nespēj pat lāgā aprakstīt Jupiteru, un daudzi citas.

Labākais stāsts no dzīves, manuprāt, bija par meitene, kas spēja redzēt ar aizsietām acīm. Redzēšana izpaudās kā avīzes lasīšana. Brīnums gan darbojās tikai ierobežotos apstākļos, viņa lietoja savas acu bloķējošas brilles un neko citu. Lieki teikt, ka brilles kombinācijā ar viņas īpatnējo deguna formu, ļāva viņai vienkārši tekstu nolūrēt. Bet nekas, meitietis paspēja sacelt pamatīgu furoru presē.

Grāmata rosina cilvēku domāt un izvērtēt redzēto nevis akli pieņemt visu par patiesību, tikai tāpēc, ka tā raksta avīzē vai saka televīzijā. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem horoskopu cienītājiem.

Grāmatas autora blogs atrodams šeit.